Retoriskā vertikāle. Tomass Glaviničs “Lielākais brīnums”

300x0_lielakais_brinums_978-9934-0-5483-9

Jūs jau zināt, ka latviešu valodā ir pārpārēm vārdu ar daudzām nozīmēm. Ir arī viennozīmīgie. Ir tādi, kas ar intonāciju bonusā var pielikt punktu. Un ir saziņas minimums, kas pārāk dziļu domu sev līdzi nenes. Līdz šis vārds nonāk rakstnieka rokā…

Tā Džefrijs Jūdžinidess satriecoši pabeidz savu „Laulību sižetu” ar pacilājošu „Jā!”, savukārt Tomass Glaviničs noslēguma „Nē…” pasaka tā, ka lasītājs kā kaleidoskopā krīt grāmatā atpakaļ, lai raktu zemteksta sākuma ķēdes posmu.

Tomass Glaviničs – mūsdienu austriešu rakstnieks -, kurš 15 gadu vecumā sasniedza milzu panākumus šaha spēlē, tādu izspēlē arī ar „Lielākā brīnuma” lasītāju. It kā jau saprotami visi spēles noteikumi, bet zirdziņš veikli pārceļas pāri izskaitļotajiem gājieniem, un gala beigās arī dāma, lūk, ņem un pasaka: „Nē…”

Ļoti neparasta grāmata: brīžam skrējiens ar Jonasu pa visu pasauli (iekšēju, ārēju, visādu…), kas nezina robežas, šķita trakulībā saistāms ar manu mīļo kinovaroni Amēliju, jo arī viņa ir patiesi neatlaidīga, bet, nē, ne tik optimistisks un prieku raisošs, drīzāk bīstams. Un galvenokārt pats sev. Tomēr Jonass ir neiznīcināms. Viņu visu mūžu pavada nojautas, kuras ar nolūku glabātas nākotnes izvērtējumam. Jonass tic spokiem, domu spēkam un jau no agras bērnības ir guvis atziņu, ka, lai būtu laimīgs, viņam ir jākļūst par to, kas viņš ir. (Un šī doma jau saistās ar Ziedoņa domu virknēm :).) Dzīves situācijas, kas piespēlētas galvenajam varonim, ir negaidītas un dīvainas. Bērnības draugs, kura vectēvs ir ticis pie milzu bagātības grūti izdibināmos ceļos, ir kā viņa atspulgs, kaut vēl dziļāka saikne Jonasam izveidojusies ar dvīņu brāli Maiku, kas, pārcietis dzemdību traumu, ir nolemts seku izdzīvošanai ik dienu. Tomēr šai tuvībai rakstnieks liek fatāli aprauties, un līdzīgi notiek ar visām attiecībām, kas Jonasa dzīvē izveidojas tuvas un mīļas. Arī ar mīļoto Mariju, kuras dēļ jaunais vīrietis dodas satriecošā kāpienā Everesta virsotnē…

Grāmatas lappuses par kalnā kāpienu ir ļoti aizraujošas, tās mani pārsteidza, arī saviļņoja… Es jutu līdzi…, nezināju, ka tādas ir kalnos kāpēju grūtības, taču pie kāpiena beigām arī es izjutu šo paradoksālo vēlmi – pārciešot bailes no smadzeņu tūskas, neprognozējamo apziņas un zemapziņas cīņu, savdabīgu transa stāvokli – uzkāpt virsotnē, kas daudziem ir likusi atkāpties, iet bojā vai atteikties no mūža sapņa. Un skaidrs, ka nav smagāka augšup nesamā kā paša domas.

Bet varbūt mēs nemaz nedzīvojam realitātē, tikai iedomājamies, ka dzīvojam?

Šī nu reiz ir viena no tām grāmatām, kas melnu uz balta piedāvā cilvēka slēptākās domas. Tādas, kas bailēs atklāties noglabātas. Šo domu sen vairs nav, kad esi pieaudzis un nobriedis piecgades plānam. Un tikai tie, kas šaubās, kas dzen sevi un visu mūžu cenšas piepildīt savu vēlmju sarakstu, ir gatavi noārdīt pasaules robežas. Tie saprot neskaitāmas valodas, izdod naudu par sapņiem un paša noteiktu savrupību no apkārtējiem, tie ir neizprotami, bet bagāti ar veselu izjūtu plejādi – intuīciju, skanīgu sirdsbalsi un Dieva dotām maņām – tie ir tie retie, kas garām nepalaiž neko un labi pazīst dzīvības un nāves robežas. Tāds ir Jonass – šīs grāmatas galvenais varonis. Lasot man šķita, ka visvairāk viņam ir bail ko…nepiedzīvot…

Kas ir droša nāve? Vai milzu ātrumā neaprēķināma traukšanās sporta mašīnā, vai bezgala novājinoša kāpšana Everestā, vai… pati dzīvošana? Varbūt nemaz nevajag mēģināt atbildēt uz tik eksistenciālu jautājumu, zinot, ka atbilžu nozīme ir pārvērtēta… Šī grāmata ir tāda – neizdibināma, ļoti interesanta (tā, ka ne atrauties) – , tomēr labāk pat nemēģināt atbildēt uz tās uzdotajām mīklām. Vienkārši kāpiet līdzi Jonasam pa vertikāli vai krītiet lejup mūžīgās atmiņās, mācieties pie Nobela prēmijas laureāta, kļūstiet par narkomānu , apjūciet Tokijā, dzīvojiet namā kokā (nevis koka namā) Oslo vai jautājiet un negaidiet atbildes … Un baudiet iedvesmojošu ideju par to, ka pēc pamatīga kritiena, ja vien spēka pietiek un ir uzvarēta cīņa ar bailēm, ir pieņemta vientulība, izprasta mīlestība un brīvība, var sekot visaugstākais kāpiens!

Grāmata, kuras pēcgaršas ir daudzdimensionālas. Iesaku!

P.S. Nesen uzmanīgi sekoju sociālajā tīklā raisītajai sarunai par tulkotāja darba novērtējumu. Mazliet nokaunējos par iepriekš pieļauto nekorektumu, katrai tulkotajai grāmatai latviešu valodā neminot otru baudījuma (vai, starp citu, pretēji…) devēju  – tulkotāju. Šo grāmatu izvēlējos tieši tulkotājas dēļ. 🙂

Izdevējs: Zvaigzne ABC, no vācu valodas tulkojusi Silvija Brice.

 

 

 

 

 

 

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

2 comments

  1. Citējot “lasītājs kā kaleidoskopā krīt grāmatā atpakaļ”, zinu, kas ir kaleidoskops, bet kā tas ir?

    Like

  2. Nu, tieši tā tas arī ir – bilde pēc bildes, mainīgas un dažādas, mēģini noķert to brīdi, kurā galvenais varonis sāk gaitu pie grāmatas nobeiguma ainas. Faktiski – tas nozīmē, ka gribas grāmatu pārlasīt, vienalga, kādā hronoloģijā.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: