Decembris. Steigas korekcijas

BeFunky-collage.jpg

Decembris katru gadu izvēršas tāds, kādu es to negribētu piedzīvot. Līdz – Ziemassvētku skrējiens kausē tā, ka, šķiet, pašā svētku vakarā varētu līgani izkust kādā nemanāmā peļķītē. Draudzenes dāvana ar moto “Mieru, tikai mieru”, vēlējumi a la “atpūties!” jau liecina par ārēju nespēju noslēpt satraukumu un atbildību, kas aug un, pieredzes apaudzēta, pārāk nemazinās…. Vēlme slīpēt nevainojamības iedomātos sānus, par laimi, izzūd brīdī, kad saņem tuva cilvēka smaidu, baudi patiesu prieku, neslēpies un ar mīlestību skaties tieši acīs…

Tādēļ decembrī izvēlējos lasīt (vai pabeigt iesāktas)  iespējami dažādas izvēles, lai novirzītu domas, sajauktu prātu un pati sevi pārsteigtu. Kaut ko sen plauktā iegūlušu, kaut ko tikko iegādātu, kaut ko, kas iepriekš iestrēga un negribēja pabeigties.

Visas grāmatas kā īpaši viedi vēstījumi pirms Jaunā gada… Nejaušību nav…

Džonatana Franzena “Korekcijas”

franzens-korekcijas

Izdevējs: Zvaigzne ABC, no angļu val. tulk. R. Ābeltiņa

ir ceļotāja. Tā nonāca pie manis no mammas grāmatu plaukta. Ilgi stāvēja nelasīta, bez lielām gaidām iesākta. Kā izrādījās, pati grāmata ir par “gaidām” – par tām, bez kurām dzīve tiktu nodzīvota, visticamāk, pavisam citādi. Gaidas patiesībā ir visai riebīga padarīšana. Tās ierobežo, saspīlē un bieži neatgriezeniski iznīcina. Vecāku gaidas, kas attiecinātas uz bērnu dzīves piepildījumu. Bērnu gaidas, kas cieši saistītas ar vecāku uzstādījumiem un kas neglābjami rāmē dzīvi neizvēlētos horizontos. Ko darīt, ja tos nesasniedz? Ko darīt, ja sapņi nepiepildās? Formula, kas nepalīdz atrisināt dzīves uzdevumus. Tā ir nepareiza, un vislabākā izvēle būtu to nekad nemēģināt neizmantot. Grāmata – ļoti meistarīgi radīta ģimenes sāga, kurā visi tēli, sākot ar Enīdu un Albertu (māti – tēvu, vecmāmiņu – vectētiņu, sievu – vīru galu galā…) un beidzot ar bērniem –  Denīzu, Čipu un Gēriju -, visi viņi ir nepareizi, un spītīgie centieni veikt korekcijas neprecīzos gravējumus tikai padziļina. Kaut gan… varu teikt, ka ikviena dzīve tāda ir – negluda, ar neprognozējamu ciešanu un prieka mēru. Daudz kā lieka, samilzusi psiholoģiska cīņa, vēlme izdabāt un spītēt, piemēroties un cīnīties. Un visu minēto cilvēks sev mugurā sakrauj… pats. Grāmatā ir klaji amerikānisks vēstījums – tajā liela loma ir naudai, tās prasmīgai ieguldīšanai, izmantošanai, līdz process nemanāmi pārtop mērķī. Taču tā par nozīmīgu var kļūt ikvienam lasītājam jebkurā laikā un vietā. Ģimeni kā cīņas lauku, visticamāk, izjutis katrs, kurš to veidojis un modelējis pēc savas gribas un prāta, nereti piemirstot, ka veidotāji ir vismaz divi… Franzens ironizē, smejas atklāti un manipulē – ar lasītāju, ar romāna tēliem -, viņš uzdod jautājumus, piemēram, kas degradē vairāk – neizdziedināma smadzeņu kaite vai cilvēka muļķīgās cīņas un ilūzijas? Rakstnieks, kas smalkām līnijām izzīmē portretus, kuros ikviens var saredzēt savus vaibstus un pasmīnēt vai izjust nožēlu. Godīgi sakot, neviens no grāmatas varoņiem manī simpātijas neradīja. Īpaši vecākā paaudze. Un Gērijs (lai gan vainot viņu gļēvulīgajā dzīves uztverē būtu visai netaisnīgi, viņš ļoti uzskatāmi demonstrē vēlmi izpatikt, kas, starp citu, nekad nevienam nepatīk…). Čips un Denīze šķita salīdzinoši godīgāki, vismaz paši pret sevi… Iesaku ikvienam, kam apnicis nemitīgi kļauties kādos iedomātos siluetos, skaidri saredzot, ka nekur nav iespējams pielāgoties nevainojami – nav tādas ideālas dzīves, kas draudzīgi sadotos rokās ar gaidām. Iesaku nobriedušam lasītājam. Un pazīšanos ar autoru esmu iecerējusi turpināt.

Pēteris Hēgs. Autora grāmata, kas atstājusi neizdzēšamu iespaidu, – “Varbūt viņi derēja”. Tā parāda neapstrīdamu talantu, bezgalīgu prātu un plašu sirdi. Atklāj rakstnieka spējas – vardarbības kausējumu mīlestībā – tā nav vienkārši cīņa, tā ir rakstniecības, liriskas domāšanas, filozofijas ķīmija. Tā stāsta par laika satura un formas pētījumiem, atklāj bērnības traumu ietekmi, skumji atklāj dzīves paradoksu – laika trūkuma dēļ mēs neveltām laiku laikam. Šo grāmatu pat pārlasīt nevajag, ļoti spilgti atceros pēcsajūtu – tā bija pateicība…

“Sievieti un pērtiķi” gan esmu nolēmusi tuvākajā laikā pārlasīt, atceros dzirkstis, brīvības garšu un ironiju, bet esmu piemirsusi pašu stāstu. Pie “Ziloņkopēju bērnu” lasīšanas vēl neesmu ķērusies klāt. “Smillu” visi slavē, es arī pievienošos ar “interesanti, noslēpumaini, aizraujoši un neparasti” bez sajūsmas izsaucieniem fonā. Smalka grāmata. Un vēl mani plauktā gaida “Klusā meitene”, kurai baidos ķerties klāt…

“Sūzanas efektā”

300x0_suzanasefekts_978-9934-0-8358-7.jpg

Izdevējs: Zvaigzne ABC, no dāņu val. tulk. I. Mežaraupe

autors izmanto lasītāju iemīļotākos paņēmienus. Paradoksus, neprognozējamību, intrigu, skandināviski atsvešinātu cietsirdību, īpašu humora izjūtu.

Pašos cilvēka būtības dziļumos ir citi..

Jau pirmajās grāmatas lappusēs notiek straujš iesviediens neticamu notikumu virpulī – Sūzanai draud cietumsods par slepkavības mēģinājumu, viņas vīrs un bērni arī nav bez grēka. Un visam fonā eksotiskā Indija. No gaidāmā soda viņus var glābt kāds īpaši Sūzanai domāts uzdevums. Viņai piemīt spēja raisīt cilvēkos vēlmi paust patiesību, atklājoties kā grēksūdzē. Tādēļ jāatgriežas dzimtajā Dānijā ar mērķi ko uzzināt.  Izmeklēšana, draudi, nolaupīšana, pakaļdzīšanās, noslēpumi, kas atveras neticamās atklāsmēs, laika un telpas saplūšana jocīgā dimensijā, kuras radītājs ir ģeniālais Hēgs. Grāmata pati izskan kā pareģojums –  un lasītājs var arī nenoticēt “Nākotnes komisijai”, sazvērestībai,  apjukt domu un notikumu šķietamajā absurdā, specializēti tehniskajos problēmrisinājumos, bet var arī atrast atbalsojumu kādām patiesi draudošām nākotnes vīzijām. Kopumā ļoti aizraujoša, neticami meistarīgi uzrakstīta, idejiski unikāla grāmata, kurā vērojams arī tiešs un nebūt ne iepriecinošs skatījums mūsu pašu nākotnē. Ļoti iesaku visiem Hēga mīļotājiem. Paldies par izcilo tulkojumu latviešu valodā.

Stīvena Kinga “The Long Walk” (autors darbu radījis, izmantojot pseidonīmu Ričards Bahmans, kam veltīta ir arī īpaši izdomāta biogrāfija) –

original_3e4866f3730b38cea4ddce0da979f0c6

 

šajā grāmatā nav mistikas, kas raksturīga daudziem autora darbiem. Tā ir izdzīvošanas spēle ar primitīviem noteikumiem. Spēles dalībnieku uzdevums ir iet. Bez apstājas. Pa ceļam ēdot, kārtojot dabiskās vajadzības, guļot… Tas, kurš krīt un laikus nepieceļas (trīs brīdinājumi!), top par upuri. Viņu iznīcina. Spēles iznākums – viens dzīvs palikušais, kurš balvu var noteikt pats. Lasītājam jau sākotnēji ir skaidrs ( vai gandrīz skaidrs), kurš būs uzvarētājs. Taču vēl nav zināms, kāds viņš būs tapis… Grāmatā iztrūkst kompozīcijas elementu, kas attīsta dinamiku, lasītājs jau paredz notikumu turpmāko gaitu, vēro un gaida. Spēles varoņi, cer, zaudē cerības, jūk prātā, cieši fiziski un mentāli, nīst, atzīstas, mainās. No sākotnēji nenopietnās attieksmes izaug šausminošs paša bruģēts ceļš uz… Grāmatas nobeigums – izcils. Šis apjomā nelielais, bet mērogā tiešām lieliskais darbs vēlreiz apliecina rakstnieka meistarību varoņu psiholoģiskajā atklāsmē. Iesaku ne tikai Kinga cienītājiem.

Annas Gavaldas “Atzīšanos”

300x0_atzisanas_978-9934-0-8157-6.jpg

Izdevējs: Zvaigzne ABC, no franču val. tulk. I. Fogele

savukārt iesaku lasīt tiem, kas autori jau gana labi pazīst un kas negaida slāņus un zemtekstus. To stāstu krājumā nav. Vienkārši, nedaudz skumji un smeldzīgi stāsti par mazo dzīvi, lasītais atpūtina prātu, ļauj apstāties. Taču autorei, manuprāt, ir labākas grāmatas. Patika 2 stāsti : “Happy Meal” – tā negaidītā nobeiguma dēļ – un “Mans suns ir miris” – apliecinājuma “spēt izturēt un dzīvot tālāk” dēļ.

Es tik tikko turos, es turos..

Un nobeigumā svētku laikam ļoti piemērota grāmata – Tūves Jānsones “Tēlnieka meita”.

jansone_tc493lnieka-meita

Izdevējs: Atēna, no zviedru val. tulk. D.Deniņa, K. Skujenieka atdzejojumi

Par rakstnieces bērnības laiku, kad visi mēri ir apgriezti. Pasaule šķiet milzīga, tās iemītnieki – brīnumaini. Atvērts skats, kas tver ikvienu kustību, kurai pieaugušais jau sen piešķīris nemainīgu un racionālu vērtību, bērna acīm maina laika un telpas izjūtu. Dievs pārtop miglā, Ziemassvētki – milzu mežā. Tā ir burvība, kuru lasītājs var izbaudīt kā dāvanu. Aizkustinoša, nedaudz skumja, poētiska un īpaša grāmata, kuras lasījumu ļoti gribējās paildzināt…

“Tu čuksti un čuksti, un ļauj vārdam augt, līdz vairs nav nekā cita kā vien vārds..”

Decembrī iesāku arī divus dzejoļu krājumus, joprojām garšoju Kabrē, gūstu daudz iespaidu ārpus grāmatu pasaules un vēlreiz piekrītu domai, ka to, vai līdzās ir īstais (tavējais) cilvēks, nosaka gan viņa tuvcilvēku, gan grāmatu izvēle (patiesa, nevis sagrābstīta un pa galdiem vai plauktiem izmētāts jaunumu garnējums, kas tā arī nekad netiek patiesi lasīts, tikai izmantots saviesīgu sarunu uzturēšanai…).

Stresa pilnākajās dienās ļāvos vēl neredzētām filmām ar Odriju Hepbernu (“The Children’s Hour” bija izcila) un brīnišķīgajai The Marvelous Mrs. Maisel. Retro noskaņojums  – labākās zāles pret steigu, nesakārtotu prātu un paviršiem gravējumiem :).

Lai gaiši ne tikai svētki!

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: