Ticības tauriņefekts. Greisa Maklīna “The Land of Decoration”

lejupielāde

Aptauja A- Z vēl turpina aizraut, es pati, lasot citu atbildes, vēl joprojām aizķeros pie jautājumiem par fanošanu, paģirām, arī nelāgajiem ieradumiem. Šie trīs jēdzieni ir negaidīti saslēgušies kopā ap vienu gluži neplānoti iesāktu (un attiecīgi šodien, pagarajās ceļa stundās, – pabeigtu) grāmatu.

„The Land of Decoration” ļoti tieši atspoguļo vienu atbildēs neminētu nelāgo ieradumu. Tas, ka lasu vienlaicīgi vairākas grāmatas, būtu sīkums, šajā jautājumā pilnīgi piekrītu D. Penakam, ka tās ir manas „lasītāja tiesības”. Bet es mēdzu aizrauties ar nejauši sastaptām grāmatām un aizmirst iepriekš rūpīgi sakārtoto. Tā teikt, neesmu īpaši uzticams lasītājs… Tāpēc arī nefanoju un neeju uz randiņiem ar grāmatu varoņiem. Vienkārši dzeru no grāmatu pārpilnības raga. Ir garšīgi 🙂

Tā nejauša sastapšanās brīdī, kad esmu gandrīz pabeigusi lasīt G. Džoisu, notika ar rakstnieces Greisas Maklīnas debijas romānu. Atvēru, aizrāvos un vairs malā nolikt nevarēju. Sen nebija bijis tā, ka par grāmatu domāju visādos citos ikdienas procesos. Šī grāmata varētu atsaukt atmiņā E. Donohjū „Istabu” un varbūt vēl kādu stāstu, kurā bērns pretnostatīts cīņām, kas viņam arī varētu nebūt pa spēkam…Kādam šī kauja varētu šķist diezgan bezjēdzīga. Bet, tā kā šajā grāmatā galvenā varone ir 10 gadīga meitene, tā ir īpaša, godīga, galēja un ļoti jēgpilna cīņa.

Tā sākas kā ikdienišķs vēstījums, kurā Džudita Makfersone, kas dzīvo kopā ar savu tēvu, reliģiozu sludinātāju, izdzīvo problemātiku – neparastais, atstumtais, vientuļais. Nav vienkārši dzīvot bez māmiņas, kas mirusi uzreiz pēc meitas laišanas pasaulē (un arī fanātiskas paļaušanās uz Dievu dēļ), nav vienkārši tikt klasē izsmietai un nemitīgi baiļoties no klasesbiedra vardarbīgajām izpausmēm. Nav vienkārši ik dienu pārliecināties, ka tētis drīzāk nīst (tā runā bērna vainas izjūta), nevis mīl: viņš nepieskaras, neskatās acīs, nesmaida. Kopā pavadītais laiks lielākoties saistīts ar Bībeles lasījumiem – vienā un tajā pašā rituālā, vienā un tajā pašā laikā un vietā. Viņi lasa par neizdibināmajiem Dieva ceļiem…

Vai jūs zināt, ka bērni, kas pārdzīvo vardarbību vai nesaņem adekvātas mīlestības izpausmes ģimenē, 24 stundas diennaktī domā tikai par to? Ēšanas, mācību, lasīšanas, iešanas, spogulī uz sevi skatīšanās, gulēšanas laikā… vienmēr…. Un ir tikai divas iespējas atrauties no šīm domām: domāt par atriebību un izdzīvošanas iespējām, kardināli mainot ierastos uzvedības modeļus, vai… radīt iluzoru pasauli. Meitene uz jautājumu, kā viņa jūtas, atbild, ka līdzinās kastei, kas piepeši atvērta un, visiem par brīnumu, ir … gluži tukša. Viņa tic Dieva sūtītajam Armagedonam, kas nesīs pasaules galu, viņa cer uz atdzimšanu jaunā pasaulē, kur nav bada un kara, kur neviens neizmētā polietelēna maisiņus un baltie lāči neizmirst, kur viņai beidzot būs iespēja ar kādu satikties.

Kamēr gaida šo atpestīšanu, mazā būvē savu pasauli no salvetēm, paklāja atgriezumiem, brūnām drapērijām, gofrēta papīra un folijas. Šajā pasaulē pēkšņi uzkrīt sniegs, ienaidnieks cieš nelaimes gadījumā, notiek vēl citi brīnumi. Un neticami – bet visi šie notikumi piepeši materializējas arī reālajā dzīvē. Meitene rada, viņa to dara, pašai negribot, tā vienkārši sanāk… Un vēl… viņa dzird Dieva balsi un ar viņu sarunājas. Neviens Džuditai netic, viņa ir spiesta neizpaust uzmācīgās domas, vienīgā uzticības persona ir cilvēks, ar kuru satikties ir sarežģīti, tētis ir aizņemts rūpēs par ikdienu, un meitene patiesību atklāj dienasgrāmatai un savam Dievam…- tam, kuram tik ērti ir būt neizdibināmam, tam, kurš pazīst sīkas peles pīkstienu un Himalaju seno viedumu, abus dziļi sasēdušus vienā mazā sirsniņā.

Bet pienāk diena, kad papīra pasaule dusmās tiek izpostīta un dienasgrāmata saplēsta, paliekot pēdējai izvēlei – ja pasaulei ir pietuvojies tās gals, kam lemts izdzīvot un kāpēc?

Stāsta vēstīšanas maniere atbilstoša bērnam, bez lieka sentimenta, kas ļoti aizkustina lasītāju.

Un tagad par sākumā minētās aptaujas paģirām… es tās izjutu arī šoreiz. Ja jūs arī domājat, ka patiesas šausmas ir iekšējie, mokošie pārdzīvojumi, tad žanriski šī grāmata ir uztverama kā īsts šausmu romāns. Lasot ir milzīgs līdzpārdzīvojums grāmatas varonei (kuru es neuztvēru kā grāmatas tēlu, it nemaz… man viņas bija tik žēl, ka, jā, …raudāju arī…). Tomēr, manuprāt, šī grāmata varētu būt obligātā literatūra ikvienam, kurš vēlas labāk iepazīt jebkuru bērnu ( savu, kaimiņu, pagalma, skolas…), arī to mazliet īpatno, arī to, no kura snobi novēršas uzreiz, un to, kas biji reiz pats.

Tā kā stāstā savijas gan brīnumpasaka, gan mistērija, gan stāsts par Dievu (jā, tas arī man lika pārdomāt savu attieksmi), gan psiholoģiska drāma – es to no sirds iesaku izlasīt ikvienam atvērtības un domāšanas rosināšanai.

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: