Padzisušas pēdas

Kā tas ir – staigāt pa padzisušām pēdām? Vai izstāstīt par grāmatu, kas izlasīta pirms vairākām nedēļām. Jāmēģina zīmēt pēdas no jauna.

Septembris nekad nav viegls. Tas ir grūdiens tiešā nozīme. Nevis pašpaļāvīgs plūdums. Jauns ritms un kustība ievieš korekcijas, kas tik ļoti nepieciešamas.

Grāmatu nav tik daudz, kā gribētos. Nē, tās ir, un to ir pietiekami daudz, bet lasīšanai laika šobrīd mazāk… Taču arī tam es brīžus protu iekārtot, tikai jāsazīmē visas pēdas pašai… Un vēl, kas jauki septembrī, – tajā iebirst grāmatas, kuras ir tiem jaunajiem, tiem foršajiem un tiem, kas uz lasīšanu jāmudina… Jauni izaicinājumi un intereses. 🙂

Par izlasīto

Fredriku Bakmanu latviešu lasītājs pazīst kā “Vīra, vārdā Ūve” un vēl pāris ļoti līdzīgām grāmatām. Ūve ir lielisks personāžs, bet kaitinoša šķiet viņa pārlikšana uz citiem darbiem, dzimumiem (arī citu autoru darbos) līdzīgās vai nedaudz citādās situācijās. Kas līdzīgs šobrīd notiek ar sieviešu tēla kultivēšanu pēc lieliskajām pasakām dumpīgajām meitenēm. Kā pankūciņas ar nedaudz citu pildījumu, bet ļoti līdzīgu pēcgaršu, kas gandrīz nekad nevar nesanākt. Un, ja vēl labi garšo, kāpēc ne. Tā aug un plešas pankūciņu uzņēmums ar rindā stāvošajiem līdzīgu garšu tīkotājiem. Šobrīd lasu Mia Kankimeki “Sievietes, par kurām domāju naktīs” un jau esmu vīlusies…, taču lasīšu tālāk, varbūt sākotnējie iespaidi mainīsies.

Tātad par Bakmanu… Grāmata “Bear Town” vai krieviskajā tulkojumā – “Медвежий угол“.

Grāmata, pēc kuras motīviem šobrīd top seriāls – jau lasot domāju par to, ka šis ir pateicīgs materiāls seriāla izveidei.

Šis nav copy paste minētajām grāmatām. Sociāli psiholoģisks romāns par mazpilsētas domāšanas ietekmi, par jauniešiem, par tiesībām un pienākumiem, kurus par obligātiem nosaka jau minētā domāšana, par aizspriedumiem, par vardarbību un tās pārvarēšanu, par traumu sekām, par izvēli. Ļoti spilgti parādīta sabiedrības nospiedošā vara pār katra cilvēka personisko izpausmi. Es, godīgi sakot, nezinu, kā top grāmata, taču, šo lasot, iedomājos, kā Bakmans veido domu karti pirms romāna tapšanas un savieto klišeju pēc klišejas: hokejs, sports un slava, sieviete izvēlē starp karjeru un ģimeni, homoseksuālisms, emigranti un viņu iespējas utt., u.t.jpr…. Gana daudz asu podziņu, kuras piepogāt lasītājam, kurš savukārt, visticamāk, šo to no minētā uztver vairāk vai mazāk pretrunīgi. Līdz ar to, lai arī atšķirīga sižetiskajā un tēlu izvēlē, arī šī Bakmana grāmata tomēr, manuprāt, ir pankūka. Ar sāļo pildījumu. Piedodiet visi, kas nevar ciest grāmatu salīdzināšanu ar ēdienu… Es zinu – tā arī ir muļķīga klišeja.

Taču šo grāmatu iesaku jauniešiem – skarto problēmu loks varētu skaidrot paša attieksmi pret cilvēkiem, savstarpējo ietekmi un atriebību. Visticamāk, šī grāmata varētu tikt iztulkota arī latviešu valodā, zinot, cik populāras ir citas Bakmana grāmatas…

Džūlio Andžoni “Sardu balāde”

Izdevniecība “Latvijas Mediji”, no itāļu val. tulk. T. Liseka

man ļoti patika. Tā bija grāmata pāris karstajām dienām augustā. Pirmkārt, Sardīnijas apraksti – brīnišķīgi. Redzēju dzimto māju un tās apkārtni Vecā acīm un sapratu viņu, lai cik objektīvi neizprotams varētu šķist viņa rīcību motīvu domino. Mīlestība ar dziļām saknēm ir tikai pārcērtama, ja izvēles to noturēt vairs nav.

..gadu gaitā prāts apjūk un vairs neatšķir priekus no bēdām, tā bija apgalvojis viņa vecais tēvs, – labais sajūk ar ļauno..

Dēla un viņa mērķtiecīgās Grētas ietekme arhaiskajā itāļu lauku vidē ievieš korekcijas, kuru sekas Vecajam ir ne tikvien viņa rimto dzīves uztveri satraucošas, bet pašam neizprotamas. Ja kādreiz esat izjutuši savu dzīvi, it kā to vērotu no malas, tad apmēram varat nojaust Vecā nespēju ielēkt (kur nu vairs!) notikumu virknē un apzināti tajā piedalīties. Viss šķiet nepareizi, taču paša klātesamība apliecina piekrišanu. Tomēr vadzis trūkst. Un jocīgais adījums irst neapstādināmi. Skumji…, likumsakarīgi…

Grāmata par bezcieņu un bezrūpību attieksmē pret ilgstoši attīrītiem (lai arī nemaz ne nevainojamiem) darba un vērtību izpratnes procesiem, par vecā saduri ar jauno un mūsdienīgo, par to, kā šī brīža steiga un virspusējība zibenīgi izjauc ilglolotu pamatu, kā tā rosina neizprotamas, arhetipiskas cīņas un kā uguns iznīcina, nevis nogludina.

..Vismaz viņam, Konstantino Saru, un viņam līdzīgajiem gana dzīve un darbs ir bijusi lielākā nopietnība, kāda vien iespējama, allaž tev jābūt par visu nomodā..

..Taču fotografēšanas un filmēšanas cienītāji mēdza Veco pārsteigt arī tad, kad viņš vienkārši tāpat, parastās drēbēs bija apsēdies saulē vai ēnā uz zemā mūra un sēdēja dzīves nogurdināta gana parastajā nekustīgumā, varbūt tikai aplūkodams klēpī saliktās rokas ar izcilno vēnu tīklu; sevišķi viņš tā mēdza sēdēt pēdējā laikā – skatīdamies uz rokām, it kā domās meklēdams izeju no nesen radušos šaubu mudžekļa…

..Un tad kādudien Vecais pieredzēja, ka pasaule apkārt tik tiešām sagriežas un pasviež viņu augšup, un tik nežēlīgi notriec zemē, ka viņš paliek guļam kā bez dzīvības..

..visskaļāk viņš dzird savu dimdošo sirdi, tā kļuvusi milzīgi liela, sniedzas no kuņģa līdz rīklei..

Pēc Dž. Jūdžinidesa “Laulību sižeta” esmu periodiskos līdzīga noskaņojuma meklējumos un pavisam negaidīti to atradu Džonatana Ko grāmatā.

Džonatans Ko ir pavisam niecīgi tulkots ( vai ir kaut kas bez “Gadījuma sievietes”?) latviešu valodā. Angļu rakstnieks, kura darbos savijas satīra, melanholija, sabiedrības un politisko uzskatu kolīzijas, izcili pretstatot raksturu sadursmes un nebaidoties no klišeju (khm, atsauce uz Bakmanu) pilnīgas izārdīšanas.

Grāmata par mīlestību un vientulību, jā, arī par miegu (par to ir daudz, un tā ir brīnišķīga metafora), par zaudējumiem un tiem sekojošiem pavisam citādiem ieguvumiem. Grāmatas varoņiem, gandrīz visiem, ir sarežģītas attiecības ar miegu – viens guļ par ilgu, vēlāk – daudz par maz, kāds cits sapņo negulēt nemaz un tā nezaudēt tik dārgo laiku, vēl kāds cits mēdz aizmigt pavisam negaidīti un dzīvot sapņos paralēlu dzīvi, nemaz nenojaušot šo ilūziju.

Grāmatas nepāra skaitļos nosauktās nodaļas vēsta par vienu laiku galveno varoņu dzīvē, pāra – pārlec padsmit gadu vēlākā laikā uz priekšu. Sāra, jauna sieviete, sākotnēji studente, vēlāk – skolotāja, slimo ar narkolepsiju, kas nenovēršami un neatkarīgi  no pašas vēlmēm ietekmē viņas dzīvi, Gregorijs, arī students, kādu laiku – Sāras mīļākais, netiek un nevēlas tikt galā ar apsēstību, kas ietekmē ne tikai viņa attiecības ar cilvēkiem, bet sarežģī viņa profesionālās ieceres – viņš kļūst par miega ārstu, kuru vada apsēstības rosinātas idejas, romantiskais Roberts, kura dzīves izvēles nosaka mīlestība, kino fanātiķis Terijs – visi viņi piedzīvo dīvainus un spilgtus notikumus, visi saistīti dažādos dzīves posmos, un katrs izdzīvo savas alkas pēc piepildījuma, pat ja citus tas pilnībā iztukšo.

Ļoti mīlu šādas grāmatas – ar brīnišķīgu, smalku humoru, ar aicinājumu būt gudram lasītājam, ar aizraujošu vēstījumu, kurš pavisam negaidīti lauž aizsargus slēptām emocijām. Viegli smejies, domā un jūti līdzi, paraudi un neaizmirsti – tā šobrīd domāju par izlasīto. Lasīšu vēl, pat necerot uz tulkojumu…

Gribētu pieminēt arī to, ko lasu šobrīd, bez jau minētajām sievietēm naktīs.

Nezinot par tulkojumu, kas iznācis tieši šobrīd, pavisam nesen sāku lasīt M. Volkera “Kāpēc mēs guļam?”. Grāmata ir tiešām lieliska, taču atsauksme vēlāk. Vai tiešām ir sarežģīti kaut kur vienuviet apkopot grāmatas, kuru izdošana paredzama drīzumā? Mani tas tiešām ļoti interesētu, un es nedzītos pakaļ grāmatām citvalodā, ja zinātu par tās izdošanu pie mums. Pacietīgi gaidītu. Taču šobrīd turpināšu lasīt iesākto un latvisko tulkojumu, protams, nepirkšu…Varbūt es neprotu meklēt un šādu gaidāmo jaunumu apkopumu palaižu garām?

Vēl šobrīd lasu (tāpat – ne latviešu valodā) Madlenas Milleres “Ahilleja dziesmu”. Šajā rakstā ir tik muļķīgs pieteikums – “Orange” balvu piešķir par homoerotisku romānu..

 Šī grāmata ir patiesi brīnišķīga, un, jā, tā vēsta ir par Patrokla un Ahilleja attiecībām, taču nevienu brīdi man neienāk tai piedēvēt minēto (atkal) klišeju. Tā ir brīnišķīga grāmata par pašaizliedzību un mīlestību, iesakāma visiem sengrieķu mītu mīlētājiem.

Par redzēto

Skolas bērniem un visiem pārējiem iesaku “Eight Grade” – talantīga stand – up komiķa Bo Bērnema debiju kino režijā. Sižets vienkāršs un saistošs. Galvenā varone – 13 – gadīgā Keila, kautrīga un klusa meitene, cenšas pieaugt līdzās pāriešanai vecāko klašu kategorijā. Viņa ir izveidojusi blogu, kurā stāsta par uzvarām pašas cīņās, iesaka un rosina visus, kam šķiet: nekad neizdosies pārvarēt nespēju būt pārliecinātam un piedzīvot vienkārši foršu dienu bez traumām un pārdzīvojumiem. Taču blogs ir tāda kā visa tā norunāšana nost, par ko ik dienu nākas cīnīties, nereti zaudējot (kas nemaz nav zaudējums, kā mēs visi labi zinām). Filma liek atcerēties vai tiem, kas tagad minētajā vecumā, apliecināt domu par to, ka 8.klasē nekad un nevienam nav viegli – tas ir viens no sasodīti grūtajiem posmiem, kura galvenais ieguvums ir iespēja (un tikai) labāk izprast sevi un citus. Skaidrs jau, ka pieaugot īpaši vieglāk nekļūst…Par laimi, filmā nav holivudiska sīrupa (jau atkal, es zinu), un tādēļ tas ir reālistisks, aizkustinošs un patiesi labs pieaugšanas stāsts, kuru iesaku visiem. Lieliska galvenās lomas izpildītāja, kas brīnišķīgi apiet visus filmās redzamos stereotipus – viņai nav nevainojamas sejas ādas un auguma, arī rakstura izpausmes netiek paustas muļķīgās galējībās. Atklāta un izjusta filma.

Seriāls “Atlanta” (2016 – …; Hiro Murai; šobrīd iznākušas 2 sezonas)– kolosāla smadzeņu birste, kad šķiet – galva pilna un pārbāzta. Izcila, melna (khe, nu, nav man cita vārda šī brīža un tieši šī seriāla apzīmēšanas krājumā) komēdija ar drāmas iezīmēm īpašam (par gaumi runājot) skatītāju lokam. Tas nav tikai vienkāršs stāsts par kādu tumšādainu domubiedru grupu, seriālā ir daudz smalku detaļu un atsauču, lieliska mūzika un baudāmi vizuālie efekti. Ir pat neliela daļa mistikas, ir tiešām smieklīgi, asprātīgi un izmeklēti joki, daudz kvalitāšu, kas aizrauj ar pārsteidzošu oriģinalitāti. Donalds Glovers vispār ir cilvēks – orķestris.

“Thelma” ( 2017; rež. Joahims Trīrs) – neparasts, slāņains stāsts, kurā savijas drāma un mistika. Ārthausa ievirze. Skaistas šausmas. Man ļoti patika filmas radītā atmosfēra – tās skatīšanās ietekmē varētu pieklusināt ikvienu satrakojušos prātu. Filma, ko varētu salīdzināt ar noraudzīšanos gleznas tapšanā.

“Aberdeen” ( 2000; rež. Hanss Peters Molands) – uh, viena no labākajām pēdējā laikā redzētajām filmām. Satriecoša aktierspēle. Par to, ka ģimeni neizvēlas. Par to, kā salāgot pašam sevi ar to, kas dots. Kā izspiesties cauri tam, kas šķietami necaurejams. Fināls – bez vārdiem…satriecošs…

“Seules les bêtes” (2019; rež. Dominiks Molls) – stāsts par slepkavību no dažādiem skatu punktiem. Ļoti forša filma – kā piemērs tam, kādiem, manuprāt, būtu jābūt trilleriem, krimināldrāmām utt. Neparedzamiem, asprātīgiem, ar tiešiem, godīgiem raksturiem, ar savdabību un nelielu dulluma devu.

Vēl viena dulla, lieliska filma, ja kādam ir vēlēšanās ieplest acis, pasmieties un kolorītu izbaudīt – filma par vienu smejošu kleitu “De jurk” (1996; rež. Alekss van Varmerdarms) , kaut patiesībā par cilvēkiem, kas piedzīvo absurdas situācijas un visbiežāk paši tās rada. Filma – apmāns, tā nebūt nav tik vienkārša, kā varētu šķist.

 Un visbeidzot šī mēneša atklājums – filma, kura nav patikusi gandrīz nevienam, kura gaumei uzticos, bet kura ļoti, ļoti patika man. To ievietoju kolekcijā un noskatījos tieši 2 reizes.

“I’m thinking of ending things” (2020; rež. Čārlijs Kaufmans) acīmredzot nav filma visiem (bez snobisma pieskaņas, ar to es domāju – tēma varētu šķist kādam absolūti nesaistoša). Lai arī sākotnēji tā nešķiet, filma stāsta par vientulību un dziļu nožēlu. Tā ir ļoti vērīgi jāskatās, stāsts ir pilns simbolisma un detaļu, kuras viegli iemest kāda cita žanra raksturojumā. Un tas, kas nepatika citiem, – garie dialogi – man patika gandrīz visvairāk. Esmu savaldzināta, aizkustināta un dziļi pārsteigta pēc noskatīšanās, bet patiesi saprotu, kāpēc filmu nav nepieciešams skatīties visiem. Minēšanas spēles var arī nešķist aizraujošas…

Es mīlu šī gada rudeni. Tas ir tieši tik silts un maigs, kā jebkas, ko no sirds mīlu. Atvasara vēl tikai priekšā…

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s