Dilemma. Bernhards Šlinks “Priekšlasītājs”

lejupielāde

Es nevaru viennozīmīgi atbildēt uz jautājumu, kas un kādēļ  ir licis man kādu  ilgstoši glabātu grāmatu neizlasīt. Ir daudz grāmatu, par kurām varu teikt – zinu, ka to noteikti gribu izlasīt. Šis saraksts ir patiesi garš… Un es esmu no tiem lasītājiem, kas grāmatu izgaršo, izčamda un vēl ilgi domā (protams, ja grāmata ir tā vērta) – veltu katrai daudz laika…

Tā, lūk, ir noticis ar Bernharda Šlinka „Priekšlasītāju”.  Zinu, ka ir filma (kura arī mani gaida), ir izrāde, kas tikko ieguvusi „100g kultūras” atzinības svara (biļetes izpārdotas, es nemāku tādas nopirkt, gaidīšu…), un labi, ka tikai zinu, un grāmata ir nonākusi pie manis pirmā, lai arī sen varēja tikt vairākkārt pārlasīta…

Grāmata ir par neromantiskos, kādam varbūt pilnīgi nepieņemamos, apstākļos dzimušu mīlestību starp 15 gadīgu zēnu un 36 gadīgu sievieti. Šī asā tēlu un apstākļu koncentrācija ir izmeklēta neliela apjoma grāmatai, kurā tomēr gribas izstāstīt daudz. Un, ja vēl tiek skarta tāda tēma kā ebreju iznīcināšana kara laikā, šausmas koncentrācijas nometnē – skaidrs, ka vienaldzīgu lasītāju nebūs. Tikai šoreiz grāmatas neaizmirstamai  pēcgaršai tomēr vēl uzlejama mērce – Hanna, sieviete, kurā Mihaels iemīlas tā, ka nav spējīgs visu turpmāko dzīvi aizmirst šīs sievietes smaržu, kurai viņš centīgi un izjusti lasa priekšā grāmatas, nonāk tiesas priekšā, lai sagaidītu spriedumu par kara noziegumu, par līdzdalību masu slepkavībā, par darbību koncentrācijas nometnes uzraudzes amatā.  Fakti ir tik kaili un šķietami momentā riebumā iznīcināmi – šādas attiecības ir neiespējamas, un Hannai ir jāsaņem sods- pie tam cits pēc cita. Un tomēr, nē, – likteņa piespēles (diemžēl vai par laimi) ir tieši tādas – negaidītas, sāpīgas, neaizmirstamas. Grāmata atkal atgādina vienu lielu dzīves patiesību – nav pilnīgas taisnības un viennozīmīgu atbilžu tur, kur iesaistīti vismaz divi.

Ir ļoti neparastas izjūtas pēc izlasīšanas – es apbrīnoju un arī nesaprotu (pie tam tieši tā -izjūtu komplektā) abus. Mihaelu, protams, par viņa dzīves izvēlēm, lielo spēku un vēlmi izzināt, atbildēt, nepalaisties gara slinkumā. Tomēr sevis urdīšana nozīmē arī to, ka dažādu lēmumu pieņemšanai ir nepieciešams daudz laika. Vesels mūža maratons, lai pieņemtu savu pagātni, lai atbrīvotos no sastinguma un sevis šaustīšanas. Ir neiedomājami grūti izdarīt izvēli – palīdzēt Hannai, zinot viņas noslēpumu (kuru viņa neizprotami spītīgi ir turējusi visu savu dzīvi, pat nonākot mūža ieslodzījumā cietumā – kāpēc???), tādējādi ietekmējot tiesas lēmumu, vai tomēr ļaut izskanēt bargajam spriedumam tam, kurš pats sev nekādi nepalīdz. Šāda savu krustu ilgstoša nešana manī radīja iepriekšminēto neizpratni – noslēpumam ir patiesi traģiskas sekas, tādas, kas vajā ne tikai vaininiekus.

Lasot es daudz domāju par atbildību- kā tā izpaužas brīdī, kad bende izpilda pavēli, brīdī, kad tiek noklusēts kas izšķirošs, paredzot tam sekas… utt. Šie, protams, ir smagi lēmumi un nepanesama atbildība.  Iespējams, Hanna spītīgi gandrīz visu savu mūžu klusē, jo saprot, ka mirušo priekšā viņa nekādi nevar savu vainu izpirkt. Un tā, lūk, ir viņas atbildība…

Grāmata, kurā ir skaidri definēti noziegumi, bet ļoti grūti ir arī lasītājam „norādīt ar pirkstu uz vainīgo”, tas tomēr droši vien ir laika un sirdsapziņas jautājums. Jāatzīst, ka „nozieguma un soda”, „izvēles un atbildības”, „mīlestības un vienaldzības” dilemmas visos laikmetos ir bijušas vispretrunīgākās un tieši tādēļ jo spilgti atspoguļojamas lieliskās mākslas izpausmēs.

Iesaku izlasīt vēl neizlasījušajiem, lai izdomātu savu atbildi, kā tad vajadzēja rīkoties Hannai un Mihaelam…

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

2 comments

  1. Man vienmēr ir šķitis, ka Hanna klusē tāpēc, ka tas kauns viņai šķiet lielāks par nonākšanu cietumā. Pie kam, viņa taču jau tiesnesim jautā- bet ko tad viņai vajadzēja darīt? Vai nepieteikties armijā? Līdz brīdim, kad viņu sāk tiesāt un sodīt ar cietumsodu, šķiet, ka viņa tā līdz galam nav aizdomājusies par šo savu atbildību- viņa taču tikai pildīja pavēles…

    Like

  2. Ar šo grāmatu ir tā – jo ilgāk tā manī nosēžas, jo labāk es saprotu Hannas un Mihaela rīcības iemeslus. Klusēšana kā iemesls un pašiznīcība vienlaikus.
    Savu atbildību gan, man šķiet, viņa saprata jau tad, kad izvēlējās uzraudzes amatu…

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: