Ir gājis secen ilgi gaidīts brauciens uz Portugāli, tā vietā ķēru mirkļus neaizmirstamās Latvijas vietās – kolosālajā Bernātu Chillin, Jūrkalnes stāvkrastā, Odzienas muižā, Kokneses pilsdrupās. Un visiem braucienu šķīvīšiem piepulcējies arī Vecpiebalgas apgleznotais porcelāns Vilipsona izpildījumā. Nav ne vainas. 🙂
Par lasīto un redzēto.
Jāsaka, ka kopējais iespaids ir, kā ierasts, gana raibs – tieši tas, kas nepieciešams šajā vasarā, kas manā dzīvē daudz ko ir sajaukusi vietām un pārkārtojusi citos plauktos. Lai tā arī būtu.
Jūlijā pilnīgi nejauši esmu izlasījusi trilleri – žanru, kam bieži atmetu ar roku, kurā nemitīgi figurē līdzīgas klišejas, tādēļ jo īpašs prieks ir negaidīti tvert ko gaumei atbilstošu, aizraujošu un pārsteidzošu.
Grāmatas pamatā ir īpaša atmosfēra, un tā varētu arī kādam nepatikt. Ja ir priekšstats par, piemēram, kādiem spilgtiem dienvidkorejiešu kino paraugiem šajā žanrā, tad ir iespējams apjaust šo noskaņu visas grāmatas garumā. Stāsts, mistēriskas miglas caurvīts, rosina katru tajā iesaistīto ienirt paša pazemes ūdeņos un uzpeldēt pavisam citam. Tas ir biedējoši – gandrīz katrs no grāmatas varoņiem izrādās cits. Sovons, jauns vīrietis, kas pavērsiena notikumus savā dzīvē izdzīvojis pirms septiņiem gadiem, cenšas izprast iemeslus neticamam un traģiskam noziegumam, par ko notiesāts viņa tēvs. Nozieguma saturu lasītājs iepazīst jau pirmajās grāmatas lappusēs, arī tā veicējs ir zināms, taču šajā notikumu virknē slēpjas vēl daudz noslēpumu, neskaidrību un neatbildētu jautājumu.
Notikumu rekonstrukciju mēs iepazīstam ar kādas gandrīz uzrakstītas grāmatas manuskripta palīdzību, kurš tapis visu septiņu gadu garumā. Tā autors ir gādīgs kaimiņš, kurš rūpējas par zēnu pēc tam, kad viņš paliek bez vecākiem un radinieki novēršas. Abi ceļo no vienas vietas uz citu, bēgot no sabiedrības nicinājuma un zēna vienaudžu agresijas. Tā pamazām tiek atklāta patiesība par to, kas notika kādā ciematā ar skaistu dabas parku un noslēpumainu ezeru, kura dzīles tā vien gribas izzināt…, kaut, iespējams, labāk to nedarīt…
Brīnišķīgi atklāti visu varoņu iekšējie pārdzīvojumi (uh… tiešām – tik izcili atdzīvinātus varoņus sen nebiju iepazinusi), grāmatā nav nevienas liekas sižeta līnijas, neviena piepeši pazuduša tēla – visam ir sava īpašā nozīme.
Ko gaida lasītājs, kuram jau pašā sākumā tiek atklātas visas nozieguma kārtis? Vai ir iespējams ar aizrautību lasīt par to, kāpēc notika tas, kas notika, un vai notikumu virknei vēl ir kāds noslēguma posms? Es teikšu – šī ir izcila grāmata, jo lasītājs saņem to, ko negaida. Nejaušu sakritību ietekme uz cilvēka dzīvi, vardarbība ģimenē, starp citu, grāmata ļauj iepazīt dienvidkorejiešu mentalitāti un sadzīviskās īpatnības (t.sk. to, ka beisbols ir visiecienītākais sporta veids vai kādas grūtības sagādā nekustamā īpašuma iegāde), kas man arī bija atklājums, dziļi iekšēji pārdzīvojumi, iespēja just līdzi un uztraukties, just riebumu un nicinājumu. Jaudīga emociju gamma. Negaidīti notikumi, nedaudz mistikas, ūdens poētisms, mazliet apdullusi noskaņa un nespēja nolikt grāmatu malā. Iesaku!
Savukārt Delfīnes de Logānas “Lojalitātēs”
notikumi un varoņi man šķita nepabeigti. Jā, tēma ir ļoti svarīga un gana labi atklāta, taču daži motīvi ir tikai zemrindās izdomājami, un tas ir visai grūts darbs lasītājam, ņemot vērā tēmas nopietnību un smagumu. Zinu, kas ir vecāku vienaldzība un nevēlēšanās bērna sāpes ieraudzīt un remdināt, zinu, kas ir vardarbība. Zinu, ka esmu pusaudžu gados slīdējusi pa plānu ledu, un, tikai pateicoties sirsnīgam draugu atbalstam, pārrāpusies pāri šim bīstamajam trauslumam. Un tikai tāpēc, ka zinu, šo grāmatu spēju izjust. Taču kādam lasītājam, kuram šādas apjausmas nav (par laimi, jā!), varētu rasties jautājumi par vecāku un skolotājas motīviem, jo ķēdes sākums šajos sarežģītajos ciešanu virknējumos ir ļoti svarīgs. Un par to ir vairāk jārunā. Domāju, nav īsti vērts par vardarbību sabiedrībai vēstīt, ko noklusējot vai liekot nojaust – jā, tur ir problēma, kuras iemeslus un risinājumus izdomājiet paši. Jo vairāk skaidrotu cēloņu un atklātu motīvu, jo atvērtāka sabiedrības līdzdalība šīs problēmas risināšanā ir iespējama. Taču tādu pusizstāstītu stāstu lasīt… ir kā paplēst kādu vāti līdz pusei un domāt – plēst tālāk vai ļaut turpināt drusku traucēt…
Šī grāmata varētu būt labs impulss diskusijai, un tikai.
“Sākumā, kad viņš atgriezās no tēva, māte uzdeva jautājumus. Izgudrēm, it kā viņš nespētu atpazīt viltīgos gājienus, kuru mērķis bija skaidrāks par skaidru, viņa aplinkiem un netieši centās iegūt informāciju.
Lai pateiktu, cik maz vien iespējams, Teo izlikās, ka nesaprot jautājumus, vai arī atbildēja izvairīgi.
Tolaik māte ne no šā, ne no tā mēdza pēkšņi apraudāties, ja nevarēja atvērt ievārījuma burku, nespēja atrast kādu noklīdušu priekšmetu, televizors vairs nedarbojās vai bija nogurusi. Un ikreiz viņam likās, ka uzņem savā ķermenī mātes ciešanas. Reizēm tas bija kā strāvas trieciens, reizēm kā griezta brūce vai dūres sitiens, bet vienmēr tas bija viņa ķermenis, kas gadījās ceļā viņas sāpēm un uzsūca savu daļu..“
Īsti nepatika arī M. Ondatjes “Ēnas pār Temzu”.
