Esmu nolēmusi, ka mājās man arī ir gana laba izstāde, spēj tik visu izlasīt 🙂 (kaut patiesībā iemesls tik ļoti kārotās pastaigas nemērošanai pa halli ir gluži prozaisks un šajā ziemas mēnesī tipisks – neesmu formā un ciešu horizontālas iesnas utt.). Tā ka baltskaudīgs sveiciens visiem, kas jau paspējuši palielīties ar saviem foršajiem guvumiem un iespaidiem.
Tikmēr tik apdalīta nemaz neesmu, paspēju izlasīt grāmatu, kas visus manus kreņķus un nebūšanas tā skaisti iekrāmēja mazā “nokaunies” atvilktnītē.
Protams, es saprotu, ka, paldies Dievam, visas pasaules nelaimes nav iespējams apzināt, tomēr ir stāsti, kas sagrauj visai bālos priekšstatus par citu pasaules malu un liek novērtēt to, kas vienkārši ir šeit un tagad.
Dženiferas Klementas “Lūgšanas par nolaupītajām” ir viena no tām grāmatām, kas sastājas prātā. Smagi un blīvi kā tveice. Un stāv arī tādā dienā kā šodiena, kad kārtējo reizi saslīdēju piemājas pagalmā un dusmojos uz neprognozējamo pavasarziemu. Stāv grāmata galvā un nekustas. Tās stāsti ir sakrituši cits citam virsū: stāsti par nabaga meitenēm, kas mīt Meksikas nostūrī Gerrero kalnā, kura apkārtni drošāk ir vērot caur ložu sacaurumotu logu vai paslēptai bedrē iespējami ilgi, tik, cik var izturēt bez ūdens (kādas dienas četras…). Un klusām vērot, kā narkotiku un cilvēku tirgoņi šauj visus pēc kārtas, jo dzīvībai šeit nav nekādas vērtības. Ikviena meitene ir pakļauta iespējamībai kļūt par neiedomājami bagāto neliešu izpriecu (nē, ne izpriecu, tādu ikdienišķu, rutinētu preci, kādas pat nav mazas vērības cienīgas, tomēr apmierinājumu sniedz tik bieži, cik vien iegribas). Meiteņu skaistums tiek smērēts un pluinīts, tās tiek audzinātas kā puikas un slēptas mirklī, kad gaisa vibrācijas nodod tirgoņu mašīnu tuvošanos. Papaijas koka paēna šai vietā ir gandrīz vienīgā veldze, vēl gan ir spilvens, kas dienu glabāts ledusskapī un naktī sniedz vismaz stundas mieru. Ir vēsa alus pudele bez glāzes. Mājas bez mēbelēm un grīdas. Ciems bez vīriem, jo tie ir devušies uz lielākām pilsētām vai pāri robežai peļņā, kaut patiesībā sen savas ģimenes pametuši. Te ir televizori un satelītantenas – ierīces, kas ļauj rosīties visas pasaules stāstiem un piepildīt mājas ar iluzoriem trokšņiem. Ir kalns, kurā iespējams nostāties tā, lai varētu tvert mobilos sakarus. Elektrību nodrošina strāva no šosejas laternām. Galvenā varone Leididī ir nosaukta par godu princesei Diānai un mātes naidīgajai nostājai pret princi Čārlzu. Meitenes stāsts ir liktenīgu sakritību kopums – tajā ir savijumi ar skaistules Paulas nolaupīšanu un atpakaļ atvešanu, ar mīļās pusmāsas Marijas ciešanām, zaudējumiem un atkal iegūšanu, ar mīlestību, maigumu un sāpēm, vērojot mātes notrulināšanos, ar bēgšanu, slēpšanos, atriebību, lūgšanām, cietumsodu, ar bēgšanu, atriebību, cerībām, ar slēpšanos, ar lūgšanām…. Un tā atkārtoti varētu turpināt un turpināt.
Tomēr cauri visām stindzinošajām (paradoksāli tik karstas svelmes piesātinātajam stāstam) lappusēm izskan viena doma, kas ir kā grāmatzīme katram pāršķīrumam. Ikvienam no mums ir sava laime. Tai meitenei, kas nogulējusi bedrē ar caurspīdīgu skorpionu, laime ir apziņā, ka nāvējošais slepkava ir viņu pasargājis. Laime ir iziet cauri savai dzimtajai vietai, savām mājām un pakalniem, kas piesēti marihuānas un magoņu, nenozagtam, ķimikāliju lietus vai ložu neskartam. Laime ir iespēja bēgt pāri robežai cerībā izdzīvot dienas cilvēka cienīgi. Un darīt to kopā ar vistuvākajiem cilvēkiem.
..mums nolaupa meitas, mūsu dēli aiziet, bet es mīlu šo zemi vairāk par savu dzīvību..
Pat ja tiek uzbūvēta siena, kurai pāri tiek vien koraļļčūska, šie stāsti atrodas turpat…
Katrā ziņā grāmata ir neaizmirstama, tā šausmina, tomēr jāpiemin kāds būtisks iemesls, kādēļ šāds stāsts ir atrodams grāmatas, nevis avīžu slejas ietvarā. Tās valoda ir ļoti baudāma. Baiļu un spēka koncentrācija rada piesātinātu un poētisku domu dziļumu. Nereti lasot domāju par izsacītā skaisto niansētību, kaut patiesībā notikumos atklājas kārtējās sāpes. Tas ir paradokss, kas lasītājam neļaus aizmirst šo grāmatu.
“Gulbju ezers” plūda no klases pār mūsu džungļiem, pār mūsu mājām, pār pakalniem, kur auga marihuānas kaņepes un magones, prom pa eļļaini melno šoseju, pār Sjerramadri, līdz pēdīgi dejojošo gulbju melodija pletās pār visu valsti.
Es zinu, ka mēness ir nošļakstīts viņas asinīm. Un vienmēr tāds paliks.
Beidzot viņa teica: es vienkārši izvērdos ar iekšpusi uz āru. Izvērdos ar iekšpusi uz āru tā, ka man kauli bija ārpusē un sirds karājās uz krūtīm kā medaljons. Leididī, es zināju, ka tas vīrietis redz manas aknas un liesu. Viņš būtu varējis vienkārši pieliekties tuvāk un noplūkt man no sejas aci kā vīnogu.
Izdevējs: Zvaigzne ABC. No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice.
Kā grāmata 
Pirmais teikums ir tik superīgs 😀
PatīkPublicējis 1 person