Sīkumu svars. Endijs Vīrs “Marsietis”

200x200_marsietis

Endija Vīra „Marsietis” izlasīts laikā, kad pati piedzīvoju dzīvē dilemmisku situāciju, un ne jau starp rozā vai sarkanu, bet gan tieši tā – izjūtot dzīves nosacītību un trauslumu. Nedēļas garumā pārdzīvotais gan risinās gluži eiropeiskā (ne-heroiskā, ne-amerikāniskā…) garā, un ir vēl jāpacieš rēns un ilgstošs rehabilitācijas laiks… Bet dzīvības vērtības unikalitāte ir izjusta, paldies Dieviņam…

Iespējams, šajā asredzīgumā grāmatu izjutu jo īpaši, kas citā gadījumā, domājams, tā nenotiktu. Ieraksti astronauta žurnālā – tehniski un racionāli zinātniskās fantastikas sīkumi, kas lasītājam, kuram nav programmētāja prāta un kura interese par fiziku un mehāniku ir ļoti niecīga …(nē, nu tās faktiski nav….), var nešķist saistoši. Tomēr šis literatūras žanrs man vienmēr ir paticis, un sižetiskā niansētība ir veids, kā lasītājam sajust ļoti reālu to, kas šodienas dzīves telpā un laikā nav (vēl) iespējams.

Marks Vatnejs ir nonācis neapskaužamā situācijā – viņš ir pats vientuļākais cilvēks pasaules vēsturē, jo ir vienīgais Marsa iedzīvotājs, kura izdzīvošanas cīņa balstās cerībā tikt izglābtam, glābjoties pašam. Katrā ziņā lasītājs jau pirmajās izdzīvošanas instrukcijas lappusēs saprot, ka bez šīs cerības jēgas visām Marka metodiskajām darbībām vienkārši…nav (ir taču pieejama morfija nāvējošā deva galu galā). Romāns ir gluži pilnvērtīga rokasgrāmata ar alternatīvo nosaukumu „Kā izdzīvot, ja nākas izdzīvot uz Marsa”, un tajā jūs nesastapsiet nostalģiskas apceres par Zemes dzīvi (bet ir rindkopa, kas veltīta impulsam par iespējamo nostalģiju pēc Marsa) vai emocionālu pārdzīvojumu sadures ar lasītāju – instruktāža, kas atklāj, kā no urīna un dažādiem pārpalikumiem radīt ūdeni vai kā Marsa vides apstākļos audzēt pārtiku, to neparedz. Vienīgais, kas, iespējams, pārdzīvos marsieša mūžu, ir no Zemes līdzpaņemtie disko krājumi…Marsa vide nav piemērota izdzīvošanai – aukstums, nespēja elpot Marsa atmosfērā -, tas viss, protams, ierobežo planētas izpēti, ko tomēr par spīti dažādām neveiksmēm ( ko Marks sauc par pamācošu pieredzi) astronauts veic un novērojumus rūpīgi pieraksta savā žurnālā. Protams, eksperimenti, kas nepieciešami Zemes apstākļu radīšanai, paredz arī neizdošanos, piemēram, sprādzienu, kurā Marks izdzīvo, jo skābekļa padeve ir dozēta, un šī koncentrācija par mata tiesu izglābj no drošas nāves.

Pasauss dienasgrāmatas stils, kas rada ļoti autentisku iespaidu. Netrūkst ironijas… (nu, vīrišķīgi galu galā): Tas viss izklausās pēc žilbinošas idejas, un katastrofāla neveiksme nav iespējama. Ja kas, tā bija ironija..

Ja kāds, lasot grāmatu, izjūt literatūras baudītāja šaubas par galvenā varoņa personības attīstību, par citu grāmatas personāžu ietekmi uz šo procesu utt., iesaku atcerēties kaut brīdi no personiskās pieredzes, kad ieslēgta t.s. autopilota maņa, kad šķiet, ka turpmākā dzīves virzība ir it kā ieguldāma iepriekšējās pieredzes rokās, un viss, kas notiks turpmāk, ir maz saistāms ar lieku emocionalitāti, ar jaunu sajūtu gūšanu u.tml. Šī maņa apstādina un virza vienlaicīgi, tajā ir liela loma Liktenim vai vēl kādam, un es to šajā astronauta dienasgrāmatā izjutu kā lasāmvielas sāli, nevis trūkumu.

Grāmatas nobeigums gan man šajā iepriekš minētajā rēnajā atkopšanās laikā šķiet pārāk tipiski amerikānisks (nu…common… var taču iztikt arī bez Zemes iedzīvotāju ovācijām…), valodiskās neveiklības norakstīju uz marsieša gluži adekvāto virspusējo attieksmi pret literāri pārdomātu stilu dienasgrāmatā.

Kaut kur paviršā pārskrējienā izlasīju prof. A. Pētersona ieteikumu kādai kultūras baudai: „Tiem, kas mīl piedzīvojumus, bet nevēlas paši slapināt kājas…”

Lūk, piemērs slapjām kājām dīvānā sēdošajiem: ja jums šķiet, ka lidmašīnā, kura lido ar 720 km/h, turbulence ir kaut kas šausmīgs, pamēģiniet iztēloties, kā tas ir ar ātrumu 28’000 km/h..”

Grāmata ir unikāla – Marka vēstījumā ir piedodams viss – joki, kas ir jātulko, neveiklā, vienkāršā valoda, šķietamā virspusējība, kas skaidrojama ar ļoti lielo attālumu no Zemes, konfliktu un cilvēcisko vājību neesamība, personības attīstības apstādināšana ar stopkrānu -, jo idejas, kas galu galā sasniedz mērķi, vienmēr visās laika un telpas dimensijās ir pārsteidzošas.

Izdevējs: Zvaigzne ABC; no angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova.

Beidzot laiks arī filmai...

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: