Aiz kokiem ir mežs

Laika izjūta ir maģiska. Tā var likt pazust veselām dienām (kur aiztecēja pirmais pusgads šajā ieceru pilnajā 2020.?), tā palēnina dzīves uztveres tempus. Reizēm aizkavējos mirkļa tvērumā, un emocijas, kas saistītas ar kādu dzīves notikumu, atklājas vēlāk. Šorīt, kad pabeidzu Deivida Mičela “Melnā gulbja pļaviņu” (”Blak Swan Green”, 2006) – pēdējā laika brīnišķīgāko lasīto grāmatu – , atkal uztaustīju to, ko jutu nupat, kad Dieviņš ar pirkstu rādīja – re, kā tie bērni aug… Un kā skrēja laiks, kad augu patI! Aulēkšiem vien… Kaut aulēkši tolaik šķita vien šļūkājoši soļi. Lēns troksnis.

Pie rīta kafijas pabeidzu lasīt neaizmirstamu grāmatu, kas pilnīgi noteikti rindosies šī gada topa augšgalā. Un te nu tas notika – vakardienas aizkavējies miklums acīs. Sasējās ar grāmatā aprakstīto un izveidoja mezgliņu. Laiks rit, bet ir mirkļi, kas sastājas uz palikšanu.

Ir brīnišķīgi, ka rakstnieks spēj šos mirkļus iemūžināt grāmatas lappusēs. Lasi un peldi. Tie, kas lasa, labi zina, ka grāmata var daudz – tikpat daudz kā cilvēks blakus. Tā var satraukt, var arī gulties uz jauniegūta pušuma kā medus plāksteris. Mičela grāmata tāda ir – to lasot, vari piepeši tapt cits. Jaunāks, brīnumu gaidošs un augošs. Nu… tāds kā tavs bērns. Tikpat skaists, vienreizīgs, bezbēdīgs, sevi mokošs un citus gatavs mīlēt atvērti un pilnīgi godīgi. Vēl tik daudz ko nezinošs, bet sirds ziņā – šķiet, daudz gudrāks par vecākiem. Grāmatu no sirds varu ieteikt ikvienam, kam kaut kas sirdī sasāpējis. Atlaidīs, pats nejutīsi – kā. Pavisam viegli. Šķiet neticami, ka vienkāršs stāsts par 13-gadīgu zēnu var atpīt vissarežģītāko iekšējo konfliktu. Džeisonam Teiloram, zēnam, kurš stāsta visus notikumus ļoti nozīmīga savas dzīves gada garumā, autors ir devis dažādus tēlu raksturojošus elementus, kas šķietami lasītāju sagatavo klišejiskai cīņai ar grūtībām – zēns rausta valodu, slepeni raksta dzeju un piedzīvo vardarbību skolā. Taču tā nav cīņa, kurā negaidīti iejaucas pieaugušie, kurā savu artavu sniedz mīlošie vecāki, kurā zēnam piepeši pieaug spārni vai muskuļi – nē, Džeisons ir tik dzīvs un īsts, un viņa rakšanās cauri izaugšanai ir tieši tāda – ļoti reālistiska (nav tajā lieka, raudinoša skaudruma un sentimenta), lasītājam nav jāsagatavo mutautiņš (īstenībā ir, bet lasītājs to nezina un nelieto kā grāmatzīmi). Gailis ir lepns kā… gailis, putna dziesma ir meža elpa, mājas izjūtu veido ne tikai cilvēka klātbūtne, bet arī viņa “labi, tad es eju”, gadās, ka naida iemesls ir vienkārši kāda eksistence (suņi neieredz lapsas, nacisti – ebrejus, un tā var aizskaitīties līdz šodienas ne – tolerancei (pasarg’ Dievs…)), dzeja ir kā rentgena aparāts, labs garastāvoklis mēdz būt trausls kā olas čaumala, baumas – kā domino kauliņi, runāt vienā valodā ir kā dzīvot cietumā, un tā varētu turpināt peldēt šajā domu okeānā. Rakstnieka valodas līdzekļi ir vareni, vareni, vareni! Grāmatu lasīju krievu valodas tulkojumā, izcilā, manuprāt. Ak… šo noteikti vajadzētu iztulkot un izdot arī latviešu valodā. Ļoti daudz emociju un domu. Jāsaka gan, ka šis ir pilnīgi cits Mičels, salīdzinot, piemēram, ar “Mākoņu atlantu”. Negaidīti cits.

Vasaras tveices pagurumā lasīšanai sakuplojoša koka ēnā iesaku Vizmas Belševicas “Dienasgrāmata 1947 – 1960”.

Izvedējs:

Arī, starp citu, personības tapšanas stāsts. Atturīga, emocionāli trausla, daudzsaturīga, redzīga, tieša personība. Man ļoti nozīmīga rakstniece. Ar dzīves pieredzi, kuru spēj nest tikai ļoti stiprais, visu pieredzēto apaudzējot ar glāsmainu slāni (kas mums, lasītājam, ļauj baudīt brīnišķīgu valodu, kādu citur neizlasīsi), kurā nezāles pašas ravējas. Dienasgrāmata, protams, liecina, par laiku, un, kā priekšvārdā precīzi piezīmē Jānis Elsbergs, rāda personības izmaiņas, kas iemācās izprast laikmeta liekulību un audzēt stiprākus personīgos iemeslus tai pretoties. Šī dienasgrāmata ir tāda kā maršruta karte, kurā pieturas mirkļi ir cilvēki, atrastie valodas jaunie instrumenti – bez tā neviens labs rakstnieks nevar radīt ko vērtīgu, un, zinot, ka Belševicas viena no īpašajām dzīves kaislībām ir bijusi tieši valoda, vēl jo interesantāk ir sekot līdzi tam, kā tad īsti pie tādas dzidrinātas izjūtas meistars tiek. Man ļoti patīk tas, kā grāmata manās rokās izskatās šobrīd – aizlocītiem stūriem, ielīmētām lapiņām. Tā ir dzīva, īsta, nevis stīva, neatvērta grāmata, kas smaržo pēc nevajadzības.

Kas ir paškritika, spēka treniņi, rokraksta īpatnība, domu reakcijas, gudrības un sava darba mīlestība, un visai sarežģītais cilvēkattiecību pinums? – tas viss ir šeit. Pirmsākumos. Ļoti gaidu turpinājumu.

Saraustīts un iziris mans laimes lējums, bet ļoti raibs un bagāts. Kaut kādi minareti, palmas un dejojoša austrumniece, Uz zara sēž pūce. Divi brieži. Eglīte deg. Ir mazliet skumji un sapņaini. Tāds būs gads. Vientulība. Bet varbūt tā ir labāk?

В наше время тот – поэт,

тот – писатель, кто полезен. (Маяковский)

Uzrakstīju dzejoli “Vēstule vīram”. Vāji.

Milda saka, ka Solveigu izdomājuši vīrieši, lai skuķi to iedzen sev galvā un attiecīgi uzvedas. Vīriešiem ļoti izdevīgas tādas Solveigas.

Un citāts no Nīčes: ”Cilvēks ir taisni tas labākais plēsīgais zvērs…Un, ja cilvēks iemācītos vēl lidot, ak vai! Cik augstu viņa plēsonība tad uzlidotu!”

“Bet vai mēs cilvēku drīkstam vērtēt tikai pēc tā, kas viņš īstenībā ir, – vai nevajadzētu ņemt vērā to, pēc kā viņš ilgojas?” (Z. Mauriņa)

Grāmatā ir traģiskas vietas, bet raudāt gribas lasot, kā veikalā ienāk jauns mākslinieks un lūdz atļauju par pieciem centiem nomazgāt logus. Viņam to neļauj.

Kā viena puķe nomaina otru “Meža teikā”.

Tukšu tīklu smagi vilkt.

Kristīnes Ulbergas “Kariete uz Santjago”

Izdevējs: “Dienas Grāmata”

gan der lasīšanai tiešā saulē. Bez iespējas patverties ēnā. Tieši tā arī to darīju, un ļoti precīzi fiziskās izjūtas sasaucās ar lasīto. Laiks paskrēja nemanot. Lieliski izjūtama autores personība, motivācija, sarežģīto ceļojumu veicot. Tomēr autores kurpes drusku spieda, jo par daudz bija pašas un attiecību, un vīziju, par maz tā, ko ceļā vēl bez sevis nācās ieraudzīt. Lai gan, iespējams, tieši tāds ir ceļš uz Santjago, – grūts ceļš uz pašu, pilns sadzīvisku cīņu. Ja šādos meklējumos ir arī lasītājs, tad grāmata ir laba izvēle. Lasījums būs raits, plūstošs un interesants, taču, lai arī gana daudz autore atklāj par sevi 900 km gājumā, es tomēr sajutu bailes atvērties pilnībā…  Belševicas dienasgrāmata, protams, nav darbs, ar kuru būtu jāsalīdzina “Kariete uz Santjago”, taču kā divu redzējumu ieguvēja (uh, jūtos apdāvināta…!) es acīmredzami jūtu vienas jaudas pārspēku pat pavisam agrā personības augšanas rītā.

Katra diena ir lauva, kam jāpārplēš rīkle.

Neviens man nepienāca klāt un nepaaicināja siltā gultā, jo manis nebija. Pareizāk sakot, es biju, bet manu ķermeni neviens neredzēja. Tātad ķermenis ir svarīgs, lai cilvēku vispār pamanītu. Ķermenis ir galvenais cilvēku attiecībās. Un ķermenis arī ir iemesls, kāpēc cilvēks visu ko vēlas.

Karš ir cīņa pret netaisnību, ka mums grasās atņemt to, kas nevienam nevar piederēt.

 Dažai domai tā vien mēle niez pastrīdēties pretī…:)

Divas lieliskas izdevniecības “Liels un mazs” izdotās grāmatas.

Sākšu ar to, kura šķietami aktuālāku tēmu skaroša. Edvarda van de Vendela “Zilās zāles vasara”

lasītājam tiek pieteikta kā grāmata jauniešiem un pieaugušajiem, lai veicinātu izpratni par dažādību un dotu impulsu sarunām un diskusijām. Ja nu man nāktos šādā sarunā piedalīties, labprāt aizstāvētu viedokli, ka šī grāmata nav par homoseksuālismu, bet gan par pirmo mīlestību. Skaista grāmata, kurā ir daudz pretrunu, baiļu un aizspriedumu, taču iemesls minētajam, manuprāt, ir vienkāršs un ļoti mudināms uz iedzīvināšanu mūslaiku sabiedrībā, kurā vēl asāki kļuvuši strīdi un baiļu izpausmes. Godīgi sakot, esmu nogurusi (man riebjas…) no šodienas diskusijām par toleranci, kuru nu jau pielīdzina gandrīz jebkurai cilvēka reakcijai uz citu cilvēku, kas nemaz ne tik reti ir adekvāta un pamatota. Taču –  nē, nu balsu skaļuma mēri ir ieskanējušies tādās toņkārtās, ka kļūst fiziski sāpīgi no veselā saprāta trūkuma šajās falšajās masas notīs.

Pats Edvards van de Vendels ir strādājis skolā, kas ir par labu tēmas dziļākai izpratnei. Jaunieši – Tiho un Ulivers – satiekas tālu prom no mājām, nometnē, kurā ir pieteikušies darbam pēc vidusskolas. Stāsts ir divbalsīgs, savas domas vienkāršā, dzīvā valodā stāsta abi jaunieši. Par ko varētu diskutēt? Visticamāk, par apkārtējo reakciju, par attiecību stāsta skaistumu vai – ko nu kurš tur ierauga…Taču, paša nepiedzīvots, šis stāsts var rosināt vienīgi uz tukšu pļāpāšanu – maz ticams, ka kāds no sarunām par jebkuru pretrunīgi vērtētu tematu sabiedrībā ir tapis viedāks vai mainījis viedokli. Tikai šķīlis uguni savam sērkociņam.

Iesaku grāmatu, jo tajā nav gludu rāmju, nav lieka dramatisma, taču ir apjukums, arī cīņa un skumjas, un, protams, mīlestība. Viss jauns, pirmreizīgs, kļūdains, taču neaizmirstams.

Automašīnas durvis aizcirtās – uzņemošie tēvi, uzņemošās mātes, uz dienu vai divām. Parūpējušies par bērniem, kurus varbūt nekad nav sapratuši.

Pēc tam viņš tomēr uz mirkli aizmiga. Līdz uzrāvās no miega, jo bija nosapņojis salīdzinājumu – dienas dažreiz ir kā gājputni, tie visi lido uz vienu pusi, bet daži ir spītīgāki nekā citi un nosaka maršrutu, kam visi pārējie seko. Un šīs dienas ir tieši tādas dienas.

Pēra Nilsona “Kā suns kā kaķis”

iedāvinātu ikvienam. Īpaši jau jaunam ikvienam, taču arī pieaugušajiem to ļoti iesaku. Šķietami vienkārši. Sieviete un meita, vīrietis un dēls, un jauna ģimene, kurā negludumu netrūkst. Atkarības, domas par pašnāvību, pusaudžu sekss – tāds ir fons jūtīgam un emocijas raisošam attiecību stāstam. Lūk, šī grāmata gan mani rosina uz diskusijām, un, ja par iepriekšējo varu iedomāties runātāju dalīšanos divās trijās prognozējamās grupās, tad saruna par tikko minētajām tēmām varētu būt diezgan neparedzama… Pieteiktais saturs ir dažādus cēloņus un sekas paredzošs, iznākumi var būt dažādi, krasi atšķirīgi. Nelielais grāmatas apjoms un arī rotaļīgais nosaukums patiesībā pauž nopietnas atklāsmes poētiskā saturā. Ļoti patika stilistiskās izpausmes – nevienas tiešās runas ļoti personiskā sarunā ar otru.

Kad mēs satikāmies, bija ziema un sniegs, un slapjdraņķis. Pēc tam atnāca pavasaris, un, kad pienāca vasara, viss bija mainījies. Arī tu. Arī es.

Grāmata straujai domu novirzīšanai. Kaut gan – piebildīšu, ka, jā, ar trillerīgiem pavērsieniem, un Kingu, un šausmenēm es atpūšos. Pārslēdzos. Tāpēc šad tad (pietiekami bieži) to atļaujos.

Bendžamina Vuda grāmata

mani aizrāva kādas dienas garumā. Ar šo apgalvojumu arī pietiktu. Ir grāmatas, kuras izlasi un pat ieteikt nevēlies (manā gadījumā tas bija “Aušvicas tetovētājs”, “Klusējošā paciente”, un pēc “Little Fires Everywhere”  noskatīšanās pilnīgi noteikti nelasīšu grāmatu…), taču šo žanra cienītājiem iesaku.

Vēstījums ir pirmajā personā. Galvenais varonis, jau pieaudzis, atceras bērnības notikumus, kas krasi izmaina visu dzīvi. 12 gadus vecā zēna māte un tēvs ir šķīrušies, un tēvs piedāvā kādu izbraukumu, kurā abi dodas, pat nenojaušot, kādi pavērsieni viņus sagaida. Sižeta ziņā, protams, bez maitekļiem, ar to arī pieteikumam pietiks. Izcelšu to, kas grāmatā tiešām patika, – tas nebija ne pats notikums, ne negaidītie pavērsieni, nē. Tie ir tēli, īpaši tēvs, kas izstrādāts izcili, manuprāt, – tik labi, ka šis pavisam prozaiskais, ne pārāk veiksmīgais vīrs kā dzīvs rosās lasītāja iztēlē, un viss top skaidrs par vīrieša motivāciju, izvēlēm un nesamērīgo raksturu. Vēl ļoti iejutos stāstā, par kuru tik ļoti jūsmoja Daniels un kā dēļ ar prieku viņš dodas tēvam līdzi uz kāda fantāzijas seriāla uzņemšanas laukumu. Zēns ir seriāla īstens fans, viņš ir izlasījis grāmatu, atkārtoti skatījies sērijas un nu ir gatavs doties turp, kur tiek radīts viņa sapnis. Vissarežģītākajos pavērsienos tieši audiogrāmatas klausīšanās glābj zēnu no izmisuma. Aizraujošs stāsts ar vairākiem būtiskiem akcentiem, kas pārrada vienkāršu trilleri par visai skumju ģimenes aizkulišu stāstu, pamatīgi izstrādātu un meistarīgi atklātu. Šī ir grāmata par to, cik vienkārši, ātri un negaidīti ikviens no mums var nokļūt bezdibeņa malā.

Grāmata, kas vēsta par reāliem notikumiem.

Tas ir neticams stāsts par cilvēku ar personības dalīšanos – par Viljamu Stenliju Miiliganu, kuru 1977. gada rudenī Ohaio arestē par vairākām laupīšanām un izvarošanām. Tiesas process izvēršas garš un pilns negaidītu atklājumu. Advokātiem izdodas panākt Billija nogādāšanu uz psihiatrisko klīniku, atzīstot viņa rīcību par nepieskaitāmu. Diagnoze – šizofrēnija. Dziļākas izpētes rezultātā tiek atklāts, ka Billijs guļ jau ļoti daudzus gadus un pat nenojauš par to, kā rīkojas citas viņā mītošas personības. Ja sākotnēji tiek atklātas vairākas, tad gala secinājumos figurē skaitlis – 24. Lasītājs iepazīstas ar visām. Un tas, protams, ir ļoti aizraujoši un patiešām neticami, un arī skumji. Disociatīvie personības traucējumi nav tikai dažādu dzimumu, vecuma un fiziskās ziņā krasi atšķirīgu personību izpausmes, tie ir saistīti ar depresiju, ar sajauktu laika uztveri, ar pašnāvības tieksmi, ar dažādiem citiem psihiskiem traucējumiem. Kas tāds, ko vienam cilvēkam ir neiespējami vienas dzīves laikā izdzīvot. Taču, jā, stāsts reāls un neticams reizē. Daniels Kīzs brīnišķīgi atklāj katru no personībām – tie ir dažādi stāsti, pilnīgi atšķirīgi apkārtējās pasaules uztveres veidi. Vēstījums ir biogrāfisks – ir pieteikti fakti, skaitļi, iezīmētas vietas. Pats Billijs vēstījumā atklājas vēlāk, kad, personībām vienojoties, tiek nolemts viņu atmodināt, kas savukārt rosina ārkārtīgi saasinātu notikumu no jauna iepazīšanu. Katrai personībai ir atvēlēta sava loma un nozīme – kāds parādās brīdī, kad nepieciešams aizsargāt, kāds – tieši otrādi – lai paustu pilnīgu paļāvību. Tā no trīsgadīga bērna top jauns, izaicinošs vīrietis ar neprastu angļu valodas akcentu, kas savukārt var pārtapt brutālā spēka mitriķī, kurā jaušama dienvidslāvu izcelsme. Saziņa savā starpā – visai ierobežota. Pamostoties var būt grūti aptvert atrašanās vietu – un gadās, ka tā ir pavisam cita valsts, kurp devies kāds, par kuru cits nezina.

Stāsts par Billiju raisa pārdomas par to, kā ģimenes ietekme neatgriezeniski var provocēt izmaiņas pavisam mazā, vēl nenobriedušā bērnā ar visiem tā psihiski trauslajiem procesiem. Billija piemērs, protams, ir sensacionāls, taču ir arī ietekmes, kas ir šķietami mazāk traumējošas, tomēr personība, kas tiek ietekmēta un pret kuru pausta jebkāda vardarbība, jau ir pavisam cita, un traumas ir neizdziedināmas. Un kā veidotos cilvēka dzīve, ja šādu traumu ģimenē (es nerunāju par pasauli un sabiedrību, bet vienu pavisam nelielu kopienu, kuras pamatā būtu jābūt mīlestībai un saticībai) nebūtu…? Vardarbība ģimenē ir parādība ar neticamu statistiku un nereti smagām, arī traģiskām sekām. Par to ir ļoti skumji…

Grāmata par noziedznieku un upuri vienā ķermenī, par cilvēku ar ļoti sarežģītu likteni. Grāmatā bez faktiem ir izmantota arī mākslinieciska interpretācija, taču kopējo stāsta patiesīgumu tas nemaina. Iesaku kā piemēru tam, ka reizēm realitāte mēdz būt neticamāka par vissamudžinātāko fantastiku.  

Grāmata, par kuru runā visi.

Sallijas Rūnijas “Normālus cilvēkus”

Izdevējs: Zvaigzne ABC

izlasīju vēl, pirms tā pie mums nonāca latviskajā tulkojumā. Pēdējās grāmatas lappuses jau lasīju latviešu valodā, un attiecīgi pāršķirstot patīksminājos par dažu labu epizodi vēlreiz. Valoda ir vienkārša, tāpēc šoreiz S. Brices tulkojuma pērles nemeklēju. Grāmata – divu jauniešu attiecību hronika. Katra nodaļa ir pāris mēnešu pārlēciens laikā. Nekā pārsteidzoša sižetiskajā pieteikumā; jautājums atklāts – kāpēc tā ir grāmata, kas piedzīvojusi pietiekami ielu popularitātes vilni? Visticamāk, tādēļ ka šī ir viena no grāmatām, kurai ir polāras atsauksmes. Katrs saredz tajā ko pavisam savu, turklāt lasītāji ir ļoti dažāda vecuma, tas arī ir pamats viedokļu dažādībai. Esmu kaut kur redzējusi pieminētu Selindžeru saistībā ar šo grāmatu…(???) Selindžers, starp citu, minēts arī “Melnā gulbja pļaviņas” pieteikumā… Tāpat kā Kinga sacīto uz grāmatas vāka var nelasīt, arī par Selindžeru aizmirstiet! Salliju Rūniju dēvē par “Fransuāzu Sagānu tviterī..”, “Insta – Hemingveju” . Vai tiešām šie saukļi kādu piesaista? Lasītājus, kas nav lasījuši ne vienu, ne otru, ne trešo vai – tos, kas ir? Tiešām? Kas īsti ir rakstnieces auditorija?

Es teiktu, ka attieksmi pret grāmatu nosaka lasītāja personība. Tā ir grāmata, kas vislabāk atklājas tieši šajā mijiedarbībā. Tā ir par normālības meklējumiem mūsdienu sabiedrībā, kas ļoti piestāv jaunībai. Uzspiestie viedokļi, vērtības, sociālās kāpnes, “ko domās citi?” – visi āķi, kas diezgan aši noķer katra personiskās domas. Mēdz gadīties, ka to vairs nav vai arī tālu jāmeklē…Arī Meriana un Konels piedzīvo pārpratumus, jo nav spējuši atklāti izrunāties.  

Viņa cenšas pateikt to tādā veidā, kas pauž vairākas lietas: atvainošanos, sāpīgu kaunu, vēl arī mazliet mākslota kauna, kas kalpo ironijai un sāpīgā kauna atšķaidīšanai, apziņu, ka viņai tiks piedots vai jau ir piedots, un vēlmi “necelt lielu brēku”.

Abi galvenie varoņi ir intelektuāli bagāti, daudz lasījuši, ātri gūst sasniegumus. Abi ir fiziski un dvēseliski saderīgi, katrs gan atrodas uz atšķirīga sociālā pakāpiena, bet to līdzsvaro attiecības ar apkārtējiem un ģimeni. Taču vienoties viņiem izdodas vien grāmatas beigās, kas, visticamāk, nav abu attiecību beigu stāsts. Nu, lūk, un atbildē uz jautājumu “Kāpēc?” droši vien arī slēpjas grāmatas popularitātes iemesls. Kāpēc šķietami saderīgais krīt ārā no rāmja? Kas par vainu? Un cik nepareizs, manuprāt, ir vārds “vaina”, gandrīz tikpat nejauks kā “normāls”.

Šī grāmata ir lasītāja monologs par attiecībām, par vientulību, par izpratni un, protams, par mīlestību. Un jo vairāk lasītāju grāmatai būs, jo vairāk slāņu gulsies šim vienkāršajam stāstam pāri.

Negaras Džavadi “Dezorientāliste”

Izdevējs: “Jāņa Rozes apgāds”, no franču val. tulkojusi I. Šmite

par mūsu tulkotās literatūras laukā pietiekami bieži pozicionētu tēmu – Tuvo Austrumu dzīves grūtībām un to pārvarēšanu ļoti personiskā vēstījumā – vēsta svaigi, nepierasti, dumpīgi un ļoti mūsdienīgi. Pirmkārt, kādas ģimenes stāsts vairākās paaudzēs. Sapīts un sadrumstalots, tāds, kurā valda liels daudzums atšķirīgu domu, konfliktu, kompromisu.

Esmu harēmā dzimušas sievietes mazmeita. Mana dzīve ir sākusies tur, stropā, kur ņudzēja sievas, gatavas cita citu nobeigt, lai tikai varētu pavadīt nakti ar hanu.

Ģimenes atzars – galvenās varones māte un tēvs – vēsta par cīņu. Sākumā dziļi iekšēju. Ne par velti tēvs vēlu izvēlas sev sievu. Vēlāk roku rokā.  Un arī “roku rokā” ir gan ciešākā tvērienā, gan pavisam paralēli, gan mīlestības skāvienā – neatraujoties. Ģimene, kurā dzimst trīs meitas, sakuplo un kļūst atkal sapīta.

Dāriušs cieši uzlūko meitu, uzsmaida viņai un domās pasaka paldies. Viņš negribēja šo bērnu, bet nu tas viņu izpestījis no nepatikšanām. Īsts sargeņģelis! Kad pēc vienpadsmit gadiem Mina viņam otrreiz izglābs dzīvību, apvemjot militāristu, kas Dāriušam turēja pie deniņiem pistoles stobru, viņš vēl atcerēsies šo pēcpusdienu.

Galvenā varone – viena no māsām – Kimia dzīvo Francijā un iet savu (šis ir nozīmīgs apzīmējums tik lielas ģimenes vēstures pinumā) līkumoto ceļu, meklējot identitāti un atrodot to pavisam trauslu. Man bija liels pārsteigums grāmatā skartās tēmas ieraudzīt stāstā par irāņiem. Un tas tiešām bija ļoti baudāmi, negaidīti un spilgti.

Patiesa modernizācija iespējama tikai tad, ja valda taisnīgums un vienlīdzība, drošība un paļāvība.. (tas par korumpēto Irānu).

Politiska bēgle, meita, māsa, savas seksualitātes izpratnē apjukusi sieviete, kas drosmīgi risina eksistenciālus jautājumus.

Ietiepīga, nenotverama, kā gliemezis savā čaulā – viņa nekad nelaiž garām izdevību nošķirties no pamatplūsmas..

Grāmatas nosaukums vada lasītāju virzienā, kas saistīts ar austrumiem, taču kompass ir pilnībā dezorientēts, zaudējis savas ierastās funkcijas – meklē ceļu pats. Turklāt jāatzīmē ne tikai galamērķis, bet arī jāsaprot, kam ir nepieciešams pats ceļš…Atklāsmes ļoti emocionālas, paustas krāsainā, aizraujošā valodā – skumjais, izmisušais, traģiskais sevī nes arī izturīgo, pārlaicīgo, paradoksālo. Un, lai kādus sapņus par ģimeni, par revolūcijas ietekmi būtu izsapņojusi Sāra, Kimias pragmatiskā, viedā, devīgā, līdzjūtīgā māte, ikviens jauns atzars rodas no cita zara. Kas veidojas no politiska aktīvista, revolucionāra, nepieradināma vīra un gudras, pārmaiņas alkstošas sievas savienības? Ļoti jutu līdzi visas ģimenes līkločiem. Grāmata ir liriska, teikumu struktūra gana apjomīga, taču stāstījuma plūsma ir ritmiska un aizraujoša.

Platiem soļiem izstaigāta kādas ģimenes vēsture, mainot laiku un telpu un nonākot pie ļoti personiska dziļuma. Ja kāds baidās no tēmas smaguma un iespējamās sasaistes ar ko jau iepriekš lasītu, iesaku vēl jo vairāk – šī ir dinamiska grāmata, kas ļauj labāk izprast jebkuras cīņas iemeslus un atzīt, ka ne visas tās ir bezjēdzīgas.

Un īsumā par redzēto.

Reti tā sanāk, bet nožēloju laiku, kuru veltīju seriālam “Little Fires Everywhere”. Muļķīgs, pilns plakanu, neticamu tēlu izdomātās, jocīgās situācijās. Plašs aizspriedumu spektrs. Klišejas, kas patiesībā arī ir vardarbība.

Nepaudīšu sajūsmu arī par “Unorthodoxal” . Bet seriālā bija kas tāds, kas man ļoti patika. Patika kāzu aina, patika galvenās varones un viņas vīra tēls. Tas arī viss. Seriāls šķita aprauts un sasteigts, tā arī nepaspēju izjust visu stāsta dziļumu.

Savukārt izbaudīju “Breeders”, kurā Martins Frīmens ir ļoti personisks. Kāds pāris, kas audzina divus mazus bērnus, cenšas nesajukt prātā un vēl paspēt mīlēt, veidot karjeru, gūt jaunu pieredzi. Izdodas dažādi, būtu ļoti smieklīgi, ja nebūtu tik īsti…Kaut gan smējos bieži. 🙂 Dzīves īstenības atklāšana bērniem – arī pausta ļoti patiesi… Tieši šī autentiskuma dēļ iesaku.

Tiem, kas vēl nav redzējuši, iesaku – Tarantino “Inglourious Basterds”. Varbūt kāds ir palaidis garām šo šedevru.

Satriecoša filma ar izcilu scenāriju un absolūti graujošu finālu – “Incendies”.

Vēl paliekošu iespaidu atstāja filma “Horse Girl” ar brīnišķīgo Elisonu Brī galvenajā lomā. Filma ir par meiteni Sāru, kas ir vientuļa un nemēdz paust savas patiesās emocijas. Vientiesīgs, samākslots smaids ir viņas vienīgais saziņas līdzeklis. Apkārtējie cenšas Sārai palīdzēt rast saderību un veidot attiecības – viss lēnām ieslīd zināmās žanra robežās, taču piepeši iejaucas sapņi. Jaunā sieviete saista tos ar realitāti, ar sazvērestību – viss savijas neparastā pasaules redzējumā, kuru cits varētu nosaukt par paranoju vai bipolāriem traucējumiem. Filmas beigās skatītājs var mēģināt to izjust uz savas ādas…:) Brīnišķīga mūzika, lielisks aktieru ansamblis un operatora darbs. Šī varētu būt viena no filmām, kuru gribētu periodiski noskatīties vēlreiz.

Kopsavilkumā jāsaka, ka ieguvu vairāk nekā gaidīju.

Ik rītu vēroju kokus. Tā sākas mans rīts. Pilns putnu dziesmu un koku. Šorīt tie bija mazliet saguruši no karstuma. Pirms pāris dienām katrs ietinies savā miglas plīvurā. Un aiz kokiem ir mežs. Turp arī došos. Skaistu vasaru!

2 Comments

  1. ..jauki atkal lasīt par visu šo kopā 🙂 es par Belševicu Kontekstam rakstīju (jūlija nr. vajadzētu būt). ļoti patika grāmata. Normālie cilvēki gan galīgi nesaistīja. esmu viens no tiem, kas ir neizpratnē par to, ka grāmata tik populāra. pat seriālu apskatījos tā uz ātro.. tinot visu uz priekšu. tas stāsts nav man paredzēts. 😀 ar divām no minētajām vēl jāiepazīstas.

    Publicējis 1 person

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s