Nojausma

Tikko youtube noskatījos aizraujošu filmu par mākslīgo intelektu. Par iespējām medicīnā un … gandrīz visās sfērās. Ķīnā šobrīd mākslīgais intelekts ne vien aizstāj labāko draugu un atrod vislabāko veidu, kā uzmundrināt un nomierināt, bet arī izdod grāmatas, kam acīmredzot ir pieprasījums.

Kas zina, varbūt robota grāmata pat izdevusies labāka par daža laba rakstnieka kārtējo “ražojumu”. Piemēram, par Meta Heiga nupat latviski iztulkoto grāmatu – kārtējo par cerības dzirksts uzliesmojumu, dziļas (nē) pārdomas rosinošu… Atceros, pēc “Nervozās planētas” izjutu ko līdzīgu kaunam par to, ka šādā veidā lasītāji visā pasaulē tiek ķerti uz lētiem āķiem un bauda… nezinu, nevaru pat iedomāties, ko ar pseidofilozofijas palīdzību var baudīt… Acīmredzot šādu grāmatu radīšana ir veids, kā pašam rakstniekam cīnīties ar nomācošajiem stāvokļiem (grāmata par depresiju man, cilvēkam, kas nekad no tās nav cietis, šķita laba…). Lai gan, ja jau labi pērk, kādēļ neizdot vēl vienu Meta Heiga grāmatu, vai ne? Ziemassvētku laikam – to par zēnu, kuram vārdā bija svētku nosaukums. Nē, es neiesaku. Tikai nojaušu…

Par izlasīto un uz āķiem uzķeršanos

Kristīnes un Kristapa Liepiņu grāmatu “Pamirs mana sirds mīlestībā”

Izdevējs: Zvaigzne ABC

iegādājos uzāķēta. Tā vienkārši – bez komentāriem. Gaidīju žurnālrakstu cietos vākos ar fotogrāfijām, to arī saņēmu. Esmu gatava grāmatu atdot tālāk. Taču jāatzīst, ka grāmatā aprakstītajam kāpienam tiešām jutu līdzi. Sākot no autores komentāriem par citu kalnā kāpēju izskatu, kas izraisīja patiesu neizpratni par negaidītiem akcentiem, beidzot ar, šķiet, godīgu un nepretenciozu Liepiņu tandēma vērtējumu. Tā arī lēkāju izjūtās līdzi – no acu apļošanas līdz aizrautīgam līdzpārdzīvojumam – tā, ka neatrauties. Patika arī Kristapa “liriskās” atkāpes. Pēc grāmatas izlasīšanas noklausījos “Cilvēkjaudas” sarunu, tajā abu balsis un atbildes nostiprināja iespaidus. Grāmata ir motivējoša, jo tajā cilvēciskas vājības un vienkārši, ikdienišķi fiziskie un morālie kāpieni, kurus piedzīvo gandrīz ikviens no mums katru dienu,  saduras ar to, ko ļoti daudzi uzskata par nesasniedzamu mērķi. Ar augstumu. Fizisku un mentālu.

Visam, ko dzīvē izlemjam darīt vai, gluži pretēji, nedarīt, ir būtiska nozīme. Mums aizvien ir izvēle. Tomēr dažiem brīžiem, notikumiem, lēmumiem ir izšķirošas sekas, jo tie veido mūsu būtību… (Kristaps Liepiņš)

Pieaugšanas stāsti šajā apkopojumā būs vairāki. Delfīnes de Vigānas vārds ir jau pazīstams – jāsaka, par “Lojalitātēm” lielā sajūsmā nebiju – man nepatīk aprautas grāmatas, kuru sižetiskajiem pavērsieniem šādas paņēmiens rada nepabeigtības iespaidu. “No un es”

Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds. No franču valodas tulk. I. Šmite

arī nav apjomīgs vēstījums, taču šoreiz jūtu audzināšanas sasaiste ar pieaugšanu koncentrējumā, kurā iekļaujas sižetiskas klišejas, taču arī ļoti smalka empātija un problēmu risinājumi, ir labi pielāgots vēl tik nepabeigtajiem galveno varoņu dzīves stāstiem. Katram savs starts un pašu lipināts turpmākais ceļš. Reizēm “nepareizas” draudzības un savienības atklāj ļoti daudz virzienu tam, par kādu personību veidoties. Skolas pārbaudījumi ne tuvu nav salīdzināmi ar tiem, ar kuriem reizēm pavisam nesagatavotus mūs pārsteidz dzīve. Lū ir gudra, īpašām spējām apveltīta pusaudze, savukārt No – bezpajumtniece, kas 18 gadu vecumā jau skatās uz pasauli padzisušu skatu. Un vēl ir Lūkass, kurš mācās klasē otru gadu un dzīvo viens pats lielā dzīvoklī. Ir arī Lū vecāki, kas arī nav īsti izturējuši līdz galam kādu no dzīves pārbaudījumiem, taču tieši tādēļ līdzi jušanas spēju izaudzējuši lielu.

Lūk, šāda kombinācija izrādās ļoti nepieciešama ikkatram no tajā iesaistītajiem. Grāmata laba un iesakāma tieši jauniešu auditorijai, lai gan, jāatzīst, jautājumu, tāpat kā “Lojalitātēm”, netrūkst, un tie atkal ir galvenokārt saistīti ar pieaugušajiem, kurus, manuprāt, autore padara ļoti līdzīgus pusaudžiem. Lū izcilās prāta spējas, mācīšanās klasē, kas neatbilst meitenes vecumposmam, – neizprotama sižeta līnija, tā arī neatklāta līdz galam. Lū varētu būt vienkārši gudra, savrupa meitene ar socializēšanās grūtībām – īpašie talanti tā arī nespēlē nekādu lomu šajā stāstā. Kāpēc vecākiem nav neviena jautājuma meitai, kas regulāri dodas uz rajoniem, kuros klaiņo bezpajumtnieki? Kas ir bezpajumtnieki, kāpēc un kā veidojas viņu likteņi? – it kā būtiska vai pat galvenā grāmatas tēma arī nav līdz galam atklāta – pāris epizožu, garāmejošu No vides skatu, un viss… No pieņemšana ģimenē un straujā uzticēšanās viņai arī bez smalkāka skaidrojuma un niansēm – tik sarežģītu attiecību savijumam ļoti pietrūkst dziļuma, lai līdz galam noticētu aprakstītam papīram.

Vēl šur tur aizķēros tulkojumā. Piemēram, tiešām šodien sakām “blusu”, nevis “krāmu” tirgus…?

Mūsu klusēšana ir piemilzusi ar visas pasaules bezspēcību, mūsu klusēšana ir kā atgriešanās pie lietu sākotnes, pie to patiesās būtības.

No kā mēs baidāmies, kāpēc vairs necīnāmies?

Un, kad viņš notver manu skatienu, viņa lūpās uzplaukst tāds smaids – neizsakāmi maigs un rāms, un tad es nodomāju, ka mūs gaida dzīve, ka mums ir visa dzīve priekšā.

Tad es pievērsos apstākļa vārdiem un sakārtojuma saikļiem, kas norāda pārrāvumu laikā (pēkšņi, negaidot), pretstatu (tomēr, toties, turpretī, taču) vai pieļāvumu (savukārt, lai gan, tomēr), es domāju tikai par tiem, centos tos sarindot, sašķirot, es nespēju neko pateikt, it neko, jo ap mani viss bija sagriezies virpulī – gan sienas, gan gaisma. Un tad es secināju, ka gramatikā ir paredzēts viss – gan vilšanās, gan sakāve, gan nepatikšanas kā tādas.

Greguāra Delakūra grāmatu “Sieviete, kura nenovecoja”

Izdevējs: Zvaigzne ABC, no franču valodas tulk. I. Fogele

iesaku tiem, kurus valdzina tā saucamais franču šarms – ir daudz atsauču un atpazīstamu jēdzienu. Taču uzmanīgi iesaku sievietēm, kurām novecošanas tēma ir kā vaļēja brūce – grāmatā ir daudz sāpīgu akcentu, kas var likt jo īpaši jūtīgi izjust likumsakarīgo neizbēgamību. Visticamāk, daudzi cilvēki, īpaši sabiedrības domāšanas kultu mudināti, ir  domājuši par jaunības saglabāšanu… ilgstoši. Piemēram, gadus desmit vai pat vairāk kā grāmatas varonei pakavēties, teiksim, 25 vai 30 gadu vecumā – skaistuma pilnā plaukumā. Taču cilvēks nav spējīgs harmoniski sadzīvot ar dāvanām. Skaistums visai bieži nav nekāda svētība, tieši otrādi – tas ir prasošs un reizēm liels šķērslis laimei, ņemot vērā prasības, uzstājību un attiecību veidošanas vajadzības. Laika sasaldēšana, kas varētu šķist brīnums vai unikāls zinātnisks atklājums, var izrādīties nepārvarams šķērslis dzīvošanai. Lērums grāmatu, kas stāsta par harmonisku sevis pieņemšanu, novecošanās apturēšanu dabiskiem līdzekļiem, dzīves baudīšanu jebkurā vecumā u.tml., ir samērā pieprasītas grāmatu tirgū, citādi tās netiktu sistemātiski izdotas – tas norāda uz cilvēku grūtībām iztikt bez padomiem šajos jautājumos. Bez citu cilvēku padomiem… G. Delakūrs poētiski akcentē to, cik vientuļi mēs katrs esam cīņā ar to, ko mūsos saredz vai, pareizāk, vēlas saredzēt apkārtējie, un cik lielu spēku prasošas ir katra attiecības pašam ar sevi. Šī ir ļoti skumja grāmata, manuprāt. Deja virs bezdibeņa.

Divdesmit sešu gadu vecumā es biju izskatīga mamma ar gadu vecu zēnu, kurš jau staigāja. Laimīga mamma. Un arī vientuļa sieviete.

Jūs visas sapņojat par to, kas noticis ar mani. Bet es esmu cirka zvērs.

Nav tādu bēdu, kas nevar kļūt par mīlestības avotu.

Citā valodā lasītais (tik ļoti priecātos zemāk minētās grāmatas redzēt latviešu valodas tulkojumā…)

Кевин Барри “Ночной паром в Танжер”

– liriska, filozofiska gangstermelodrāma. Jā, tieši šādu žanru savijumu var sastapt traģikomiskajā divu pusmūžam pārkāpušu vīru atmiņu vēstījumā. Moriss un Čārlijs ir īru gangsteri, kurus dzīve ir mētājusi un klupinājusi narkobiznesa impērijas veidošanas ceļā, kas ir pretrunu pilns, kārdinošs un iznīcinošs vienlaikus. Taču nu abi cerību pilni ostā gaida prāmi, ar kuru Alhesiriasā varētu ierasties Morisa meita, kas tiek uzskatīta par bezvēsts pazudušu. Grāmata – abu vīru saruna – ir pilna atklāsmju, skumjas ironijas, neticamu notikumu savijums, kas vienojas atbildē uz jautājumu, kāpēc Dillija, Morisa meita, ir izvēlējusies pazust… Grāmatā ir daudz jautājumu, kas sākas ar “kāpēc?” un, jā, arī daudz atbilžu ar “jo”. Ir līdzības arī ar slaveno Gaja Ričija filmu, kuru tieši pēc izlasīšanas noskatījos vēlreiz. Šis stāsts arī gaida savu ekranizāciju. Iesaku visiem, kas vēlas izbaudīt ko negaidītu – grāmatā nav prognozējamu gangsteru cīņu aprakstu, taču tajā ir dzīva sarunvaloda, kas pārsteidzoši saplūst ar mīlestības un naida poētiku. Asiņaina, kaislīga, skaista un aizkustinoša grāmata.

Чжан Юэжань “Кокон”

– divu galveno varoņu atkalsatikšanās rosina atklājumiem. Par pagātni un tās turpmāko ietekmi. Ķīna 20. gadsimta beigu posmā. Sadzīve (ļoti, ļoti saistoša grāmatas sižeta līnija), ģimenes hierahijas veidošanās, attiecības, politisko cīņu iespaidi uz cilvēka – vienkāršā – izvēlēm, nereti patiesi traģiskām. Divi bijušie klasesbiedri un draugi, satiekoties pēc daudziem gadiem, stāsta viens otram savu dzīvi. Stāsti savijas, ir ļoti cieši un neizbēgami saistīti. Gan Čen Guns, gan Lī Cjadzci ir gūstekņi, kuru likteņi tikuši pakļauti trīs paaudžu uzskatiem, cīņām, naidam un mīlestības niecīgajām iespējām izdzīvot visa minētā iespaidā. Abu stāsti līdzinās grēksūdzei, vietām atklājot nepatīkamo, klaji noziedzīgo… Romāns ir liels apmēros un satura slāņos, un, lai arī tā noskaņa daudzviet ir nomācoša, tajā netrūkst arī gaišā un cerīgā – tā, kas cilvēkam ir ļāvis izdzīvot pat šķietami dzīvei nepiemērotos apstākļos. Šī grāmata ir vesela pasaule – brīnišķīgi veidota, patiesa, asa un piesātināta Ķīna vairākās paaudzēs – neilgi pēc kultūras revolūcijas, laikā, kad uzplauka spekulācija un šodienas atskaņās. Detaļu pārbagātība – lakricas konfektes, kas smaržo un garšo pēc mammas, grāmata, kura saistīta ar tēvu, tirgus ainas, cieši sapītas bizes, ielas un daudzstāvu nami, skolas laika slēptuves…Piesātināts laiks un meistarīgas telpu konstrukcijas – lieliska iespēja izdzīvot pilnīgi citu pasauli un pieredzes. Tik ļoti aizrāvos, ka ķēros klāt citai grāmatai par kultūras revolūciju, bet apstājos tās smagumā un pagaidām atliku. Lieliska, kvalitatīva literatūra, ļoti iesaku.

Эмили Раскович “Айдахо”

– autores debijas romāns. Ļoti iekšējs vēstījums. Ja “Kokons” ir pilns ārēju detaļu un pamatojumu, tad “Aidaho” vēstījums nereti nostājas priekšā pamatojumiem, dažviet motīvi tā arī paliek neizskaidroti, taču nav gluži tā, ka netiek atbildēti jautājumi. Pareizāk sakot, autore ļauj lasītājam pašam tās izdomāt. Galvenie varoņi – tik ļoti dažādi un brīnišķīgi “darināti” – arī ir galvenais pamatojums tam, kas un kāpēc notika… Anna ir Veida sieva, kas gan patiesi mīl, gan atbalsta ne tikai savu ģimeni, bet arī to, kas Veidam bijusi pirms… Dženija, Veida pirmā sieva, atrodas cietumā, kurā izcieš sodu par savas meitas slepkavību. Taču pati būtiskākā loma romānā ir atvēlēta atmiņai – tai, kas vajā Dženiju un kuru gluži mazohistiski sev piemēro Anna, tai, kas palēnām atstāj Veidu smagas slimības iespaidā. Un neuzticami vēstītāji ir viņi visi. Demences uzvarēts vecs vīrs, sarežģītus mīlestības ceļus staigājoša viņa sieva un kāda, kuras dzīve nu vairs līdzinās tās ēnai. Jocīgi, nepareizi varoņi, kuriem lasītājs visu piedod, jo viņu traumas ir pārāk smagas. Brīžam kaitinoša savā uzstājībā un visu izpētīšanā šķita Anna, tā arī nesaprasti palika Dženijas rīcības motīvi, savukārt lappuses par Veidu – ļoti saistošas. Katrā ziņā dzīvs, īsts, ļoti smalki izrakstīts kādas dzīves stāsts, kas, nenod Dievs, var notikt ar jebkuru no mums. Iesaku emociju ” iekustināšanai”.

Nu, un pēdējā laika gaidītākā grāmata un vienā rāvienā arī izlasītā

Кадзуо Исигуро “Клара и Солнце”

Kadzuro Išiguro vārds skaidrojumu neprasa – Nobela prēmijas laureāts, brīnišķīgu, ļoti dažādu darbu autors. Jaunākā romāna, kurš saturiski nedaudz sasaucas ar “Neļauj man aiziet”, galvenais tēls ir androīds Klāra. Arī vēstītāja ir viņa, tādēļ lasītājam jārēķinās ar valodas īpatnībām, par kurām gan neviens iepriekš netiek brīdināts, bet kas ir lielisks veids, kā labāk iejusties robota domāšanā, pasaules redzēšanā (gluži burtiskā nozīmē – robots pasauli redz, sadalītu laukumos, kas, protams, atšķiras no tās platības, kuru pārredz un arī citādi dēvē cilvēks). Taču Klāra ir īpaša. Šķiet, viņai pat piemīt tas, no kā šodienas mākslīgā intelekta pētnieki bīstas, – intuīcija. Klāra ir androīds, kas īpaši veidots, lai būtu kopā ar pusaudzi, kuram nepieciešams kliedēt vientulību. Un tieši tādu – jauku meiteni Džoziju, kas diemžēl ir slima (arī šī tēma tiek romānā risināta antiutopijas cienīgi), Klāra sastop veikalā, kurā tiek izvēlēta. Vēl ir pusaudzis Riks, Džozijas draugs, kurš ir citāds un kuram ir paredzēts pavisam cits dzīves turpmākais ceļš. Būtiska ir šo dzīves scenāriju nozīme, jo, jā, romānā tiek atspoguļota pasaule, kura ir veidota, pamatojoties uz eksperimentāliem, rūpīgi plānotiem risinājumiem.

Lai arī nākotnes pasaule, tajā netrūkst daudz kā, ko cilvēce pazīst gadsimtiem ilgi, – cilvēciska vēlme radīt un attīstīt, kas nereti nes sev līdzi arī dažādas negatīvas blakusparādības, piemēram, šodienas problēmu – vides piesārņojumu, kam patiesībā jau ir jūtamas traģiskas sekas, protams, jūtas, kuras roboti nespēj aizstāt. Interesanti Išiguro risina vientulības tēmu – pirmkārt, uzdodot jautājumu, kāpēc tā tiek uzskatīta par problēmu, otrkārt, arī pavisam tieši piedāvājot atbildē nākotnes izgudrojumu iespējas. Tikai… ko tieši tās atrisina un vai atrisina? Rakstnieks ļoti smalki atklāj attiecību smalkumu ar kontrastu un nianšu palīdzību. Interesanti ir sekot līdzi cilvēku savstarpējām attiecībām šajā futūristiskajā, pašu cilvēku radītajā vidē.

Romāna nosaukumā nav cilvēka. Ir androīds un Saule, kas pielīdzināta Dievam un ar kuras palīdzību Išiguro interpretē reliģijas jautājumus. Taču cilvēka īpašā priekšrocība ir izvēle, kuru tas brīžam prot un bieži ļoti neprot izmantot…

Grāmatas beigas… Nedrīkstu neko atklāt. Izlasiet, domāju, vairākkārt tiksiet pārsteigti, un, jā, domāju, nekā fantastiska šajā grāmatā nav. Tieši tāda arī varētu būt mūsu nākotne pēc gadiem, baidos minēt pat cik (drīz…), ņemot vērā ieraksta sākuma atsauci uz dokumentālo filmu.

Tikai dilemma – kurš tad ir drosmīgāks, humānāks savās izvēlēs, harmoniskāks – cilvēks vai robots – grāmatā ir ar visai skumju risinājumu…

Vēl viens brīnišķīgs autora romāns par morāles jautājumiem. Skumja un neaizmirstama grāmata.  Visticamāk, tiks tulkota arī latviešu valodā (domāju, tulkotājam būs ko pakasīt pakausi…).

Par redzēto

“The Devil All The Time” – ļoti laba filma par atmaksu. Ļaunumu un tam pretnostatīto atmaksas iespēju, kas diemžēl ne vienmēr ir labestība. Izcili atspoguļota cilvēka iekšējā elle.

“Maudie” – filmu noskatījos divas reizes. Tā ir smalka, krāšņa, aizkustinoša un spēku apliecinoša. Ļoti spēcīgi iespaidi. Sallija Hokinsa – vienreizīga kanādiešu mākslinieces Modas Lūisas lomā. Salliju Hokinsu izbaudīju arī “The Shape of Water” – ļoti skaistā un poētiskā filmā.

“Es biju laimīga, mīlēta un mīlēju pati…” – lūk, iedvesmas avoti mākslinieces neparastajai izpausmei mākslā par spīti dzīves un veselības grūtībām.

“Plein Soleil” – šķietami Alēns Delons varētu būt talantīgāks misters Riplijs, un, jā, viņš ir izcils, taču manu mīlestību pret Meta Deimona un Džūdzas Lova tandēmu tas tomēr nemazināja.  

“The Serpent” – mini seriāls ar īpašu atmosfēru un ļoti labu aktieru sniegumu. “Āzijas čūska”
Čārlzs Sobradžs – nežēlīgs slepkava un izmantotājs, kurš savas dzīves laikā gan brīvībā, gan apcietinājumā ir spējis atveidot ne mazums dažādu lomu, tādā veidā iemantojot slavu. 70-to gadu Bankoka un ne tikai, neparasts un šausminošs dzīvesstāsts, vēl viens šīs personības iespaids masu kultūrā bez visa jau iepriekš realizētā ( ir izdotas gan grāmatas par Sobradžu, gan veidotas dokumentālās filmas). Iesaku.

“Deadwater Fell”  – īstens, labs angļu seriāls par sarežģītām ģimenes attiecībām un neticamiem šo sarežģījumu risinājumiem. Deivids Tenats – kā vienmēr, lielisks.

“Border” – filma, kas ļauj izkāpt no komforta zonas. Brīžam skatīties ir pat nepatīkami, taču atrauties neiespējami. Tikai noskatoties, ir iespējams saprast, kas ir filmas galvenie varoņi. Tās nobeigums – ikviena dzīves jēgas apliecinājums.

“Lacci” – netriviāla filma par mīlestības sāpēšanu. Lieliska dzīves mozaīka, neizbēgams un likumsakarīgs filmas stāsta iznākums.

“ – Kāpēc tu man neko nestāsti?

–  Tāpēc, ka viss aizmirstas..

Ja mēs gribam palikt kopā, mums ir jāklusē..”

“It’s a Sin” – labs seriāls par AIDS epidēmijas aizsākšanos šoreiz Anglijā, par draudzību, atbalstu, zaudējumiem un ieguvumiem. Tēma, protams, aktuāla arī šodien. Mūzika – atsevišķa seriāla pievienotā vērtība. Jā, tur skanēs gan Pet Shop Bouys, gan REM.

“Quiz” – vēl viens mini seriāls, balstīts reālos notikumos. Par spēles “Vai gribi kļūt miljonārs?” idejiskajiem aizsākumiem, realizāciju un ar to saistītu krāpšanu, kurā tika apsūdzēts britu armijas majors Čārlzs Ingrems. Interesanti arī par klepus tēmu…:)

“A Very English Scandal” – lieliska aktierspēle. Izcila! Ironisks, īsta angļu humora piesātināts stāsts (kurš, jā, atkal balstīts īstenībā) par kaislību, meliem, atriebību un politiku…

“The Empty Man” – interesanta šausmu filma par iekšējo pasauli, kas ir daudz plašāka par realitāti, kurā it kā dzīvojam, katrs izjūtot to pavisam citādi. Par to, ka mūsu dzīve var būt kāda cita konstruēta…

“Tove” – vēl viena lieliska filma. Rakstnieces, trollīšu Muminu un citu tēlu radītājas, Tūves Jānsones dzīvesstāsts. Top skaidrāki gan mākslinieciskie motīvi (piemēram, ko īsti simbolizē atsevišķi mums, lasītājiem, tik mīļi grāmatu varoņi), gan kopumā – rakstnieces personība brīnišķīgi atklāta. Daudz telpas un dekorāciju, neparastas, harizmātiskas personības, mūzika, radošas dzīves aura.  Filma par talanta realizācijas iespējām, kas ne vienmēr ir saistītas ar cilvēka vēlmēm.

“Flack” – labs seriāls par spožumu un zemu krišanu. Jautājums, kā atsperties, lai tiktu augšā, labi uzdots 2. sezonas pašās beigās.

“Mare of Easttown” – Keita Vinsleta – brīnišķīga (iesaku arī seriālu “Mildred Pierce”). Pats seriāls – nedaudz sagurusi, taču pietiekami jēdzīga drāma – detektīvs ar lielisku sezonas 5. sēriju. Mani atklājumi – izcils Evans Peters un gluži neizprotams tēls, kuru atveido Gajs Pīrss, kura izskats, visticamāk, arī kādu pārsteigs…

Nu, protams, arī “Friends: The Renuion” – mazliet paraudāju, arī par to, ka starp draugiem neizbēgami zudusi attiecību ķīmija, bija arī mazliet neveiklas izjūtas ar domu – vai vajadzēja? Un ķēros pie 1. sezonas skatīšanās sportiņa laikā. 🙂

Daudz patiesu dzīvesstāstu, mazliet izbijies ieskats nākotnē, jautājumi par to, kas tad ir cilvēks un kas to atšķir no paša radītā, mazliet smeldzes – tāds sanācis pavasaris un vasaras iesākums. Skaistu vasaru, draugi!

1 Comment

  1. Man arī “No un es” nedaudz kaitināja tās beigas, kas paliek nepateiktas. Un par “Sieviete, kura nenovecoja” man jau bija jāuzraksta, bet tikai šajās dienās sanāks pabeigt un publicēt savas pārdomas. Par Tevis minēto brīdinājumu (“uzmanīgi iesaku sievietēm, kurām novecošanas tēma ir kā vaļēja brūce”) pat neaizdomājos. 🙂 No seriāliem esmu iesācis “The Serpent”. Pagaidām mazliet biedējoši, bet tiešām labi veidots seriāls. Un “Draugu” filmiņu arī apskatījos un pasmējos kopā ar šiem. 🙂

    Publicējis 1 person

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s