Ja, kā uzsver “Devs” radītāji, viss ir iepriekš nosacīts, tad nav īsti vērts rušināties iemeslos. Kāpēc pēc tam, kad neieteicu lasīt “Vongezeru”, devos lasīt “Vienpadsmito staciju” un grāmatu par Musu Dagu? Kāpēc skatījos ”Years and Years” un, gluži vai pakļaujoties kādai mazohistiskai, hipnozei, kā odziņu uz šīs dīvainās slāņu tortes izkārtoju “Devs”? Iespējams, tas ir viens no galā tikšanas etapiem, kuram vienkārši ir jāļaujas. Determinisms nomierina un šausmina. Un es vēlreiz noskatos filmu par to, kā 2020. gada aprīlī krīzi pārdzīvoju, tajā peldot katru dienu kā bezierunu upē.
Emīlijas Sentdžonas Mandelas “Vienpadsmito staciju”
šajā laikā iesaku lasīt ļoti uzmanīgi, lai gan postapokalipses scenāriju iekrāso poētisms, kas stindzinošās saturiskās līnijas sapludina, un lasītājs nevar vien atrauties no skaistas pasakas par neizbēgamo ļaunumu. Grāmata aizraus. Tajā nav tādu pazemes līmeņu kā Makārtija “Ceļā”, taču saturiskās aizrautības vienkāršība arī ir daļa tās poētisma. Pasaule pēc slimību izraisošas katastrofas (nu, jā, ja bail, tad nelasiet!) nav pliks post factum – grāmatā smalki atklāta pasaule arī pirms tam. Un abas tās ir līdzvērtīgi saistošas. Vienā – vieglprātīgs priekšmetu un jūtu patēriņš;
kas tā par pasauli bez apelsīniem?
otrā – smalka pieķeršanās ikvienai pagātnes drumslai un jaunam ieguvumam.
Ja elle ir citi cilvēki, kas ir pasaule gandrīz bez viņiem?
Grāmatā savijas vairākas sižetiskās līnijas, kas saistītas gan pagātnes, gan pēckatastrofas pasaulē. Pieķēros un visvairāk līdzpārdzīvoju Mirandai, patiesībā arī Artūram kā nevainojamai šodienas patērētāja atspoguļojuma klišejai.
Šī grāmata iedvesmo kādam eksperimentam – ideālas pasaules zīmējumam, izsmalcinātam, tādam, kurā iekļautas rūpīgi iecerētas detaļas, to izvietojums un krāsas. Un tad šis zīmējums būtu jāsaplēš – arī smalki, sīkos gabaliņos, tajā brīdī mēģinot apzināti izjust pašam sevi. Vēl var ļaut to saplēst kādam citam. Patiesībā ir pilnīgi vienalga, kas piedalās iznīcības procesā, lai gan no morālā viedokļa – ārkārtīgi svarīgi.
Arī Mirandas ilgi un nerimstoši zīmētā “Vienpadsmitā stacija” ir viņas pasaule, kura gan neticamā kārtā izdzīvo, jo tās pamatā ir tas, ko nevar iznīcināt. Bez banalitātēm un moralizēšanas – ko nevar iznīcināt, jūs zināt?
Mazliet žēl, ka autore tā arī līdz galam nenoturēja Šekspīra ideju, šķiet, jutu zūdošu interesi, un tas mani apbēdināja, jo teātra trupa ar nemirstīgu (atkal – kāpēc?) autoru kā vadmotīvu šķita viena no daudzsološākajām pieteiktajām sižetiskajām līnijām, taču tā, manuprāt, zaudēja savu jēgu diezgan spēji un nesaprotami. Tāpat arī jaunas reliģijas tēma atklāta saraustīti, bez pārdomātas un saistošas kompozīcijas. Šķiet, autorei pietrūka jaudas vai varbūt – pieredzes.
Tomēr man gribētos šo grāmatu ļoti ieteikt. Īpaši tiem, kas nebeidz gausties par zaudējumiem, kaut tā pa īstam mums var piederēt tikai kas pašradīts un dziļi iekšējs…
Ļoti skaists ir grāmatas nobeigums ar cerību punkta vietā.
Franča Verfela “Musa Daga četrdesmit dienas”
sākotnēji novērtēju, izjutusi tās smagumu, turot rokās. Brīnišķīgs, kvalitatīvs iesējums, bauda, šķirot lappusi pēc lappuses – tas ir apjomīgs, 850 lappušu garš vēstījums bez pielikumiem (svarīgāko avotu, piezīmju un komentāru apkopojums. kuros atrodams arī grāmatas nosaukuma skaidrojums – ļoti vērtīgs, īpaši tādam nesagatavotam lasītājam kā man).
Pirmā pasaules kara beigās bija gājuši bojā apmēram 1,5 miljoni (armēņu), un vēsturiskajā Armēnijā, kas bija pastāvējusi gadu tūkstošiem ilgi, vairs nebija palicis gandrīz neviens armēnis.
Arī armēņu tauta ir tikusi pakļauta nežēlīgam genocīdam 1915. gadā, kas sastāvēja no vairākiem posmiem: armēņu iedzīvotāju atbruņošana, likuma par izsūtīšanu pieņemšana, kam sekoja masu deportācijas un slepkavības. Osmaņu impērijas nežēlība tika pirmo reizi pasaules vēsturē atzīta par noziegumu pret cilvēci.
Homēra varoņi cīnās par Trojas Rietumu vārtiem, un katrs maldīgi domā, ka uzvara un sakāve atkarīga no paša ieročiem. Tomēr varoņu cīņa ir tikai citas cīņas atspulgs, un to augstu pār viņu galvām, kaujas saucieniem skanot, izcīna Olimpa dievi, lai izlemtu cilvēku likteņus. Taču pat dievi nezina, ka viņu strīdiņi ir vien vājš atspulgs no cīņas, kas jau sen pabeigta Visaugstākā sirdī, visa miera un nemiera avotā.
Grāmatas citāts man saistās ar visu, ko pieminu šodienas ierakstā. Visas cīņas ir bezjēdzīgas, taču mēs, visi – vēsturiskie, mūsu dienu – visi, spītīgi stāvam un krītam par katras cīņas jēgu. Un varbūt tā arī ir vienīgā pasaules pastāvēšanas jēga…
Šī ir grāmata par varonību. Arī tad, kad tās nozīme šķiet jau zudusi. Un lasīt par šādu varonību nav viegli. Taču ļoti vajadzīgi. Ja jautāsiet – kāpēc?, uz šādu jautājumu nevarēšu atbildēt. Jo šādus jautājumus neuzdod, ja ķeras pie minētās grāmatas.
Šī ir grāmata par ticību, uzticību, uzticēšanos – visiem iespējamajiem jēdziena atvasinājumiem. Arī, lai noticētu līderim un saskaņotu ideālus, ir nepieciešama liela drosme. Uzticības zaudēšana savukārt sakņojas bailēs. Ticība sev – ļoti augsta iekšēja robeža, līdz kurai daudzi neuzkāpj visas dzīves laikā, tā arī neiepazīstot sevi, un kuru kādreiz gadās arī pārkāpt, tā kļūstot par citu sevi.
Pašai uzzinot daudzus reālos faktus par armēņu genocīda sekām, tas, protams, atver zināšanu lauku, taču emocionāli – šie fakti rada daudz smaguma…
“Cilvēki un mēra baciļi,” viņš saka, “nevar dzīvot mierā un saticībā.”
Grāmatu lasot, raudāju un pārdzīvoju līdzi briesmām, kam cilvēki bija spiesti doties cauri, – spīdzināšanai, badam, fiziskai un garīgai pilnīgai iztukšotībai -,
Miljoniem kāju izšļūkāts, monotons ritms, kādu Zeme vēl nebija pieredzējusi..
No stundas stundā sejas arvien vairāk sakritās, un miljonkāju solis kļuva arvien grīļīgāks. Drīz vien skaņas, kas cēlās no lēni rāpojošā radījuma, bija vaidi, klepus, šņuksti un pa reizei kāds neprātīgs, aizžņaugts kliedziens. Ar laiku šis savādais radījums zaudēja aizvien vairāk locekļu, tie krita, tika iegrūsti grāvī un izlaida garu..
taču apbrīnu raisa vīrišķība un drosme, kas arī šķiet pārcilvēcīga. Pretī neticamai nežēlībai, uz kuru ir spējīgs tikai cilvēks, stājas neticams cildenums, kas arī nav cilvēkam raksturīgs. Starp citu, šajā stāstā drosmīgi ir ne tikai vīrieši.
Cilvēks neiepazīst sevi, iekams nav pakļauts pārbaudījumiem.
Satura vērienīgums (grāmatā notikums ļoti spēji raisa nākamo, mainīgi varoņi, lai arī aptverts tikai nepilnu divu mēnešu laika posms, neskaitot refleksijas) līdzvērtīgs grandiozam piedzīvojumu romānam ar vienu piebildi – tas balstīts patiesi traģiskos vēsturiskajos notikumos. Reāli cilvēki gandrīz aiz katra grāmatas tēla. Nav iespējams šo grāmatu lasīt bez satraukuma un līdzpārdzīvojuma armēņu tautai, kas ir būtiski, arī domājot par mūsu vēsturiskajām ciešanām, – pasaulē šī smaguma ir neticami daudz.
Gabriels Bagradjans ir varonis pret paša gribu. Neīstajā laikā it kā neīstajā vietā.
..svešinieks, parīzietis, pasaules pilsonis, jau sen atrāvies no savām saknēm..
Un, lai arī tēls izdomāts, acīmredzot lai autora interpretācijai būtu daudz brīvas vietas, tā idejiskais simbolisms ir saprotams un nevainojami iekļaujas kopējā cīņas stāstā – viņš ir līderis, kurš ļaujas mentalitātes instinktiem, kurš nevēlas zaudēt identitāti un spēj iedvesmot citus.
Pēc pavēles deportēt iedzīvotājus Musa Daga tuvumā esošajiem iedzīvotājiem tika dota nedēļa laika. Tūkstoši dodas kalnā, lai sagatavotos bruņotai pretestībai. Aizsardzības stratēģija tiek rūpīgi plānota un vēlāk – īstenota ne vairs tikai kā aizsardzība, bet kā neticams uzbrukuma mēģinājums, izmantojot apkaimes detalizētu pārzināšanu. Pārsteidzoša drosme un cīņa par …iespēju palikt savās mājās…
No vēsturiska, aizraujoša romāna stāsts izaug par īstu varoņeposu.
Iesaistoties starptautiskajai palīdzībai (starp citu, vienīgajai šī genocīda laikā, kas nebeidzās 1915. gadā), tiek glābti tūkstošiem armēņu, lai viņi nonāktu citā izdzīvošanas cīņā. Ir patiesi skumji apzināties cilvēku beztiesīgumu arvien no jauna radītu un nebeidzamu varas apliecinājumu priekšā. Visā pasaulē. Vēsturiski un šodien.
Vienas no grāmatas nodaļas nosaukumiem ir “Mūsu mājas ir kalna virsotnē”, kas, starp citu, ir pirmā nodaļa otrajai grāmatai ar nosaukumu “Vājo cīņa”. Par kalnu notikumu kontekstā viss skaidrs, taču šodienas skatījumā – kalna virsotnes tik bieži tiek nesasniegtas izaicinājumu neesamības dēļ. Un kas ar mums notiek, kad nesalīdzināmi mazāk satricinoši notikumi mūs skar pavisam tieši? Dažs salūst no pārāk ilgas uzturēšanās mājās kopā ar ģimeni…
Grāmatas beigu aina ir lasītāju apstādinoša pēc tam, kad vilni pēc viļņa esi izpeldējis notikumiem līdzi.
Jautājums par iznīcinātas tautas un izdzīvojušo ieguvumiem pēc tik daudziem zaudējumiem ir ļoti grūti atbildams…
Ļoti īpašu atzinību vēlos izteikt tulkotājai. Kā pats izdevums, tā valodas lietojums – izcila kvalitāte.
Vēl īsumā par sērijveida punktiem uz “i”. Visiem “Black Mirror” cienītājiem iesaku…
nez kāpēc biju ilgi atlikusi. Baidījos no bēgļu tēmas. Un noskatījos tieši šajā neziņas laikā. Sasodīts…
Seriāls ir tuvas nākotnes viena no vīzijām. Ļoti reālistiska un baisa, tā ka atkal ļoti jūtīgām dvēselēm – nemaz neiesaku. Man arī vajadzēja zināmu atgūšanās laiku.
Stāsts, kas aptver vai visus sociālos slāņus – sākot ar vientuļo māti, invalīdi, meiteni – pusaudzi, kas izmisīgi meklē savu identitāti, geju (manu vismīļāko seriāla varoni, par kuru ļoti, ļoti pārdzīvoju), aktīvisti – globālu ideju aizstāvi, jau minētajiem bēgļiem, beidzot ar politiķiem, kurus varētu gradēt tādos, kas spēlē, un tādos, kas spēlē vairāk. Nu…ļoti reālistiski varoņi visai nepriecīgā nākotnes vīzijā, kas spilgti iezīmējas arī šodienas notikumu kontekstā. Šajā seriālā tiek apietas (savdabīgi tās izceļot) visas tolerantās klišejas, kas tik uzsvērti vienveidīgi ir sastopamas pēdējā laika kino. Ir melns humors, ironija par tēmām, kas šķiet ir pārlaicīgas – par mīlestību, cilvēkattiecībām, par paaudžu hierarhiju.
Kopumā seriāls izceļ būtisku akcentu, ko sauc par kritisko domāšanu. Būtiski (gandrīz vai eksistenciāli nozīmīgi) ir interesēties, turklāt dziļi un sistemātiski, par to, kas ietekmē dzīvi šodien, kad pasaule ir kļuvusi tik maza, ka notikumi pāri daudzām robežām neticamā ātrumā klauvē pie mūsu durvīm, un nereti vienīgais, ko spējam, ir skaļi… un atdarināt citus, nevis apzināti un tālredzīgi rīkoties.
Un, lai arī optimismu šis stāsts nevairo, es to ieteiktu prāta patīrīšanai.
savukārt varētu prāta labirintus padarīt vēl sarežģītākus, taču viss ir atkarīgs no noskaņojuma, ar kuru pie seriāla ķeras. Baudīju atmosfēru un atsijāju visus pseido-, augstās pretenzijas un reliģiskos priekšstatus. Režisoru Aleksu Gārlendu no sirds mīlu, un tas arī, iespējams, kādu attieksmes bonusu ir devis seriāla vērtējumā. Seriāla galvenā sižeta līnija saistīta ar izrāvienu kvantu skaitļošanā, ko ir panākusi kāda programmētāju kopiena. Tajā tiek uzaicināts kāds jaunpienācējs, ar kuru jau pirmajā dienā jaunajā darba vietā atgadās kas nelāgs. Visu tālāko notikumu ķēdi rosina viņa draudzene un citi cieši un mazāk cieši saistītie. Mazliet trillera, mazliet drāmas, drusku jocīgu nāvju un pāri visam, vēlreiz izcelšu, atmosfēra, kas rada hipnotisku iespaidu – tas viss gan ir simboliski konstruēts virsslānis, kuram rakties cauri, ja skatītājam ir tāda interese, ir iespēja ikvienam – nu, piemēram, iedziļinoties Evereta teorijā. Idejiskā līmenī – atkal visai maz optimisma. Aktualizēta brīvības tēma – šoreiz kā pašradīts apmāns. Pārliecība, ka piedalies pats savā dzīvē, ir tikai ilūzija. Dzīve vienkārši notiek mūsu acu priekšā…
Šai idejai, protams, var neticēt, taču jebkura pārliecība izaudzē to, kas mēs esam vai ko redzam. Cik tas ir objektīvi…, laikam jau nemaz…
Satraucošas un trauslas pasaules atspoguļojums vizuāli patīkami oriģinālā stilistikā – man ļoti patika.
Abu seriālu mūzika ir atsevišķs stāsts. Ar “Devs” skaņu celiņu dodos maijā.
Kā grāmata 
Ahh, šīs grāmatas bija tik labas, sen neesmu nopirkusi kaut ko tik labu
PatīkPatīk