Latvija – nākamais līmenis. Dvēseļu putenis. Jette Užāne. Alvis Hermanis

BeFunky-collage

Es ļoti gribētu pateikt ko īpašu par filmu “Dvēseļu putenis” (režisors Dz. Dreibergs).

Man nesanāks… Tik ļoti dziļi iekšējs ir pārdzīvojums, ka tas aprakās visas filmas laikā ar lielumlieliem slāņiem, sakot – ja es nākšu ārā, manis būs par daudz. Raudāt un neizraudāt visu Latvijas vēsturi. Lūk, kā es jutos. Taču iesaku vienu no vērtīgākajām redzētajām latviešu filmām. Ne salīdzināt ar Ē&G ražotajiem gara darbiem. Ļoti novērtēju Mārtiņa Vilsona, Raimonda Celma, Gata Gāgas, Viļa Daudziņa un Oto Brantevica ( īpaši līdzinot ar Jelgavas puisi, kaut gan arī tēli nesamērojami, protams) aktierisko sniegumu. Grētas Trušiņas Marta – sirds (arī ārēji – tāds pamatīgs) latvisks un ciešanās jo vērtīgāks kļuvis sievišķais spēks, kas slauka kara drumslas un līmē kopā saplēstās dvēseles.

Mani kadri:

sen nebiju tā līdzpārdzīvojusi vairākiem tēliem. Māte. Tēvs. Brālis. Konrāds.

Strēlnieku nemierīgais miegs.

Cēsu rotas bērni.

Vecmāmiņas cimdi.

Šoreiz atmiņā paliekošas ir arī plašās ainas: Ziemassvētku kauja, strēlnieku tukšās acis, dejas hospitālī.

Artūra skatiens, saņemot apbalvojumu.

Mūzika.

Beigu titri.

Satriecoši daudz, neiedomājami daudz zaudējumu…

Tam ir jābūt īpašam spēkam, kas spēj celt no drupām. Tauta var izaugt no saujas. Šodien, kad negaidīti vai likumsakarīgi izskan ziņas par zemes dzīvi pametušajiem – mūsu izcilajiem latviešiem – ir mazliet bail domāt par to, kas nāks viņu vietā. Laikā, kad katru dienu mēs krāsojam savas tautas seju patapinātās krāsās. Tiem, kas ikdienu pavada ar jauniešiem, ir savi pamatojumi ļoti dažādām pārdomām. Piemēram, čaukstoša ēdiena paka “Dvēseļu puteņa” skatīšanās laikā, un tā nepieklust, tiek vērta vaļā – ciet visu seansa laiku. Ir kauns, kas nav ēdēja kauns… Par laimi, pretī nostājas kāds, kurš arī domā, kā celt laikā, kamēr pats vēl ceļams. Viņš dziedās baltā kreklā. Pašsaprotami.

Jautājumu par to, kurš svaru kauss ir smagāks, ir gan bail, gan, paredzot iznākumu, ārkārtīgi skumji uzdot. Stipras ģimenes, kas nečīkst un neaudzē siltumnīcas augus. Domājoši cilvēki, kas lasa, patiešām zina, nevis sagrābsta virspusi, darbojas radoši, seko līdzi, izvērtē kritiski, piedalās, paši būvē, ne tikai vēro un patērē to, par kura celšanas mērogu ir vāja izpratne. Citu asinīm izcīnīta brīvība un daudzās izvēles iespējas, iespējams, ir radījusi domāšanas kūtrumu, kam ir neizbēgamas sekas – viegla manipulēšana ar sabiedrisko domāšanu, apātija, šķietami vienkāršu risinājumu ātra pieņemšana. Un atkal var palikt tikai sauja. Pat bez cīņas.

Šoreiz izcelšu divus raksturus, izlasītus pašu dienasgrāmatās. Viņu spēku. Viņu citādību. Viņu izcilību.

Un cimdos izadīts viss mans mūžs

Jette Užāne, Elīna Apsīte. Jettes dienu grāmata

9789934511431_22.jpg

Izdevējs: Senā klēts

Vienmēr esmu apbrīnojusi cilvēku iekšējo spēku. Kā spītīgu pretsparu īslaicīgiem, iespējams, iedzimtā talantā sakņotiem, spožiem panākumiem šie cilvēki iekšējo gaismu dedzina katru dienu, cīnoties par šī avota te pavisam vāji redzamu, te neparasti spožu vīdējumu. To var nepamanīt līdz brīdim, kad top redzams tā pastāvīgums, tā ik dienu šķietami nepamanāmās niansēs arvien spožāks izgaismojums. Un tam seko dziļa, neiedomājami spēcīga rakstura izaugšana. Skolas laikā no sirds mīlēju rakstnieci Zentu Mauriņu, lasīju viņas darbus klusām, nevis tādēļ, ka kautrējos (lai gan, jā, es tā arī nekad neesmu vienaudžos (par jaunākiem nemaz nerunājot) sastapusi kādu, ar kuru pārrunāt šo izlasīto gaismu), šī rakstniece man sniedza mierinājumu, glāstīja manus asos domu durkļus, laizīja uzplēsto. Savās dienasgrāmatās bieži pārrakstīju viņas domas, cerot, ka kādreiz tās kļūs par manējām.

Jettes Užānes vārds ir plaši zināms, ar viņu nav īpaši jāiepazīstina. Viņas dienasgrāmatu lasot, jutos līdzīgi, kā toreiz, kad badīgi pārrakstīju Zentas Mauriņas “Uzdrīkstēšanos”. Cimdiņu Jette nav tikai domātāja, stāstniece, vārdu vijuma radītāja, viņa brīnumu radījusi arī rokām. Cimdos izstāstīta Latvija. Mājās uzņemta Latvijas gaisma. Pasaulē iznesta. Un ne jau stāsts par prezidentu, kurš, ceļos nometies, pasniedz Jettei Triju Zvaigžņu ordeni vai kultūras cilvēku viesošanās radītājas mājās, ir tas, kas liek līdznovērtēt personības devumu, bet katra ikdienas doma, šaubas, cīņa, …nemitīga cīņa pašai ar savu žēlumu pret fiziskajām sāpēm un nepilnībām, pret netaisnības izjūtas kultivēšanu – tas ir dziļš, dziļš avots, kas nemitīgi atjaunojas dzidrumā. Jo lielāka ir tumsa, jo vairāk gaismas nepieciešams. Jettei tās bija tik daudz, ka tā joprojām ir.

Brīnišķīga dienasgrāmata, kas, manuprāt, varētu rosināt ikvienam lasītājam domāt par lielāku gaismas došanu ikdienā, ne tikai īpašajos dzīves notikumos. Šajā grāmatā ir kaut kas tik cildens, ka tai atradu īpašu vietu savās mājās, tādu, kurai katru dienu eju garām. Arī nepārlasīta tā dod gaišu katras dienas domu.

Mēs nākam pasaulē katrs ar savu uzdevumu, un mums nākas darīt visu iespējamo tajā vietā un tajos apstākļos, kuros dzīvojam.

Varbūt manas ilgas ir mana balva, tāpat slāpes pēc gudrības un izsalkums pēc grāmatām. Un, ja man kādreiz tiks atņemtas šīs lietas, tad man būs atņemta dzīvība.

Dzīvi jau nevar izārdīt un sākt atkal no gala kā neizdevušos cimdu – vienai dienai, vienam brīdim vajadzēja būt citādam, un citāda būtu visa dzīve.

Cilvēkiem savu dzīvi vajadzētu iekārtot tā, ka viņi varētu svinēt saulrieta stundu!

Tik skaista rītausma, tik nenozīmīga diena!

Jette nebija gājusi skolā, un padomju vara bez vaicāšanas pasē ierakstīja – analfabēte.

Mēness ir vairāk redzējis nekā saule.

Daudz skaņu var būt klusumā, gaismas – tumsā un prieka – vientulībā.

Cilvēks piedzimst ar miesīgo un arī garīgo seju.

Ja kādu mīl, tad tomēr tas jāmīl ar visu ēnu.

Lai spētu dzīvē noturēt vietu, dvēselē jābūt avotam.

Mans jubilejas mēnesis: trīsdesmit nosēdēti gadi!

Tava nelaime varbūt ir tava laime…

Ne jau maigumā, spēkā ir skaistums.

Ir dzīve tāda, kādi paši esat.

 

Ja ir ideja, kas iedvesmo, tad pārējais ir tikai tehniskas detaļas..

Alvis Hermanis. Dienasgrāmata

lejupielāde (1).jpg

Izdevējs: Neputns

Ja Jettes viens no dzīves pīlāriem ir ticība, tad Alvi Hermani, šķiet, virza koncentrēts, vērienīgs un joprojām karojošs skatījums. Viņa kustība ir nepārtraukta, pat miegā dodoties kā ceļojumā. Nepiesātināma pierādījumu meklēšana, kāpšana pašā kolīziju savilktākajā mezglā. Precīzas kontūras. Pat idejai pēc revolūcijas iekopt dārzu ir noteikts laika plānojums. Uzdrīkstēšanās, talantīgs vēstījums, nepadošanās (pēc tam, kad ir pateikts – viss, čau..). Kāds, iespējams, režisora izpausmēs saskata tipiska snoba pazīmes, bet, visticamāk, mēs, lielais vairums Latvijas iedzīvotāju, tik maz zinām par jomas ik milimetra izslīpēšanu, par spēju no jauna radītu un izspūrušu ideju noapļot līdz pilnībai vai vismaz ļoti, ļoti tuvu tai, ka mētāšanās ar primitīviem epitetiem tā arī paliek kā barā iemests karsts kartupelis. Atdzisusi tā ir vienkārša barība. Pūļa ēdienreize. Arī atgremota.

Mākslinieka dienasgrāmata ir īpašs vēstījums. Tas pulsē ik vārdā. Nemiers. Radītāja spēks. Vide. Personības. Ietekmes spēks. Savstarpējs devums. Domu apmaiņa. Līdzstrāvojums. Kustība. Enerģija. Māksla un virtuve. Līdzsvara meklēšana starp mākslu un sabiedrības izpratni. Kritiska (arī labā nozīmē) un patiesībā ļoti patiesa attieksme pret skatītāju. Cīņa. Lēmumi, kas ietekmē cits citu. Būtiski lēmumi. Būtiskas ietekmes. Mākslas cīņa ar politiku, nespējot atbilst uzskatu kritērijiem (21. gadsimtā…). Vērtību skalas nepārtraukta līdzināšana. Vēlēšanās pasauli atkal salikt kopā.

Ak, es jums teikšu, šī ir kolosāla iedvesmojoša pieredze – lasīt domas, kam ir neizmērojama vērtība. Tām nevienai nav tukša skanējuma. Izrakti tīrradņi. Izjūtas pietuvināmas laimei. Es tā jutos. Pilnīgi laimīga, lasot abas dienasgrāmatas.

Šovakar lasu arī citus dzejniekus. Mums, latviešiem, viņu ir daudz, un daudzi no viņiem ir apbrīnojami labi. Lasīt dzeju un iegrimt savā dzimtajā valodā tik dziļi, ka tā tevi apņem no visām pusēm un neglābjami – lūk, viens no laimes paveidiem.

Rīgā pirms pāris dienām sākta biļešu tirgošana uz mūsu izrādēm. Internetā desmit izrādes izpārdotas piecpadsmit minūtēs. Man ļoti gribētos ticēt, ka visi šie cilvēki patiešām lasa dzeju. Bet es tam neticu.

Teātra gaitenī satieku vecu Vīnes aktieri – Rolandu Kendu, kurš pie manis sen atpakaļ spēlēja divās izrādēs. No sākuma es viņu nepazīstu: manā priekšā ir galīgi dzeltens, izģindis, sarkanā samta žaketē tērpies vecs vīrs ar lielām, mirdzošām acīm – vēža pēdējā stadijā. Viņš nāk man pretī atplestām rokām un laimīgu seju apkampj mani. “Alvi! Alvi!” viņš priecīgi sauc. “Es tikko lasīju vienā žurnālā par taviem panākumiem! Kāda laime! Kāds prieks!”

Mākslinieki man pašam liekas garlaicīga tauta, jo esmu viens no viņiem. Visi viņi ir egomaniaki.

Mūsdienu mākslas pasaules galvenais lāsts ir apsēstība ar panākumiem un veiksmi.. Visa mūsdienu māksla ir tik totāli komercializējusies, ka tiesības uz neveiksmi ir atņemtas.

..ierobežota fiziska telpa kompensējas, cilvēkam paplašinot savu iekšējo telpu.

Kad situācija sāk ļodzīties, režisors nekad nedrīkst atļauties raustīties un mulst. Lēmumi jāpieņem zibenīgi un – tiklīdz tie pieņemti – bez šaubīšanās jāīsteno.

Tomēr kaut kā man trūkst. Horizontālā dimensijā es savu dzīvi esmu aptvēris un apguvis, un sasniedzis visu, ko vēlējos. Bet vertikālajā dimensijā esmu iesprūdis un netieku nākamajā līmenī. Un par to man jādomā gandrīz katru dienu.

Lai kāda būtu mūsu dzīve – tā ir fenomenāla iespēja. Un mums jau a priori ir paveicies.

Ja šodienas Latvijā kādam klājas nepanesami grūti, tam varētu būt daži iemesli.

Pirmkārt, tie, kas nav saistīti ar teritoriālo piederību: slikta veselība, vecuma nevarība, vientulība…

Otrs iemesls varētu būt pa īstam nepiedzīvots grūtums. Īdēšana par ienaidnieku, kurš nemaz nav ienaidnieks. Pašam sava grūtuma kraušana sev un citiem jau minētajā barības šķīvī. Tā teikt, labu apetīti!

Un, treškārt, tā, manuprāt, ir gara muļķība. Ikviens var izdomāt (!) veidu, kā izcīnīt savu laimes izjūtu. Ja tajā vēl ir spēts ierakstīt mīlestību pret savu zemi (bez lozungiem, bez skaistām svētku runām, bet, piemēram, sev (ne publikai) domātas dienasgrāmatas ierakstā), tad tā varētu būt noapļota līdz personiskai pilnībai, kur nav vietas sīkmanībai.

Tik ļoti skumji būtu, ja varoņi, izcilības, iekšējās telpas pletēji nenāktu to vietā, kas aiziet. Bet es tomēr neieraugu šo pārejas līdzsvaru un ļoti ceru, ka maldos savos aprēķinos…

Lai izjusti svētki!

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: