Septembra iespaidi. Lasīts un skatīts

BeFunky-collage

Izlasītā ir sakrājies vairāk nekā spēju aprakstīt. Centīšos panākt pati sevi, ņemot vērā to, ka vairums no izlasītajām grāmatām ir tiešām lieliskas, un viena atkal izvirzījusies gada virsotnē.

Nezinu, vai kādreiz esat izjutuši autora un viņa grāmatu nokāpšanu (noripošanu, nogāšanos ar lielu blīkšķi, vienkārši – piepešu izgaišanu, it kā nekā nebūtu bijis) no paša lasītāja būvēta pjedestāla ar nosaukumu: “VIS…VIS…”. Tā jau kādu laiku ir noticis ar Haruki Murakami manā dzīvē. Ir atsevišķas grāmatas, kā “Skarbā brīnumzeme…”, kuru joprojām uzskatu par vienu no ārkārtīgi nozīmīgajām grāmatām, kā “Aitas medīšanas noslēpumi”, “Uzvelkamā putna hronika” un vēl dažas, īpaši dokumentālie darbi, kas joprojām, manuprāt, ir izcilas, lieliskas un iesakāmas. Taču esmu ieraudzījusi arī pseido… un nemitīgu atkārtošanos, un vienkārši apļošanu bez sakarīga rezultāta – tas viss iepriekš tika nesaredzēts. Zvīņas uz acīm, brilles, sauciet, kā gribat. Iespējams, kā lasītāja esmu pieaugusi un saredzu milzīgu daudzumu baltu laukumu, īstu bedru iepriekš gandrīz dievinātā autora prozā. Taču atteikt sev lasīt ko no jauna iznākušu (ja nu…) nevaru…😊Es vēl ceru…

cover1_11

“Komandora slepkavība” ir kā emblēma, kā Murakami vizītkarte, atpazīstama, ne ar ko nesajaucama grāmata, nē, 2 grāmatas, jo tā ir diloģija (pieļauju, ka abas varētu tikt iztulkotas arī latviešu valodā, Murakami ir samērā pieprasīts (bija?)), kas stāsta par…

(un nu sākas tas, ko varētu nosaukt par autora klišejām, jo Murakami atkārtojas, un lasītājam varētu šķist, ka tas viss jau kaut kad ir lasīts)

…par kādu vīru, kurš tikko izšķīries no sievas, kas šķiršanās lēmumu ir pieņēmusi vīrietim nesaprotamu iemeslu dēļ. Par laimi, galvenajam varonim ir aizraušanās un talants – viņš ir gleznotājs, portretists, un, lai arī nolēmis šo nemaz ne tik tīkamo nodarbi uz laiku pamest, tā no jauna kļūst par pamatu nozīmīgām pārmaiņām viņa dzīvē. Protams, viņš mīl mūziku, gatavošanu un apcerīgu noskaņojumu. Viņš dodas uz kādu namu kalnos, kas ir savrups un vientuļš un kurā arī kādreiz ir dzīvojis mākslinieks – galvenā varoņa drauga tēvs. Un, lūk, šajā namā, kas sākotnēji sola mierīgu un vientulīgu atlabšanas kūri, sāk risināties notikumi, turklāt strauji cits pēc cita, kas dinamiski un neizbēgami satricina ikdienas ritmu. Pirmkārt, vīrietis atrod rūpīgi slēptu gleznu, kurā atspoguļots atpazīstams sižets – Komandoru nonāvē dons Žuans. Seko iepazīšanās ar visai neparasta izskata kaimiņu, kas izrādās ekscentrisks bagātnieks, apveltīts ar lielisku intuīciju. Vēl ir kāda maza meitene, kuras portretu vīrietis apņemas gleznot (dialogi ar šo pusaugu bērnu ir vienkārši graujoši…). Mistika un maģiskā reālisma pārbagātība ir neizbēgama (bet par to es Murakami joprojām mīlu). Brīnišķīgs tēls ir atdzīvojies Komandors (ļoti gribētu izlasīt latvisko tulkojumu viņa izrunas īpatnībām). Klišejiska ir aka – pagrabs – kaps, kurā notiek pārnese laikā un telpā. Murakami stilistiskās īpatnības – ļoti atpazīstamas. Zaudējums, meklējumi un atradumi – vēl viena kanoniska triloģija. Atradums gan tā pamatīgi atripina galveno varoni kaut kādā sākotnēji stagnējošā stāvoklī, un viss, kas vedina lasītāju kopīgajos piedzīvojumos un jaunos atklājumos, neveikli izčākst. Dažādi notikumu samezglojumi, no kuriem tikai daži noslēgumā loģiski atvērpjas. Pārsvarā tie tā arī paliek, tādos sadomātos kumšķos satinušies, un dari ar tiem, lasītāj, ko vēlies! Apceri, filozofē, ciet vai, kā to šoreiz darīju es, tā pamatīgi sadusmojies uz pietiekami interesanta un aizraujoša romāna savārstīto nobeigumu.

Muzikālās tēmas ļoti skaistas: Mocarta “Dons Žuans”, Riharda Štrausa “Rožu kavalieris”. Vēl ir daudz muzikālu un literāru atsauču, arī pats galvenā varoņa “ceļojums” līdzinās Alises skrējienam pa Baltā Truša pēdām. Ir tiešām aizraujoši, un lasītājs ar nepacietību plāno atrisinājumu un gaida negaidīto. Taču, piemēram, “Idejas” tēma, kas ir viena no apcerīgajām un, manuprāt, vērtīgākajām un interesantākajām atkāpēm visai vienkāršajā stāstā, tiek paša autora steidzīgi aprakta (aizmirsta?). Viss, kas vedina uz galvenā varoņa “pārdzimšanu”, pārtapšanu, vienkārši kā tāds neizdevies plunkšķis ūdenī aiznes to tieši tikpat neizteiksmīgā un atsvešinātā kokona stāvoklī, kur tas atradās pirms dinamiskajiem notikumiem. Murakami tā arī pats “neuzaicināja” labu “ideju” romāna noslēgumam. Var jau būt, ka visu sabojāja manas ļoti cerīgās gaidas, kas absolūti netika piepildītas. Diemžēl.

Bet… Murakami es turpināšu lasīt. Šoreiz pat par spīti. Cerot uz grāmatu ar labu nobeigumu.

Kopumā es šo romānu iesaku Murakami cienītājiem un atkarīgajiem, jo tādu netrūkst, es zinu.

Meira Šaleva “Balodis un zēns”

9789984237558_17 (1)

Jāņa Rozes apgāds. No ivrita tulk. I. Zvirgzds

ir liega grāmata, kas apliecina alkas pēc piederības. Gan dabas  ar tās ieaugušām saknēm un pieradināto ritmu, gan cilvēka – to pašu iemeslu dēļ, vien kā jau dabas kronim pieklājas – viņš arī neizbēgami un kaislīgi mīl.

Tas ir brīnumains, arī skaudrs un aizkustinošs stāsts. Daudz detaļu un tēlu, kas rada nevainojamu un, manuprāt, ļoti talantīgi uzrakstītu grāmatu. Nesteidzīgā un mierīgā ritmā tiek atklāti vairāki likteņstāsti, kuru fons ir visai atšķirīgs. Fonā ir gan cīņa par Izraēlas neatkarību, gan krietns laiks pēc kara. Viens no galvenajiem varoņiem – Mazulis – traģiski iet bojā kara noslēgumā (stāsts izstāstīts jau pirmajās grāmatas lappusēs), vēl paspējot palaist lidojumā vienu no saviem pasta baložiem.

..kas gan cits, ja ne ebreju tauta, kas atgriezusies savā dzimtenē, varētu labāk izprast baloža alkas atgriezties mājās..

Viņš ir pietiekami pieaudzis, lai justu mīlestību, bet par jaunu, lai piedzīvotu vilšanos..

 

Vairākus gadu desmitus vēlāk cits galvenais varonis Jaīrs, kura izaugšanai no zēna līdz vīrietim – pilnu vēlmju, apzinātu un neapzinātu vājību – varam sekot līdzi, arī izdzīvo paša pelnītu likteni. Viņš ir nedrošs un apcerīgs (arī Jaīram patīk reflektēt, līdzīgi kā Murakami varoņiem), ar grūtībām pieņem lēmumus, ir pakļāvīgs un romantisks. Ļaujas intuīcijai un ārēji šķietami nepamatotiem lēmumiem. Tieši tāds vīrietis, kuru parasti spēji neizvēlas. 🙂 Lai gan līdzgājēju viņam netrūkst. Gan māte, gan Mešulāms, gan Liora, gan Tirca – katrs no šiem tēliem labprāt uzņemas pārvaldīt kādu Jaīra dzīves kontroles mehānismu, nesaņemot nekādu īpašu pretsparu. Tajā pašā laikā simpātiska šķiet Jaīra spēja visu minēto pieņemt un sadzīvot ar sevi tieši tādu, nevis laužot, mainot un radot ilūzijas. Viņā ir arī kāds nemainīgs un patstāvīgs spēks. Tā ir harmonijas meklēšana. Jaīrs atrod sev māju, kurā atrod atbalsojumu savai mīlestībai pret dzīvi, apkārtējo vidi un māti.

Grāmatā, jāatzīst, ir vairākas, manuprāt eksaltētas un pārspīlētas ainas. Par daudz aizrautības, neticami notikumi un romantiskas jūsmas, tajā pašā laikā – tieši tādas nereti arī ir cilvēka tiekšanās un alkas. Un bez minētā droši vien detaļu un tēlu puzle izjuktu kādā viegli aizmirstamā stāstā. Kā nojaušams, abi minēto varoņu stāsti savijas kopējā, grāmatas nosaukumā minētie ir atslēgas vārdi.

Īpaša nozīme ir Izraēlai kā dzīvam, elpojošam tēlam, kas mīl un kuru bezgalīgi mīl, mājai, kas arī, izrādās, var būt dzīva. Dzīvo koki, klusums, īpašas zīmes raida putni (ne tikai apmācītie pasta baloži, kas runā ar cilvēkiem). Domu apmaiņa, kas pārvar laiku un telpu.

Grāmata par uzticēšanos. Tā ir pārliecība, kas jāapmāca gluži kā pasta balodis. Ir nepieciešami pārbaudījumi, atbalsts, atkārtots ritms. Ir taču cilvēki, kas tā arī visu mūžu neuzticas nevienam. Pat sev. Šajā stāstā iespējams iepazīt šīs īpašības daudzos slāņus un trauslumu.

fdbcftsq-1170jpg

Ērvins Jaloms latviešu lasītājam ir pazīstams ar grāmatu “Kāpēc Nīče raudāja?” Es gan šo grāmatu lasījusi neesmu, un, godīgi sakot, autors ir mans septembra atklājums. Grāmatai “Šopenhauers kā zāles” patiesi ir terapeitisks efekts. Pēc tās izlasīšanas es bibliotēkā paņēmu sev līdzi visu latviskoto Šopenhaueru un iepirku visu krievisko Jalomu. Esmu aizrāvusies un patiesi laimīga par šādu atklājumu.

Ērvins Jaloms ir pasaulslavens eksistenciālās psihoterapijas pārstāvis, manuprāt, brīnišķīgs rakstnieks, kas minētajā romānā atklāj vientulības, cilvēkmīlestības, dzīvības trausluma un pārdzīvojumu nozīmi. Atziņa, kuru es ieguvu, mani ļoti nomierina ikdienā. Mēs, visi, esam cits citam nepieciešami. Un brīdī, kad liekas, ka komunikācija ar otru kļūst apgrūtinoša, pat neiespējama, ir vērts apzināties, ko tas maina un nozīmē. Pārāk neticu grāmatas spējai ietekmēt reālo dzīvi, bet šai tāds efekts piemīt. Tā māca dzīvi dzīvot apzinātāk un palīdz ne tikai galvenajiem varoņiem – visiem grupas dalībniekiem, kuru vada ārsts – psihoterapeits -, kam pašam ir ļoti nepieciešams atbalsts. Viņa bijušais pacients, kura dzīvi ir izmainījuši Šopenhauera filozofiskie apsvērumi, pavisam negaidītā veidā šo atbalstu sniedz. Un saņem pats. Kāds mācās pieņemt nāvi. Kāds tikko iemācījies dzīvot, lai arī eksistējis jau krietnu laiku. Kādā iznīcībā meklējama glābšana, un otrādi. Viens bez otra neiztiek. Grāmata vienlaikus gan kritiski, gan ar lielu pietāti vērtē Artūra Šopenhauera, vācu filozofa, kas radījis jaunus virzienus un domāšanas modeļus, dzīvi un radošo darbību. Mēs redzam vājumu un postu, kas rada jaunas idejas un spēju mainīt pasaules uzskatus.

Grāmatā ir daudz cilvēciska vājuma. Un katrs no grupas dalībniekiem ir uzsācis cīņu, tā īsti neiepazinis pretinieku. Kā spēt būt laimīgam, zinot, ka esi vientuļš, vājš un galu galā mūs visus gaida ļoti līdzīgs iznākums? Atbilde ir spējā apzināties, ka ikvienam pretiniekam ir tevis paša seja. Grāmatu tvēru negaidīti emocionāli – mainīju domas par tās varoņiem, tai skaitā par Šopenhaueru, patiesi pārdzīvoju par ārsta nelaimi un viņa ieteikumus pieņēmu kā sev adresētus. Raudāju. Un ļoti priecājos par grāmatas nejaušo ieklīšanu manā septembrī.

Ļoti patika, ļoti iesaku, pati turpināšu iepazīt autoru.

Vēl iesaku labu grāmatu par sakarsmi. Henrika Fekseusa “Smalki! Izcilas sociālās prasmes”

9789934081309_44

Zvaigzne ABC, no angļu val. tulk. I. Grezmane

iegādājos sev pati, kad tradicionāli kopā ar meitu apmeklējām grāmatnīcu (pēdējā laikā offline to sanāk darīt arvien retāk) par godu Zinību dienai. Kārtējo reizi pati brīnos, kā non-fiction nonāk manā grāmatplauktā. Bet te nu tā ir – izlasīta un labi novērtēta. Autors, kura grāmatas ir izdotas arī latviešu valodā, ir labi pazīstams ar saviem manipulatīvās saskarsmes ieteikumiem. Maz garlaicīgas teorijas. Metodes. Šķietami vienkārša realizācija.

Iespējams, agrāk mūsu sociālā kompetence bija augstāk attīstīta tāpēc, ka no tās tiešā veidā bija atkarīga izdzīvošana.

Neceri, ka tavas sociālās prasmes uzlabosies pašas vai vienkārši, gadiem ejot, kļūs labākas. Nē, bez treniņa tas nenotiks. Pētījumi ar precētiem pāriem pierāda, ka viņu prasme saprast (vai pārprast) vienam otru ar gadiem nemainās. Vienīgais, kas pieaug, ir ilūzija, ka viņi saprotas arvien labāk..

Izklaides un informācijas plūdi piespiež mūsu smadzenes darboties jaunos veidos – veidos, kuri samazina mūsu spēju pārdomāt redzēto un izjust dziļas emocijas.. lai tu spētu just, tev ir jāatrod veids, kā iegūt laiku, lai domātu..

Psihologam Heincam Kohutam, iespējams, bija taisnība, kad viņš teica, ka cilvēkus motivē galvenokārt divas emocionālas vajadzības – vajadzība būt apbrīnotam un vajadzība būt saprastam..

 

Man pašai kā pārliecinātam introvertam ir visai būtiska apziņa, ka saskarsme ar cilvēkiem mani vienmēr ir vienlaicīgi vilinājusi, likusies nepieciešama, arī apgrūtinoša, taču, ņemot vērā to, ka ciešāku saskarsmi veidoju tikai ar saviem cilvēkiem, arī ļoti iepriecinājusi. Pieredze ir ļoti dažāda, un tā man ir daudz devusi. Apzinos savu drosmes trūkumu, absolūtu nespēju manipulēt, par apzinātu metožu izmantojumu nemaz nerunājot. Godīgi sakot, ne tādēļ, lai uzlabotu saskarsmes spējas, lasīju šo grāmatu. Atkal atgriežoties pie iepriekš sacītā, neticu tam, ka grāmata to var iemācīt. Iesāku bez jebkādām gaidām, taču tā izrādījās patiesi interesanta, daudzslāņaina un izzinoša lasāmviela, kas kopumā paplašina redzējumu uz cilvēkiem vispār, ne tik daudz māca (tā arī māca, bet tas nav mans lasītāja ieguvums šoreiz). Daudz praktiska un racionāla, arī asprātīga redzējuma. Lai kā mēs gribētu izvairīties vai mazināt saskarsmes ietekmi, tā ir mums ļoti būtiska. Labas attiecības vairo laimes izjūtu, tas ir fakts. Un mierinoša ir apziņa, ka to, kam grāmata patiesi noderētu, ir daudz vairāk par tiem, kam dabas dotas vai pamatīgi uztrenētas ir izcilas sociālās prasmes. Laba grāmata cilvēkiem par cilvēkiem.

BeFunky-collage.jpg

Pārlasīju vēlreiz Jāņa Joņeva “Jelgava 94”. To iesaku izlasīt visiem tiem, kam filma patika (arī nepatika), jo grāmata ir foršāka, dziļāka un pamatīgāka. Taču, filmu skatoties, es visu izjutu tā, kā toreiz, kad arī vilku melnus zābakus pie vasaras kleitas, kad arī klausījos to un vēl šo. Grupu nosaukumi – visi – man pazīstami. Forši. Labi. Manuprāt, tā ir lieliska laika liecība. Bet ne visiem iesakāma. Katrā ziņā jaunieši, ar kuriem pārrunāju filmas iespaidus, nemaz tādā lielā sajūsmā nebija. Meitai patika. Vīram un man – protams. Neizteikšos par valodas izvēli mūsu starpā, kad pārrunājām filmas iespaidus. 🙂

 Vēl filmu iespaidi

BeFunky-collage (1).jpg

Iesaku “Parasite” un “Midsommar”. Pirmo devos skatīties tādēļ, ka, pirmkārt, mīlu no sirds Dienvidkorejas kino, Pon Joong Ho, kurš nu arī ir atgriezies pie saknēm (izcila, manuprāt, ir arī viņa “Snowpiercer”), un, manuprāt, “Parazīti” ir lieliska filma tieši tēlu atklāsmes ziņā, tajā liela nozīme ir gan smacīgajam un ironiskajam noskaņojumam, gan filmas garumam, gan izcilajam aktieru sniegumam, gan skatītājam, kurš smok un smīn līdzi; otro filmu iesaku hipnotiskās atmosfēras un apbrīnojama bezizejas atspoguļojuma dēļ. Pretstati – vienreizīgi. Salīdzinājumā ar “Hereditary”, kurā viss ir šaurs un slēgts, šajā filmā saulainie plašumi kalpo par negaidītu fonu kolektīvām sāpēm, pārdzīvojumiem un nežēlībai.

 

 

 

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: