Viņš ies pa ceļiem. Un lasīs dzeju.. Ričards Flanagans “Šaurais ceļš uz dziļajiem ziemeļiem”

300x0_saurais_cels_uz_dzilajiem_webvaks

Izdevējs: Zvaigzne ABC, no angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga

Dzīve ir gājums, īsts mīnu lauks patiesībā – paredzamības maz, prāts izkaujas ar jūtām, līdz secini, ka tas, ko jūti, arī ir īstais virzītājspēks. Daudz skaistuma un sāpju, cīņu. Un tomēr diezgan lineārs un likumsakarīgs gājums, kurā lēcienus laikā spējam veikt ar atmiņu un dažādām zemapziņas spēlēm. Atmiņas, sapņi un to atsitieni realitātē ir galvenais motīvs Ričarda Flanagana grāmatā, kas ir veltījums rakstnieka tēvam, karagūsteknim, kurš, tāpat kā stāsta galvenais varonis Dorrigo Evanss, ticis pakļauts japāņu gūstam un nežēlībai.

“Šaurais ceļš uz dziļajiem ziemeļiem”. Grāmatas nosaukums ir atsauce uz japāņu dzejnieka Macuo Basjo lirisko dienasgrāmatu. Macuo Basjo dzīves laikā kājām izstaigājis visu Japānu un miris kādā no ceļiem. Haiku poētika kā smalka ēna seko galvenā varoņa iekšējiem lasījumiem, kuros meklējumi saistīti ar jautājumu – vai mērķi attaisno līdzekļus?

Dorrigo ir kara ārsts, kurš kopā ar saviem tautiešiem – austrāliešiem – , šķērsojot Dienvidāzijas robežu, nonācis japāņu pakļautībā. Atmiņas par piedzīvoto vajā nu jau padzīvojušo Dorrigo, un šajā laika akā neviens, izņemot pašu, nepadod virvi, kurā ieķerties, lai izrautos. Virve švaka, laika zoba apkošļāta, nekāda dižā vilcēja nav.

1943. gadā austrālieši, pakļaujoties japāņu imperatora pavēlēm, kļūst par izpildmateriālu šaursliežu dzelzceļa būvei, paredzētai japāņu iebrukumam Indijas teritorijā. Tas ir īsts nāves ceļš, tropu pekle, kaps neapraktajiem.

Masu kapavietās starp galvaskausiem un salauztām cērtēm dīga sēklas, starp sliežu naglām un atslēgas kauliem, ap tīkkoka gulšņiem, lielajiem un mazajiem liela kauliem, ribām, lāpstiņām un skriemeļiem augšup stīgoja augi..

Dorrigo Evanss, kas izdzīvo gūsta šausmas, badu, līdzbiedru slimības, kuras vairs nespēj dziedināt, cīņu līdz pēdējai šuvei pēc pacienta kājas amputācijas, pazemojumus un smagu izdzīvošanas cīņu, nu ir cienījams ķirurgs, kas kalpo par piemēru ikvienam varoņstāstam. Tikai iekšējais duelis ir neizcīnīts, un elles loki – mokoši. Tie atkārtojas, nesot jaunas sāpes un trulas pēcsajūtas. Un tikai dziļa vientulības izjūta kalpo par anestēziju. Sieva, kura ir līdzās, bet izdzīvo paralēlu, Dorrigo nesaistošu jūtu dzīvi. Eimija, kas kā skaista eksplozija, uzbango azartiskajā un kaislīgajā jaunībā, vēl pirms kara, un atplaiksnī krietni vēlu. Par vēlu. Neviens no šiem attiecību stāstiem nav Dorrigo laimes recepte. Pat ja ir, tad blakusefekti ir postoši. Jauno meiteni no labās ģimenes – topošo sievu – Dorrigo nemīl, bet Eimija ir cita vīra sieva. Visi, kas iesaistīti attiecību kolīzijās, ir cīnītāji pie pilnības robežām. Šādā cīņā bez zaudējumiem neiztiek. Kā ikvienā karā.

Cilvēks var karot pret pasauli, bet pasaule vienmēr uzvarēs.

Jāsaka, slāņiem urbties cauri lasītājam nemaz nav tik vienkārši. Iesākumā grāmatu tvēru kā poētiskas atmiņas, bet vēlāk lasījums jau kļuva smagnējāks un satraucošāks. Savukārt aizverot vāku, bildi līmēju kopā, cenšoties saprast, kas tad mani ir saistījis visvairāk. Mīlasstāsts ar daiļavu Eimiju? Kaislīgs, sāpīgs, arī skaists. Karagūstekņu izdzīvošanas cīņas japāņu sadistiskajos eksperimentos? Šausminoši. Nežēlīgi. Starp citu, tieši šie slāņi manī rada pilnīgu neizpratni par reklāmas saukli uz grāmatas vāka (“Satriecoši skaista grāmata.”) – tā par grāmatu varētu sacīt kāds, kurš to nav lasījis… Tomēr visspēcīgāko iespaidu manī atstāja Dorrigo iekšējā cīņa – pēckara varonis, kurš nebūt tāds nav, kurš ir vājš un vientuļš, un vīlies galvenokārt pats sevī. Tomēr viņam piedēvē krietnumu ( ko viņš pats sauc par uzpostu ārišķību), varonību, kam nu ir piešķirama forma un saturs, jo to var iegrāmatot, var veidot stāstus, to var iestudēt un ekranizēt un par to var saņemt aplausus. Dziļo vientulības raisīto tukšumu nespēj piepildīt ne ģimeniski prieki, ne sekss, ne profesionālas veiksmes. Dzīvei vienkārši vairs nav tādas jēgas.

Laimīgajam nav pagātnes, bet nelaimīgajam nav nekā cita.

Bet alkas paliek. Grāmatas iesākuma baltā lappusē citēta viena rinda. Tas ir Paula Cēlana sacītais, attiecināts uz Osvencimā ieslodzītajiem:

Māt, viņi raksta dzeju.

Arī tad, ja kara šausmas ir izdedzinājušas un padarījušas trulu, kā neiznīcināmā seifā glabājas cilvēka tiekšanās pēc skaistā, pēc dzīves…

Dorrigo vienā no grāmatām (kas, starp citu, ir viena no retajām viņa veldzēm) atrod haiku dzejnieka Šisui nāves dzejoli, kurš izskatās šādi:

0-1

Dzīves gājums ir aplis. Cilvēks izcīna tūkstošiem ārēju cīņu, zinot, ka vissvarīgākā, iekšējā, notiks tad, kad beidzot tai būs gatavs. Kāds uzvar, kāds zaudē, bet kāds cits tā arī nekad nekļūst tās dalībnieks.

Laba grāmata. Iesaku.

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

One comment

  1. Wow, this is in every recpest what I needed to know.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: