Privātpersona Bergmans. Tomass Šēbergs “Ingmars Bergmans -stāsts par mīlu, seksu un nodevību”

Ar prieku esmu caurlasījusi, ko grāmatu blogos lasītāji stāsta par statistikas baudām. Skaista krāsainība, lieli cipari, apaudzēta attieksme. Saviem cipariem pasekoju gan, bet, tā kā darba dzīvē kopsavilkumi ir mana uzadatāmsēdēšanas tēma, ļaušos gan lasītāja slinkumam, gan statistiķa neprecīzajai un paviršajai attieksmei. Ar lielu cerību, ka 2016. gads turpinās būt garšīgs, baudāms grāmatu gads.

Sākšu ar to, ka padalīšos savā jocīgajā mīlestībā, par kuru tā īsti nezina neviens. Tādu esmu sākusi izjust apmēram 15 gadu vecumā, kad manās rokās nonāca grāmata „Laulības dzīves ainas”. Tēmas risinājumi, kas nu nemaz nav saistoši šajā vecumā. Bet es grāmatu izlasīju vairākkārt. Turpmākajos pārceļojumos no vienas dzīvesvietas uz citu grāmatu nozaudēju, bet tagad tā atkal ir manā plauktā pēc parakņāšanās ibookā. Tas bija tikai sākums klusajai, slēptajai ( par to tiešām neesmu nevienam tā īpaši stāstījusi, jo tā ir šķietami cilvēkus maz interesējoša tēma) attieksmei pret rakstnieku, galvenokārt gan izcilu režisoru Ingmaru Bergmanu. Viņa filmas arī ir ieglabātas ļoti personiskā vērtējuma krājumos, jo tās vienmēr esmu skatījusies vienatnē (daļu – gludinot, tā garlaicīgā nodarbe pazūd aizmirstībā, pārklājoties slāņiem, ko man virsū sakrāvuši neaizmirstamie tuvplāni). Īpaši gribētu izcelt šīs filmas:

un, protams,

Tie ir darbi ar līdz pēdējai noslodzei uzvilktu psiholoģisko spriedzi, kuru, starp citu, var nomanīt, tikai parokoties filmu slāņos, tajos ir īpašs noskaņojums, neparasts ritms un daudz personāžu tuvplānu. Unikāli, talantīgi vēstījumi par cilvēkiem.

Tomass Šēbergs savukārt ir žurnālists un biogrāfiju radītājs. Protams, ļoti nopriecājos par iznākušo „Ingmars Bergmans – stāsts par mīlu, seksu un nodevību”, kaut gan, lasot grāmatu, vairs tik priecīga nejutos. Jā, šī grāmata atklās, ka māksla un nosaukumā uzskaitītais ir samērā bieža parādība, turklāt daudz dziļāka un izjustāka nekā, piemēram, biznesa attiecībās. Tomēr dižais mākslinieks T. Šēberga apkopoto faktu materiālā ir savu dižumu zaudējis. Manuprāt, tā nemaz nav iejūtīga rakstnieka roka…

Tolaik man likās, ka diži mākslinieki ir arī diži cilvēki. Ingmars Bergmans tāds nebija..

Informatīvā mozaīka grāmatā gan ir ļoti grūti uztverama, šķita kā nepareizi salikta puzle, un ne jau tādēļ, ka saturiski pasmaga, bet gan stilistiski saraustītā snieguma dēļ. Var jau būt, ka izkāpšana no melīga un mierīga patvēruma ( daudz nepatiesības visai sabiedrībai par savu dzīvi ir stāstījis pats I. Bergmans) nav nemaz tik līgana un raita.

Par saturu tomēr:

jūs iepazīsiet Ingmaru Bergmanu – piecas reizes precētu vīru (fakts, kas nekad nav izlēdzis mīļāko klātbūtni)), deviņu bērnu tēvu – ražīgs turpinājums arī daudzos mazbērnos. Viņš mīlēja sievietes, bet uzticīgs bija tikai kino mākslai. Un tas ir devums, kas mani interesē joprojām un ko diezin vai var ietekmēt grūti paciešamās, egoistiskās, histēriskās un neprognozējamās rakstura iezīmes. Tieši otrādi – visiem ģeniāliem cilvēkiem piemīt savdabības, kas reti pakļāvušās, piemēram, laulības institūcijai un citām civilizācijas tradīcijām. Līdzcilvēki savu attieksmi pret I. Bergmanu pauduši naida un apbrīnas sajaukumā, tomēr novērtējot absolūto beznosacījuma cieņu pret savu darbu un spējām.

Katra grāmatas nodaļa ir sasaistīta ar kādu sievieti – sākotnēji tā ir māte, kas audzina mazo Brālīti (tā A. Lindgrēnes slavenā darba bērniem ietekmē ģimenē dēvēja I. Bergmanu), vēlāk – sievas un mīļākās (pat apnika viņas uzskaitīt – kopā daudz…:) ).

Bērnības ainas ir skarbas, gan ne tik sērīgas, kā pats Bergmans par sevi vēstījis autobiogrāfijā. Arī pirmā seksuālā pieredze, kas visai haotiska, trauksmaina un bez jebkādas harmonijas turpina savu piedēkļaino dzīvi visu Ingmara Bergmana mūžu. Acīmredzot to sauc par radīšanas grūtībām. Tam nepieciešamas mūzas, jaunas kaislības, mūžīga degšana un nepieķeršanās nekam, kas nav saistīts ar darbu. Impulsīvs, nesaudzīgs. Starp citu, šīs īpašības, iespējams, izaudzētas arī viesošanās nacistiskajā Vācijā laikā vēl salīdzinoši agrā jaunībā, samērā ātri aplīpot ar hitlerisko ideoloģiju, kuru savukārt savas dzīves apcerēs Bergmans slēpis zem vieglas pašironijas. Par laimi, fašisma ārprāta apmēri lika patiesi nožēlot savu sākotnējo aizrautību.

Darbā gan… režisors bija punktuāls, rūpīgs, pilnīgs pretstats privātās dzīves nevīžībai. Guvis milzu atzinību un prestižas balvas, publikas dievināts, tuvākas sabiedrības nīsts un cildināts vienlaikus.

Grāmatā daudz citējumu no vēstulēm, dienasgrāmatām, atklāti vecāku, bijušo sievu, mīļāko un bērnu pārdzīvojumi.

Realitāte un sapņi, tās pilnīgs sajaukums. Izsmalcināti, pārdomāti meli sievām, mīļākajām, mātei un galu galā visai pasaulei. Patiesība, kas meklējama caur radītajiem tēliem.

Daudz, daudz informācijas, kas raisa ļoti dažādas lasītāja emocijas, sākot ar nepatiku, tad līdzpārdzīvojumu, žēlumu, arī apbrīnu – kā iespējams smagos sevis meklējumos, fobijās un mānijās tik talantīgi, jūtīgi un ģeniāli atrast cilvēku acis, kā tas ir izdevies Bergmana darbos?

Iesaku, jo tas ir izzinošs un pavisam ne dižs stāsts par ģēniju, kurā ir maz slavinājumu, kas savukārt var atbrīvot no pārspīlēti analītiskas izpratnes jebkuru Ingmara Bergmana cienītāju.

Izdevējs: Zvaigzne ABC, no zviedru valodas tulkojusi Ieva Pudure.