Ja iepriekš sajūsminājos par nevainojami atveidotiem tēliem, tad šajā grāmatā visi varoņi ir tādi kā nepabeigti. Par māti un tēvu nerunājot, arī Natanielu un Reičelu gribētos iepazīt labāk, lai pieķertos un sajustu šīs ģimenes drāmas dziļumu. Par neskatoties uz vecāku profesionālajām īpatnībām, kas neļāva atklāties pat bērniem un lika mainīt savu biogrāfiju, Natanielam rekflektējot, tomēr gluži neatklājas tas, kas tiek solīts grāmatas anotācijā – “pēc daudziem gadiem Nataniels sāk apjaust to, ko tolaik nezināja vai nesaprata, un šis žilbinošais romāns ir par ceļojumu pagātnē..”. Diemžēl nekā žilbinoša grāmatā nesaskatīju…
Neatklāšu gan sižeta pavērsienus, jo sākotnējie atklājumi brāļa un māsas dzīvē patiesi ir lasītājam negaidīti un sola aizraujošu lasīšanu. Pietiks ar ievada vēstījumu – 1945. gadā Nataniela un Reičelas vecāki dodas uz Singapūru, atstājot bērnus noslēpumaina vīra vārdā Naktstauriņš aprūpē. Pavisam drīz ģimenes namā sarodas aizvien vairāk ļaužu, kuriem katram ir kāds noslēpums… Tā rodas neskaidrība pēc neskaidrības, un “zaļais” romāns tā arī savas krāsas nemaina. Kāda loma, autoraprāt, šajā stāstā bija tēvam (ļoti gaidīju šīs atklāsmes līdz pat grāmatas beigām)? Bērnu adaptēšanās jaunajiem apstākļiem (palikšana bez vecākiem, bēgšana no skolas utt.) aprakstīta visai skopi – šis romāna žanrs, manuprāt, paredz plašāku, izvērstāku un izjustāku vēstījumu. Vai arī šajā grāmatā lasītāja uzdevums ir jaust un skaidrot pašam…? Kopumā bieži pieķēru sevi pie domas – neticu… Lai arī grāmatas otrā daļa cenšas aizpildīt baltos plankumus, man tā šķita tikpat saraustīta un neizstāstīta… Iespējams, stāsts ir vairāk jājūt ar sirdi – nezinu…, jāļaujas pusaudža fantāzijām, izjūtām un asociācijām, izaugšanas procesiem. Bet tā atkal ir tāda kā taustīšanās pa man ne pārāk saistošu saturu un diemžēl nemaz nerosina nostiprināt grāmatas galveno morāli – novērtēt tos varoņus, kas nācijas dēļ upurē vistuvāko…
“Pagātne – mana māte to saprata labāk par visiem – nekad nepaliek pagātnē. Viņa zināja, ka savas burtnīcas vientulībā, savā namā, savā dzimtenē viņa joprojām ir mērķis. Droši vien viņa bija prātojusi, kāda būs maskēšanās, bez kuras atriebties nelokāmi nolēmušais nevarēs ierasties Safolkas dziļumos un nokļūt pie viņas, neizraisot aizdomas. Nolūku ļaus noskārst vienīgi tas, ka viņš droši vien nāks no kādas zonas Eiropā, kur viņa reiz ir strādājusi un kur tika pieņemti apšaubāmi kara lēmumi. – Kā tu domā, kas agri vai vēlu nāks tev atriebties? – es viņai vaicātu, ja būtu zinājis. – Ko tik briesmīgu tu esi izdarījis? – Un viņa, man šķiet, atbildētu: – Man grēku ir daudz..“
Latviešu lasītājam labi pazīstamā itāļu rakstnieka Alesandro Bariko “Spēle”
ir pavisam cita žanra darbs blakus ierastajiem. Autors esejai līdzīgā formā (daudz plašākā) rekonstruē laikmeta digitālās revolūcijas posmus (turklāt skaidrojot katra minētā jēdziena nozīmi). Pārdomām bagāts darbs par cilvēku gudrības grīļīgo gaitu, turklāt nevis pesimistiski pārdzīvojot par postošu digitālo invāziju, bet gana reālistiski un secīgi izsekojot visām iespējamām viltīgajām mutācijām, kuras mūsu šodienas dzīvē ir veikli iemanījušās pilnībā mainīt domāšanu, kas kļuvusi atkarīga no izmaiņām informācijas apritē. Šī ir saistoša lasāmviela jo īpaši tiem, kas digitālo revolūciju kaut daļēji ir piedzīvojuši paši. Autors piemēra gan vēsturnieka, gan kartogrāfa prasmes, brīžiem, šķiet, tīksminās par savām atklāsmēm visai garos izvērsumos, taču man bija interesanti sekot līdzi filozofiskām pārdomām par tehnoloģisko izmaiņu nenovēršamo ietekmi uz garīgajām. Šķietami bezcerīgi, taču idejiski pārpilni. Grāmatas viena daļa sastāv no kompaktas digitālās izjūtas ekskursijas vēsturē un mūsdienās, otra – no autora komentāriem. Abas gan sasaistāmas (ja pārlasa), gan lasāmas pēctecīgi. Grāmatas nosaukums pauž autora pārliecību, ka šobrīd digitālā izpratne balstās uz spēles principiem, kas gan nenozīmē izpriecas vien, bet diezgan sarežģītu pasaules uztveres intensitāti, kurā ir daudz nezināmā un nedrošā un kurā ir tie, kas uzvar, un tie, kas zaudē un nespēj pielāgoties, tā radot arvien jaunu nevienlīdzības vilni.
A. Bariko spriedumi diezin vai mainīs redzējumu uz to, kas ir noticis, notiek šobrīd un ko varam sagaidīt, nez vai tie raisīs arī paša autora minētās trīsas (viena no interesantākajām laika izpratnes līdzībām, kas stāsta par filmas uzņemšanu, lentes materiāla un digitālā formāta salīdzinājumu), nereti lasītais šķiet piepildīts ar nevajadzīgu patosu un viszinību, jau minēto tīksmināšanos, taču ideju un vispār interpretācijas kopumu ļoti novērtēju. Grāmata ir aizraujoša, viegli lasāma un interesanta.
“The Game piemita kaut kas tāds, kas šķita cilvēciskajai pieredzei nolaupām visu cildenāko, komplicētāko, noslēpumaināko un reducējam to līdz vienkāršotai sistēmai, kas izvairās no piepūles, samazina faktu un notikumu īpatsvaru, izraugās ērtākos un ātrākos risinājumus..
..dvēseles vietā tiek iemānīta jauna versija – laiska, funkcionāla, rotaļīga, piemērota ļaudīm, kas nevēlas nopietnību un atbildību..
Spotify un Tinder – būtībā tās ir spēles.. Google bija spēle, kad pati vēl neapzinājās, ka tāda ir.., turpretī Facebook jau uzreiz piedzimst ar izteiktu spēles komponenti: šī vide apzināti ir veidota ērta, patīkama un izklaidējoša..
tviteris.. būtībā kļūst par mašīnu, kura bliež spēles partijas citu pēc citas, zibenīgā ātrumā parādot arī rezultātus (retvītus, tīkšķus utt.), saplūdinot visu aizraujošā un nebeidzamā uzvarētāju un zaudētāju straumē..
..Tokijas ielās bija tūkstošiem meitenīšu, kas mobilo telefonu turēja rokā, proti, nevis ik pa brīdim izvilka no kabatas un iebāza atkal atpakaļ, bet visu laiku turēja rokā līdzīgi kā vēdekli; un es, būdams pirmatnējas kultūras iespaidā, instinktīvi nodomāju, ka telefons viņām ir kā mūžīgā cigarete kaislīgu smēķētāju pirkstos vai arī kā brilles. Tas nebija instruments, tā bija protēze. Tas nebija PASTARPINĀJUMS, tas bija paša cilvēka PAPLAŠINĀJUMS. Meitenītes, kuras bija izlasījušas miljono daļu visu to grāmatu, ko biju izlasījis es, uzskatāmi demonstrēja man antropoloģisku pavērsienu, kādu nebiju varējis pat iztēloties, un to viņas darīja, ar īkšķiem (ar īkšķiem!) spaidīdamas taustiņus, ko turēja rokās. Viņas to darīja smejoties, pļāpājot, ēdot, smēķējot. viņas to darīja, ne mirkli neapstājoties. Viņas bija digitālās revolūcijas logo, un viņas bieži laizīja saldējumu..“
Un tagad pie grāmatām, kuras izbaudīju visvairāk.
Pirmkārt, šajā tik daudzu aizliegumu laikā nonācu pie vēl viena, kuru centos pārvarēt spītības dēļ (bet šo pieredzi neatkārtošu). Ļoti gaidīju iznākam šo grāmatu
taču laikā, kad tā beidzot bija elektroniskajā versijā pieejama lasītājam, to varēja lasīt tikai noteiktā platformā – neērtā ikdienas lasīšanā. Lasītājā to ievietot nevarēju. Iegādājoties par to nepārliecinājos, un vēlāk jau bija par vēlu… Šobrīd grāmata ir pieejama arī papīra formātā. Tad nu ne pārāk parocīgā veidā grāmatu nācās lasīt ilgāk nekā ierasts.
Romānā atklāts ļoti vienkāršs un aktuāls saturs. Tas atsaucas uz šodienas nemieriem pasaulē, sakot, ka Black Lives Matter nav izdemolēti veikali un marodierisms, tās ir salauztas dzīves un strupceļš.
Rojs, kuram piespriež 12 gadus cietumsoda par noziegumu, kuru viņš nav izdarījis, ar dziļu neizpratni raugās Amerikā, kura šo noziegumu ir izdarījusi ar viņu.
Šī ir patiesi lieliska grāmata par mīlestību. Par Roju un viņa mīļoto sievu Selestiju, kas uzsāk kopdzīvi, pilnu patiesu jūtu, ideju, darba spara, ar skatu nākotnē – piepildītu sasniedzamiem mērķiem un ideāliem. Piebildīšu – abi ir tumšādainie un dzīvo mūsdienu Amerikā. Vīra cietumsods maina abus. Protams. Bez tikšanās reizēm, kas ar laiku izsīkst, abi raksta viens otram brīnišķīgas vēstules. Ar “brīnišķīgas” es nedomāju sentimentālas (nav šim jēdzienam vietas dzīvē, kuru abi dzīvo), bet gan dziļas, patiesas, asi jūtošas un dodošas vēstules ar daudziem jautājumiem un atbildēm. Tās ir vēstules, kuras atstājamas mantojumā, lai vēlreiz izstāstītu, ko pārdzīvo cerību spārnots pāris, kas tiek izšķirts rasistisku iemeslu dēļ un kuru cerības slīd kā smiltis caur pirkstiem – ātri un nesaglābjami. Abiem ir lemts tikties pēc 5 gadiem, kurus Rojs pavadījis cietumā, ilgi cīnījies pret netaisnīgo apsūdzību un saņemot tik vien kā pārtrauktu cietumsodu par nekad neizdarītu noziegumu. Taču nu satiekas cilvēki, kas jau ir dzīvojuši nevis kopā, bet šķirti daudzu gadu garumā atšķirīgos apstākļos un iekšējos pārdzīvojumos, un jautājums par to, kā un vai kopdzīvi turpināt, ir ļoti grūti atbildams. Bet grāmatas nobeigums man ļoti patika, un, ja vien man būtu vairāk laika, es ņemtu un pārlasītu šo stāstu vēlreiz un tūlīt.
Kamēr latviešu lasītājs nav ticis pie šī grāmatas tulkojuma, izlasiet to citā valodā, ja vien iespējams. Tā ir īstā grāmata tieši šodienai.
Grāmata katrai dienai, kas, iespējams, jau ir sen pie kāda nonākusi. Meklējot , ko dāvināt absolventam, manā plaukstā (jā, tā brīnišķīgi tur ieguļas) nonāca šis taustei tik tīkamais krājums. Imanta Ziedoņa “minimismi”
nu ir mana “zīlējamā” grāmata. Gribi uzzināt, kas tevi sagaida šodien? Atver iedomātu lappusi un lasi. Iespaidojies un tver iedvesmu. Grāmatā apkopotas Imanta Ziedoņa domas – citāti, no kuriem pasmelties jaunas idejas, no mazas domas paceļot lielu un skaistu dienu, kam seko vēl lielāks laika tvērums. Brīnišķīga grāmata. Ielieciet to savā kabatā, tā tiešām silda! Nemaz nepārspīlēšu, sakot, ka, atverot kādu no domām, kuru, iespējams, jau zinu no galvas, es uzšķiļu padzisušu noskaņojumu no jauna.
Šorīt uzšķirtais:
“Kad upē nav atvaru, kad ūdens ir remdens, kad alus ir novadējies un cilvēki ar tevi nestrīdas, uzvar muļķi. Nešaubīgi. Nešaubīdamies..“
Arī Viktora Freiberga “Kinomāna slimības vēsture”
pie manis nonāca vēlāk un citādi nekā plānots. Pēc tās iznākšanas un ieteikumiem to lasīt aizmirsu un vēlreiz aizmirsu to darīt. Viltīgie paņēmieni tikt pie grāmatas izlasīšanas par brīvu kādā vakarā beidzās ar ballīti pie draugiem un atkal aizmirstu mazo vēstījumu tur, kur tam bija arī jāpaliek. Un tad spontāns pirkums citā dienā, kad devos uz veikalu pēc jauna T-krekla. Tāda pienbaltuma, kādu vēlējos es, nebija, tādēļ iemainīju to pret grāmatu, kura tagad kalpos man atgādnei darīt to, ko ļoti mīlu, – vēlreiz pārskatīt labas filmas. Viktors Freibergs atklāj to, ko, manuprāt, ir grūti atklāt, taču, ja ir iespēja ķerties rakstīšanai klāt un domas virknēt, tam būtu jāsniedz terapeitisks efekts (ar mani tā notiek šobrīd, piemēram). Autors stāsta par cīņu ar smagu slimību, savus ceļus un neceļus virzot paralēlēs ar redzēto kino. Es arī ļoti, ļoti mīlu kino, un šodien, kad jauni šedevri top lēnām vai netop vispār, pārskatu seno un patikušo. Tāpēc autora grāmata atkal (kā tas ir vienmēr ar spontānajām grāmatu ienākšanām manā dzīvē) nonāca pie manis īstajā brīdī. Kolosāli. Ja neesat vēl lasījuši, ja mīlat kino, interesantus un viedus cilvēkus, kas pat ciešanas sasaista ar mākslu, patiesi iesaku! Nolana “Inception”, starp citu, par godu jubilejai tieši jūlijā (tā pēdējā dienā :)) ceru noskatīties vēlreiz.
P.S. Starp citu, Dž. Čīvera “Peldētāja” pieminēšana grāmatā arī man lika pavisam drīzai lasīšanai iekārtot rakstnieka stāstus. 🙂
“Atmiņas ir līdzīgas sapņiem – tas, ko šķietami skaidri atceramies, visbiežāk ir sajaukts ar iztēli.. Savulaik Tarkovskis par Spoguli sacījis – tā ir filma par to, kā viņš gribētu atcerēties, paturēt atmiņā tajā atainotos notikumus, nevis par to, kā tie notika patiesībā..“
Par redzēto īsumā
pirmoreiz:
“La Belle Epoque” (Nicolas Bedos; 2019) – par pagātnes atmiņām, kuras atsvaidzinātas (ja būtu kāds dzīves periods, kuru jums būtu iespēja izdzīvot, kurš tas būtu un kāpēc?) var no jauna iekrāsot visu to, kas šodien saplūdis neskaidri iezīmētā komforta zonā. Lai arī nav iespējams pārrakstīt cilvēkus, ko pārsteidzošā kārtā dara vesela mākslinieku grupa filmā, ikvienam ir iespēja visai apzināti un skaidri stingrākām līnijām pārzīmēt to, kas dara laimīgu. Skaista filma ar kolosāliem franču aktieriem.
“Velvet Buzzsaw” (Dan Gilroy; 2019) – šausmene par mākslu. Tas arī ir manā gaumē. Jo ļoti patīk gan viens, gan otrs. Satīrisks kino ar parodijas elementiem, kas ironizē par snobismu un mantkārību, un parāda, ka māksla nav nekāda manta, tā var būt gluži dzīva. 🙂 Šo filmu gan nevajadzētu tvert pārāk nopietni un analizēt tās neveiklības – tad tā var arī nepatikt.
“Honey Boy” (Alma Har’el; 2019) – scenārija autors Šaija Labafs. Scenārijs tapis pēc aktiera aresta 2017. gadā par atrašanos dzērumā publiskā vietā, ar tiesas lēmumu nosakot rehabilitācijas kursa apmeklējumu. Kursa laikā Šaija Labafs raksta scenāriju, kurā atklāj skaudras un asi problemātiskās attiecības ar tēvu. Tēva lomu filmā aktieris atveido pats. Nu tāds… pašiznīcinošs attīrīšanās process varētu būt… Zēna un jau pieauguša jauna vīrieša lomas, starp citu, arī atveido aktieri – slavenu režisoru dēli –, tā vēl patiesāk un drosmīgāk ļaujot sajust slavas spožuma un posta ārdošās ietekmes. Ļoti personisks stāsts, un tieši tādēļ vērtīga un laba filma par kāda jauna, talantīga aktiera, kura dzīvē kontroli jau sāk pārņemt alkohola atkarība, nokļūšanu rehabilitācijas klīnikā pēc avārijas. Un tieši tur viņš ir spiests atcerēties savas šodienas dzīves tapšanas iemeslus. Galvenokārt tēva veidolā, kura morālā iedarbība ir balstīta iznīcībā. Ir pagājis jau kāds laiks pēc filmas noskatīšanās, bet iespaidi nekur nav izvējojuši. Iesaku.
“Pinocchio” (Matteo Garrone; 2019) – brīnišķīga režisora leģendas par koka lelles tapšanu un pārtapšanu atspoguļojums kino, kuru vislabāk būtu skatīties kinoteātrī… Jā, filma stāsta mums visiem zināmo pasaku vārdu pēc vārda, sižetiskās līnijas nemainot. Taču tēli – tie ir tik iespaidīgi un vizuālo redzējumu ietekmējoši, ka varētu pat ieteikt būt uzmanīgiem ar ļoti jūtīgu bērnu laišanu pie ekrāna. Sapņi pēc filmas noskatīšanās varētu būt ne mazāk iespaidīgi. Neatkārtojamais Roberto Benīni vienreizīgs Pinokio tēva lomā. Man šī filma nav tikai vizuāli satriecoši atspoguļota pasaka, tas ir dzīves gudrs vēstījums par attieksmi pret citādo, par savu nepilnību pieņemšanu un iemīlēšanu, par personības tapšanu. Ļoti skaista filma, kas ievietojama kolekcijā pārskatīšanai.
“Dolor y gloria” (Pedro Almodovar; 2019) – izcils Antonio Banderass mazliet pagurušā vēstījumā, kurā uzplaiksnī senas kaislības, kad no iepriekšējās slavas ir palikušas vairs tikai sāpes. Sapņi un smeldze. Smalka, aizkustinoša un sirsnīga filma. Banderass, atkārtošos, – manuprāt, vislabākajā savā lomā.
Atkārtoti un ar lielu sajūsmu:
Bernardo Bertoluči “The Sheltering Sky” (1990) – filmas atmosfēra neatlaida, pat noskatīta kādu reizi ceturto, tad nu esmu ķērusies klāt arī grāmatai, kura esot vēl izjustāka… Dzīves jēgas meklējumi kādā pavisam attālā pasaules nostūrī. Galvenā atziņa – lai kur bēgtu, tu visur ņem sevi līdzi…
“Stealing Beauty” (1995) – filma par skaistumu dažādās tā izpausmēs, par tā baudīšanu un zaudēšanu. Par to, ka skaistums nav laimes pamats, nereti – pavisam pretēji. Par to, ka tas ir īslaicīgs baudījums, kuru var censties iemūžināt ( ne velti tieši mākslinieku radītā vide, atmosfēra un darbi ir tie, kas rada filmas atmosfēru), bet patiess skaistums ir nepielūdzami gaistošs. “Skaistums ir mūžība, kas ilgst tikai brīdi..” ( Pols Žans Tulē) – (šis, starp citu, ir kādas lāzerdermatoloģijas klīnijas sauklis :)). Šī filma ir patiesi skaista un baudāma kādā vasaras vakarā pie vīna glāzes…, vēlams brīvdabas kino atmosfērā.
“August: Osage County” (John Wells; 2013) – šo filmu arī skatos atkārtoti ne pirmo reizi un droši vien pārskatīšu vēl. Par neizrunāto un izkliegto. Par prieku un asarām. Kāda ne pārāk liela ģimene atklāj visu par dzīvē vērtīgo un visai vienkāršo iespēju to zaudēt. Brīnišķīgs aktieru ansamblis. Mūzika. Ja gribas paraudāt, noskatos vēlreiz…
“La Sconosciuta” ( sāku pārskatīt arī šī režisora filmas; Giuseppe Tornatore; 2006) – dramatisks stāsts, ļoti baudāms psiholoģisks trilleris vislabākajā šī žanra nozīmē. Biju pavisam aizmirsusi šo filmu, sen redzētu, un patiesībā tikai tādēļ to pārskatīju, jo tās sižets ir tverams tikai vienu reizi ar visiem negaidītajiem pavērsieniem, sāpēm un spēku, kas ļauj izdzīvot kāda mērķa dēļ.
“Repulsion” (Roman Polanski; 1965) – viena no skatītāju caururbjošajām filmām. Brīnišķīga Katrīna Denēva. Skatāma vienatnē. Vēlams, tumsā. Un tad arī jūs izjutīsiet atkarības un bezspēcības radīto vientulību. Brr… Šedevrs, manuprāt, jo saaugt ar filmas varoni pusotras stundas garumā un just ne tikai prāta apjukumu, bet pat fiziskas sajūtas, garšas, smaržas un smakas… – tas ir neatkārtojams iespaids. Ja patīk tādus gūt, noteikti iesaku.
Un vēlreiz es noskatījos nemaz ne tik sen redzēto seriālu “The Fleabag”. Tas ir tieši tik cinisks, atklāts, smieklīgs, mazliet skumjš, par visu morāļu morāli ironizējošs stāsts, lai ļautu vēlreiz un vēlreiz apliecināt to, ka tieši tava klātesamība katrā dzīves notikumā to padara īstu. Pat, ja tu nejauši piedalies filmā vai seriālā, kā to ļauj šis nelielais apjomā, lieliskais stāsts 2 sezonu garumā. Jā, galvenā varone miedz ar aci, pamāj un sarunājas, viņa kļūst par amizantu, uzticamu draudzeni, par mazliet neveiklu un reizēm žēlojamu sievieti ap 30, kas tik ļoti valdzina. Kas sarunājas tieši ar tevi un no kuras ir mazliet žēl atvadīties tad, kad seriāls beidzies. Angļu humora izjūta, lielisks aktieru izpildījums, ļoti foršs komēdijseriāls ar drāmas elementiem.
Jūlijs noslēdzas, un tas man vienmēr saistās ar siltu, gaišu prieku un žēluma izjūtu, kas ik gadu ir caurzināta līdz pēdējam pulksteņa tikšķim vasaras otrajā pusē un kas ir nedaudz smeldzīga kā jebkurš nepielūdzami dziestošais skaistums…
Kā grāmata 