Kad?

Arī vienkārša cilvēka dzīvē notiek neparastais. Piemēram, sapņi, kas mēdz atkārtoties un kuros atkal tiek meklēta izeja no kāda labirinta. Atceros savu pamošanos pēc kāda no sapņiem, kurā atkārtotā vidē piedalījos atkārtotos notikumos un vēl to turpinājumos – tas bija patiesi aizraujoši – tik lielā mērā, ka nomodā pavadītais laiks it kā izbālēja. Droši vien to var pielīdzināt plašai iztēlei, kādām spilgtām, urdošām pārdomām, kas slāņaini pārņem zemapziņu.

Es nevarētu sevi saukt par fantāzijas literatūras žanra cienītāju, lai gan tas neatbilst patiesībai. Ļoti mīlu šo žanru, ja vien lasītais atbilst manām gaidām vai tās pārsteidz. Pārāk neaizraujos ar grāmatu cikliem, no tiem mēdzu nogurt un turpinājumos gaidu skala bieži netiek sasniegta. Ļoti priecājos par latviešu valodā iztulkoto grāmatu Klēras Nortas “Harija Augusta pirmās piecpadsmit dzīves”

Izdevējs “Prometejs”, no angļu val. tulk. I. Melgalve

– jau pirms krietna laika to biju ielikusi vēlmju sarakstā.

Grāmata viegli lasāma un aizraujoša – gluži kā ievadā pieminētais sapnis. Sen nebiju ar tādu aizrautību lasījusi, līdz pēdējai lappusei domājot par to, kā varētu noslēgties (vai bezgalīgi turpināties) šķietami nebeidzamā un skumjā cīņa, pārdzīvojot pasaules veidošanos, attīstību, iznīcību, mēģinot neiejaukties pasaules ritma kārtībā un tomēr nespējot šos mēģinājumus uzvarēt – un tā daudzu simtu gadu garumā. Jo gan Harijs Augusts, gan viņam līdzīgie ir apveltīti ar īpašu spēju dzīvot dzīvi vēlreiz, turklāt katrā nākamajā dzīvē piedzimstot ar visu to zināšanu bagāžu, kas briest visos iepriekšējos dzīvju ciklos. Harijam ir vēl papildu unikālas spējas, par kurām zina tikai viņš un vēl daži. Lūk, pamata sižeta līnija, kas virtuozi sasaistīta ar ļoti daudziem vēsturiskiem, ģeogrāfiskiem, kā arī neizbēgami – ar kvantu fiziku saistītiem pavedieniem. Gan jāsaka, ka cilvēkiem, kas minētās jomas pārzina labi, visticamāk, nāktos ik pa laikam krietni raukt uzacis, maldoties grāmatas klišeju klāstā. To ir tiešām daudz. Tautības, pasaules vietas, paši vēsturiskie notikumi, arī kvantu fizikas jēdzienu un skaidrojumu ievīšana – lasītājam jārēķinās, ka grāmata pārstāv daiļliteratūru, un patiesus dziļumus un precīzas atbilstības īstenībai būtu jāmeklē pētījumu literatūrā. Tātad vēlreiz – grāmata ir lielisks fantāziju žanra paraugs, kas aizrauj, liek satraukties un aizmirsties, un ļauties iekšējām diskusijām par autores idejām. Piemēram, vai pasaules kārtība ir uzskatāma par tik nevainojamu, ka tajā kategoriski nebūtu jāļauj iejaukties. Vai, apzinoties savu varu un iespējas, cilvēkam būtu šīs unikālās priekšrocības jānoliedz un visām varītēm jāturpina atkārtoti dzīvot pat tādu dzīvi, kas gandarījumu nesagādā? Ļoti interesants būtu arī antagonista Vincenta domu un pārliecību izvērstāks vēstījums (pat, iespējams, vesela grāmata). Ir arī jautājumi, uz kuriem nav skaidru atbilžu grāmatā – piemēram, kāda tieši ir izmeklēto cilvēku funkcijas pasaulē. Jā, dzīvot savu dzīvi atkārtoti, jā, iespējams, katrā no nākamajām dzīvēm ieviešot nelielus uzlabojumus, kas neapdraud kopējo pasaules kārtību. Vai tas būtu viss? Vai šādu dzīvi varētu saukt par unikālu, balstītu īpašās iespējās, vai par eksistenci? Ja tomēr otrais variants – tad kāda ir tā jēga? Lūk, šī ideja man šķita neizstrādāta un liels trūkums kopējā koncepcijā. Vēl pietrūka rakstura svārstību. Kas notiek ar cilvēku, kurš pārdzīvo jau piekto, jau desmito vai piecpadsmito savu dzīvi, kā mainās emocijas, prieks, bailes? Harijs Augusts ir apveltīts ar lielu spēku un izturību, gudrību un lieliskām maskēšanās dotībām, taču mīl viņš ne dziļi, jūtas, kas cilvēku veido par cilvēku, ir samērā nepilnīgi atklātas (pareizāk sakot, to raksturojuma nav vispār), līdz ar to, lai arī notikumiem sekot līdzi ir patiesi interesanti, galvenajam varonim arī gribas pajautāt vēl daudz…

Elena Ferrante “Vientulības dienas” –

ļoti atkailināts stāsts par šķiršanos. Grāmata urbj bez atsāpināšanas, varu saprast tos, kas izvēlētos to neturpināt lasīt, taču iesaku visiem, kam nav bail vai kas ir izjutuši, ko nozīmē vientulība, smalka robeža starp saprātīgo un neprātīgo. Grāmatas notikumi ir vienkārši un prozaiski – tādi notiek cilvēku dzīvē katru dienu. Tāpat kā dzimšana un miršana. Arī šķiršanās. Olga šķiras no Mario un paliek viena ar diviem maziem bērniem, kas arī pārdzīvo šo vecāku pārejas posmu. Grāmatā ļoti precīzi un viļņveidīgi aprakstīti visi psiholoģiskās traumas izciešanas posmi – sākot ar šoku un noraidīšanu, beidzot ar pieņemšanu. Jautājums tikai, vai cilvēks ir pietiekami prasmīgs vai veiksmīgs sērfotājs.

Arturs Jurkevičs. Malhazs Džadžanidze “Apbedītais vīnogulājs” –

Izdevējs “Jāņa Rozes apgāds”, no krievu val. tulk. I. Zvirgzds

Lai uzzinātu, ko nozīmē grāmatas virsrakstā ietvertā metafora, lasījumā jānonāk līdz gandrīz pašām grāmatas beigām…Jēdziens saistīts ar tradīcijām un cilvēku, kas tās radījis un nodevis citiem cilvēkiem – savai tautai.

Viena no pēdējā laika lieliskākajām grāmatām, kuru 2 karstās Latvijas dienās lasīju gandrīz vīnogulāja paēnā. Un izjutu emociju gammu, kas ļāva visam šī gada izdzīvotajam grūtumam aizplūst, saprotot tā niecīgo svaru. Karam vienmēr ir bijis cits smagums. Pavisam citāds un, visticamāk, tā dalībniekiem nekad no sevis nenoveļams. Es, protams, atbrīvojos, smejoties (jā, jā, notikumi grāmatā spraigi, dinamiski, galvenie varoņi – jauni, karstasinīgi, azartiski), raudot (bieži, jo skaudruma grāmatā daudz), jūtot līdzi un pārdzīvojot, jo citādi nav iespējams galvenā varoņa neticamajam un grūtajam ceļam “iet” līdzi. Atbrīvojos no saviem pavisam citādiem nospiedumiem un grūtumiem ar ļoti labas grāmatas par gruzīnu – abhāzu karu pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā. Man pilnīgi negaidīti grāmatā izjutu dzīves alkas, lielumlielu mīlestību pret savu tuvāko, pašaizliedzību un spēju ļoti vienkārši un ātri izkārtot galvenās dzīves vērtības.

Viss sākas 1992. gada augustā, kad Malhazs, gandrīz jau students, jauns cilvēks ar sapņiem par nākotni, kļūst par Gruzijas – Abhāzijas kara ķīlnieku, un nu viņam nākas kārtot ne vairs skolas, bet visas dzīves eksāmenu, kurā ir iespējami tikai divi vērtējumi… Kopā ar trim draugiem viņš pārgalvīgi, drosmīgi un galu galā varonīgi pārvar šķēršļus, ekstremālas situācijas, dzīvības un nāves briesmas, pašiem neesot karotāju rindās, taču piedzīvojot tā radītās neatgriezeniskās pārmaiņas.

Grāmatas autori ir divi. Viens, kura likteņstāsts pierakstīts, un otrs, kurš dzīvo Rīgā un nolēmis par sava Gruzijas drauga  pieredzēto izstāstīt grāmatā.

Visskumjākais šajā stāstā ir kara bezjēdzīgums un nevainīgu cilvēku zaudētās dzīves (ne tikai tās, kas brutāli tiek pārtrauktas ar vienu šāvienu, bet arī tās, kuras jāsāk audzēt no jauna pēc visa – māju, tuvinieku, gaismas – zaudēšanas). Nav iespējams pēc kara dzīvot tā, kā dzīvoji pirms. Un šķietami visam tam, ko pieredz pasaule, būtu jākļūst par mācību, bet nekas – ne vēsture, ne šodiena – nekas mūs kopumā nemāca. Tas notiek tikai tad, ja bezjēdzība, nežēlība, sāpes skar mūs tieši.

Taču grāmata ir milzīgs dzīvotgribas apliecinājums. Tā ir par draudzību, ļoti tuvām un patiesi sirsnīgām cilvēkattiecībām, mīlestību, cerību, alkām. Uh… mūsos, cilvēkos, ir tik daudz visa kā, tik neaptverami daudz…, un tas viss diemžēl ir ļoti, ļoti trausls.  

Ļoti viegli lasāma, patiesi aizraujoša, lieliski iztulkota. Grāmatā ir arī laikmetīgi un sulīgi lamu vārdi, lasīju tos un priecājos, daži no tiem bija tādi, kurus mūsu mājās lietoju tikai es, pat nezinot, no kurienes tie iejaukušies manā atmiņā.

Lieliska sižetiska dinamika, tāda, kas trāpa lasītajam tieši un precīzi.

Īso stāstu meistars, uzticamais bērnības pavadonis O. Henri cilvēka pieredzes bagātību aprakstījis šādi: “Tas vēl nav dzīvojis pilnvērtīgu dzīvi, kurš nav iepazinis nabadzību, mīlestību un karu..

Tā es uzzināju, ka karā mēdz būt uzvarētāji bez uzvarētājiem..

Gāzelēdamies viņš papleta rokas un iekliedzās; “Tu nogalināji nevis putnu, bet tā lidojumu!” Nebija skaidrs, kam uzsauciens tika veltīts – gruzīnu valodā nav dzimšu. Varbūt tas bija veltīts Radītājam, kas lēmis mums rāpot pa zemi, kaut gan dvēsele vienmēr tiecas augšup..

Abiem lepnas, nopietnas sejas, tāda fotogrāfijās ir tikai kaukāziešiem. Sastindzis lepnums. Taču acīs mirdzēja laime..

Tagad man šķiet, ka mēness naktīs vairs nespīd tik spoži. vai naktis kļuvušas citādas. Vai arī, visticamāk, mainījies esmu es pats. taču neesmu vairs redzējis tādas naktis, kad tuvs un spožs mēness apdāvina zemi ne tikai ar gaismu, kas atstarojas no pašas zemes, bet arī neskaitāmām noslēpumainām ēnām un klusuma plīvuru, kad pat klusākā skaņa, paša sirdspuksti kļūst par milzu troksni.

Domāju, ka pārdzīvojuma intensitāte tiešā veidā ir atkarīga no traģēdija pēkšņuma.

Esam tik cieši kopā, ka dvēselei nav kur pagriezties, vai tad ne tā?

Satriecoši, cik ļoti cilvēki nenovērtē brīvību, uzskatot to par pašsaprotamu. Mūsu brīvība bija jāizcīna ar pašu rokām.

Labi, iedzersim par mieru! Jo tā vērtību esam uzzinājuši tikai tagad.

Var nodedzināt māju, atņemt zemi, nošķirt no tuviniekiem, padarīt par bēgli, atņemt visu, tā ka bez vīnogulāja nav nekā cita, ko glabāt.. Kamēr būšu dzīvs, visi bērnības dārgumi būs pie manis. Atliek tikai aizvērt acis..

Gana biedējoša, pietiekami reālistika grāmata, kas atspoguļo tendences…

Lai arī antiutopija, turklāt ar jau iepazītām sižetiskām līnijām (manipulēšana ar sabiedrību, varas ietekme, totalitārisms), grāmata visai trāpīgi ietiecas arī šodienas notikumos. Piemēram, saistībā ar sabiedrības noslāņošanos, savstarpēju naidīgumu, valdošajai varai pretnostatītu viedokļu visai ātra izkūpēšana kaut kur jau sen sabojātā gaisā. Izdomātā nākotnes laika posmā Zviedrijā pie varas nāk Veselības partija, kuras galvenais mērķis ir panākt, lai visa zviedru sabiedrība kļūtu veseli un… slaidi. Svara kontrole kļūst tikpat nozīmīga kā nodokļu izmaksas. Tiek īstenotas tievēšanas kampaņas, piedāvātas vakcīnas, tikko piedzimušiem bērniem veiktas operācijas, lietoti medikamenti, kas ļautu novājēt, daudzdzīvokļu mājas pamazām pārtop par mājām “bez taukiem” un tajās aizliegts mitināties cilvēkiem, kuru ķermeņa svara indekss ir paaugstināts. Pārtika nenovēršami mainās, cilvēkiem vairs nav pieejamas kārotās bulciņas, našķi un kārumi. Nācija tievē acīmredzami, badojas…, kādam arī slodzi neizturot… Taču joprojām ir pietiekami daudz cilvēku, kas dažādu iemeslu dēļ tomēr neiekļaujas valstiski noteiktajos standartos. Varas mērķis ir pierādīt, ka zviedri var…, turklāt visi zviedri. Ko iesākt ar tiem, kas tomēr ir par …resnu? Grāmatas nosaukums ir daudz priekšā pasakošs, un, jā, atklājas visā vārda nozīmes pilnībā arī saturiskajos pavērsienos.

Un jaudīgākā vasaras grāmata (visās nozīmēs, tajā ir 1421 lpp.) –

Izdevējs “Jāņa Rozes apgāds”, no franču val. tulk. D. Dimiņš

Džonatans Litels “LABVĒLĪGĀS” – grāmata – purvs. Tajā grimst lēnām un bez cerībām. Grāmatas lasīšanas laikā domāju par šodienu. Par cilvēkiem. Par viņu skaļajām, uzbāzīgajām runām, absolūto pārliecību (par ko gan šajā trauslajā pasaulē vispār var būt pārliecināts?). Par zvaigzni, piespraustu pie  virsjakas kādā no pūļa akcijām, trivializējot milzīgas visas pasaules ciešanas, tām pretnostatot savas sīkās vēlmes, piemēram, iekļūšanu restorānā. Es valdos. Jo zinu, cik mazs ir mans spēks pret klaju tukšumu. Jā, es ieteiktu šo grāmatu izlasīt gandrīz ikvienam, taču ne visiem…

Grāmatu lasot, var just riebumu (īpaši nodaļā “Air”), pārsteigumu, bailes, līdzpārdzīvojumu, arī nonākt līdz zināmam tukšumam (atkārtoti). Šī grāmata pamatīgi izsmeļ, taču ieguvums ir patiesi liels. Tie ir neizdzēšami nospiedumi, fakti un liecības, papildinātas ar autora iztēli.  Nezinu, vai būtu iesakāma ļoti jūtīgiem, arī homofobiski noskaņotiem cilvēkiem (dažāda rakstura seksuālu ainu ir pietiekami daudz)… Taču ieteiktu to izlasīt tiem, kas grābj grāmatu pēc grāmatas par ebrejiem un koncentrācijas nometnēm, par šausmīgajiem Otrā pasaules kara pārdzīvojumiem, kurus lasītājs var līdzizdzīvot, piemēram, dzerot saldinātu tēju un ietinoties omulīgā pledā. Ar šo grāmatu jums tas neizdosies. Tēju nevarēs norīt un nosēdēt arī būs grūti…

Vēstītājs, SS virsnieks Maksimilians Aue sava detaļās izvērstā vēstījuma laikā liek lasītājam neaizmirst, ka ļoti daudz cilvēces vēsturē – gan labu, gan ļaunu, gan neticami šausminošu – ir radījis pats cilvēks, turklāt retāk  – spontāni  vai afekta iespaidā, biežāk – stratēģiski, rūpīgi plānojot, kā iegūt varu pār citiem vai remdēt atriebības alkas. Cilvēka prāta ārprāts ir bezizmēra…

Dž. Litela, amerikāņu izcelsmes franču rakstnieka, romāns pie lasītājiem dodas 2006. gadā un tad arī iegūst vairākus prestižus apbalvojumus. Grāmata, kas raisījusi daudz diskusiju un pretrunīgu viedokļu sadursmi. Un, jā, atkārtošos –  šī ir varentieša un nepatīkama grāmata, taču tās iespaids ir visaptverošs un arī maina lasītāja priekšstatus, padara tos dziļākus un to redzējuma leņķus – plašākus.  

Tā ir par atbildību (patiesībā ārkārtīgi svarīgs jēdziens cilvēka dzīvē), par atmiņu (arī kolektīvo), par vainas izjūtu (jā, arī par kolektīvo), turklāt vēstītājs šoreiz nav a priori morāli attaisnojamais.

Tas patiesi ir netīkams, suģestējošs un gana sarežģīts teksts, kas ļauj skatīt Otrā pasaules kara tēmu bez klišejām un iebrauktām sliedēm. Iespējams, grāmata neatlaiž slāņu un kompozīcijas dēļ. Jā, tekstā ir daudz asiņainu, atklātu un rupju ainu. Taču sasaiste ar baroka laika svītu elementiem savijas arī ar lasītāja pārdzīvojuma spēka pieaugumu un arī vēlmi lasīto analizēt. Tas nav vienkāršs, atklāts vēstījums par holokaustu un karu no otras puses (lai gan pušu, kā zināms, ir vairāk). Arī apelēšana pie antīkās tradīcijas, kā rāda romāna nosaukums, protams, nenotiek tāpat vien, un tieši tāpēc lasītājam būtu vērts nedaudz sagatavoties. Galvenais nosaukuma simbols ir atriebība. Kā rāda vēstījums un arī atsauces uz sengrieķu mītu par Orestu, kurš nogalina savu māti un viņas mīļāko, pašam sajūkot prātā, arī atriebībai ir daudz slāņu, un tās ceļš ir garš un mokošs. Atsauces ir arī uz citiem klasikas tēliem un dekorācijām (Dostojevskis, Bulgakovs, Dante…, galu galā pats Maksimilians ir mākslas mīļotājs, un personvārdu grāmatā ir daudz).

Romāns – memuāri – var tikt lasīts kā bendes un noziedznieka tapšanas stāsts vai arī… kā nepārtraukta virzība prom no normas un traumu ietekmes dienasgrāmata. Maksimilians ir jurists, kurš zināmā mērā ir spiests tapt par to, par ko kļūst, kurš ir slepkava un tomēr – kaut kādā mērā margināls tēls. Miesnieku kara laikā netrūkst, taču galvenā varoņa intelektuālisms, baiļu, mēra un vainas izjūta, kā arī spēja savaldīties (nereti spiestā kārtā) ļauj viņam slīdēt cauri nejaušību rindai. Viņš nejauši nokļūst dažādās vietās un statusos, ir gan atzīts, gan izraidīts, gan uzvarējis, gan gandrīz nāvējoši ievainots, gan nejauši nokļūst hitlerisko pretnostatījumu krustugunīs. Tā nav asa, tumša cīņa par varu ( vai uzvaru, sauciet, kā gribat). Dž. Litels diezgan skaidri uzrunā lasītāju, sakot, ka Maksa vietā varētu atrasties gandrīz ikviens (tomēr, nē, viņš patiesi ir ārpus izpratnes par “ikvienu”). Protams, slepkavas rīcība vai šķietami akla pakļaušanās šausminošai ideoloģijai vai vajājošai atriebības kārei nav attaisnojama, taču skaidrs, ka pārdzīvojumi, sāpes un jau pieminētā vainas izjūta, kas vajā ilgstoši un nepiekāpīgi, arī ir līdzās pastāvoši, un lasītāja izjūtas ir mainīgas. Ja distancējas no tā, ko nākas izdzīvot Maksimilianam, lasīt ir vieglāk…. Līdzās izdomātajam galvenā varoņa tēlam grāmatā aprakstīti gan reāli vēsturiski notikumi un statistika (autors vairākus mēnešus krājis nepieciešamos datus vēsturisko reāliju autentiskam atspoguļojumam), gan reāli holokausta organizētāji (piemēram, Ā. Eihmanis, protams, pats Hitlers u.c.), turklāt Dž. Litels īpašu uzsvaru liek uz noziedznieku atklāsmi, jo tā ir pat būtiskāka pasaules izmaiņu procesu izpratnē par upura pozīciju. Noziedznieki ir smalki gradēti – tādi, kas asi uzbrūk, pamatojot to ar absolūtu pārliecību, tādi, kas ieņem ērtu pozīciju (amatu) un stratēģiski izplāno atkāpšanās ceļu, tādi, kas tiek ierauti jau pieminētajā nejaušību virknē, tādi, kuriem nav citas izejas, kā kļūt par noziedzniekiem…, un, lai cik morāli grūti tas būtu, šo tirādi var turpināt. Vēl jautājums, kuru izceļ Litels – vai ir būtiski, pret ko noziegums vērsts? Pret cilvēku, kurš krīt bedrē vai nonāk gāzes kamerā kopā ar simtiem citu, vai, piemēram, pret draugu, vai tuvinieku. Jautājums par to, kā cilvēks top par noziedznieku, arī nav tik vienkārši atbildams – vai tas ir tajā brīdī, kad viņa rokā ir ierocis, kas tiek iedarbināts, vai tad, kad viņš ir gatavs ieroci paņemt? Vai tajā brīdī, kad viņš lemj par to, pret ko ierocis būtu vēršams? Vai vēl pirms lēmuma pieņemšanas, piedaloties sarunā par to… Vai izdarot noziegumu un īsti neatceroties to? Kad?

Autors neveido vien tekstu, kurš ir pietiekami vērtīgs vēsturisks izziņas materiāls, bet iespaidīgu saturu, kas gulstas lasītāja pārdzīvojumos. Grāmata atklāj to, ka jebkurš notikums, arī ļoti globāls, pētīts un analizēts, ar šķietami skaidru vainīgā atšifrēšanu, nav plakans, nav viennozīmīgi uztverams. Ja runājam par vēsturi, tad patiesību ir visai grūti precīzi atklāt. Kolektīvajai atmiņai blakus stājas individuāls vēstījums, arī pārstāsts pēc pārstāsta. Un informācijas tvērējs vienmēr būs apdalīts iespējā uzzināt, kāda ir bijusi īstā notikumu kārtība. Šīs grāmatas lielākā vērtība, manuprāt, ir tā, ka, to izlasot, domāju, nav iespējams palikt tādam pašam lasītājam, kā iepriekš. Dž. Litels atklāj to, ka, pat mēģinot skaidrot vairākas pozīcijas, piemēram, cik necilvēcīga ir cilvēku masveida iznīcināšana, īpašas nāvessoda stratēģijas, lai to veicējiem to īstenot būtu vienkāršāk un raitāk, dažādas radikālas izpausmes vai arī cik vienkārša ir iespējamība mums katram tapt par noziedznieku dažādos apstākļos, atbildes nav vienkārši sniedzamas. Cilvēka raksturs un arī radītie apstākļi ir ambivalenti, un tas gan ir neapstrīdami. Visu izšķir mūsu pašu izveidotais vērtību kompass.

Grāmatas noslēguma daļas ir sarežģīti tveramas. “Air” mans lasīšanas temps kļuva stipri lēnāks, teksts nemitīgi izsper lasītāju no komforta zonas, turklāt Litela valoda ir lieliski vizualizējama. Nobeigumā neprāta skrējiens kļuva vēl straujāks un samērā krass. Kā kritiens bezdibenī. Personības transformācija ir notikusi, tā ir nenovēršama, taču nav gluži tā, kā galvenais varonis saka beigās – “..es biju viens..” Viņš nekad nav bijis un nebūs viens, un tas nav fakts, kurš ir labu vēstošs.

Ļoti vērtīgs ir arī grāmatas noslēgumā pievienotais glosārijs, taču labākai izpratnei diezgan daudz googlēju… Arī tulkotāja (izcils Dena Dimiņa darbs) pēcvārds – vērtīgs un skaidrojošs, taču to patiešām labāk lasīt pēc romāna izlasīšanas, ir spoileri.

Šis ir otrais lieliskais ieguvums šogad pēc Ž. Kabrē “Es atzīstos”, taču pēcsajūtas ir citādas, tās ir ļoti svaigas, šobrīd grūti raksturojamas…

Mēs ilgi rāpojam pa šo zemi kā kāpuri un ceram kādudien iznākt no kūniņas apburoša, caurspīdīga tauriņa veidolā..

Neviens neprasa jūsu domas. Tas, kurš stāv pie masu kapa, tur nav nonācis pēc savas izvēles, tāpat kā tie, kuri miruši vai mirst šajā kapā.

Bet kāpēc gan SS oberšturmbanfīreram nevarētu būt iekšējā pasaule, vēlmes un kaislības…

..runājot par taisnīgumu, nekas nav absolūts, katra tauta pati spriež savu tiesu un taisnību. Bet, ja mums pietrūks spēku, ja mūsu vara ies mazumā, tad tiesa pār mums būs jāspriež citiem, lai cik briesmīga tā arī būtu. Un arī tas būs taisnīgi.

Beidzot sāku nojaust, ka, neatkarīgi no miroņu skaita, ko redzēšu, vai pat mirējiem nāves brīdī, es nekad nespēšu notvert nāvi, konkrēto nāves brīdi tā tiešumā..

..paklausība ir nazis, kas pārgriež rīkli cilvēka brīvajai gribai, kā teica svētais Jāzeps no Kupertīnas..

..Mana atriebe bija tikai nožēlojama, bēdīga, bezspēcīga bērna atriebe.., un pietika ar sīkumu, ar mirstoša cilvēka kliedzienu, lai viss kā blāķis atgrieztos pie manis, jo tas vienmēr atradies manī..

..Cilvēku patiesi apbalvo tikai nāves spriedums. Tas ir vienīgais, ko nevar nopirkt..

Par redzēto

Beidzot saņēmos noskatīties “Chernobyl”, 2019. g. seriālu, ko visi jau ir redzējuši. Ļoti spēcīgs un koncentrēts izpildījums, patiesi labs.

“Ghosts of War” (2020) – pieteikta kā šausmu filma, patiesībā – laba drāma par karu. Beigu daļa – tiešām interesanti noslēdz sakāpināto intrigu. Negaidīti.

“Horns” (2013) – kaislīga pasaka, kurā ir gana daudz piedzīvojumu un satraukumu, taču tās vēstījuma morāle, protams, ir pasakai atbilstoša.

“Sniegu juz nigdy nie bedzie” (2020) – maiga, liriska filma par sāpēm, kuras ļoti personīgi un ļoti pasaulīgi sagādājam paši sev un citiem. Daudz alūziju un asociāciju. Man ļoti patika.

“Enemy” (2013) – haoss – tā ir kārtība, kas jāatšifrē… Filmā ir daudz simboliska (zirneklis, kas sasaista brīvību, tīkls, kurā iepīties pašam). Atklāti cilvēka atkārtotie un nemitīgie centieni apliecināt savu izpratni par brīvību.

“If Anything Happens I Love You” (2020) – tik daudz spēka vienā pavisam nelielā animācijas filmā. Ļoti skumja, aizkustinoša un mākslinieciski izteiksmīga.

“Physical” (2021) – labs seriāls par neirožu sublimēšanu. Ļoti labs laikmeta atspoguļojums. Beidzas ar pārliecinošu pieteikumu 2. sezonai.

“El hoyo”  (2019) – filma par dzīvi. Par to, kā no vienas pozīcijas pavisam negaidīti un spēji varam nonākt citā. Par to, ko iesākt ar savtīgumu, kā nekļūt nežēlīgam pat bezizejā. Par sistēmu un cilvēka niecību tajā. Laba scenārista ideja un gandrīz nevainojams īstenojums.

“Dr. Death” (2021) – seriāls par to, kā iepriekš pieminētā sistēma tīri labi var ļaut īstenot šausmīgus procesus. Konkrētajā seriālā – ārstniecībā. Šis seriāls ir par ārstu kļūdām, kuras diemžēl ne vienmēr ir nejaušas, bet gadiem ilgstošas nekompetences rezultāts. Seriāls stāsta par reālu amerikāņu neiroķirurgu Kristoferu Danielu Danču, kura neprofesionalitātes dēļ pacienti tika gan sakropļoti, gan neizdzīvoja.

“On Becoming a God in Central Florida” (2019) – seriālu noskatījos pēc ieteikuma kādā podkāstā. Esmu sajūsmā par Kirstenu Danstu – izcils aktrises darbs. Uzjautrinošs un grotesks seriāls par tīkla mārketingu. Par manipulācijām, kuras nebeidz un nebeidz cilvēkus izmantot.

“The White Lotus” (2021) – vēl viens ironisks vēstījums. Nesteidzīga, nedaudz iemidzinoša Havaju salu atmosfēra, kurā rosās cilvēka ne tik tīkamā daba. Katram seriāla tēlam ir sava tumšā puse. Iedomājieties nelielu reibuma pakāpi un gandrīz pilnīgu atkailinātību – tāda ir seriāla noskaņa. Savdabīgi.:)

“Domangchin yeoja” (2020) – interesants vēstījums, kura apakšslāņi ir ļoti emocionāli, taču ārējā izpausme – atturīga un atsvešināta. Vīriešu tēli filmā, visi, vērojami vai nu no mugurpuses, vai vēstījumā. Viņu it kā nav, taču sieviešu dzīves viņi maina. Filma par ietekmi, par vēlmi mainīties un atļauties.

“The Death of Stalin” (2017) – ļoti laba filma. Sižetiskie pavērsieni, ironija, simbolu apšaubīšana, vardarbība – viss atklāts ļoti specifiskā žanriskajā izpausmē. Šausmu atmosfēra represiju nomocītajā valstī – izcili atklāta.  

Visai raibi, taču prātā paliekoši. 🙂

Arī vienkārša cilvēka dzīvē notiek neparastais. Piemēram, vasarā nejauši izvēlētais un izlasītais Litels.