Tandēmi. Janvāris.

BeFunky-collage

Mans prāts gandrīz nekad nav brīvs. Esmu modusies naktī un jutusi, ar kādu intensitāti domas sāk ritināt pavedienus, cēlusies un pierakstījusi idejas, kas noderēs.

Tādēļ apzināti izvirzu sev mērķi jaunajam gadam – vismaz izmēģināt meditācijas procesu… Pierakstītus mērķus esot vieglāk realizēt 🙂

Taču, kamēr vēl informācijas aprite rullē pilnā sparā, lasu tā vietā, lai atbrīvotu prātu, aizmigtu vai klausītos mūziku, skatos filmas un ar prieku secinu, ka tvertais turpina mani pārsteigt un iepriecināt.

Janvāris bija dažāds un interesants.

Mēnesi nolēmu iesākt ar šausmīgu tandēmu 🙂 diezgan skeptiski noskaņota par iespējām mani padrebināt. Ha. Roberta Egersa “The Lighthouse”

lighthouse

gan īsti nevarētu būt uzskatāma par šausmu filmu. Gandrīz kvadrāta proporcijas. Melnbalts kino, kuru labāk skatīties kinoteātrī. Tas rada nesalīdzināmu kino estētiku, kuru skatoties zūd žanriska piesaiste. Aktieru saspēle – nevainojama (viņu ir tikai 2, abi lieliski – gan vienmēr izcilais V. Defo, gan R. Patinsons), viņu mīmikas un lomu maiņa – brīžam neticami plastiska un disharmoniska reizē. Drūma, klinšaina vide, bāka ar noslēpumu un divi tās uzraugi. Izolācija, kas maina apziņas robežas. Kas līdzīgs notiek arī ar filmas skatītāju. Vērojot neprāta lēno, bet trāpīgo pārsvaru pār abu galveno varoņu centieniem uzturēt skaidru un izturamu attiecību rāmi, arī skatītājam kļūst neomulīgi. Un domas top citādas. Ja izdodas pārvarēt nepatiku, kādam – miegu u.c. pretreakcijas, tad filmas otrajā pusē ikvienam ir gandrīz garantēta pieredze, kuru nevar salīdzināt ne ar ko iepriekš redzētu. Filmā ir daudz simbolu un tulkojamu vēstījumu, arī tās melnbaltums ir spilgta metafora. Biedējošas kaijas kā šausmas raisoši tēli, spriedze, kas nepakārtojas ierastai šausmu filmu kompozīcijai. Mūzika kā cepure visām izjūtām. Skatītājs filmas noslēgumā gaida īstu bumbas sprādzienu, un … tas arī notiks.

Iesaku visiem neparastu izjūtu cienītājiem.

Izlasīju arī grāmatu,

Attēlu rezultāti vaicājumam “химмельстранд”

kas šoreiz labi atbilst šausmu literatūras klišejai, taču tās skandināviski lēnais vēstījums un daudzās varoņu refleksijas padara to līdzīgu drāmai ar diezgan pierastiem biedējošiem elementiem (paralēlās pasaules, zombiji, bērni, kuru cīņas ir vērienīgākas par pieaugušo ciešanām utt.). Iesākums ir viltīgi ikdienišķs – kāda cilvēku grupa (vairākas ģimenes, kurās ir divi mazi bērni, kāds fermeru – lādzīgu vīru – pāris, suns un kaķis) pamostas kempingā, kurā nav dzīvības –  apkārtējā vide un cilvēki ir pazuduši. Ir tikai koši zaļa zāle, kas plešas bezgalībā, klajums, kas līdzinās nebeidzamam golfa laukumam. Saules nav. Spožās gaismas avoti ir vien nojaušami. Un katrs meklē savu situācijas risinājumu, bēgot no pagātnes vajātājiem. Jona Aivides Lindkvista vārds ir zināms lasītājiem un skatītājiem (“Ielaid mani”, “Kur satiekas pasaules” u.c.). Rakstnieks rada neticamas pasaules un tēlus, un tā ir neatkārtojama pieredze – ceļot un izjust ko pārpasaulīgu. Lasītājam jābūt gatavam izjust gan vienkāršas cerības uz triviāliem risinājumiem, gan absolūtu bezcerību, kā arī zināmu interesi, ko ar nabaga mocekļiem autors ir gatavs darīt triloģijas nākamajās daļās. Kamēr pats grāmatas lasītājs, radot ērtu vidi, mazliet nervozē, brīžam pārdzīvo pārsteigumu un pavisam negaidītas izjūtas (ir arī jāpašausminās….), tikmēr galvenie varoņi laužas cauri elles lokiem un šķīstītavai. Es negaidīju risinājumu, kādu piedāvā grāmatas autors. Biju gatava tukšai skaņai, izplūdušam NEKAM noslēgumā, taču – nē – grāmatas dinamika tās pēdējā trešdaļā sakāpina interesi, bailes, līdzpārdzīvojumu. Ļoti jutu līdzi ģimenei – jaunam pārim un viņu dēliņam, tieši viņu ciešanas tvēru visai personiski. Arī fermeru pāra “grēki” man nešķita soda vērti. Ir tēli, kuri acīmredzot ir stipri “zviedriski” vai tik idiomātiski, ka sižeta tvērumā šķiet neloģiski, taču kopumā tā, manuprāt, ir vairāk lasītāja nekompetence, kas īpaši netraucē baudīt grāmatu. Ir atsauces uz zviedru mūziku tās izpildītājiem (ar Petera Himmelstranda kompozīcijām pāris minūšu garumā iepazinos, man pietika…). Grāmata biedē, nedaudz satrauc un sakustina paša lasītāja bailes – neko vairāk tā neiedos, ko es arī nemaz negaidīju, tādēļ ļoti labprāt lasīšu arī turpinājumus, ja radīsies tāda iespēja. Vispār kaut ko Lindkvista jau nu gan varētu iztulkot latviešu valodā…, gana neparasts un zīmīgs autors.

Atkal no redzētā – janvāra pirmajā pusē spilgtu iespaidu atstāja filma par nacistisko Vāciju – “Jojo Rabbit”,

Attēlu rezultāti vaicājumam “Jojo Rabbit”

kas stāsta par desmitgadīgu zēnu, kurš ticis pie filmas nosaukumā minētās iesaukas kādā visai pazemojošā situācijā Hitlerjugend organizācijas rīkotajās mācībās. Puika ir īstens Hitlera fans, kurš vēl ir uzkrājis visai maz pieredzes un patiesību īsti neprot nošķirt no meliem. Viņu audzina māte, kas glabā kādu īpašu noslēpumu, un nu to atklāj arī Jojo, tā pilnībā sagraujot savu iepriekš lipināto uzskatu par pasaules kārtību. Filmas rotaļīgais nosaukums, melna humora piesātinātais vēstījums ir pamatīgas bruņas. Tik pamatīgas, ka skatītājs gan skaļi smejas, gan satriekti vēro notiekošo, gan arī, sasodīts, ņem un apraudas. Pilnīgi negaidīti. Oriģināls un neparasts kino. Bez jokiem – viena no labākajām pēdējā laika filmām, manuprāt. Ļoti gribētos arī izlasīt grāmatu, pēc kuras motīviem uzņemta filma, tās vēstījums esot kardināli citāds.

Par bērniem un viņu izaugšanas stāstiem izlasīju divas un šobrīd lasu vēl vienu grāmatu. Daru to kopā ar bariņu bērnu, metoties lasīšanas izaicinājumā, kurā bija jāizvēlas lasīt grāmatas, ko parasti neizvēlos vai atlieku vēlākai lasīšanai. Pusaudžu literatūra vienmēr pamaina savas pozīcijas tūlītjāizlasa reitingā, tā ka ir tik daudz izvēļu citās kategorijās. Tā nu šoreiz trāpīju mērķī ar divām izcilām grāmatām.

Izlasīju V. Goldinga “Mušu valdnieku”,

unnamed

kuru līdz šim nav nācies lasīt kādu desmit muļķīgu iemeslu dēļ. Grāmatu ir lasījuši un pārlasījuši, slavējuši un arī nesapratuši ar šo mazulīti saistīto ažiotāžu. Grāmata ir pavisam neliela, bet pilna lielu baiļu. Tieši baiļu izjūtas kultivēšanai, manipulācijai ar to, savu iekšējo dēmonu pārvarēšanai veltīts vēstījums par zēniem, kas, avarējot lidmašīnai, nonāk uz neapdzīvotas salas un cenšas izdzīvot, vēl īsti neizpratuši hierarhijas nozīmi, cieņas un vērtību izkārtojumu sabiedrībā. Viņus vada tikai nenobriedusi intuīcija, instinktīva uzvaras kāre un bailes. Ļoti tieša un atklāta grāmata, tajā nav vietas pieaugušo noteiktām uzvedības normām, paklausībai un drošības izjūtai. Ātri noteiktas lomas, tai skaitā līderu pozīcijas. Neiztiek arī bez izstumtā un izsmiekla objekta. Baiļu kompensēšana nekontrolējamā agresijā, medībās un vajāšanā. Sekas, kas, visticamāk, kādam liek lēcienveidīgi pieaugt, un tajā nav nekādas dabiskas harmonijas. Ir saprotams, kāpēc romāns nezaudē savu aktualitāti un kādēļ tam piemērots kulta statuss – tas izskan kā brīdinājums visos laikos, ka, zaudējot ierasto, loloti radīto drošības sajūtu (cik tas ir vienkārši un šodienas kontekstā saistoši), mūsu dzīves lomu izvēle var kļūt visai vienkārša – tu esi vai nu mednieks, vai upuris. Un, ja vēl ir visai nepilnīgas prāta spējas, tad lomas izteiksmīgumam talkā nāk iedzimti resursi, kurus bez gudrības ir neiespējami kontrolēt. Grāmatu vajadzētu lasīt dažādos vecumos, žēl, ka to izlasu jau salīdzinoši pavēlu.

Taču lielākais mēneša atklājums bija Rasas Bugavičutes – Pēces grāmata “Puika, kurš redzēja tumsā”

9789934156922_21

– par zēnu, kas pieaug ģimenē, kurā vecāki ir neredzīgi. Tā ir satraucoša, ļoti patiesa un dzīvi apliecinoša grāmata, kura ļauj ikvienam izjust neredzīgu cilvēku ikdienas pieredzi, mēģināt sajust viņu prieka avotus un sāpju iemeslus. Puisēns, zēns, dēls, pusaudzis un gandrīz pieaugušais vienā personā. Rūpes par sevi ir samērā otršķirīgas laikā, kad tās jāapliecina visu ģimenes locekļu mērogā. Un tomēr… cilvēks pats sev ir ļoti, ļoti svarīgs. Kā atrast līdzsvaru un kā nesaraut saites, kas vieno mīlošus cilvēkus? Brīnišķīga grāmata, kas būtu jāizlasa ikvienam. Tā var iemācīt lasītājam steidzīgi nebrist pa dzīvi, bet mēģināt smalki izjust ikviena cilvēka citādību un īpašo vietu pasaulē, kur ir daudz nevērības un vienaldzības.

Reizēm saka, ka var dzirdēt, kā klusums skan, pareizi? Nu tad saprotiet – katrs klusums skan citādi. Un tas klusums, kad tev pašas bērns slīd ārā no pirkstiem, skan ļoti griezīgi. Mums ir visādi palīgaparāti. Spieķis. Lupa. Svari, kas saka svaru. Pulkstenis – ir gan audio, gan Braila pulkstenis. Pacel stikliņu un nolasi, cik tas rāda. Telefons. Dators. Modinātājs. Audiogrāmatas. Suns. Bet nekas jau neatsver cilvēku!

Šobrīd lasu “Samainīto”, un februāra kopsavilkumā man noteikti būs ko teikt. 🙂

Vēl “Oskara” gaidās noskatījos “Marriage Story”,

Attēlu rezultāti vaicājumam ““Marriage Story””

kaut neparedzu šai filmai balvas, ņemot vērā kolorīto konkurenci. Ļoti patika dabiskais lomu izpildījums – gan Skārleta Johansone, gan, vēl jo vairāk, Adams Draivers rāda ainu pēc ainas šķirta pāra dzīvē tā, it kā skatītājs būtu nejaušs vai aicināts viesis un gluži vienkārši varētu turpināt sarunu vai censties iejaukties kādā strīdus situācijā. Šķirtu ģimeņu lielākā sāpe – bērni – arī šoreiz ir galvenais konflikta cēlonis, lai cik harmoniski un cieņpilni savu attieksmi būtu vēlējušies abi vecāki sākotnēji paust viens pret otru. Vietas meklējumi (pilsēta ir īpašs tēls filmā, tā nosaka katra varoņa dzīves ritmu un raksturu) un attiecību saglabāšana bez personiskiem zaudējumiem – tas viss ir grūts un sarežģīts dzīves labirints, kuram abi kārpās cauri.

Esmu vairākkārt lasījusi Averija Kormana “Krāmeri pret Krāmeru”

o640-1563138489

un arī filmu ar izcilajiem D. Hofmani un M. Strīpu skatījusies atkārtoti – šis samērā līdzīgais šķiršanās stāsts mani uzrunāja vairāk.

“Laulības stāsta” teatralizētais vēstījums ir interesants, brīžam pārlieku atkailināts un nedaudz neveikls, tomēr vislielākais filmas ieguvums ir Adams Draivers -viņš patiesi nevainojami atklāj vīrieša sāpes un izmaiņas, spēju labāk izprast sievieti, piedot to, kas šķistu nepieņemams kādā jaukā laulības stāstā.  Filma man patika, bet atkārtoti es tomēr noskatīšos “Krāmeri…”.

Esmu nolēmusi arī vismaz reizi mēnesī izlasīt ko senāk izdotu vai ko tādu, kam sirds mirklī atsaucas. Simonas de Bovuāras “Uz sliekšņa”

Attēlu rezultāti vaicājumam “Simonas de Bovuāra “Uz sliekšņa””

Apgāds “Daugava”, no franču val. tulk. S. Jaunnarāja

– stāstu krājums, kurā izcelti sieviešu tēli, viņu ciešanas un centieni nesalūst. Stāsti man patika, tomēr sievietes tajos galvenokārt šķita kaitinošas – viņu nemitīgās gaidas un atbildības par savām sāpēm neuzņemšanās… Taču Bovuāras spēja varoņus izrakstīt skrupulozi citādus, smalki niansētus ir fascinējoša. Un jāatzīst,  ir visai vienkārši grāmatas lappusēs vērtēt nepareizas izvēles, novērsties no satraukta un nesavaldīga tēla, bet visai neskaidri iezīmējas atbilde uz jautājumu – kā tad vajadzētu rīkoties? Kļūdas ir vienas un tās pašas, sāpes neviens nav atcēlis arī 21. gadsimtā un visa veida iracionālas izvēles – arī ne. Rakstniece meistarīgi atklāj dzīves kāri un bezgaršas stāvokli, trauksmi un dzīves cikliskumu, ar vecumu saistītās izjūtas un sāpes, kuras diezin vai kādam paiet secen…

Kontekstā pieminēšu kādu filmu, kuru arī biju ilgstoši atlikusi, un janvārī piespiedu sevi noskatīties, tik ļoti biju atteikusies no līdzjušanas varoņiem…Mihaela Hanekes izcilā “Amour”

Attēlu rezultāti vaicājumam “haneke amour”

ir filma, kuru diezin vai kādreiz izvēlēšos noskatīties vēlreiz, tā ir atstājusi vienreizīgu nospiedumu. Šūberta fons un dramatiski piesātinātais mīlestības stāsts atklājas tik daudzējādos slāņos, ka šķiet neticami, ka bez negaidītu notikumu pavērsieniem, bez vardarbības, bez kolorītas tēlu plejādes var izcili tikt atspoguļots nebūt ne vienkāršs un garš mīlestības ceļš. Filma obligāto sarakstā…

Un nobeigumā – 29. janvāris. Viesturs Kairišs “Piļsāta pi upis”.

183368__5e20f9714a626

  Brīnišķīga filmas estētika. Katrs kadrs kā glezna bez rāmja. Aina pēc ainas. Dzīves plūdums pa (upi) un pret (straumi) laikos, kad izvēles nemaz netika dotas. Groteskais skatījums, šķiet, varētu ļaut traģēdiju tvert, negaidīti vieglāk reaģējot, bet iemesls šai reakcijai, visticamāk, būtu tikai un vienīgi tēlainības neparedzamība. Upe un jūra – neiespējamais tandēms konkrētajā ģeogrāfiskajā salikumā – tomēr ir sāpīga zaudētās Latvijas alegorija. Filma ļoti patika tās sablīvētās tēlainības dēļ.

P.S. Šorīt pl. 5:00 izmēģināju savu pirmo meditāciju pēc ārkārtīgi ilgas pauzes. Trokšņu bija par daudz. Un kustību arī. Pagaidām miera nekāda…

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

4 comments

  1. O, plašs apraksts par visu ko. Un jāsaka, ka filmu izvēle lieliska. Visas minētās arī man ir sarakstā. Domājams, vismaz 2 tuvākajā laikā jānoskatās, ar vietējo un “Amour” gan jau citu reizi tikšu skaidrībā 🙂 No grāmatām sarakstā man ir “Puika, kurš redzēja tumsā”. Biju uz grāmatas atklāšanu decembrī. Un vēl ļoti gribētos dabūt Simonas de Bovuāras “Uz sliekšņa”. Lai gan vēl neesmu izlasījis senāk dabūto “Skaistās bildītes” 🙂

    Publicējis 1 person

  2. Paldies! Filmas man visas ļoti patika. Vietējā, kā izrādās, ir izraisījusi plašas diskusijas par vēsturiskajām patiesībām, bet es filmu tvēru kā mākslas darbu un nevienā brīdī nebiju vīlusies. “Puiku…” iesaku izlasīt pilnīgi visiem, kam Dieviņš devis spēju redzēt. Un Bovuāra diemžēl latviski ir pieticīgi tulkota. Iegādājos biogrāfisko grāmatu par viņu un Sartru, redzēs…

    Patīk

  3. Ieva

    Paldies par ĻOTI aizraujošiem aprakstiem! Esmu sajūsmā!

    Publicējis 1 person

  4. Paldies! 🙂 Patiess prieks! 🙂

    Patīk

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: