Laiks netek atpakaļ. Saša Stanišičs “Kā zaldāts labo gramofonu”

Kā uzrakstīt par banālo un traģisko. Var tieši tā – banāli un traģiski. Var – pavisam negaidīti citādi. Sašas Stanišiča “Kā zaldāts labo gramofonu”

9789984237565_163.jpg
Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, no vācu val. tulk. M. Poļakova

varētu uzskatīt par autobiogrāfisku darbu, jo arī pats autors ir Vācijā dzīvojošs emigrants, kas bēdzis no Bosnijas kara briesmām.  To, vai īsajos atmiņu stāstos aprakstītais ir paša autora pieredzēts, var jaust caur lasītāja un teksta mijiedarbību, kurā iekļaujas daudz nozīmīgu elementu – ārkārtīgi spēcīga valoda, kas lekni pārnesta tulkojumā, kas ir apbrīnojami skaists, manuprāt; stāstītā ritms; lasītāja pieredze viltus un patiesības atsijāšanā –; es ticu, ka tik spēcīgu pārdzīvojumu kā karš un bēgļu gaitas bērns (Saša Stanišičs pats to pieredz 14 gadu vecumā), kas izaudzis par rakstnieku, nespēj izdomāt. Taču nedrīkst aizmirst arī to, ka bērnam ir īpaša aizsardzība, kas nereti ir bez pēdām nolupusi jau pieaugušā vecumā. Tā ir fantāzija, kas ..izdomā skaistāku pasauli..

Saša Stanišiča grāmatā radītās pasaules realitāte ir izdomāta no jauna, kā tas parasti notiek atmiņās. Galvenais varonis reiz bija zēns, reiz deva solījumu vecmāmiņai. Viņa Višegrada nav vienkārši pilsēta Drinas un Rzavas satekas krastos.

Mana Višegrada izplaukst divās upēs, tām šeit ir norunāta satikšanās..

..Labs stāsts, tu teici, ir kā mūsu Drina: viņa nekad nav rāms strautiņš, viņa ir nevaldāma un plata, klāt pienāk pietekas, viņu bagātina, viņa kāpj pāri krastiem, mutuļo un krāc, šur tur kļūst seklāka, bet tad nāk krāces, dziļuma uvertīras un nekādu čalu..

Pilsētiņa elpo. Drina ir sirdsmīļotā, pilna devīguma un pilna naida, zivju un noslīcinātu cilvēku, kas mesti no vēsturiska tilta. Un cilvēki ir nenomiruši un nomiruši. Visi dzīvi. Grāmata saraustītā elpā stāsta par bērnību, karu un mīlestību. Neveiklais un smieklīgais mijas ar bezslāņainu un tiešu traģismu. Gluži kā skriešanās sacīkstēs viens dzenas pakaļ otram, un negaidītais uzvar, un sekundēm ir nozīme.

Šķiet, nav mazums cilvēku, kam kāds no vecvecākiem ir dāvājis burvju varu. To es arī par savu vectēvu atceros vislabāk – kopīgos stāstus un laiku, kas bija tikai mūsu. Reizēm man šķita, ka viņš vienīgais mani mīl… Grāmata sākas ar mīļotā vectēva spējo nāvi. Taču vecpaps ir pavisam dzīvs mazdēla atmiņās, un bez viņu īpašās savienības sajauktā laikā un telpā nez vai taptu šī neparastā kāda cilvēka, ģimenes un tautas vēsture. Aleksandaram vectēvs dāvina burvju nūjiņu. Zēns bur stāstu pēc stāsta.

Mazais Aleksandars bur vectēvu atkal un atkal, bur Tito, bur ozolkrāvēju vecvecmammu, vēlāk bur Milicu ar viņa daudzajiem zobiem– aina pēc ainas brīžam izskan kā naivas anekdotes, tikai tām ir pārāk nikns temps – smiekli ar bombardēšanu fonā, nošauts suns, klaiņojošs zirgs, kāda meitene…Tās nav mierīgas atmiņas. Un varbūt šīs leģendas ir diezgan apšaubāmi stāsti, kurus apturēt jau skolas gados cenšas zēna literatūras skolotājs.

..ierobežo, lūdzams, savu fantāziju…

Stāsti ir moži un rosīgi, negaidīti poētiski, pat stāstot par visnežēlīgāko, atklājot, cik krāšņa var būt pazudusī pasaule. Ikviens bērnībā ir pētījis visneiedomājamāko. Pārdzīvojis to, ko vēlāk izmisīgi cenšas atcerēties, mēģinot noteikt realitātes un izdomātā robežas, kaut agrāk tādu nebija…Tāpat ir atpazīstama vēlme, kas bieži sākas līdzīgi – ja es būtu burvis… Šī teikuma ievada frāze grāmatā izskan bieži. Un tai īsti nav sasaistes ar cilvēka vecumu. Tā ir kā putns, kas patvaļīgi kliedz.

Ja es būtu burvis, kas prot pieburt spējas. Lietas mācētu spītēt, margas, gramofoni, šautenes, sprandi, sapītas bizes.. 

Aleksandara ģimene turas kopā kā salīmēta un plīst tad, kad, bīstoties no etniskiem uzbrukumiem, spiesti bēgt un šķelties. Bēgšana uz Vāciju pārrauj saites. Grāmatas otrajā daļā atmiņas top citādas. Tām ir citi skatu punkti. Tajās Aleksandars šaubās un turpina meklēt. Patiesības atrašana nebūt neliecina par atraduma autentiskumu. Tas, kas bija, iespējams, nemaz nebija…? Brauciens uz dzimto pilsētu līdzinās sveicienam un atvadām vienlaikus. Tā arī notiek. Vectēvs mirst grāmatas sākumā un beigās, lai atkal dzīvotu kādā atmiņu stāstā.

Es neteikšu, ka tas lasītāju apjucina. Nepavisam. Katrs stāsts ir kā atkusis ledus. Un tajos neticami blīvi sajaucas veldze un sāpes – tas valdzina un liek lasīt neatraujoties. Grāmatu lasīju strauji, taču tā nebija viegla lasāmviela. Saruna ar bērnu nereti ir tieši tāda. Uzdodot jautājumu par to, kas notika Sarajevā, atbilde nav prognozējama…Vārdi un tēli pinas, dzimst jauni, absurdi un šķietami nesavietojami – tajā ir milzīgs dzīvotgribas spēks.

Izlasītajā ir daudz neaizmirstama. Kaislīgi un vērienīgi, kas ir negaidīts pretmets īso atmiņu stāstu kolāžai . Futbola spēles apraksts pamiera laikā vien ir ko vērts. Kaut vismaz tās lappuses jāizlasa kādam, kurš vēl šaubās par grāmatas izvēli.

Nepavisam negribas lietot vārdu “grotesks”, lai aprakstītu to, kā autors pauž realitāti. Tāpat arī Kusturicu negribu pieminēt šeit salīdzinājumam (bet, jā, tipiskai analoģijai un ātrai vizualizācijai skaidrojumā – der).

Dvēsele vaļā. Tā varētu īsumā raksturot grāmatas noskaņu. Dvēsele var vērties pati, atdevīgi un kāri, un var tikt atplēsta ar varu. Kad tā notiek, tad sāp, sūrst un aizkustinājumā smeldz. Esi smējies un raudājis, un pilnībā izjutis labas grāmatas baudītāja paradoksālo pieredzi – atcerējies paša nepiedzīvoto.

Ja es būtu burvis, es arī censtos uzvarēt laiku.

Paldies “Jāņa Rozes apgādam” par neaizmirstamu pieredzi. Tieši tas, kas vajadzīgs vasaras izskaņā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s