Dot

Man ir tā laime būt kopā ar jauniešiem. Un lasīt viņu domas. Tās, kuras kā puķuzirņi pieaudzējas vecai sētai. Vienu tādu atceros no nesen lasītā – “vārds “dot” maina savu nozīmi, kad savienojas ar priedēkli. Var “iedot” un “piedot”, un arī “nodot”.” Par došanu šobrīd daudz domāju – vairāk par to, vai man ir ko dot citiem…

Nesen lasīju visu citu gūzmā arī kādu viedokli par pārtikas pakām, kuras tiek dotas skolēniem attālināto mācību laikā. Un tas bija kas patiesi labs. Par novērtēšanu, par pieņemšanu, par laiku, kurā mums visiem ir iespēja kļūt pacietīgākiem un labākiem. Tikai…apšaubu šo cerību uz iespējas izmantošanu īstenošanos. Tik reti var sastapt šādu gaišu domu pavedienu. Pati arvien vairāk viļos cilvēku izmisīgajās egoisma izpausmēs. Tās ir asas un durstīgas, un man ir sāpīgi par cilvēkiem kopumā. Tik ļoti gribētos, lai tie jaunieši, kas puķuzirņus audzē biezus, krāsainus un patiesi smaržīgus, tiem atrastu ražīgu augsni, nevis sausu, izkaltušu lauku, pilnu ķērcošām vārnām.

Tad nu cenšos lasīt ko mierinošu.

Katrai grāmatai bija sava vajadzības vai nejaušības klātesamība.

Madlēna Millere – amerikāņu rakstniece, antīkās literatūras speciāliste, brīnišķīgu grāmatu autore. Jā, gan “Ahilleja dziesma”, gan “Kirke”

ir grāmatas, kas ikvienu aizraus, liks lasīt līdz vēlai naktij, pārdzīvot, just līdzi, atcerēties, kā bērnībā tika lasīti sengrieķu mīti ( vai – nelasīti, tas grāmatas lasīšanas prieku nemazinās). Pēc “Ahilleja dziesmas’ nekavējoties ķēros klāt “Kirkei”, un tas bija patiesi dziedinošs, piedzīvojumu un kaislību pilns slānis, tieši tas, kas nepieciešams, lai aizmirstos un sirds rimtos, un prāts domātu sulīgos, arhetipiskos vēzienos. Šīs grāmatas būtu patiesi vērts pārnest latviešu valodā.

“Ahilleja dziesma” ir autores debija. Ātri guvusi plašu atzinību, ieguvusi prestižo “Orange” balvu literatūrā, kuru piešķir sievietēm, rakstniecēm. Jau minēju, ka kādā “Satori” aprakstā par šo grāmatu, tā nosaukta par homoerotisku romānu. Šie nevajadzīgie akcenti… nu, varbūt tie bija nepieciešami 2012. gadā.
Šī grāmata ir par mīlestību. Par varu. Par valdnieka pienākumiem un kaislībām, un attiecīgi – izvēlēm (un tas nav nekas senatns, ļoti mūsdienīgi un pārlaicīgi, manuprāt). Par mātes mīlestību un ienaidu pret jebkuru šķērsli, un samierināšanos (Tetīda ir viens maniem mīļākajiem tēliem romānā). Un, jā, galu galā – par Trojas karu, par Ahilleju, Patroklu. Romānā ļoti plūstoši tiek stāstītas grieķu leģendas, nezaudējot jau minēto pārlaicīgo skanējumi. Melodisks, plūstošs vēstījums, skaists, aizkustinošs saturiskais piepildījums – viss, ko var gaidīt no sengrieķu varoņu piesātinājuma, taču neiztiek bez pārsteigumiem – no grāmatas pilnīgi noteikt var gūt to, ko negaida. Un iesaku ikvienam, kurš pret sengrieķu mītiem ir vienaldzīgs vai kam tie sveši.

Pati autore grāmatu rakstījusi 10 gadus. Tā ir izausta. Kā gobelēns.

Brīnišķīgi varoņi – gan vēstītājs Patrokls, kurš mirst (nav taču maiteklis, visi vairāk vai mazāk zina mītu par Trojas karu – šis saturiskais zināšanu slānis nemaz netraucē, tieši otrādi, – vēl asāk uztverams tas, kas paliek nepamanīts lielu notikumu ēnā) agrāk par paša stāsta beigām. Ļoti skaists grāmatas nobeigums. Traģisks un lirisks vienlaikus. Neaizmirstama ir Tetīda, Ahilleja māte, dieviete, spēka un varas nesēja, savu dēlu mīloša un Patrokla un Ahilleja attiecības nepieņemoša –  maiņa, pielāgošanās, pieņemšana ir mokoša un sāpīgs ceļš dievam. Un Ahillejs, protams, kas līdzās mīlestībai mēro slavu. Tā ir nozīmīga dāvana, viņš ir gatavs to pelnīt ik dienu. Ahilleja un Patrokla pieaugšanas stāsts ir aizkustinošs, tas ir pilns cerību, gaismas un miera, stipras nesaraujamas draudzības un mīlestības. Kara varoņdarbi, slimības, neskaitāmi upuri, lāsti, viltības – tas acīmredzot atbilst jau pieaugšanai…

Patiesi lieliska, dzīva grāmata, kas nemaz tik viegli neatlaiž, tādēļ ir divkārt priecīgi uzreiz ķerties pie nākamās.

“Kirke” ir ļoti sievišķīga grāmata. Pavisam labā un netriviālā nozīmē. Saules dieva meita, ģimenes izstumtā, citādā dieviete, kam lielākā daļa sava nemirstīgā mūža jāpavada izsūtījumā. Dieviete – burve. Īpašām maģiskām spējām apveltīta. Jā, viņa ir tā, kas Odiseja līdzbiedrus pārvērta par cūkām, tāpat kā neskaitāmus citus vīrus, kas Kirki uzlūkoja kā medījumu. Jā, viņa ir tā, kas iemīl Odiseju no sirds un pie kuras Odisejs ir gatavs pavadīt krietnu laiku sava ceļojuma atpakaļ uz mājām. Kirke nīst un upurējas, viņai ir laba un iejūtīga sirds, taču to nomāc pasaules ļaunums un pašu vajā greizsirdības mokas. Viņa ir labāka par daudziem, bet tikpat nespēcīga pret varaskāri, muļķību un alkatību. Viņa ir pārāk atkailināta un viņas dzīve – nolemta. Taču vēlme to piepildīt ar savu raksturu ir spēcīgāka par jebkuru varu pār viņu.

Grāmata par sievietes spēku, kas spēj panest laiku, fizisko pārsvaru, lepnību, muļķību, augstprātību. Visu.

Brīnišķīgas idejas un jēga ir šajā stāstā, kas atklāj to, ka par stipru ne katram ir lemts kļūt, tikai tam, kurš pacietīgi iet cauri pārbaudījumiem.  

Stāsta, ka pēc grāmatas motīviem tiek veidots seriāls, mmm…. gaidu…

Tumšajam laikam par prieku izlasīju arī atbilstošu romānu gotiskās noskaņās, kuru izvēlējos lasīt pēc filmas “Shirley” noskatīšanās. Šērlija Džeksone, amerikāņu rakstniece, kas ir slavena ar savu grāmatu par spokiem, neparasto dzīves uztveri, tai skaitā pašas vēlmi kļūt par raganu. Tā kā svaigā skatījumā ir seriāli (no kuriem “The Haunting of Hill House” ir lielisks, bet otrs “The Haunting of Bly Manor”– man šķita garlaicīgs, izstiepts un paredzams), tad izlēmu par labu kādai citai rakstnieces grāmatai.

Blīva, trauksmaina atmosfēra, kuru apaudzē galvenās varones pasaules uztvere. Groteska ikdienība un neprāta labirinti. Pilnīgā izolācijā no apkārtējās sabiedrības pēc ģimenes traģēdijas nonākušas divas māsas un pusjucis tēvocis. Viņu ikdiena ir rituāli, sirsnīga līdzās pastāvēšana un arvien dziļāka slīgšana neprāta dziļumos. Šajā darbā nav mistikas un šausmu, tā ir grāmata par sarežģītām attiecībām gan ar apkārtējiem, gan pašam ar sevi. Interesants gotiskais romāns, kuru iesaku šādas atmosfēras cienītājiem.

Novembris bija latviešu lasīšanas mēnesis, bet mans svaidīgais garastāvoklis pretojās visam glīti sakārtotajam. Tādēļ divas spontānas izvēles, abas pavisam nelielas, no kurām viena pieauga milzīgos apmēros manī uz palikšanu.

Laura Vinogradova “Upe”

Šī grāmata šķita par mazu. Nepabeigta, sasteigta. Tāpēc, lai arī, jā, ievelkoša ar labiem tēlu pieteikumiem, tā tomēr nav nekāda upe. Strautiņš vien. Bet varēja būt jūra. Iespējams, šo viedokli ietekmē tas, ka šobrīd lasu Olīvijas Lengas upju redzējumu, un tas manī arī šo to maina…

Taču Māra Salēja “Tuvošanās”

mani pārrāva, un paldies autoram par to. Grāmatu izvēlējos nejauši. Tā nonāca pie manis kādā atlaižu laikā un gluži rāmi tika kārtota vienā no kārtošanas vakariem. Tieši tāda – uz zemes pie plaukta sēdoša – grāmatu izlasīju. Un mana sirds pieglaudās valodai un iespaidiem, un acis kā slūžas vērās vaļā. Patiešām. Raudāju aizgūtnēm. Par brīnišķīgu izteiksmes veidu. Par tik ļoti skaisto mūsu valodu. Par tēliem, kurus nav iespējams aizmirst. Pati par sevi, kas panīkušajā novembrī šķitu pazaudējusies.

Tā ir Dzeja, kuru aicinu izlasīt visiem, kam šķiet, ka ir ļoti labi visu (nu, labi, daudz) zinoši – valodas lietojumā, sevī, pasaulē. Tiem, kas ik dienu tvīto un gudri gvelž. Apsēdieties, izlasiet Salēju, un jūs sapratīsiet, kas ir bagātība. Īsta, veldzējoša, milzīga…

o zeme nosprausta un lapas notrūdētas

un pantmēri kā nomērīta drēbe uzvalkam

no vienas robežas līdz otrai

un spodrums ir tik alkts

un nodrupušu vārdu šalts

baros citas dienas zāli

no kuras pīsi vieglus vainadziņus

un vīsi valgas margrietiņas iekšā

un sliekšņi kritīs tavā priekšā

kā viļņu vaļņi slīpo krasta smilkti

laizīdami caurspīdīgām mēlēm

cik reizes dzimuši no šādām spēlēm

mēs zināsim ka esam tieši tie

Man negribas paust lieku eksaltāciju, bet es joprojām viegli nodrebu, šīs rindas pārrakstot…

Šis bija tiešām pēdējā laika skaistākais un atkailinātākais lasījums, kam nebiju gatava, bet kas mani sapurināja gada noslēgumam. Dāviniet šo grāmatu tuviem cilvēkiem, kas dzeju mīl. Bet viņi jau droši vien ir to izlasījuši.

Maijas Lundes “Bišu vēsture”

Zvaigzne ABC, no norvēģu val. tulk. D. Deniņa

ir tetraloģijas par klimata pārmaiņām pirmā daļa. Romāns par bišu izzušanu, par cilvēka klātesamību šādā draudīgā iznākumā.

Viljams ir nomākts un pašapziņu zaudējis biologs un sēklu tirgotājs Anglijā 19. gs. vidū.

Džordžs ir biškopis Amerikā 2007. gadā. Viņa rūpalam klājas grūti, un viņš ļoti cer uz dēla palīdzību.

Tao dzīvo nākotnes Ķīnā, kurā bišu vairs nav. Apputeksnēšana ir roku darbs pasaulē, kurā nu trūkst ēdiena un cilvēku ikdienas noskaņojums bieži ir izmisums. Arī Tao, tāpat kā Viljams un Džordžs, cer, ka viņas dēls augs labākā pasaulē…

Trīs stāsti vijas ritmiski un nepārtraukti, domas sasaistās, un notikumu likumsakarīgā pēctecība rosina domas par to, ka katrai mūsu rīcībai ir sekas. Ja ne šodien, tad nākotnē šīs sekas var pazudināt. Mēs zinām, cik izplatīta šodienas pasaulē ir pesticīdu lietošana un kādas ir šī procesa sekas. Tā ir tagadnes realitāte. Izzūd Eiropas tumšās medus bites, tā apdraudot pasaulē valdošo augu kultūru ražīgumu. Un pasaulē, kurā dzīvo Tao, domāju neviens nevēlētos pamosties. Taču, zinot, kā visbiedējošākās fantāziju romānu prognozes, mēdz piepildīties pēkšņā un satricinošā veidā pavisam vienkāršā ikdienā, šķiet nemaz tik izfantazēts šāds nākotnes skatījums nav…

Trīs dažādi stāsti, trīs dažādi likteņi. Un bites ir teicams motīvs, kas palīdz atklāt cieņas un mīlestības jautājumus. Pret tuvākajiem, pret dabu. Ko mēs katrs katru dienu darām, lai uz šiem jautājumiem sniegtu priecīgas atbildes?

Grāmatā ir daudz šodienas zīmju. Par egoismu, par slinkumu, par paviršu attieksmi pret apkārtējo pasauli, par kādas tautas pacietīgo darbīgumu un mentalitāti, kas ļauj izdzīvot pasaulē, kam pārējie nav gatavi…Pēc šādu grāmatu izlasīšanas ziņu lenti vērt vaļā ir vēl biedējošāk.

Olgas Gromovas “Cukura bērns”

Jāņa Rozes apgāds, no krievu val. tulk. I. Karlsberga

ir viena no daudzām grāmatām. Droši vien katram no Staļina vai Hitlera, vai… represijām cietušajam varētu veltīt grāmatu, un katra no tām būtu satricinoša. Šī arī ir tāda. Vieglā bērna valodā. Aizkustinoša. Gaiša. Jā, par represijām, jā, par badu, par aukstumu, par slimībām, no kurām visbiežāk mirst. Un jautājums – kā iespējams paust gaišas pārdomas, kas salauž ārprātu un tumsu, ir atbildams vien tam, kurš zina, kas ir ciešanas un kā tās pārvarēt. Kā palikt cilvēkam? Kā palīdzēt citiem? Kā pārvarēt savu šauro skatījumu un ieraudzīt visu pasauli? Nu, pajautājiet to sev šodien, un smieklīgi šķitīs visi nepārvaramie ierobežojumi.

Vienkārša, trāpīga valoda, kas veltīta ikvienam lasītājam. Turklāt mērķis – mainīt attieksmi, kaut no vienas šādas grāmatas līdz nākamajai daudz kas piemirstas, sagulstas un pārklājas, – īstenojas samērā viegli, ja vien lasītājs ir cilvēks, kas spēj just.

Meitenes Stellas Nudoļskas izdzīvotais izsūtījumā Vidusāzijā kopumā stāsta par stipriem un ļoti labiem cilvēkiem, tieši tādēļ uzskatu, ka šādas grāmatas būtu jālasa daudz un bieži.

“Labo cilvēku vienmēr ir vairāk..”

Par redzēto

Turpinot iepriekš minēto tēmu filma “Elle s’appelait Sarah” – atgādinājums, ka pasaulē ir daudz tautu, kam ir bijis un joprojām jācīnās par brīvību un cieņpilnu dzīvi. Smaga, bet lieliska filma.

Arī “Remember” ir satricinoša (filmas beigas…) – tā stāsta par atmiņām un to, kā spējam tās ietekmēt, par sekām, par noziegumu. Par cilvēku. Izcila.

“Io sono l’amore” ar Tildu Svintoni aktrisei netipiskā lomā (lai gan ikviena šīs aktrises loma ir tāda ) – laba filma par kaislību un tās sekām, un piedošanu.

Cita filma ar Tildu – “A Bigger Splash” atsauce uz vienu no manām vismīļākajām filmām “La piscine” tomēr netrāpa labā atkārtojumā. Ir labi, bet “Baseins” pārspēj daudzkārt.

“The Nest” – lieliska ģimenes drāma – izcila paraugstunda ligzdas postīšanā.

“Big Eyes” – arī lieliska filma par mākslu, par upuriem, par pašapziņu. Izcili galveno lomu izpildītāji.

“The Professor” – izcils Džonijs Deps. Filma par to, cik liela nozīme cilvēka dzīvē ir… cilvēkam.

Prāta atpūtināšanai

Daudzinātais “The Queen’s Gambit” ir tiešām labs, īpaši pēdējā sērija. Taču cik ļoti Anna Teilore – Džoja mani iespaidoja “The Split”, tik tomēr samērā vienveidīga šķita šajā seriālā.

Ļoti labs seriāls atpūtai – “ Dix pour cent” – par brīnišķīgiem franču aktieriem, kas atveido paši sevi un atklāj, ka arī ir cilvēki.

Stilīgs detektīvseriāls ar Šaronu Stounu galvenajā lomā – “Mosaic”.

Un nemaz ne

Nebiju tā arī saņēmusies noskatīties, taču beidzot… un  kārtējo reizi pārliecinos, ka izcilais ir tapis senāk. “American History X” – par nežēlības iemesliem, sekām un nožēlu.

“Dzīve ir pārāk īsa, lai to veltītu naidam.”

Ar šo atzinumu no filmas arī gribētos beigt. Tam pilnībā piekrītu un vienmēr esmu tā domājusi. Nesaprotu to katlu, kas vārās un burbuļo bez kustības, bez mīlestības, līdz apdedzinās pats.

Iedodiet kādam prieku! Vai padodiet to tālāk, ja prieks trāpījis jūsu ikdienai.

1 Comment

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s