Cilvēki un putni, ar putniem, bez putniem, ir putni. Prologs.

 images (6)

Šodien uzrakstīšu tikai ievadu rītdienas pārdomām, kad būšu līdz galam nosēdinājusi sevī Daces Rukšānes „Ķīpsalas putnu” garšu.

Tas bija pirms daudziem gadiem, kad strādāju Rīgā. Un manās rokās nonāca grāmata, kuru tā izsalcīgi lasīju, jo likās – tie jaunie, tie manējie – jā, tas ir tas, kas palīdz man identificēties utt. Grāmatas nosaukums ir „21 no 21.gadu simteņa”, un tā apkopojusi tā laika jauno rakstnieku gara darbus. Nezinu, kā jūtas viņi paši, kad tagad pārlasa tur publicēto, bet tajā laikā grāmata man nēsājās līdzi uz darbu un atpakaļ. Un tad tā pazuda. Dzīvē esmu daudz lietu pazaudējusi, arī grāmatas – kādam iedevusi, kaut kur atstājusi (tādēļ atkal varu uzteikt savu pocketbook, tikai tam diemžēl nav tāās smaržas….). Un tā daudzus gadus pilnīgi mierīgi dzīvoju bez savas pazaudētās grāmatas. Grāmatā bija ietverts viens dzejolis, kuru es tomēr it kā nejauši, it kā jauši atcerējos un pieminēju, domāju un pārdomāju, savulaik to pārrakstīju uz izplēstas rūtiņu lapas, tad atkal pazaudēju. Un nu, kad pagājuši jau daudzi gadi, pavisam nesen interneta dzīlēs cita starpā uzdūros šīs grāmatas vāciņam…, bez garas runāšanas – šo grāmatu caur „lapu lapām, zaru zariem” uzmeklēju. Un tajā dienā, kad tā iegūla manās rokās, mani neinteresēja ne pārskatīt, kā toreiz rakstīja Kārlis Vērdiņš, ne no jauna iepazīt savu vienaudžu rakstīto. Es meklēju TO Ievas Melgalves dzejoli, lai saprastu vēlreiz, kas toreiz man likās tik īpašs. Tas ir dzejolis, kas jālasa vienā elpas vilcienā, kā putna dziesma, bez apstājas. Man joprojām šķiet, ka šis dzejolis pulsē un vītero, un klusu švīkā spārnus tieši manā sirdī. Dzejolis ar nosaukumu „Majakovska motīvs”. Un tieši šīs rindas es atcerējos, šodien lasot  D.Rukšānes stāstu grāmatu. Un es nedomāju ne par autoru valodisko meistarību (par to – rīt), ne par kaut kādām dzīves garšu izjūtām tādā vai citā dzīves laika joslā, runa šoreiz par putnu saplūšanu ar cilvēku. Par cilvēku un putna zīmējumiem uz viņa dzīves sienām.

Atļaušos dzejoli citēt (tik ļoti gribētos uzzināt, ko pati autore varētu par to pastāstīt):

Majakovska motīvs

jau pāri vieniem pāri sirdij dara kāds

jau pāri kausam pāri mutē smeļas vīns

kā putns no zara asaras es dzeru

es vālodze pēc lietus atkal saucu

 

jau pāri zelta dzīslai saules gaisma klājas

tie mēs kas tuksnesī ar liesmu rotaļājas

tu dzer no manis tā, kā es no tevis dzeru

līst lietus pāri malām zemē sasūcoties

 

ir rudens. dzer no peļķes dzērve

no lietus vālodze no rasas bezdelīga

es dzēšu tavu liesmu lai tev spārni nedeg

nu vari aiziet. vari palikt. kā vien vēlies.

 

jau pāri vieniem. pāri vieniem. vieniem pāri.

kas pāri vienatnei, tas netiks tai vairs pāri.

mēs esam pāris. pārāk vieni, pārāk tuvu.

un visiem prāta celtiem žogiem viegli tiekam pāri.

 

ir rudens. skrien pār purvu dzēse.

un melnais zelts tur lejā noviļņojas.

tā asins atbild asinīm, tā bezdelīga liesmai.

tā aiziešana atbild palikšanai.

 

jo pāri lido putni. vieglums lido pāri.

pār ūdeni, ko izlietu vairs nesasmelsi.

pār dzīslu, kas ir pārāk strauji vaļā plēsta.

pār zemi, kas zem sava svara ļimst.

 

es vienmēr atteikšos no pārāk maigas liesmas.

es vēlreiz aizbēgšu no pārāk siltām rokām.

es nepieskaršos aiziedama. neskūpstīšu acis

lai arī tās ir asaras, kas skropstās mirdz.

 

es vālodze, kas nepazina slāpes.

es pārāk ilgi kādam lietu izlūdzos.

ir pāri vieniem, sen jau pāri visam –

un putni aiziet dzīvot tuksnesī.

Ja tu būtu putns, kas tu būtu?

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: