Ar putniem. Dace Rukšāne “Ķīpsalas putni”

lejupielādeAr latviešu literatūru man ir visai savdabīgas attiecības. Ir autori, kas ir iezīmogojušies manā sirdī uz palikšanu, ir tādi, par kuriem es kautrējos izteikties, un ir arī tādi, kurus tiešām nesaprotu… Nu, nevaru izurbties cauri, sajūtos muļķe pilnīga, nolieku grāmatu nost un ik pa laikam uz to paglūnu tādu mazliet dusmīgu skatu. Saņemšos varbūt vēl kādreiz pieķerties…  

Kopumā, īpaši par mūsdienu latviešu prozu runājot, jāsaka, ka tajā ir daudz traumu un kompleksu. Tāds vēsums un kaisme vienlaikus, bieži vien izlasot arī manī pašā raisās daudz pretrunu. Trūkst viegluma un pozitīvas iedvesmas… Un vēl, kas varbūt ir raksturīgs tikai man kā lasītājai, tās parasti ir grāmatas, kuras ir pagrūti iesākt lasīt, bet tad kādā brīdī jūti, ka grāmata tā īsti vairs neatlaiž.

Latviešu prozu lielā mērā izvēlos lasīt valodas dēļ, jo gribas tā garšīgi ar autoru kopā vārdiski izspēlēties. Tāpēc apjūku, ja pret autora valodu it kā paklūpu, un mazliet baidos turpināt. Tomēr ar prieku atzīstu, ka valodas meistaru mums ir daudz, un tādi klupšanas gadījumi ir reti. Ļoti mīļas autores man ir Regīna Ezera un Vizma Belševica, kas vairs mūsdienu prozas laukā cīnīties nevar, bet kuru darbi ir augstu, augstu liekami tieši valodiskās izkoptības, spēļu, ritējuma dēļ – tā ir kā pelde jūrā, ļaujoties viļņiem – tie uztrauc un palaiž, sajūsmina un nomierina, un gribas vēl.  

Sākšu ar to, ka Daces Rukšānes „Ķīpsalas stāsti” ir neparasta un ļoti interesanta grāmata, viegli, ātri lasāma, tāds patiesi baudāms skrējiens pa Ķīpsalu, dzenoties pakaļ čiepstošam, vidžinošam, vīterojošam, kladzinošam, ķērcošam utt. putn…, ļaužu bariņam. Vakardienas ievadu rakstot, biju pusstundā aizlasījusies līdz grāmatas vidum, un izjūtu gamma bija apstājusies pacilātībā. Sākuma stāsti lika domāt par latviešu mentalitāti. Par to, kā mums patīk iemitināties vienā vietā un apaugt…pie tam apaugt ne tikai ar lietām un ieradumiem, ar noteiktiem ceļa maršrutiem un savas kompānijas ierasto loku, bet arī ar valodas īpatnībām. Un nez no kurienes rodas „maskačka”, „žoļļuki” un „ķīpenes kojas”. Un valoda kļūst tāda mazliet apsāpējusi kā nospiestām varžacīm no ikdienišķas verbālā ceļa mērošanas. Šķiet, ka ne tikai uz ķermeņa, bet arī tajā, kas zem…, nav nevienas vietiņas, kas „nebūtu klāta ar krunkām”.

Ja par valodu vēl…, mazliet traucēja zināma vienveidība  – tāds traumēts ciniķis + alkas pēc skaistuma + mazliet latviska sentimenta = visi dažādie Ķīpsalas iedzīvotāji – , vienalga, jauni vai veci, sievietes vai vīrieši. It kā katrs stāsts par ļoti spilgtu un atšķirīgu cilvēku, tomēr pieķēru sevi pie domas, ka kāds jau iepriekš ko līdzīgu teica un domāja, kāds jau klusēja un neteica ne vārda,  kāds jau to vīnu dzēra un vēl kāds tāpat lamājās. Tomēr, ja vērtē grāmatas kopējo kompozīciju, kurā visi varoņi ir saistīti un veidojas tāds kā riņķa dancis pa kolorīto apkaimi Pārdaugavā, tad tam varētu arī būt pavisam pamatots izskaidrojums. Izlasot grāmatu, skaidri iezīmējas Ķīpsalas karte ar krasi atšķirīgajiem mājvietu raksturojumiem: ir gan “taisni žodziņi, vienādas mājiņas” un katrā pagalmiņā pa Bernes sunim vai “nabaga” Sibīrijas haskijam, gan arī pļavas, kurās “izmesti maisi ar pesticīdiem, vecas kannas, caurules un asfalta atlūzas”, un arī tur mīt cilvēki un putni. Cilvēka un putna paralēle literatūrā ir pietiekami bieži sastopama , pirmā asociācija ir saistāma ar cilvēka alkām pēc brīvības, pēc putna lidojuma. Bet šajā grāmatā ietvertie dzīvesstāsti atklāj ļoti dažādas putna dzīvošanas iespējas: tiekot izglābtam no drošas nāves un nonākot cilvēka aprūpē, dzīvojot sprostā un tiekot savestam kopā ar netīkamu “dzīvesbiedru”, un galu galā beidzot dzīvi ar patvaļīgu ieskriešanu sienā, jā, protams, arī lidojot un peldot, un esot brīvam, skaistam, mazliet biedējošam… zināt, nu gluži kā pie cilvēkiem…

Nonākot pie pēdējās nodaļas, kuras nosaukums ir „Ola”, man likās, ka tas radās kā pirmais autores prātā, kā lirisks pārsteigums, kas patiesībā tāds arī bija. 

Kopumā grāmata tiešām laba, tāda piesātināta, dinamiska un mazliet skumju smaidu raisoša, tāda īsteni runīga, atgādināja „nesamudrītu”, nedaudz asu un sāpīgu putnu plūkšanos ar dažādiem iznākumiem. Ja man jāizvēlas kāds no stāstiem, ņemtu vairākus – „Pupuķi”, „Dzeguzes ligzdu” un droši vien arī „Briljanta lakstīgalu” – , bet vispār domās vēl skaitu klāt gan „Pūci”, gan „Piekūnu”, gan…nu, tiešām forši stāsti, izlasiet!

P.S. Man pietrūka baložu.

Mazliet rindu:

„Tas ir visiznīcinošāk – darīt to, uz ko tev atņemtas spējas. Darboties bez talanta, bez dzirksts, tikai ar brutālu spēku..”

Viņa bija… „.. mazliet iesvaidīta ar augstprātību pret vietējiem, mazliet aplipusi ar vainas sajūtu..”

Spītīga vēlme pēc bērna … „.. iespējams, tāpēc viņa darīja visu, lai norautu manu dvēseli no debesu augšējiem plauktiem un ieliktu dzīvot uz zemes..”

„Te ir meitenes, kuras kliedz: „Palīgā! Palīgā!” – un desmitiem cilvēku, kuri, to dzirdot, izslēdz savos logos gaismu, lai varētu skatīties, paši paliekot nepamanīti..”

„Svešumā Mias aste ir nolaista, spalviņas guļ rātni cita virs citas, dziesma iekaltusi..”

„Ja atslēgtu skaņu, Ķīpsala būtu pilnīgi lauki..”

„Tur jau tas nāk – kā milzīgs balts putns, pārslu nobērtiem spārniem. Viens vēziens, un Rīga atkal ir zudusi. Zem sniegputeņa guzas uz maza soliņa tup Kristīne un gaida šķilšanās laiku..”

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: