Atceros laimīgās izjūtas, kad ar riteni braucu cauri istabām daudzdzīvokļu mājā, kad ēdu citronu saldējumu un pucējos uz pirmo ballīti, un pirmo reizi mēģināju iedzert ko satriecoši smirdīgu, gādīgu draudzeņu pamācību pavadīta. Klepus, nepatika, smiekli un vienota slepenā vienība, kas nekad cita citu nenodod … Kurā brīdī tas viss kļuva neiespējams un izjucis? Kurš bija tas mirklis, kad sākās pieaugšana? Varbūt tas bija toreiz, kad pēkšņi sapratu, ka cilvēki, kas ir par mani 20 gadus vecāki, rīkojas muļķīgi, agresīvi un pat iznīcinoši. Varbūt toreiz, kad, braucot pārpildītā autobusā, riju asaras, jo nebiju saņēmusi atbalstu no vistuvākajiem cilvēkiem situācijā, kad to nedrīkst nesniegt. Iespējams, tieši tādēļ šodien jauniešu vidū vispirms ieraugu tos, kam tas ir nepieciešams visvairāk. Es viņus redzu uzreiz. Izaicinošus, asus, sabijušos, klusus, spējīgus realizēties, pateicoties dabas dāvanām, un pilnīgi pretēji – tādus, kas vispār nezina, ko iesākt ar to, kas tik ātri izbirst cauri pirkstiem. Un arī tādus, ar kuriem nepārstāj manipulēt pieaugušie.
Daudz emocionālu pārdomu man sagādāja
Keitas Elizabetes Raselas “Mana tumšā Vanesa”.
Un es zinu, ka varu ļoti iekaist, par grāmatu runājot. Jau pamēģināju kādā no grāmataprunāšanas grupām un sapratu, ka pašai sevi jāapstādina. Katram ir sava pieredze un sava jūtīguma pakāpe, un sava trigeru savaldīšanas stratēģija.
Vanesai bija 15. Un pēc 17 gadiem viņa pārdomā kādreiz piedzīvoto – tā ir saruna ar sevi, ar tiem, kas Vanesu zina labi vai labāk par viņu pašu; sarunā ir daudz melu un daudz godīguma. Brūces skrubināšana līdz asinīm. Misters Streins ir Vanesas literatūras skolotājs, un viņam ir 42. Abus saista attiecības, ilgstošas, mokošas un neauglīgas. Savos 30 Vanesa ir spiesta mocīties izvēlē – izstāstīt sabiedrībai par skolas laikā piedzīvoto, par seksuālajām attiecībām ar savu pasniedzēju, kurš ļoti labi saprata situācijas nepiedienību (ak, tikai, lūdzu, bez apgalvojumiem par Streina mīlestību…), kurš plānoja un metodiski sasniedza savu mērķi, un kurš tika par uzmākšanos skolniecēm apsūdzēts vairākkārt; vēl Vanesa var klusēt un nestāstīt neko, turpināt sazvanīties ar Streinu un savu iekšējo tukšumu plest plašumā.
Uh, jau tagad jūtu sevi uzvelkamies, atceroties komentāru, kurā tika apgalvots, ka tādas meitenes kā Vanesa ir pašas vainīgas un ka vīrieši pēc 40 ir gluži normāli savā attieksmē, kad kāri lūkojas (jā, lai skatās, lai tikai skatās…) uz izaicinošām padsmitgadniecēm. Nu, nav cilvēks 15 gadu vecumā līdzvērtīgs savā dzīves izpratnē 40-gadniekam. Un tas, kādus manipulatīvus lēmumus pieņem vecākais, var būt pilnīgi un galīgi kropļojoši pusaudzim. Tam, kurš varētu būt paša bērns.
Grāmata ir lieliska savā nostājas paušanā. Tās nav. Nav moralizēšanas, nav nosodījuma, pat “Lolitas” kā Vanesas īpašās grāmatas pieminēšana nav pilnīga un tieša norāde uz līdzībām. Skaidrs, ka “Lolita” nav romāns par mīlestību, taču daudziem lasītājiem nav īsti skaidrs, ka “Mana tumšā Vanesa” arī tāds nav Taču…
autore pati grāmatu sākusi apcerēt padsmit gadu vecumā, kad ideja par īpašām attiecībām starp pasniedzēju un skolnieci šķitusi romantiska un aizraujoša. Savukārt romānu pabeidzot, viņa atzīst, ka redz tajā to, ko mēs, pieaugušie, saskatām pavisam skaidri, varam arī spēt novērst un pārtraukt. Noslīpēta manipulācija un, jā, vardarbība.
Grāmatai nav ļoti augstas literāras vērtības, neskatoties uz atsaucēm un aprakstīto notikumu neviendabību (“Mana tumšā Vanesa” nav pietuvināma Nabokova darbiem, taču ar tiem ir saistīta autores pašas pieredze). Lasīšana – pietiekami raita, tomēr acīm redzams ir tas, ka romāns ir gana plakans, tēli bez šķautnēm, notikumu virzība – vietām neatbilst laika šķēlumam, kuram būtu jārada Vanesas spriedumu izmaiņa 17 gadu laikā, taču, iespējams, tā arī ir autores iecere – parādīt to, ka meitenes, kas tiek pakļautas manipulācijai pusaudžu vecumā, iestrēgst un var arī savas dzīves laikā tā nekad īsti nenobriest. Tikmēr tēma – asa un pulsējoša. Ēsma pretēju viedokļu paudējiem. Vienā pusē tie, kas uzskata, ka visas “saasinātās kustības ( #MeToo utt.) ir “pārspīlētas” un šodienas 15-gadnieces ir tādas pašas kā senāk – sen pilngadību sasniegušās (nav), jau gana nobriedušas un pašas spējīgas smalki manipulēt (parunājiet ar viņām viņu 30). Un otrā pusē tie, kas pauž krasi pretējus viedokļus, kas ir asi un uzstājīgi, paštaisni un kritiski. Viņiem, protams, ir viņu taisnība. Un ir vēl tie, kas paši ir Vanesas. Un, jā, viņu ir daudz… Ne visi atzīstas un, iespējams, pat nesaprot, kurā pusē nostāties…
Starp citu, arī pašas grāmatas autores personiskā pieredze ir miglā tīta. Sākotnējie apgalvojumi, ka grāmatā nav nekā autobiogrāfiska pēc apsūdzības darba plaģiātismā tomēr izrādās nepatiesi, kad K.E. Rasela atzina, ka romāns ir balstīts pašas piedzīvotajā.
Grāmatu lasot, īpaši pārdzīvoju ne tik daudz par Vanesas un Streina attiecībām, bet par vecāku un citu pieaugušo maznozīmīgo lomu notikumu attīstībā. Pārdzīvoju tādēļ, ka zinu, ka reizēm vecākiem dažādu, viņiem vien saprotamu iemeslu dēļ vienkāršāk ir neredzēt problēmu, neiesaistīties, nerakt dziļo bedri… Un nožēla pēc padsmit gadiem tiešām vairs nevar neko mainīt. Ir traumas, no kurām neatgūstas, ja tās laicīgi nav izārstētas.
Iesaku izlasīt visiem un pēc tam pārdomāt savu viedokli – kāpēc grāmata ir vai nav par vardarbību, uzmākšanos, manipulāciju?; vai upuris var būt līdzvainīgs?; vai varmāka var neapzināties savu vainu?; kāpēc tāds ir tavs viedoklis?
Dēlijas Ouensas grāmatu “Kur vēži dzied”
izvēlējos lasīt pieteikuma un autores interesantās personības dēļ. Grāmatas, kurās liela loma ir dabai, man ļoti patīk. Mīlu dabas cildenumu apbrīnot gan dzīvē, gan arī lasīt par to. Dēlija Ouensa arī, tāpat kā Kija, dabu mīl vairāk nekā cilvēkus. Ziemeļkarolīnas dabas ainavas bija viņas bērnības ikdiena, savukārt Āfrikā gūtā pieredze un pētījumi ļāva iegūt doktora grādu. Autore dzīvojusi starp hiēnām, ziloņiem, pētījusi izmirstošas sugas un ieguvusi apbalvojumus. Izcila bioloģe, kas 70 gadu vecumā izdod savu pirmo daiļliteratūras grāmatu, kura nu ir iztulkota arī latviešu valodā.
Grāmatas pirmā daļa šķita aizraujoša, neticama (pilnīgi un galīgi, taču dabas apraksti acīmredzot autentiski, ar šo tematiku viss tiešām ir vislabākajā kārtībā), un, ņemot vērā manu mīlestību pret pieaugšanas stāstiem, cerīgi turpināju lasīt…
Un viss. Nē, nē un galīgi nē, šī nav mana literatūra. Sentimentāls, izdomāts stāsts, kurā viss ir tik ļoti iztēlē balstīts, tik ļoti neatbilstošs dzīves īstenībai (nē, nu, protams, dzīvē gadās visādi – var neizglītots bērns pašmācības ceļā kļūt par pasaulslavenu zinātnieku, var arī, bez vecākiem un tuviniekiem palicis, iztiku sākt pelnīt, var izdzīvot bez elektrības, var iemīlēties te vienā skaistulī, te – otrā. Var arī… (bez spoileriem)…), bet, nē, man tā visa tik ļoti bija par daudz, ka nespēju pat izlasīt līdz galam, tikai intrigas atrisinājuma dēļ izmocīju, pāršķirot lappuses.
Flora un fauna – brīnišķīgi. Ideja par cilvēka, kurš ilgstoši atrodas sociālajā atstumtībā, izaugsmes iespējām arī ir interesanta. Taču kopumā cilvēkattiecības grāmatā – absurdas, neloģiskas, muļķīgas. Fināls – vienkārši šausmīgs, manuprāt. Pēc manām domām, – pagalam neizdevusies ļoti labas idejas realizācija. Ieraugot šo grāmatu Rīzas Viterspūnas izlasē, nožēloju, ka nebiju šo faktu zinājusi, pirms ķēros pie lasīšanas…
Īsts dāmu romāns, piedodiet, mīļās dāmas, vienkārši atļāvos izmantot literāru klišeju ātram formulējumam. Gaumes jautājums, tā teikt.
Cita grāmata par dabu. Lilijas Kingas “Eiforija” –
šo no sirds iesaku. Ceru arī iztulkotu sastapt.
Ja “Kur vēži dzied” tika nodēvēta par odu dabai, “Eiforija” jau nosaukumā izsaka to, ko dabas pētnieks jūt tad, kad pētīšanas procesā negaidīti nonāk pie jauniem atklājumiem, kas zinātnē nav iepriekš izzināti. Kad zinātnieku “prāta vētra” tiešām ir īsta vētra un sasniedz kulmināciju, tai seko eiforija, un priekšplānā izvirzās instinktīvas atsauces uz cilvēka dabu. Saasinās konkurence. Iejaucas cilvēciskās kaislības. Un arī tajās saasinās konkurence. Pat nebiju domājusi, ka grāmata par zinātniekiem (pat ja tā ir daiļliteratūra) mani tik ļoti aizraus.
Galvenie varoņi – trīs antropologi, kāds precēts pāris un vientuļnieks, – 20.gs. pirmajā pusē nonāk Jaungvinejā, kur nododas vietējās cilts uzvedības, rituālu, ikdienas pētījumiem, nonākot pie jauniem atklājumiem cilvēku un viņu attiecību tipoloģijā. Arī pašiem, savas attiecības veidojot, nākas secināt, ka viss nav tik vienkārši – izrādās arī viņu, intelektuāli attīstīto un civilizācijas apaudzēto cilvēku, ikdienā iejaucas gan instinkti, gan dzimumu attiecības, tādas kā cilvēces pirmsākumi tās radījuši. Prāta eiforija saasina maņas, kas raksturīgas ikvienam cilvēkam. Cilts pārstāvim, kas cīnās par varu un izdzīvošanu, un intelektuālim, kas patiesībā cīnās par to pašu. Neizpaliek arī emocijas, mīlestība, pieķeršanās, sāpes… Un likumsakarīgi iznākumi. Iepazīstot kādu sabiedrības grupu, izrādās, var visai smalki iepazīt pašiem sevi un nonākt pie ne tik glaimojošiem secinājumiem.
Man pietrūka lappušu par cilts pētījumiem. Pietrūka lappušu – tiešām šoreiz ļoti gribējās, lai grāmata būtu biezāka un izvērstāka. Iedzīvojos karstumā, mitrumā, cilvēku instinktīvā izdzīvošanas un mīlestības paušanas prasmē, tiešām sajutos kā aizceļojusi tālu un tuvu.
Lieliska grāmata, kuras atmosfēra ļoti labi skaidro vārda “nokaitēts” nozīmi.
Un mēneša (t.i. – marta šoreiz) grāmata ir nejauša klasikas izvēle. Huans Rulfo “Pedro Paramo”.
Huans Presiado ierodas Komalā. Viņš dodas sava tēva meklējumos, tā izpildot mātes pēdējo lūgumu pirms nāves.
Vietējie iedzīvotāji ir dīvaini, nerunīgi vai neizprotami daudznozīmīgi savos izteikumos un darbībās. Un izrādās, daudzu no viņiem nemaz vairs nav. Vismaz dzīvo pasaulē.
Šo varētu saukt par grāmatu – ilūziju. Gandrīz nekas no lasītā nav taustāms un uztverams kā paliekošs vai noticis.
Asas, spilgtas un sausas kalnu ciemata ainas. Cilvēku raksturi – atbilstoši. Dons Pedro Paramo – tirānisks, varaskārs neprātis, kuru beigu beigās kļūst žēl.
Mirušie, kas sadzīvo ar dzīvajiem, vai otrādi. Visapkārt pelni un putekļi.
Tik daudz tumšu nokrāsu, naida, slepkavības, ļaunu nolūku, milzīgas cilvēku ciešanas, kapa negaidītais runīgums – tas viss sīkās drumslās – kāds dialogs, monologs, kāda polifoniska aina. Sākotnējo vienkāršo vēstījumu turpina neprognozējamu notikumu virkne, kas izkārtojas dzīvo un mirušo sižetiskajos virzienos, beigu beigās vienam no tiem saplūstot ar otru…
Grāmatu varētu salīdzināt ar cilvēka lūgšanu debesīm dvēseles glābšanai. Lūgšanu, kas, iziedama līku ločus, tā arī nesasniedz mērķi.
Izstaigājot šo spoku pilsētu, ir skaidrs, ka ir izlasīta neaizmirstama grāmata. Iesaku tiem, kam patīk eksotiski Latīņamerikas folkloras motīvi, maģiskais reālisms un pīpe zobos pirms aiziešanas, tā teikt. Jā, šī grāmata ir manā gaumē. 🙂
Tādēļ arī izvēlos citēt, kaut patiesībā to visu var skaļi lasīt no vāka līdz vākam…
Durvju krēslotnē stāvēja māte ar sveci rokā. Viņas ēna bija izstiepusies līdz pašiem griestiem, gara un salīkusi. Griestu sijas to sadalīja pa daļām, sarāva gabalos.
– Man ir skumji, – viņš atteica.
Māte uzgrieza viņam muguru. Nopūta sveci. tad aizvēra durvis un izplūda elsās – vēl labu laiku viņš tās dzirdēja saplūstam ar lietus skaņām.
Baznīcas pulkstenis iezvanīja stundas – stundu pēc stundas. stundu pēc stundas, ir kā laiks pats būtu sevis sagriezis šķēlēs.
– Vai kādreiz esi dzirdējis mirušā vaidu? – Eduvihesa tagad vaicāja man.
– Neesmu gan, doņja Eduvihesa. –
– Tev ir laimējies, puis.–
Un pēc tam, it kā būtu izsmeltas visas sāpju rezerves, viņa apgriezās ap sevi – reizi, vēlreiz – un nebeidza virpināties, līdz rokas aptvēra pašas plecus un jaudāja apturēt pašas plosīšanos.
Caur durvju aili bija redzamas rītausmas debesis. Nebija nevienas zvaigznes. Tikai smagas kā svins, pelēkas debesis ko vēl nav iekrāsojis saules mirdzums. Blāva gaisma, kas drīzāk vēstīja nevis par jaunu dienu, bet gan par to, ka tūlīt satumsīs nakts.
Kāpēc viņas skatiens pirms samierināšanās ieguva tādu drosmi?
Gaisa nebija. Man bija jāieelpo atpakaļ tas pats gaiss, ko izelpoju, un jātver abām saujām, lai tas nepazustu. Es jutu, kā tas plūst no manis un atpakaļ manī, bet ar katru reizi vārgāk, līdz plūsma kļuva tik niecīga, ka izspraucās man starp pirkstiem uz mūžīgiem laikiem.
– Visi izvēlas vienu un to pašu ceļu. Visi dodas prom.. –
No redzētā
Apjuku, sapratusi vienu dīvainu paradoksu par Pedro Almodovara filmām – tās gandrīz visas ļoti mīlu, taču paiet laiks un varu tās skatīties it kā no jauna, brīnīdamās, kā var kas tik spilgts aizmirsties. Vai arī tās ir citas krāsas un nianses? Nezinu, bet esmu gatava atkal ko redzētu skatīties vēlreiz.
“Los abrazos rotos” – satriecošā Penelope Krusa košā stāstā par ilgošanos. Par prom slīdošo skaistumu un laiku. Melanholiska kaisle. Mūzika…brīnišķīga.
“Saint Maud” – reliģiozos priekšstatos balstīta šausmu filma, kurā netrūkst arī ironijas un satīras. Kādas apsēstības izvērsums. Apsēstība nereti tiek saistīta ar ļaunuma ietekmi. Šoreiz ir pretēji, taču apsēstības likumsakarības tas nemaina.
“His House” – vēl viena šausmu filma. Ļoti, ļoti laba. Iesaku. Metaforiskais vēstījums atklāj slāņus pēc slāņa. Galveno varoņu – kāda bēgļu pāra, kas grūtā, smagā ceļā no Dienvidsudānas nonācis Lielbritānijā, – upurēšanās jēgas izpratne un iekšējās cīņas labi atklāj bezizeju, kas var tikt attiecināta uz ikvienu grūto un reizēm pat neiespējamo iesakņošanos svešā zemē.
“The Young and Prodigious T.S. Spivet” – brīnišķīga filma visai ģimenei.
“Bad Times at the El Royale” – diezgan neoriģināls vēstījums. Galvenie notikumi risinās kādā apskretušā motelī. Apmēram tāda ir arī filma… Bet, domāju, tīri labi derēs kā vakara filma kompānijā.
“Druk” – labs kino. Ne vella ne komēdija, bet paskumja drāma ar ironiskiem elementiem par to, kā cilvēki mēdz sačakarēt paši savas dzīves, kuras kādā pavērsiena brīdī spontāni izvēlētiem līdzekļiem cenšas sakopt. Bieži filmas laikā iedomājos – kā gan skolēni nejūt to brango smaku no savu skolotāju izelpām, īpaši, kad promiles sāka augt…:)
“The Father” – ļoti skumja filma. Beigās traki raudāju… Šādai filmai tomēr ir jāsagatavojas, jo to skatīties ir pat fiziski sāpīgi. Lieliski aktieri, t.sk. nepārspējamais Entonijs Hopkinss. Par ģimenes saitēm, vecumu un to, ko izmainīt nav cilvēka spēkos.
No sirds iesaku māksliniecisko versiju par dokumentālo kino “Documentary Now!” – sen nebiju tā smējusies. Joki ir smalki, ironiski, parodijas elementi oriģināli un svaigi. Arī autentiskos avotus pētīt ir ļoti interesanti. Gan izzinoši, gan jautri.
Vēl viens jautrs vakars garantēts ar šo filmu – “What We Do in the Shadows”. Iesaku arī tiem, kas neskatās filmas par vampīriem. Harizmātiski varoņi, netipisks vēstījums un kolosāla mūzika.
“Adieu les cons”– jauks, viegls vēstījums par ikdienu un nedienu. Franču kino tipiskās tā izpausmēs. Daudz emociju, daudz krāsu un aktieriskas virtuozitātes. Ļoti patika filmas beigas…
“The Girl in the Park” – laba filma par ieguvumiem un zaudējumiem. Izvēlējos skatīties Sigurnijas Vīveres dēļ. Nevīlos nemaz.
Lai neviltos, nevajadzētu arī lieki cerēt – ar šādu līdzsvarotu skatījumu centīšos izlavierēt aprīlim cauri.
Kā grāmata 
Kārtējo reizi gardi lasāms blogs. Tumšo Vanesu arī es domāju izlasīt, ja reiz to man atsūtīja. Un filmas.. to dzeršanas filmu noteikti gribu redzēt. 🙂
PatīkPublicējis 1 person
Nu, ar Vanesu ir tā, ka katrs tiešām ļoti laiž caur sevi. Vai arī – ne, ja tēma neaktuāla. Viedokļu dažādībai. 🙂 Filma ir laba, noskaties. 🙂
PatīkPublicējis 1 person