Ir interesanti, kā cita sacītais vai uzrakstītais, lai cik provokatīvs tas būtu, var ietekmēt paša domas. Blogu ierakstus lasu ar interesi un nereti aizraujos tā, ka jau pie simt pirmās vēlmes ko izlasīt pieplusoju vēl un vēl. Un ir arī tādi dauzonīgi ieraksti, kas nosauc Bariko “Zīdu” vai Hemingveja “Sirmgalvi un jūru” par nebaudāmu literatūru vai kas ironizē par Ferrantes “Brīnišķīgo draudzeni” un Egersa “Sfēru”. Ironizē, augstprātīgi pļaukājot. Jābrīnās vien, cik daudz laika cilvēks patērē garlaicībai vai pat atklātai nepatikai pret grāmatu, lasot un vēl par to rakstot. Ja grāmata man klaji nepatīk, es tomēr izvēlos to nepabeigt un kopš skolas laika nudien vairs nespiežu sevi lasīt to, kas raisa negatīvas emocijas. Kādēļ lai es to darītu?
Var jau būt, ka sakrājas kas līdzīgs rūgtai garšai mutē, kas vienkārši jāizspļauj. Un tāpēc jāuzraksta?…
Ja cītīgi parakņājos lasīšanas pieredzē, tad ir gan bijušas grāmatas, kuras esmu izlasījusi, pēc tam vēloties tās izmantot par ieroci (teiksim, uzdāvināt kādam, kurš nepatīk…). Ir bijušas dusmas uz grāmatas nobeigumu, vilšanās autorā, ap grāmatu izraisītā ažiotāžā, bet tas nudien ir tāds nieks pretī visam brīnumainajam un ne ar ko nesalīdzināmam, kas izlasīts. Lasot atsauksmi, kurā pārsimt vārdu apjomā pausta neslēpta nepatika (jā, protams, subjektīva), es secinu, ka savu jau šie ieraksti panāk gan: tā ir vilšanās (vārdu autoros gan, īpaši, ja attieksme ir parupja), tā ir atkārtota vēlme apliecināt to, kas man izlasītajā ir paticis.
Piemēram, Elenas Ferrantes “Brīnišķīgo draudzeni” es ieteiktu ikvienai sievietei, kurai ir bijušas bērnības un pusaudzības sirds draudzenes, ar kurām dalīti noslēpumi, kas radījis zināmu atkarību, ar kurām lietota kopīga lūpu krāsa un piedzīvotas pārdesmit pidžamu ballītes. Iesaku ikvienai lasītājai, kas šo izjūtu gammu tur siltā atmiņā arī pieaugot, kaut šo attiecību raksturs sen ir pavisam citāds. Un, lai arī var nogurt no grāmatas itāliskajām kaislībām, tieši tāda – svaidīga, sīku detaļu, uztvertu ārkārtīgi nopietni, pretrunīgu emociju un kaislību pilna – arī ir šāda draudzība. Šī grāmata lika man viļņoties un noplakt, un vēlreiz izlasīt to, ko manas mīļās draudzenes pirms daudziem ir sarakstījušas manā dienasgrāmatā.
Deivida Egersa “Sfēru” es jau atliku lasīšanai savai meitai, zinot to, kā viņa reaģē uz katru telefona skaņu, cik daudzi ziņojumi dienas laikā viņai tomēr nepaslīd garām. Tā ir laba grāmata jauniešiem par atkarīgu domāšanu un vēlmi visu kontrolēt vismaz virtuāli. Šādiem mehānismiem darbojoties kā tikko ieeļļotiem, nav nekāds brīnums par paustu domāšanas šaurību un dzīvu attiecību veidošanas neprasmi.
Savukārt Alesandro Bariko “Zīds” ir zīds. Maigs, plūstošs, krītošām ēnām un apslēptiem pustoņiem. Grāmatas mazrunīgums ir ļoti labi saprotams tam lasītājam, kurš zina vārdu bezjēdzīgumu brīdī, kad tiek patiesi justs. Gan atzīstu, ka esmu lasījusi daudz skaistākas un vārdiski kolorītākas grāmatas par mīlestību, bet “Zīds” dzīvi atspoguļo kā mirklī.
Ļoti personiska viedokļa uzrakstīšana droši vien ļauj to atsiet no lieka saspringuma.
Daudz labu grāmatu, ieteikumu un gaišu domu visiem 1. svecei par prieku!
Kā grāmata 
Vai gribi teikt, ka nevajag neko rakstīt, ja grāmata nav patikusi? Manuprāt, tā būtu viedokļa (lai cik tas netīkams) apspiešana. Varētu vienīgi vēlēties, lai gan patika, gan nepatika tiktu vienmēr pamatota, bet citādi savā blogā katrs drīkst rakstīt, ko vēlas.
PatīkPublicējis 1 person
Par “drīkst” vai “nedrīkst” pat runas nav. 🙂
PatīkPatīk
Man šķiet, ka iemeslu rakstīt negatīvu atsauksmi vajadzētu būt apmēram tikpat daudz kā rakstīt pozitīvu atsauksmi. Piemēram, kādam rakstīšana kalpo kā emociju norakstīšana, tā sakot, kas uzrakstīts, tas prom no atmiņas. Kāds tik cītīgi raksta par visu izlasīto, ka pienākuma apziņa neļauj neuzrakstīt par pilnīgi visu. Kādam tas ir interesants izaicinājums – plašāk uzrakstīt par grāmatu, kuru citādi varētu raksturot vienā vai divos teikumos. Bieži ir arī tādi gadījumi, ka cilvēks principiāli “nostājas pret autoritātēm” vai ir tik ļoti pārņemts ar sevi un savām izjūtām, ka aizmirst, ka citi lasītāji to darbu var uztvert pilnīgi citādāk.
Personīgi man vairāk nepatīk tie indivīdi, kuri visas aprakstītās grāmatas slavē. Vai, teiksim, liek grāmatām vērtējuma balles it kā no 1 līdz 10, bet reāli no 6 līdz 10. Tad man liekas, ka tas nav pa īstam. Ka tas cilvēks mānās un nav patiess.
PatīkPublicējis 2 people
Protams, ka cilvēku viedokļi var būt ļoti dažādi. Un es šo dažādību arī paudu. Mēle (nagi) niezēja iebilst… 🙂
PatīkPublicējis 1 person
Nu jā, arī es iepriekš nebiju iedomājies, ka sanāks rakstīt arī par sliktajām grāmatām, jo tik reti ir gadījies kādu iesākt, kura nu nekādi nepatīk 😀 Bet, kad lasīju “Zīdu”, es vienkārši sapratu, ka NAV, ka vajag uzrakstīt par vēl citām, kuras NAV 😀 Kad biju pusē, rakstīju kolēģei, no kuras aizņēmos šo grāmatu, ka grāmata ir diezgan bezjēdzīga, piebilstot, ka visas cerības lieku uz otro grāmatas pusi. Taču viņa pasmējās, sakot, ka nekas nemainīsies 😀 Pat vēstule, kura beigās ir tulkota, neliekas gana laba un es tā arī neatradu nevienu īstu citātu un biju vīlies, ka grāmata ir tāda 🙂
PatīkPublicējis 1 person
Mīļie blogu autori, jūs esat brīnišķīgi. 🙂 Ir jau taisnība, ka ir interesanti lasīt pretrunīgos viedokļus, jo strīdoties dzimst jaunas domas. Un grāmatas mēs visi uztveram ļoti personiski, vai ne?
PatīkPublicējis 1 person
Tā gan ir, jā 🙂 Vakarnakt tieši runāju ar draudzeni, cik daudz viedokļu ir kaut vai par vienu pašu grāmatu. Katrs redz citādāk uzrakstīto, katrs grāmatu izlasa savādākā laikā. Arī no tā, kāds garastāvoklis bijis, ir atkarīga grāmatas iedarbība 🙂 Piemēram, “Misters Gvins” pie manis atnāca visīstākajā laikā, kamēr “Lidojums naktī” galīgi nelaikā. Bet “Zīds” varētu nākt kaut vai citu reizi, bet tas var iet man garām 🙂
PatīkPublicējis 1 person
Es arī uz īsu brīdi apsvēru domu uzrakstīt par “nepatīkamajām grāmatām”, bet pirmais, kas man uzreiz nāca prātā, bija mācību literatūra, tāpēc tālāk pat nedomāju.. Es saprotu, kas pamudina cilvēkus rakstīt negatīvi, un man tas patīk- jo var redzēt, ka cilvēks raksta, ko domā, nevis cenšas atrast vidusceļu, kad, piemēram, negribas aizvainot apgādu, kurš iedevis to grāmatu pret godīgu atsauksmi, vai draugu, kurš saka- šī grāmata ir vienreizēja utt. Agrāk es sadarbojos ar divām izdevniecībām, bet man nepatika tā “parāda” sajūta… Lai arī daudzreiz rakstīju, ko patiešām domāju, bet jutu, ka ir cenzūra sevī.
PatīkPublicējis 1 person
Es savukārt nesaprotu, kas tā par iedomu, ka grāmatās jābūt daiļām atziņām un pārrakstāmiem citātiem, bet tak skaidrs, ka ar grāmatām ir tieši tāpat kā ar visu citu: lielākā daļa ir vidējas, dažas ir labas un ļoti labas, bet citas – sliktas. Un tās vienalga var izlasīt, dažādu iemeslu dēļ, un tad jau sanāk arī aprakstīt, ja vispār to dara. Tieši tikpat skaidrs, ka ne visiem der viens un tas pats, tāpēc ir gan saprotami saskumt, ja par mīļu grāmatu kāds ir slikti izteicies, taču apvainoties nebūtu vērts.
PatīkPatīk
Ir tā saskumšanas izjūta, kā jau minēju, gluži saistāma ar ko tuvu un personisku, bet tā noteikti nav apvainošanās. 🙂 Viedokļu dažādībai ir jābūt, un manējais, lūk, sagribējās uzrakstīts tapt, tik ilgi manī pulsēja. 🙂 Bet ko nu gan vairs nedaru, mīlot savu laiku un sevi tajā, – nelasu grāmatas, kuras… nu, neiepatīkas… Un, jā, msmarii piebilde par pamatotības vērtību arī ir būtiska.
PatīkPatīk
Ja par grāmatu vai vispār jebko citu ir tikai pozitīvas atsauksmes, tas rada maldīgu priekštatu. Visiem grāmata, filma u.c. vienkārši nevar patikt. Pat, ja pats nepiekrīti vai esi citās domās, viedokļu dažādība ir laba lieta (:
PatīkPublicējis 2 people