Visam savs laiks. Kopā būšanai un vienatnei

Dzīve ir pārbaudījumu pilna. Un diezin vai mēs varam sagatavoties mīļa cilvēka negaidītai aiziešanai vai vīrusam, kas sērdzīgi līp un neatstājas. Diezin vai mēs zinām, kā tieši spējam izturēt to, kas negaidīti uzbrūk. Taču esmu pārliecināta, ka cilvēka dzīvotgriba ir milzīga. Jautājums tikai, cik tajā ir pozitīvas enerģijas un cik – agresīva izdzīvošanas instinkta un niknu alku. Jo viens spēj saglabāt cieņu un mīlestību pret cilvēkiem pat ārkārtējos apstākļos, cits ciniski un rupji iekaro, pat nezinot īsti – ko. Tas viens nenovēlēs vecam cilvēkam mirt un jaunam – turpināt dzīvot pavisam citādā pasaulē bez bēdu, viņš arī nenievās tos, kas atgriežas savā dzimtajā zemē, prom esot ļoooti dažādu iemeslu dēļ, viņš arī neapdraudēs līdzcilvēku drošību savu iegribu dēļ, tas otrs  – viņš joprojām neredzēs tālāk par savu degungalu. Godīgi sakot, šajās dienās esmu visai bieži paraudājusi gan šausmīga cinisma dēļ, gan aizkustinājumā, kad redzu, kā cilvēki kāda dēļ ir gatavi ziedoties un kā spēj novērtēt citu centienus un palīdzību.

Šis garais ievads nav par grāmatām. Bet arī par tām un ne tikai. Nē, es neieteikšu “Vongezeru”. Pārāk jau nu sasaucas ar šodienu, un nedod Dievs… Lai nu paliek kādai mierīgākai reizei…

Ja jau šis ir laiks, kas jāizbauda kopā ar dažiem vistuvākajiem un par kura turpmāko izvērsumu censties uzmācīgās domas apslāpēt, tad nu ieteikšu kaut ko, ko kopā un arī pa vienam…

Kopā ar mazo un ne tik mazo izlasiet brīnišķīgu (izpildījuma ziņā, jo saturiski tas, protams, ir skaudrs stāsts) grāmatu par Aļģa un viņa ģimenes izsūtījumu uz Sibīriju.

Jurga Ville, Lina Itagaki “Sibīrijas haiku”, tulkojusi Dace Meiere.

Par kādiem ļoti nemierīgiem laikiem, kurus piedzīvojuši arī latvieši, stāsta lietuviešu zēns, kurš kopā ar ģimeni un daudziem, daudziem citiem ļaudīm dodas lopu vagonā uz … paši zināt – kurieni. Un izdzīvo, gandrīz neizdzīvojis, atgriežoties dzimtajā zemē ar “bāreņu vilcienu”…Tik daudz neaizmirstamu, lielisku tēlu, gandrīz visi viņi – Cilvēki, kas redz līdz Krievijas sūrajām tālēm un atpakaļ – tieši tik lielas ir viņu sirdis.

Mūsu tētis ir pagasta vecākais. Visi viņu ciena un mīl. Bitītes viņš ar mazo pirkstiņu glāsta kā pavasara pūpolus. Un māca mūs būt vērīgiem. Māca pamanīt ikdienišķos pasaules brīnumus..

Petronēles tante izvilka adāmadatas un uzdāvināja Daļai. Kā adīt skaistas domas? Vispirms sagudro desmit skaistus vārdus. Tad domas pašas tos apskaus..

Un kā viņi visus vai vismaz kādu mīl! Neizsakāmi. Jo zina, ka kopā būšanas laiks ir trausls. Grāmata ir īsts mākslas darbs, kas gluži vai neiespējamās izdzīvošanas stāstu papildina ar zīmējumiem, kas zīmēti ar ļoti skaistu dvēseli. Ne otu vai zīmuli, bet tik smalku izjūtu, kas turpina zīmējumu ikviena lasītāja sirdī. Neticami, ka tik smagu stāstu var tik brīnumaini vizualizēt un piepildīt ar gaismu un cerību. Ja šo grāmatu lasa kopā ar bērnu, tad ne tikai teksts, arī zīmējumi ir sarunas vērti. Grāmata, kas ļoti rosina izjust cilvēkmīlestību un kas ir kā krass pretmets bieži sastopamajiem šodienas grūtību pārvarēšanas rupjajiem paņēmieniem.

Kopā ar visu ģimeni noskatieties filmu “A Beautiful Day in the Neighborhood”

– Toms Henkss galvenajā lomā, kas jau ir liels filmas pluss. Misters Rodžerss – slavens amerikāņu TV programmu vadītājs, kas vadījis arī bērnu izglītojošo raidījumu “Mister Rogers’ Neighborhood”, kura mērķis bija apliecināt ne tikai to, ka bērnus nevajag nejēdzīgi piebāzt ar vienveidīgiem animācijas filmu varoņiem, kas paredzami rosās, blīkšķ un smieklīgi, bet muļķīgi apliecina savu neveiklību, bet gan to, ka ikviens bērns ir skaidrs avots, kurā var liet daudz vērtīga. Un ar šo uzdevumu brīnišķīgi tika galā Freds Rodžerss, ko lieliski atveido T. Henkss, atklājot pacietības, iejūtības un milzu dzīves gudrības nozīmi dzīves patiesā izjušanā. To var iemācīt gan bērnam, gan pieaugušajam. “Esquire” reportieris Loids Vogels (izdomāts personāžs) ir viens no Rodžersa bērniem šajā stāstā. Tas ir patiesi brīnišķīgs, sildošs kino labam noskaņojumam. Šī filma ir par cieņu, taktu un gudrību – brīnišķīga atslēga gandrīz jebkuru durvju atvēršanai.

Kad nu gribas ko palasīt vienatnē, tad pusaudzim piedāvāju Kotrīnas Zīles “Samainīto” (tulkojusi Dace Meiere :)),

kura, starp citu, arī ir īpaši vizualizēta un mainās arī krāsā un teksta šriftā atbilstoši tēlu vēstījumam. Grāmatas autore ir arī māksliniece, kas šoreiz radījusi mistisku un noformējumā neparastu romānu jauniešiem. Tās centrālie varoņi ir jaunieši Gabe un Geds, kas, lai arī ir gana atšķirīgi, vienlaicīgi piedzīvo neparasto.

Es labi zināju pasaules kārtību, pirms tā sadomāja sagriezties kājām gaisā..

 Mošķu un dīvaino radību, un neparastas atmosfēras piepildīts stāsts, kas liek arī lasītājam caurbirušajos Latvijas ziemas apstākļos izjust mežonīgu aukstumu, brist pa dziļu sniegu, līdz pienāk marts… Jā, to visu var izjust grāmatas neparastās tēlainības, mitoloģijas un realitātes savijuma dēļ. Grāmatā ir brīnišķīga valoda, un kolosāls ir tulkotājas Daces Meieres darbs, tulkojot lietuviešu dialekta īpatnības latviskajā izpildījumā. Valodas izpausmes ir arī pusaudžu slengā, abu galveno tēlu atšķirīgo raksturu un vides attēlojumā. Tās ir pavisam dažādas valodas, kas saklūp cita pie citas un rada ļoti kolorītu kopējo ainu. Pats stāsts veidots kā vēstījums caur kalendāra lappusēm, kurās aprakstīti dienas notikumi. Un aprakstīti ne tikai lineāri, bet arī uz lappušu malām, jocīgos aplauzumos un savijumos. Tā ir arī formas poētika, nemaz ne raksturīga pusaudžu literatūrai. Romānam ir arī savs neparasts ritms. Tas sākas lēni un pētoši, tad ievilina sajūtā, ka tūlīt viss tikai sāksies. Un tā arī notiek. Cilvēku, putnu un dzīvnieku uzbrukumi. Gabes nonākšana stāvoklī starp dzīvību un nāvi, kas ļauj ieraudzīt to, kas ikdienas dienasgrāmatu pārvērš daudzdimensionālā pasaules skatījumā, kurā neredzamais top redzams. Arī Geda patiesā izcelsme un raksturs. Feju cīņas, dabas likumu apvērsumi, maģija un drūmi, dumpīgi gari. Domāju, šī grāmata ir lielisks veids, kā tam, kas aprakts vai uzskatāms par senatnes īpatnību, ļaut atdzīvoties un rast īpašu vietu šodienā. Liela loma šajā piedzīvojumu un neparastu notikumu virknē ir ģimenei. Abu jauniešu ģimeņu stāsti arī ir ļoti atšķirīgi un nozīmīgi tēlu atklāsmē. Grāmatā netrūkst romantikas, ambīciju, izšķirošu izvēļu dinamikas, kas maina un maina, un atkal savieno. Skaista grāmata ne tikai pusaudžiem.

P.S. Vispār mans pusaudzis ļoti atzinīgi novērtēja arī “Vilcēnus”, bet viņai tika pirmtiesības lasīt grāmatu, par to nākamreiz.

Ģimenes vecākiem iesaku grāmatu par serbu mākslinieci Marinu Abramoviču.

Atļaušos apgalvot, ka šī nu ir grāmata, kas tiešām liks uz laiku piemirst šodienas satraukumus. Ieraus un sajūsminās, un dos spēku. Unikāla personība, performanču māksliniece, par kuru, iespējams, ir kas zināms ierastajā pasaulē, piemēram, tas, ka seriālā “Sekss un lielpilsēta” 6. sezonas epizodē ir atveidota viņas līdziniece, atdarinot performanci “Māja ar skatu uz okeānu”. Vai ka viena no viņas performancēm ilga 3 mēnešus, un šajā laikā viņa nepārtraukti skatījās acīs saviem skatītājiem. Vai ka viņa ir zaudējusi daudz asiņu vēl kādā no performancēm.

 

Apmēram tā… Varbūt kāds nav zinājis šo vārdu vispār, vai tas nejauši ieklīdis informatīvajā laukā, kad nupat, marta sākumā, tika izziņota mākslinieka Ulaja nāve. Abu savienība un mākslinieciskā sadarbība ļāva realizēt neparastus un vērienīgus projektus, kas vēl vairāk nostiprināja ķermeņa kā mākslas nozīmi. Viena no slavenākajām abu radītajām performancēm bija gājiens pa Lielo Ķīnas mūri katram no sava tā gala. Sākotnēji iecerēts kā abu laulību ceremonija, rezultātā tas tapa kā abu šķiršanās simbolisks vēstījums.

Grāmata ir mākslinieces autobiogrāfija, ļoti atklāta, sākot ar bērnībā pārciesto, dzīvojot divu militāristu ģimenē, un beidzot ar cilvēku un pasaules izpratnes dziļuma atklāsmēm, ļoti jutekliska, atklājot justo attiecībās ar savas dzīves īpašajiem vīriešiem, neticama spēka pilna – tāds ir jebkuras radītās performances un gatavošanās tai stāsts. Ja kādam šķiet, ka performance nav īsta māksla, noteikti izlasiet šo grāmatu. Tas ir mākslas veids, kas prasa milzīgu izturību un atklāj neticamus rezultātus, īpaši tad, kad tajā aktīvi iesaistīts skatītājs. Arī vienkāršs vērotājs var tikt asi izmests no komforta zonas un ieraudzīt pavisam citu pasauli, pavisam citu sevi.

Grāmata patiesi motivēs un iedvesmos jebkuru radošu cilvēku. Māksliniece joprojām rada un demonstrē savu mākslu arī cienījamā vecumā. Šī gada projekts – “7 deaths of Maria Callas” – operas projekts, kura laikā māksliniece mirst 7 reizes. Šobrīd klātienes izrādes atceltas, paši zināt, kādēļ… Par spīti šķēršļu šķēršļiem viņa ir tiem kāpusi pāri un pierādījusi, cik stiprs un izturīgs var būt cilvēks, kura mērķis ir māksla, kas cieši savijas ar pašu un apkārtējo pasauli.

Ja ar grāmatas palīdzību vēlaties aizceļot uz miera ostu, tad ļoti iesaku Ingas Rubenes “Elijas nama garšu”

– tas ir skaists ceļojums rāmos ūdeņos. Latvijas ainavas, pārdomu raksturs un interesantas, patiesi labas ēdienu receptes. Es arī dzīvoju brīnišķīgā vietā un katru dienu šajā trakajā laikā pateicos, ka atrodos tik tuvu dabai un pietiekami tālu no visāda veida iejaukšanās. Tāpēc autores Lūžņas (vieta gandrīz mežā) un klusuma nama apraksti ir man ļoti saprotami un tuvi.

Klusuma nams  (Elijas nams) ir vieta

cilvēkiem, kuri jūtas līdzīgi kā mēs – nedaudz noguruši, nedaudz iztukšoti – un ilgojas pēc piepildītas un dzīvas iekšējās pasaules.

Meditācijas nama viens no redzējumiem – “pēdējā kauja ir samierināšanās ar visu, kas ir..”

Grāmata ir sadalīta gadalaiku ciklos, raksturojot skaņas, smaržas un izjūtas, kas saistītas ar laiku. Teksts ir mierinošs, sildošs un patiesi piemērots kādam satrauktam lasītājam. Tās ir godīgas sarunas ar sevi, meditatīvi paņēmieni un domas, kas labi salāgojas ar ikvienu cilvēku

Esmu mēģinājusi vienu dienu – tikai vienu dienu! – būt godīga pret sevi un citiem. Teikt tikai patiesību vai, sliktākā gadījumā, paklusēt. Izrādās, ļoti grūts uzdevums.

Cik cilvēku, tik veidos tiek saprasts viens vienīgs teikums. Un tā mēs mēdzam dzīvot – nesaprotot.

Ir jāgaida. Neko nevajag steidzināt. Viss atnāks un notiks tam noliktajā laikā.

Pieņemt sevi, cilvēkus, notikumus – visu dzīvi. Piedot – sev, citiem, visiem, kas mani ir sāpinājuši vai darījuši pāri. Lūgt piedošanu citiem – par to, ko esmu darījusi. Un mīlēt – tā pa īstam, no sirds. Neprasot neko pretī, neko negaidot. Tik vien. Un tik neizsakāmi daudz.

Un katram gadalaikam savs recepšu krājums. Sildošs, uzmundrinošs, multikulturāls, vienkāršs, tiešām labs. Šī ir brīnišķīga apstāšanās grāmata ar visiem priekšnosacījumiem biežai izmantošanai un pārlasīšanai.

Pieminēšu vēl kādu seriālu, ar kuru pamatīgi sastrīdējos. Pat negatavojos to skatīties, pēc “Bombshell” nolēmu, ka man šīs tēmas ir gana. “The Morning Show”

ir seriāls vai pat domāšanas veids, pēc kura obligātā kārtā būtu jāķeras pie “Elijas nama garšas” un jāmēģina pietuvoties iespējami vienkāršai pasaules uztverei. “The Morning Show” nav tikai par uzmākšanos darba vietā, par kāpnēm, kuras neizmantot nav iespējams, ja vēlies “pakāpties”, par sieviešu un vīriešu līdztiesību, par patosu, ko izmantojam, runājot par šo tēmu, par meliem un liekulību, par egoismu, tas ir arī par patērēšanas kultu un ārprātīgu ziedošanos tam, kam nebūtu jābūt pašai svarīgākajai dzīves daļai. Par darbu, jā, par varu darbā un darbu es domāju, skatoties seriāla varoņu savītajās intrigās, par cilvēku, kurš pamatīgi mainās, izkarojot vietu, atzinību, atpazīstamību. Un viņš visu laiku cīnās, izmantojot visdažādākos līdzekļus mērķu sasniegšanai. Līdz viena diena var izmainīt visu, un šim visam zūd jēga.

 

Noslēgumā kāds citāts no “Sibīrijas haiku”:

Neapmierinātā masa – tā to nodēvēja skolotāja Vizbulīte. Sapūtusies, lipīga, gluma, slidena, nenosakāmas krāsas un formas. Parasti tajā slēpjas arī vairāki rūgumpodi, kas nemitīgi burkšķ un par visu lamājas. Būdami mūždien neapmierināti, viņi redz tikai mēness tumšo pusi. Nelaime tā, ka ikviens no mums kādā dzīves brīdī kļūst par neapmierinātās masas daļu. Un šī masa pielīp mums kā dubļi, nav nemaz tik viegli atrauties nost.

 

Lai kas arī mums nāktu pretī, mēģināsim atrauties! Ir īstais laiks.