Atceries bērnu! Marija Parra „Vaffelhjarte” – „Vafeļu sirds”

vaffelhjarteGrāmatas izvēle simboliska – strauji pietuvojies 1.septembris, un rīt bērnu birumi piepildīs ielas un skolas.

Bērnu pasauli ir tik viegli pavērt – ar pirkstiņlelli, garšīgu konfekti, pastaigu pa mežu – nevajag daudz, tā sirsnīgi, patiesi, ar prieku, nokāpjot no pieaugušā augstumiem un viegliem palēcieniem izdzīvojot, piemēram, vienu dienu. Nākamajā noteikti gribēsies vēl…

Norvēģiete Marija Parra ir mūsdienu bērnu rakstniece, kas ne par velti tiek salīdzināta ar Astrīdu Lindgrēni (šo rakstnieci, pēc pašas Marijas vārdiem, viņa patiešām ir ļoti iemīļojusi, īpaši iedvesmojoša visos laikos viņai šķitusi grāmata „Brāļi Lauvassirdis”).  Viņas pirmā grāmatiņa „Vafeļu sirds” (gan ir dažādas variācijas grāmatas nosaukuma tulkojumam citās valodās) izdota Norvēģijā 2005. gadā un uzreiz iekaroja lasītāju sirdis. Grāmata ieguva arī Nīderlandes Bērnu grāmatu balvu „Sudraba grifele”, kā arī piedzīvoja ekranizāciju. Tas ir brīnišķīgs stāsts, kas, esmu pārliecināta, liks jums smieties un raudāt. Lasot es kļuvu par mazo Lēnu un sapratu visu, ko viņa jūt, viņas dumpīgumu, draiskulīgumu, skumjas pēc tēta, sirsnīgo un pašaizliedzīgo draudzību ar Trilli – kaimiņu zēnu. Šajā grāmatā nav nevienas  izkropļotas ainas (arī šīs grāmatas galvenajiem varoņiem ir tikpat gadu, cik sākotnēji Margo (sk.30.08.)), vecāku un vecvecāku mīlestība ir bezgalīga, bez manipulācijām, tā ir beznosacījumu attieksme, kas ļauj bērniem pavērt viņu radošo garu, mācīties atbildību un atvērtību pret apkārtējo pasauli. Vectētiņš ir vismīļākais pieaugušais Trilles dzīvē (tas acīmredzot tādēļ, ka tieši viņš ir gatavs doties ar bērniem jebkurā piedzīvojumā, iesēdinot viņus mopēdam piemontētajā blakusvāģa kastē un traucoties  lielā ātrumā, piemēram, pēc mīļa zirga, kurš tiek lemts nāvei, jo ir kļuvis vecs). Vectētiņa māsai savukārt ir tā veidota seja, ka tā nemitīgi smaida. Ir apbrīnojami šie abi lieliskie grāmatas personāži, kas par spīti izdzīvotajām kara šausmām un ciešanu pilnajai dzīvei koncentrācijas nometnē ir it kā izkristalizējuši savas sirdis, padarot tās vēl labestīgākas, atsaucīgākas un tāda miera pilnas, kas raksturīgas vien cilvēkiem ar lielu dzīves pieredzi. Un nu viņi ir patiesi gatavi , bez liekas pļāpāšanas par tēmu, izdzīvot katru dienu kā pēdējo. Vectētiņa māsa tic Dievam un cep pašas garšīgākās vafeles pasaulē. Tās ir iecienījuši visi un ir gatavi pat mērot 20 km attālo ceļu, kas mašīnas braucienā pa negludumiem var izraisīt nelabumu, lai tās baudītu. Dienā, kad uzsnieg sniegs, vafeļu sirdis Trilles dzīvē kļūst simboliskas, kaut kad viņš tās ceps pats saviem mīļajiem…images (11)

 

Grāmata aizved lasītāju vienkāršajā, tajā pašā laikā – brīnumainajā bērnu pasaulē. Tikai bērns var aizdomāties par nabas absolūto bezjēdzīgumu ķermenī (pie tam tik nejēdzīgā vietā), bet novērtēt tādas pogas vērtību, kas atrastos pašā pieres vidū un kuru atliktu tikai viegli piespiest, lai neērtās dzīves situācijās kļūtu neredzams. Tikai bērns tēta jēgu cilvēka dzīvē var skaidrot ar spēju apēst paša neapēstos vārītos kāpostus un burkānus, kamēr māmiņa neredz. Tiešām respektējama īpašība – piemīt tikai tētiem! Smējos pilnā balsī nodaļā par to, kā Lēna rakstīja sludinājumu tēta iegādei savā ģimenē. Pārpratumu līkloči, kad zvanītājs, kurš, atsaucies sludinājumam, piedāvā vienu tīri labu variantu, sakot, ka tas jau ir pieradināts nokārtoties uz ielas un mājās vairs nav nevienas peļķītes. Un lasītājam jau sen ir skaidrs, ka runa ir par kucēnu, kamēr Lēna pavisam nopietni vaicā Trillem: „Vai tavs tētis čurā uz ielas?”, uz ko saņem tikpat nopietnu atbildi: „Ļoti reti…”  

Grāmatā ir ļoti daudz jautru notikumu, arī smeldzes un patiesu pārdzīvojumu netrūkst.

Domāju, ka grāmatas, kas domātas bērniem, ir obligātā literatūra pieaugušajiem brīžos, kad dzīve šķiet nedaudz iesīkstējusi vai noskaņojums nav citādi uzlabojams, vai vēlies atcerēties, kā tas ir  – tikai tev saprotamu iemeslu dēļ atskaņot Ziemassvētku dziesmas pašā vasaras karstumā, kāpt visaugstākajā virsotnē, lai palīdzētu draugam, vai pēc ilgāka laika saprast, ka skumjas ilgas pēc kāda ir pašas skaistākās no visām skumjām..

Bērns gūst tādas atziņas, kuras pieaugušais caur visām sirds uztveres miglām un plēvēm ar grūtībām spēj noformulēt. Nu, piemēram, par kāda aiziešanu:

„ Nāve ir kā sniegs: nekad nezini, kad tieši tas uzsnigs, kaut gan visbiežāk tas tomēr notiek ziemā...”

Un tajā brīdī, kad apjaut šo bērna maņu sevī, tu atsauc atmiņā arī neapvaldītos čukstus pie auss:
Nav iespējams iet mierīgi, kad esi priecīgs. Kājas pašas lēkā..”

Šo grāmatu lasīju krievu valodā un patiesi priecājos par tās lielisko tulkojuma valodu, daudz citēju priekšā arī „savai Lēnai”.

Es ļoti gaidīšu šīs grāmatas izdošanu pie mums, jo, manuprāt, tā būtu izlasāma ikvienam mazajam un lielajam.

 26KULVaffelhjarte1vaffelhjarte_535x356

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: