Ritenis. Elizabete Strauta “Mani sauc Lūsija Bārtone”

9789934539121

Gada nogale esot īstais laiks, lai atbrīvotos no bailēm, bažām, šaubām, to dēļ nepadarītā, atmest senas un ne pārāk veiksmīgas izvēles, pielikt punktu sasāpējušam attiecībās… Visu vajagot atstāt Vecajam gadam. Tad man nāktos tur atstāt visu dzīvi…

Šobrīd izlasītais nav grāmatas par drosmi un sevis apliecināšanu, tās nav grāmatas par gaišu emociju uzkrājumu – nav ne punkts uz “i”, ne iedvesma jaunam sākumam. Tās ir grāmatas par ģimeni un tās disfunkcijām. Tā nu ir neplānoti sanācis tādu Vecā gada nešļavu izlasīt. Vai patika? Droši vien nevar tā sacīt par grāmatām, kuras tiek aizvērtas ar ne pārāk gaišām domām. Tomēr nevarētu teikt, ka izlasītā pēcsajūtas būtu ļoti daudzpunktīgas. Tās varētu arī man palīdzēt pieņemt un piedot… Šo un to… (piebilde nolaistām acīm…)

Elizabetes Strautas grāmatu “Mani sauc Lūsija Bārtone” ļoti gaidīju, jo īpaši pēc iespaidiem par Olīviju Kiteridžu. Grāmata mani pārsteidza. Pirmkārt, ar apjomu. Tā iegūla manās rokās pavisam plāna un neizteiksmīga. Nereti gadās piedzīvot, ka vārais un plānais ir biezs, un otrādi. Viegla un aicinoša grāmatiņa pie rīta kafijas krūzes… Sākot lasīt, vēl nenojautu, ka tā vilks ārā to milzīgo, kas sēž manī gadiem. Vispār grāmatas par mātēm un meitām cenšos uztvert attālināti, bet kur gan lai sprūk, ja pati vien sev dzenos pakaļ, labi zinot visus slēpšanās paradumus. Un tātad grāmata – mozaīka, kurā visasāk saredzamas tieši šuves, tās ar tiem baltajiem diegiem, –  par visu: par ģimeni, vīru, bērniem, māti un tēvu, par sāpēm un laimīgām atmiņām, par naidu un slimību, par šķiršanos, par vientulību. Un lai nemulsina viss šeit minētais – tā nav grāmata, kas gaudo spilvenā, nē, bet tomēr vislabāk tā būs saprotama tiem, kas kaut mazliet pazīst visu iepriekš minēto.

Lūsija Bārtone ir sieviete, kas cīnās ar grūti izskaidrojamu slimību un, lai to ārstētu, nonākusi slimnīcā. Pie viņas no dzimtās pilsētas ir atbraukusi māte, kas paliek meitas palātā 5 dienas. Šajā laikā māte atsakās no saliekamās gultas, un Lūsija viņu tā arī neierauga aizmigušu, māte neēd un neatpūšas, viņa sēž pie slimnieces gultas kājgaļa un stāsta virspusējus stāstus par abu kopīgajiem paziņām. Vēl gadās palapot kādu baumu žurnālu, kurā ik lapa izstāsta kādu plakanu ziņu. Tāda, lūk, drošā sastapšanās vide mātei un meitai: vienmuļa apmaiņa ar bezpersonisku informāciju.

Lūsijai ir ģimene – vīrs un divas meitas, kas sievietes māti īpaši neinteresē. Arī Lūsijas literārie panākumi – ne. Ļoti saistīja tās grāmatas lappuses, kurās Lūsija sastopas ar rakstnieci, kas viņai māca ne tikai to, kā uzlabot savas literārās prasmes, bet arī – kā svērt cilvēciskās īpašības.

Zemiskākā mūsu īpašība – vajadzība noniecināt kādu citu..

Lūsijas tēvs – gluži nejaušs garāmgājējs. Brālis un māsa – nerunīgi un īpatni dzīves kaimiņi. Tā nav ģimene ar stiprām saknēm un bagātām tradīcijām, ar regulāru kopā sanākšanu, skanīgiem smiekliem un sirsnīgām atkal sastapšanās reizēm. Tomēr tā ir ģimene.

Neviens šajā pasaulē nenāk no nekā..

Vientulība bija pirmā garša, ko šajā dzīvē biju sagaršojusi, un tā vienmēr bija ar mani..

Es zinu, kāda esmu meita un kāda – māte. Šajās attiecībās ir daudz ievainojamību. Esmu domājusi arī par formulu, ka meita veido savu attieksmi pret savu māti, redzot tās saikni ar savējo. Domājusi par to, ka šādas attiecības var būt nebeidzams skrējiens kā vāverei ritenī. Kurā brīdī tas loks apstājas un attiecības modelējas no jauna?

Mātēm savi bērni jāaizsargā..

Man jau šķiet, ka mamma nav tas cilvēks, kas var iemācīt visu par visu. Jo mamma ir cilvēks. Gan stiprs, gan vājš un noguris, gan pats alkstošs aizsardzības.

Ko gan mēs savā dzīvē varam izvēlēties? Daudz. Neskaitāmu vienību. Sākot ar mandarīnu izmēru, beidzot ar attiecību dziļumu. Un ko nevaram? Nebūt ne tik daudz, bet apmērā – milzumu. Piemēram, vecākus. Asinis. Izcelsmi. Saites.

Šo grāmatu es negribētu iedāvināt savai mammai, jo tā izskanētu kā apsūdzība, kaut man nav tāda nodoma. Un tomēr domas skrien pa priekšu, un šajā grāmatā es skatos kā spogulī, un man ir kauns. Var jau būt, ka arī šīs izjūtas labi piedien gada nogalei…

Izdevējs: BaibaBooks, no angļu valodas tulkojusi Santa Liģere.

Par citu lasīto… vēlāk.

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

2 comments

  1. Dainis Gžibovskis

    Patiešām lieliska atsauksme! 🙂
    Ceru šogad arī šo grāmatu izlasīt.

    Publicējis 1 person

  2. Paldies! Grāmata, protams, iesakāma, bet, kā jau minēju, pēcgarša nav salda un patīkama. 🙂

    Publicējis 1 person

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: