Laiks. Smiekli. Bērni. Kā uzlabot noskaņojumu?

dzdtorte

Vakar minēju, ka brīžos, kad jūties skumji, atliek paņemt priecīgu grāmatu, un viss kā svaru kausos – līdzsvarojas. Priecīgas grāmatas patiesībā ir ļoti liels retums, man liekas, tādu grāmatu, kas liek skaļā balsī smieties, uzrakstīt ir patiešām grūti. Tādēļ visu cieņu gan Dž. Darelam, gan Džeromam K. Džeromam, gan arī S. Kinselai un Bridžitas Džonsas radītājai H. Fīldingai, un daudziem citiem, kas lasot likuši jautri hihināt, reizēm pat pārlasīt kādu asprātību vēlreiz, lai izbaudītu joka garšu (šīs ir grāmatas, kuras gribas citēt priekšā, zinot to, cik smiekli ir lipīgi un uzmundrinoši). Jāsaka gan, ka dažu minēto autoru darbi ir mērķtiecīgi radīti šim lasītāja līdzsmējienam, tādēļ vēl jo vairāk apbrīnoju pirmos divus pieminētos rakstniekus, kas spējuši humora devu ietīt tādā kā garšīgā dzīves vīnogu lapā, un lasītājs bauda ne tikai jokus, bet laikmetu, dabas aprakstus un daudzas citas lielisku, baudāmu literatūru veidojošas sastāvdaļas. Kenam Kizijam („Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”) pieder izcila doma par to, ka cilvēks var kļūt patiesi stiprs vien tad, ja iemācās „visā ieraudzīt arī smieklīgo pusi”, tāpēc īpaši smieklus raisoša šķiet tā literatūra, kur dzīves nopietnībai tiek klaji pretstatīts arī tās komisms. Šobrīd rindā uz lasīšanu gaida angļu rakstnieces Sjū Taunsendas grāmata „The Woman who went to Bed for a Year”; atceroties viņas grāmatiņas pusaudžiem par Adrianu Moulu, jau nojaušu to uzjautrinājuma devu, ko sniegs šī grāmata.

Laba oāze ikdienas grūtumā ir arī bērnu literatūra. Tikko mūsmājās nonākusi Ulda Ausekļa dzejoļu grāmata bērniem „Man ir runcis Francis”, un es to šorīt paņēmu no bērnistabas rakstāmgalda brokastlaika rāmai palasīšanai. Tik gaiša grāmatiņa! Brīnumjauki, priecīgi dzejoļi par runci, par svētkiem, par gadalaikiem, par gada mēnešiem:

šogad runcis Francis uz Parīzi nebrauc

citas vēlmes viņam nāsīs kut

šogad ar divriteni un karti somā

brauc tepat pa ceļiem kas putekļos put..

marts ar vienu kāju

stāv vēl ziemas vārtos

bet jau kastanī vārnis

vārnai ligzdu kārto..

Tāda rosīga, moža un saulaina ( ieģērbta dzeltenos vāciņos) ir visa grāmata. Gan iztēli rosinoša, gan īsti labs ceļš pie nākamās grāmatas bērniem.

Par literatūru bērniem runājot, esmu pilnīgi pārliecināta, ka katram vecumam ir sava grāmata lasāma. Un ir mazliet žēl, ja, pārlecot pāri lieliskām dzejoļu un pasaku grāmatām, kā pirmo aizraušanos ar lasāmvielu bērni min grāmatas par Gregu vai Niku, vai Nikiju, vai ko tur vēl… Esmu arī tās pārlasījusi, jo gribi, negribi ar šo literatūru man ir jāiet kopsolī, tomēr vairāk par pirmo daļu īsti lasīt nevilina… (es pilnīgi akceptēju domu, ka tas ir tādēļ, ka esmu pieaugusi…, bet vienalga man ir daudzi “bet”…). Vispār, ja godīgi, neatbalstu nekādu sērijveida bumu grāmatu plauktā. Izņēmums ir Stīga Lārsona grāmatas, nu varbūt vēl „Pļauka” un vēl dažas…

Atgriežoties pie tēmas par uzmundrinājumu, jāsaka, ikvienam no mums, lasītājiem, ir tādas grāmatas no bērnības atmiņā, kas liek pleciem atliekties, mugurai iztaisnoties un smaidam uzvirmot – jā, tā ir tā lieliskā pasaka, tas stāsts… Neaizmirstami ir stāsti no „Pasaules bērnu” sērijas, Vilhelma Haufa pasakas, kam jāvelta atsevišķa saruna, ļoti, ļoti nolasīta no mana bērnības plaukta pie meitas ir nonākusi „Sprīdīša” bibliotēkas (lūk, vēl viena uzteicamā sērija) 1. grāmata, kur ietverta mana visu laiku mīļākā A. Pogoreļska pasaka  „Melnā vista jeb Pazemes iedzīvotāji”. Tā ir pasaka – skrejceļš –  (sk. ierakstu zem nosaukuma „Pauze”), tur iztēle un domas skrien ātrāk par spēju izlasīt teikumu. Brīnišķīga pasaka, kuru daudzi bērni šodien nemaz nepazīst.

Un vēl viena pasaka, kuru īpaši gribētu šodien pieminēt, jo tā stāsta par tādu filozofisku tēmu kā laiks – J. Švarca „Pasaka par pazaudēto laiku” (diemžēl man nav grāmatiņas, ko iegādāt savai meitai…, laikam jau tāpēc, ka pionieri pieminēti…). Galvenais varonis tajā ir puika Petja Zubovs, kurš allaž visur kavē un visiem, kas uz to aizrāda, attrauc: „Gan paspēšu!” Un tad vienā jaukā (vai pavisam nejaukā) dienā viņš pēkšņi pārvēršas par vecu večuku ar sirmu bārdu un ūsām, un viņu vairs nepazīst māmiņa, un strauji novecojušais zēns kļūst pavisam vientuļš un nelaimīgs. Puika saprot, ka neko nav paspējis… („īsti večuki”, viņš saka, „ir doktori vai meistari, vai akadēmiķi, vai skolotāji, bet kas esmu es? Esmu tikai trešās klases skolēns, kas pat pensiju nav nopelnījis!”) Kā jau īstā bērnu pasakā, arī šajā notiek brīnumi – tumšā mežā viņš sastop bērnus, kas patiesībā nav nekādi bērni, bet burvji, kas ķer tos, kas velti izšķiež savu laiku (jau vizualizēju tādu īsti labu šausmeni par šo tēmu). Protams, seko varonīga cīņa, uzvara pār burvestību, brīnišķīgas, galveno varoni uz visiem laikiem izmainošas sastapšanās un atziņa – cilvēks, kas velti tērē savu laiku, pats nepamana, kā kļūst vecs. Bez visiem pasakas elementiem un brīnumiem – cik vienkārši un patiesi.

Un tā arī es šodien – lai arī gara noskaņojums ir iestrēdzis kaut kādā dīvainā laika ritma sazobē, nu, šo visu uzrakstot, jau jūtu, ka šīs dienas minūtes un stundas sāku mīlēt.  

skazka-o-poteryannom-vremeniimages

Vispār, lai arī ne vienmēr ņemu tos vērā, bieži vien ieskatos dažāda veida topos, kas saistīti ar grāmatām, filmām utt. (un ir tur īstas pērles, ir…):

http://www.buzzfeed.com/erinchack/books-guaranteed-to-make-you-laugh-out-loud

http://www.booktrust.org.uk/news-and-blogs/news/222/

utt.

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: