Možums un askētisms

Jau divus rītus pēc kārtas eju skatīties mēnesi. Tā ap mīnus 20 ar kūpošu krūzi rokās. Mēness smaida savu sirpi. Un es šim pretī.

Tad nevajag ne skaņas, ne vārda, neko. Ir možums un sniegs.

Taču sākas diena ar sprādzienu sēriju, kas placina enerģiju. Vakarā paliek vien sapnis par rīta mēnesi.

Kaur kur pa vidu mēnesim un dienai ir arī grāmata.

Dažas kompaktās atsauksmes

Andra Kalnozola “Kalendārs mani sauc”

Izdevējs “Orbīta”, 2020

ir šobrīd daudz aprunāta un slavēta. Uzmanīgi pietuvošos pulciņam, līdz galam tomēr ar to nesaplūstot. Pirmkārt, grāmata tiešām ir starp vienu mēnesi un dienu izlasāma. Oskars, tas, kurš stāstītājs un kalendāra no galvas zinātājs, – tāds samērā neviendabīgs tēls. Grāmatas sākumā ļāvos dzīves un domāšanas ritmam, kas Oskaru padara īpašu un atšķirīgu, un līdz ar to tik skaidri dzīves patiesības iezīmējošu. Taču grāmatas otrajā pusē jutu kaut kādas nesaderības – piepeši Oskara vietā redzu autoru, varbūt vēl kādu citu, noslēgums tāds Forestgampīgs… Neticēju vairs arī mīlīgajiem, īpatnajiem blakus tēliem, Oskara draugiem. Galu galā aizvēru grāmatu ar ne pārāk lielu sajūsmu par izlasīto, kaut, jāsaka, gandrīz vienmēr grāmatas, kurās galvenais varonis ir šķietami citādais, lasu aizgūtnēm un sirdsjūtu lasītajam līdzi. Šoreiz paguru un apvainojos pati uz saviem reālisma meklējumiem grāmatās, kurās viss izdomāts…

“Un mamma tikai skatījās un smaidīja. Un arī es ik pa laikam apstājos, lai uz to visu paskatītos. Bērni spēlēja rotaļas, un nabadzīgie ēda zupu ar tiem, kas mierīgi to var atļauties arī nedarīt. Un visiem bija labāka pasaule. Un mācītājs vienā brīdī pienāca man klāt un pateica tikai vienu vārdu. “

Lai aizlīmētu ciet visas spraugas apātijas iesprukšanai, protams, izvēlējos ko pavisam, hm, …iederīgu –

Rolāna Barta “Sēru dienasgrāmatu”.

Izdevējs “Laikmetīgās mākslas centrs”, 2011

Un kārtējo reizi apzinājos, cik labi pati sevi pazīstu. Grāmata izrādījās īsts, labs plāksteris, ar zeļonku apziests un nospiedumus atstājošs.

Autoram bija 62 gadi, kad viņš zaudēja māti, ar kuru sānu pie sāna saikne bija cieša un burtiska, abiem dzīvojot kopā. Rolāns Barts pēc mātes nāves nodzīvoja vēl 3 gadus. “Sēru dienasgrāmata” ir īstas, bezfiltra atvadas. Un, jā, tajā netrūkst sentimentalitātes un cilvēka vājuma aprakstu – taču tieši šis īstums šoreiz šķita ārkārtīgi nozīmīgs un pat nepieciešams. Cita cilvēka sēras var izrādīties attīrošas. Pasaule ir pilna tumšu un dīvainu paradoksu. Piepešs klusums un tukša istaba, dzīve pēc zaudējuma, atmiņas un galējs bezsvars – tā kā šobrīd darbā ar jauniešiem eju cauri Dantem, stiprinu sevī domu par to, ka zaudējumi rada ieguvumus. Lai gan ne vienmēr… Šī ir laba grāmata, bet ieteicama tikai tam lasītājam, kuram nav bail palikt vienatnē ar sevi.

“Kas attiecas uz nāvi, mam. nāve man devusi pārliecību (kas līdz šim bija visai abstrakta), ka visi cilvēki ir mirstīgi un ka nevienam nekad netiks dotas kādas priekšrocības, – pārliecība, ka jāmirst tieši šīs loģikas dēļ mani nomierina.”

“Atturības drosme. Ir drosmīgi nebūt drosmīgam.“

“Pārjūtīgums atgriežas.“

Grāmata, kuras vēstījums atmosfēras radīšanai ir mana klusā mīlestība. Zinu, ka šādas grāmatas nevar ieteikt visiem. Kopš “Dinas grāmatas” un “Simts gadu” laikiem salstu līdzi, ja grāmatā aprakstīts aukstums. Jūtu vēju, ja vējo (ja talantīgi vējo) lappusēs. Cilvēku apņēmību un skaudrumu. Klimats ietekmē emociju izpausmes.
 

Larss Mitings kļuva slavens ar grāmatu par norvēģu mežu un malku, kuras nosaukums latviešu valodā varētu būt apmēram šāds: «Malka: viss par ciršanu, sakraušanu un žāvēšanu – un par malkas kurināšanas «dvēseli»». Grāmata, kas pat netika plānota izdošanai, piepeši kļuva par pasaules bestselleru. Tās popularitāti lasītāju vidū raisīja spēja aprakstīt mežu kā dzīvu būtni un siltumu kā materiālu lielumu. Meža un malkas ietekme izrādījās terapeitiska.

Izlasīju citu autora grāmatu, un arī tajā liela nozīme ir kokam un tā transformācijai.

Lieliska grāmata, no kuras grūti atrauties tieši atmosfēras dēļ. Protams, šāds ievelkošais spēks ir raksturīgs gandrīz visai kvalitatīvajai pasaules literatūrai, taču minētais autors acīmredzot ir garantija absolūtai Norvēģijas (šoreiz arī Skotijas) dabas izjūtai šajā teritorijā pat kāju nespērušajam. Suģestējoši, patiešām… Bez dabas ietekmes grāmatā atklājas noslēpums pēc noslēpuma, kuru šķetina kādas ģimenes paaudzes pārstāvis. Edvardam pavisam mazam esot, zēna vecāki traģiski iet bojā kaut kur Francijā. Puisēns negadījuma laikā ir kopā ar vecākiem, taču, kā izrādās, tomēr ne gluži…Zēnu uzaudzina vectēvs, kurš savukārt mirst tad, kad pienāk veca cilvēka laiks. Ar šo notikumu aizsākas meklējumi un izmeklējumi, ceļojums gan reālajā laikā, gan tālā pagātnē, tiek risināti sarežģīti rēbusi, kuru atminējumi ir tiešām pārsteidzoši. Labirinti neļauj atslābt, iesaku kā aizraujošu literatūru ar brīnišķīgu, vējainu atmosfēru un koku noslēpumiem.

Grāmata, kurā arī ir īpaša atmosfēra. Kaut runājot par grāmatas ievadu – viņa mirst. Un lasītājs par to turpmākajā lasīšanā aizmirst. Līdz grāmatas beigās atkal ir pārsteigts.

Emīlija Mandela Sentdžona latviešu lasītājam ir zināma ar antiutopiju “Vienpadsmitā stacija”, kuru joprojām spilgti atceros kā pietiekami labu žanra pārstāvi.

“Stikla viesnīcā” ir vairāki galvenie varoņi. Vincentas māte pazūd bez vēsts tad, kad meitenei ir 13 gadu, un turpmākās dzīves daudz maz pilnvērtīgu turpinājumu Vincenta redz vien iespējā pamest dzimto vietu, lai tur vairs neatgrieztos. Tā patstāvīgās dzīves vienā no posmiem viņa atrodas aiz bāra letes kādā ekskluzīvā viesnīcā pasaules malā. Stikla viesnīcā burtiskā nozīmē. Arī jaunās sievietes brālis Pols nonāk šajā neparastajā vietā, it kā nejaušības dzīts, taču drīz vien kāda notikuma rezultātā ir spiests doties prom. Vincenta iepazīstas ar Džonatanu, viesnīcas īpašnieku, un visa viņas dzīve mainās. Nē, šis nav romāns par mīlestību, ieguvumiem un zaudējumiem. Kaut varētu būt, tikai tad ir jāizsvītro vārds “mīlestība”. Un, jā, par “mīlestības” svītrošanu, par aprēķiniem, par to, kā tikusi būvēta un brukusi, ievainojot daudzus, tā sauktā Poncija shēma. Par Vincentu, kas ir shēmā iejaukta, attālināta, aprēķina vadīta… Stikls plīst ātri un smalkās drumslās. Ievainojot.

Patiesi saistoša valoda, vēstījums, īpaši par shēmas upuriem pēc tās sabrukšanas. Grāmata par to, ka ilūziju raksturs ir visiem labi zināms, taču tik un tā cilvēka vājība ir tām ļauties…

Un nedaudz plašāka, ņemot vērā grāmatas visaptveramību

Izdevējs: Mansards, no katalāņu valodas tulk. D. Meiere

Mākslas darbi ir bezgalīgas vientulības (teicis Rilke)

Beidzot esmu tikusi galā arī ar Žaumes Kabrē “Es atzīstos”. Šo grāmatu aizsāku un vairāk par trešdaļu izlasīju vienreiz, tad ķēros klāt vēlreiz, turklāt no sākuma, jo citādi nebija iespējams… Un tad vēlreiz – šo gadu nolēmu sākt ar pagājušā parāda dzēšanu… Nevis pienākuma dēļ, bet suģestējošas piesaistes un aizraušanās, kuru nemitīgi piekauj ikdiena, dēļ. Visai interesanta kalnā kāpšanas pieredze, atsaucoties uz daudzu izlasījušo viedokļiem par virsotnēm, kurās ieteicas šis romāns pāri citiem. Iespējams, visaptverošais saturs ir tas, kas lasītājam liek gluži kā treniņā ar katru izlasīto fragmentu iegūt arvien nedaudz vairāk spēka veikt apjomīgākus un sarežģītākus vingrinājumus. Prāts vingro līdzi, sirds šaubās, smadzeņu centri cīnās. Tā ir grāmata par visu, ja jautāsiet, par ko tā ir. Par atmiņu, laiku, par labo un ļauno, un nožēlu, protams. Par ticību un mīlestību. Vēl tā ir muzikāla grāmata. Saturs kā vesels skaņdarbs, kurā tad nu prasmīgs klausītājs saklausa ļoti daudz, iesācējs – mēģina baudīt vai nespēj noklausīties līdz galam. No lasītāja šī grāmata prasa koncentrēšanos un pilnīgu atdevi, un tas nav vienkārši pavadīts laiks, taču ieguvums ir liels, neizsakāms. Ideju, emociju un pārdzīvojumu krāsas it kā attīrās no blāvuma. Iespējams, šis romāns ir uz vientuļu salu līdzi ņemamais.

Adriā Ardevuls raksta mīļotajai savu grēksūdzi. Nemīlēts bērns, audzis nodrošinātā, mazrunīgā un savstarpēji mazsaistītā ģimenē, kuras ietekme zēna tālākajā dzīvē arī iegūto traumu dēļ, protams, ir milzīga. Tēvs, antikvārs, kurš krājumu ieguvumus papildina ļoti dažādos veidos – tā ir arī izmisušu cilvēku īslaicīgas glābšanās iespēja, tai skaitā ebreju, kas slēpjas no nacistiem, un nacistu, kas bēg no taisnīgas tiesas. Tā rodas stāsti un notikumi, kas saistīti ar kādu vijoli Viālu, kas pārdzīvo tik daudz ļauna un pati rada dievišķo. Lūk, arī pirmās notis…

“..vijoles spēlēšana ir paņēmiens, kā saprasties ar dzīvi, ar vientulības noslēpumiem, ar acīmredzamo patiesību, ka vēlmes nekad neatbilst īstenībai..”

“..Heifecs publikai veltīja aukstu, iedomīgu, stulbu, augstprātīgu, pretīgu, nepanesamu un vīzdegunīgu galvas mājienu. Un nemaz necentās slēpt, ka ir drūms un saniknots. Viņš atvēlēja sev trīs ilgas minūtes, lai atbrīvotos no sašutuma..

Un viņi sāka. Atceros, ka visu koncertu nosēdēju ar neticīgi pavērtu muti. Un pie andante assai nekautrēdamies raudāju, ļaudamies fiziskajai baudai, ko sagādāja vijoles binārais ritms, savienodamies ar orķestra fona tercīnām, un tas, kā galvenā tēma tiek atdota orķestrim un tad, pašās beigās, trompetei un pazemīgam picikato. Skaistums. Un Heifecs bija kaislīgs, pazemīgs, tuvs, laipns cilvēks, kurš kalpo skaistumam, kas bija mani apbūris..”

Grēksūdzei nav laika un telpas robežu – 14., 17., 20, gadsimts, kas iepinas cits citā spēji un negaidīti, bez šuvēm vai pārejām. Inkvizitors vai tā attēls, Aušvicas priekšnieks, klajš cinisms, ticība un grēks, piedošanas meklējumi un gandrīz neiespējamie ieguvumi, īpaši ateistam… – visam minētajam nav vēsturiskas piesaistes, dialogi iespējami, savijoties laikiem, un sarunā var iesaistīties kāds, kurš dzīvojis pirms vairākiem simtiem gadu. Var mainīties personas vēstījums – no “es” nākamajā teikumā pārtopot par 3. personas stāstītāju, tā atklājot Adria atmiņas traucējumus un personības izmaiņas. Ja lasītājs to nezina, tad no sākotnējā haosa un vēlākā citam ar citu ļoti pamatotā saistījuma var sasniegt patiesi augstu lasītāja baudījuma mēru. Taču tas var būt arī iemesls lasīšanas pārtraukšanai. Grāmatā ir ap simt tēlu, visi – vairāk vai mazāk nozīmīgi – , pārlaicīgi dialogi – tieši tādēļ šī grāmata ir pārlasīšanas vērta. Iesaku sākt ar beigām – ar “Dramatis personae” izpēti – vai vismaz šo sadaļu izmantot brīžos, kad ir nedaudz jāatpūšas no teksta. Tas ir slāņains un ļoti pilns – kā glāze līdz malām -, tādēļ tā lasīšana ir uzmanīga, turklāt saistīta ar paša lasītāja priekšzināšanām, tai skaitā vēsturē, mitoloģijā, mākslā. Jo to ir vairāk, jo teksts līganāk ieguļas priekšstatos, tos apaudzē un piepilda ar jaunu jēgu. Jo mazāk, jo grūtāks ir intuitīvais baudījums. Iespējams, kādam ar to pietiek, taču, domāju, grāmatas dziļums sataustāms vien kaut nedaudz (labāk jau – daudz) apgreidotajam.

Bez minētā konteksta grāmatā ir ļoti daudz visa tā, kas cilvēkam ir viegli uztverams, jo paša piedzīvots vai alkts.  Mīlestība, kas nevar rast piepildījumu. Dzīve vairs neapstādināmos melos. Melnais Ērglis un šerifs Kārsons ne tikai palīdz Adriā izdzīvot šajā dūksnājā, bet arī lasītājam šķaidīt satura slāņus ar emocijām, kas ir tik atkailinātas un visiem saprotamas… Sapinušies laiki un tēli kā pamazām zaudētas atmiņas alegorija. Piedošanas neiespējamība pēc tam, kad cilvēks apzinās savu noziegumu smagumu, kā tas notiek ar doktoru Budenu, kura nespēja piedot pašam sev pārsniedz visas pasaules nosodījumu, kaut arī lasītājs, Kabrē talantīgā vēstījuma vadīts, sāk just ko līdzīgu žēlumam. Brr… emociju skala nav vairs nomierināma. Arī pārlasītā Dantes “Dievišķā komēdija” līdzās lika domāt par atbildēm uz jautājumiem – kas ir absolūts ļaunums, kam būtu jānonāk ellē? Vai tāds pastāv? Un kāda tad ir šķīstītavas jēga? Par paradīzi nerunājot, tur var nonākt vien retais, atkal ņemot vērā vēsturisko kontekstu un kaut, piemēram, šodienas notikumus, un cilvēku prasmi vai neprasmi nošķirt labu no ļauna.  

Lūk, emocionālās piesaistes dēļ grāmata tomēr nav sarežģīti lasāma, un, iespējams, tādēļ to izlasa pietiekami liels lasītāju loks.

Grāmata ir neticami dzīva, godīga un neērta saruna ar lasītāju par labo un ļauno. Tajā ir ļoti daudz jautājumu, uz kuriem atbildes top vēl neiespējamākas tieši pēc šī romāna izlasīšanas. Taču nevis tādēļ, ka grūti atbildēt, bet tādēļ, ka atbildēt var tikai tas, kurš dzīvi pa īstam nedzīvo vai nesaprot, vai nekad nav mēģinājis to darīt.

Šai grāmatai ir viens maģisks pluss – es domāju, to nav iespējams izlasīt pret savu gribu. Ķitvairazīt…

Brīnišķīgs, dzīvs tulkojums…paldies par to, ka pie mums nonāk tiešām lieliskas grāmatas.

Par redzēto

Divi kolosāli seriāli

“Staged” , kurā pandēmijas laiku pārdzīvo aktieri, kas atveido paši sevi: Deivids Tenants un Maiks Šīns. Talantīgie aktieri un draugi nolemj mēģināt kādu teātra iestudējumu, izmantojot mums šobrīd vienīgo pieejamo sadarbības platformu – ekrānu. Vieglums, dabiskums, labi, ironiski angļu joki un 2. sezonas apvērsums – ja vēlaties labi pavadīt laiku, ļoti iesaku.

“Feud” – arī seriāls par aktieru pasauli. Aktrises Betu Deivisu un Džoanu Krofordu atveido brīnišķīgās Sūzanna Sarandona un Džesika Lanža. Holivuda 60-tajos visā tās spožumā un… aizkulisēs. Abu aktrišu talantīgais tandēms un nesamierināmās cīņas, vecumā piedzīvotais un vientulība. Kolosāls kopdarbs ar veselu kaudzi atziņām pēc noskatīšanās.

“Promising Young Woman” – par šī gada “Golden Globes” neizteikšos, bet tur nu šī filma ir iekarojusi daudzas nozīmīgu nomināciju vietas. Filma ir laba un iesakāma, turklāt abiem dzimumiem, jo tā ne tik uzmācīgā, patosa pilnā veidā kā daudz citu filmu par šo tēmu stāsta – par to, ko izjūt jaunas meitenes un sievietes, piedzīvojot uzmākšanos bezpalīdzīgā stāvoklī. Arī pēc tam. Arī apkārtējās sabiedrības attieksmē, īpaši, ja tas ir noticis jaukā, izklaidējošā pasākumā, kurā pulcējas daudzi, uz kuriem tiek liktas lielas cerības. Daudzsološi jaunie ārsti, piemēram. Vēstījums ir aktuāls.

“Laurence Anyways” –  ideāls kino tiem, kas sasaluši. Par transpersonas vietu sabiedrībā. Kas notiek ar mīlestību? Ļoti spēcīga filma ar neaizmirstamiem vizuālajiem efektiem.

“Asphalte” – pilsētdzīves ainas ar brīnišķīgiem varoņiem. Absurdas situācijas, pieķeršanās un cilvēkmīlestība, kuras fonā ir milzums pretnostatījumu tās iespējamībai. Ļoti forša filma, lai sasildītos.

“Can You Ever Forgive Me?” – izcila Melisa Makārtija biogrāfiskā stāstā par rakstnieci Lī Izraēlu, kura, lai tiktu galā ar dzīves lejupslīdi, sāk viltot un interpretēt mirušu autoru vēstules. Galvenās lomas izpildītājas dēļ – noteikti iesaku.

“Frantz” – lieliskā Ozona pat negaidīta filma. Tā nav provocējoša un asa. Taču tās estētismā ir redzams viss, ko Ozons mīl un par ko mīl režisoru. Harmoniska, smalka filma par jūtu pasaules saudzēšanu.

“The Victim”– britu seriāls par upuriem, pāri darījumiem un piedošanu. Stāsts ir aktuāls un liek aizdomāties. “Tālu prom no robežas, kas ietver labos un sliktos darbus, atrodas lauks. Es gaidu tevi tur..” – viena no seriālā paustajām pamatdomām.

“On the Rocks” – ar Bilu Mureju tēva un Rašidu Džonsu meitas lomā. Labs, nesteidzīgs stāsts par attiecībām steidzīgajiem.

“Shoot the Moon” – ģimenes drāma par cīņu, kas, iespējams, palīdz pašsaglabāties. Vai arī nē…

“Le sens de la fête” – kolosāla filma vieglām, gaišām emocijām. Problēmu risināšanas pasaka.

Rīt sola atkusni…