Cīņa par cīņu. Čaks Palanjuks “Cīņas klubs”

58

Cik grūti man ir nācies ar Čaku Palanjuku – to neesmu piedzīvojusi līdz šim ne ar vienu autoru. Esmu mocījusies ar 4 viņa grāmatām, turklāt ar katru vairākkārt. Un nez kāpēc man prātā neienāca sākt ar „Cīņas klubu” (filma, protams, ir ļoti laba, esmu to noskatījusies vairākas reizes, tas, ko Deivids Finčers ir ar šo grāmatu izdarījis – ir ģeniāli) – man, kā vienmēr, gribējās sākt ar ko tādu, ko nepaķer masas. Nekā… tas bija mokoši, un, jāsaka, jutu dusmas galvenokārt pati uz sevi – vairāk nekā 100 lpp. esmu pārvarējusi, bet joprojām kaitina, nepatīk… murgs kaut kāds… Nu, tā apmēram…

 „Cīņas klubu” lasot, arī jāievēro noteikumi, gluži kā pilntiesīgam kluba dalībniekam;

  • atbrīvojies;
  • atbrīvojies;
  • noņem balto apkaklīti;
  • neuztver burtiski;
  • un, vēlams, bet nav obligāti, pieraksti…

Ar pierakstīšanu bija interesanti – sanāca jauna likumu grāmata (nu…vismaz kārtīgs rullis), perfekta, lieliska, nenoliedzami viens no labākajiem piezīmju apkopojumiem. Un, šķiet, mēģināšu ar citām autora grāmatām darīt to pašu – ķert pēcgaršu. Mēģināšu vēlreiz…

„Cīņas klubs”, pirmkārt, ir lielisks kontrkultūras piemērs. Un visiem dumpiniekiem izlasāms obligāti, lai gan šajā nosacījumā jau atklājas pretruna, tādēļ jālasa šī grāmata tad, kad tai pienāk laiks un kad tā labprātīgi iekrīt rokās. Jālasa vienā rāvienā, bet tie, kas aizrausies, citādi nemaz nespēs. Un jācenšas sajust mirklis „šeit un tagad”, vajadzīgais no grāmatas pielips pats…

Lai kādas likumu grāmatas šīs pasaules vēsturē būtu jau uzrakstītas, mēs visi ik brīdi sākam rakstīt jaunu (droši vien tieši šajā mirklī kāds jau ir izdomājis jaunu priekšnosacījumu turpmākajām dzīves gaitām). Un likumu rullis, pēc kura dzīvojam, nosaka to, kas, mūsuprāt, ir normāli (un tikai, mūsuprāt) un kas nav piemēroti, tātad ir ignorējams, varbūt – nosodāms, iznīcināms? Kad rullis ir pabeigts, to varam piestiprināt redzamā vietā un sākt tam klausīt. Vai tomēr papildināt un svītrot. Vai saplēst un sākt no jauna. Vai nerakstīt nekad vairs. Vai sajukt prātā un nesaprast likumu grāmatas nozīmi vispār. Vai izlikties. O… cik daudz izvēļu. Un tās visas – mūsējās…

„Cīņas klubs”, protams, ir purvaina un tumša grāmata, var šķist dīvaini, kā tik antisociāls tēls kā Tailers var iepatikties (un… kauns atzīties, tāpēc labāk par to nerunāt 🙂 )… Tomēr pēc tās izlasīšanas gribas dzīvot… Tādēļ tā ir lieliska grāmata. Tā ir ļoti stiprs domu koncentrāts (tieši tādēļ – sprādzienbīstams).

Grāmata par cīņu, nevis uzvaru.

Par sasodīti spēcīgo vēlmi visu uzspert gaisā un bezspēcību, palūkojoties uz glītā rāmī ieguldīto likumu rulli (bet Taileram tāda nav, lai gan … ir gan – viens no galvenajiem cīņas kluba likumiem ir nerunāt par to…).

Par sakārtotas dzīves pilnīgo haosu, ja kādam ienāk prātā glīto krusta dūrienu pairdināt un paurķēt…

Par bezmiegu.

Par nāvi un spēju neizjust bailes, domājot par to.

Par jēdziena „normāls” neesamību.

Grāmata par galvenā varoņa iekšējo cīņas klubu, vienreizīgi izstāstīts, agresīvi nomierinošs (nē, drīzāk lasot tu pieķer sevi bieži mājam ar galvu, lai gan tai pašā laikā citas fiziskās maņas pretreakcijā ir saasinājušās). Un stāstus stāstīt autors prot ļoti pārliecinoši: smalkas ķīmiskas formulas, izpratne par sprāgstvielu izgatavošanas niansēto procesu, nāves tuvuma apdvesto cilvēku grupu slimību raksturojumu un sadzīvošanu ar to – drūmi, ja?, bet, ui, cik pārliecinoši… Izlasiet! Cauri rakstnieka asajam un kategoriskajam izpausmes stilam jūs ieraudzīsiet arī ikviena cilvēka patiesi dziļu vēlmi sakārtot sevi (bet vislabāk tas izdodas acīmredzot tad, kad esi no sirds un godīgi izrunājies ar savu „Taileru”, tomēr šobrīd es diezin vai gribētu, lai mani no rutīnas izvilktu tieši viņš…).

Dumpis, nihilisms, dzīves uztveres maksimālisms – kaut kad esmu to pārdzīvojusi, tādēļ šobrīd skatos ar vieglu, mierīgu smaidu un labprāt vēlreiz lasu grāmatās. Tomēr „Cīņas klubs” pilnīgi noteikti varētu kāda lasītāja izpratni par dzīvi pamainīt, šī varētu būt no tām grāmatām, pēc kuras izlasīšanas kāds ar jaunu skatu izietu ielās (cerams, jau uzsprādzis un šo to sapratis).

Sižetu pārstāstīt nav vērts. Tas vienkārši ir lieliski uzrakstīts protests pret sistēmu.

Ir arī turpinājums… komiksa veidā.

FightClub2_coverset1.0

Bet citēt šo grāmatu var no vāka līdz vākam.

Daži:

„Kad cīņa beidzās, nekas nebija atrisināts, bet nekas arī nebija svarīgi..”

„Tikai tad, kad esi zaudējis visu, tev ir brīv’ darīt jebko..”

„Cilvēki klausās, nevis gaida, kad varēs runāt paši..”

„..nekas nav statisks. Viss jūk laukā..”

„Veselas paaudzes ir strādājušas nīstamos darbos tikai tādēļ, lai varētu nopirkt to, kas patiesībā nav vajadzīgs..”

„Mēs vienkārši esam, un tas, kas notiek, vienkārši notiek..”

„Brīvība – visu cerību zaudēšana..”

„Mirklis – vislielākais, ko jebkad gaidīt no ideāla..”

Piezīmju ir daudz, un tās ļoti labi palikušas prātā. Šī grāmata vēlreiz pierāda, ka ne jau sižets, bet tā izraisītās pārdomas un atlikums pēc izlasīšanas, ir labas lasāmvielas būtiska pazīme.

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

2 comments

  1. Gatis

    SveikI! Meklēju šo grāmatu ar uguni bez zobena. Labprāt to nopirktu.

    Like

  2. Sveiks! 🙂 Nav man cita ieteikuma – jāiet vien uz bibliotēku, kā to darīju arī es…

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: