Vai tu esi pārliecināts, ka esi…? Pols Osters “Ilūziju grāmata”

9984-777-41-3

Ir tādas grāmatas, kuras lasītājam pretī sniedzas nevis papīra lappusēm, bet dzīvām rokām. Un ar nemanāmu glāstu pieskaras tieši sirdij. Ļoti tieši, fiziski. Tā, protams, ir ilūzija.

Cilvēks, kas apveltīts ar pietiekami labu iztēli, dienas laikā šādas iluzoras izjūtas piedzīvo krietni daudz. Un, ja vēl kāds statistiķis ņemtu un to visu izskaitļotu, pat nevar zināt, kas uzvarētu – ilūzija vai realitāte. Zinot arī dažādas nosacītības teorijas, Dievs vien zina, vai tā otra maz pastāv…

Pola Ostera „Ilūziju grāmatā” nav ne mazākās koķetērijas ar lasītāju, tā nav spēle ar vilinājumiem. Tomēr tā itin smalki lasītāju paņem ķīlniekos. Es vēl šodien, jau krietnu laiku grāmatu izlasītu nolikusi, netieku no tās vaļā. Tā uzdeva jautājumus, kurus ir neērti uzdot sev ikdienā, īpaši tad, kad veic dažādas darbības, kas savās izpausmēs jau automatizējas – ierastas kustības, virzieni, ēdieni; reizēm liekas – daļu dienas varētu nodzīvot arī aizvērtām acīm…

Sāksim ar to, ka grāmatai īsti nav galvenā varoņa… Profesors Deivids Zimmers patiesi kļūst ieslēgts istabā, kad iet bojā viņa sieva un dēls. Viņš tik ļoti norobežojas no apkārtējās pasaules, ka šī noslēgtība kļūst bīstama dzīvībai. Klusa agonija – alkohola un trulas aizmirstības varā. Vēl ir iespēja nodoties necilvēcīgam darbam, piemēram, Šatobriāna tulkojumam, kurā tīri verbāli var ļauties piedzīvot laiku no „pikantas dzīves līdz anonīmai nāvei”.

..Tulkošana nedaudz līdzinās ogļu šķūrēšanai. Sagrāb un met kurtuvē. Katrs gabals ir vārds, katra liekšķere ir nākamais teikums, un, ja tev mugura ir gana stipra un pietiek izturības nodarboties ar to astoņas vai desmit stundas no vietas, tad liesmas izdodas uzturēt..

Kādu vakaru viņš vēro televizorā mēmā kino filmu ar aktieri Hektoru Mannu galvenajā lomā un … sāk smieties. Šī neticamā emocionālā reakcija profesoru uzmodina, un viņš kļūst par Hektora Manna savādās dzīves pētnieku. Pētīšanas darbs nav viegls, bet ļoti saistošs… 29 gadu vecumā pašā slavas zenītā aktieris ir bez pēdām pazudis, tā radot iemeslus dažādām baumām un leģendām, kas laika gaitā zaudējušas savu spilgtumu.

.. tik ilgi slēpties varēja tikai miris cilvēks..

Deivids Zimmers cieši saaug ar aktiera ne pārāk garās publiskās dzīves notikumiem un uzņemto filmu analīzes smalkumiem – tā top grāmata „Hektora Manna mēmā pasaule”.

Kāds, kurš attālinājies no savas traģēdijas, lai pievērstos cita izzināšanai, un piepeši šī procesa smalkumos rodas tik brīnumaina, patiesi smaga un aizrautīga savā plūdumā vienlaikus – kā uz delnas – cita dzīve…Hektora Manna magnētiskais spēks ir pārliecinošs arī, lai lasītājs tam labprātīgi ļautos. Es biju viens no nezinošajiem lasītājiem, kas devās pētīt Hektora Manna personību, kas… nu, jā,… ir Pola Ostera iztēles auglis. 🙂 Tomēr tas ir tik dzīvs un īsts (paskatieties attēlu piedāvājumu googles noliktavā, ierakstot „Hektors Manns”) – viņa ūsiņas un uzvalks šķiet kaut kur redzēti…

Un tad kāda vēstule – izrādās, Hektors Manns nav zudis nebūtībā un gaida grāmatas autoru pie sevis…Tas, protams, ir neticami, bet… fakts…

Vai tiešām Hektors Manns ir dzīvs (īsts)? Kādēļ viņš vēlas sastapties ar grāmatas autoru? Un kādēļ slēpies 50 gadu garumā? Kā tas iespaidos Deivida Zimmera dzīvotgribu? Vai tā ir cīņa par izdzīvošanu – nevis ekstremāli neticamos ārējos apstākļos, bet identitātes zaudēšanas iespējamībā?

Šī ir grāmata, kas lasāma drudžaini, grāmata, kas ievelk un sasaista, grāmata – mirāža. Tās tēli ir kinematogrāfiski spilgti (Hektora vizuālajā tēlā katrai detaļai ir simboliska nozīme, tāpat Almai un viņas dzimumzīmei…).

Lasot tik ļoti gribējās uzzināt, ar ko tas viss beigsies.

Kad uzzināju (ko diemžēl nevaru atklāt – lasiet un baudiet!), man šķita, ka šai filmai (jo, grāmatu lasot, piepeši arī es pārtapu no lasītāja skatītājā) bija mazliet sasteigtas beigas…, bet varbūt tās bija tādas, lai tomēr paspilgtinātu robežu starp realitāti un ilūziju. Vai varbūt … tāda ir ilūzijas daba – mazliet dzirksteļojoša, mazliet liesmojoša, mazliet dūmos gaistoša. Un tomēr…, kad tie izplēn, viss rādās skaidrāks. Aizmirstas sejas nofiksējas, un saucieni no tumsas apklust. Izrādās, ilūzija diemžēl var tikai nomierināt, bet ne dziedināt postu, kas radies zaudējumu un apsēstības sērgā.

Kas notiek ar cilvēka dzīvi, ja par tās eksistenci neuzzina neviens? Vai tā ir ilūzija?

Un, kas notiek ar cilvēka dzīvi, ja tai vairs nav mērķa?

Tādu – reālu – savu dzīvi jau redzam tikai mēs paši, citu skatupunkti realitāti sašķoba, vai tas varētu nozīmēt, ka katra dzīve arī ir maza ilūzija?

Kā rast dzīves jēgu pasaulē, kur viss ir tik nosacīts un iluzors?

Šī grāmata liek pārdomāt arī to, ko pats esi redzējis un jutis, un mazliet apjukumā nodrebēt, domājot, ka tas viss, iespējams, ir ilūzija, kuru radīt taču ir tik viegli… Iesaku to izlasīt ikvienam, kurš pārāk saaudzis ar kādu savas dzīves pārliecību.

..Viņš domāja, ka ir miris..

Patiesi mīlu grāmatas, kas liek uzdot daudz jautājumu…

hector

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: