Mīļais jūlijs. Nevasarīgs tāds… Pusē

BeFunky-collage

Cilvēkam ir jāatrod veids, kā sastapties ar asu un skaidru izjūtu, kas atbrīvo. Es nedomāju hobijus vai haotiskus, īslaicīgus mierinājuma veidus, bet apzinātu savu veseluma līmi. Tādu, kas ļauj līmēt (un salīmēt) ik dienu mērķtiecīgi brucināto. Skaidruma izjūtai būtu jābūt ļoti iekšējai. Kad sastopos ar dziļi personiskām atklāsmēm, vienalga, vai tās būtu sarunas ar cilvēkiem vai grāmatas, es topu par otru cilvēku vai grāmatas varoni, vai arī netopu, un tad no cilvēka mēdzu izvairīties vai grāmatu neuzskatīt par savējo. Rītas Jalonenas „Skaidrums” ir tik ļoti manēja…

thumb_44022_1430x530_0_0_auto.jpg

Bet par to atsevišķā ierakstā.

Jūlijā izlasītais ir ļāvis gan atslābt, apzināti izvēloties atbilstošas grāmatas, gan no tiesas sajūsmināties, un esmu pārliecināta, ka šī mēneša kaudzītē ir arī kāda grāmata, kas ierindosies 2019. gada virsotnē. Turklāt ne viena vien, par ko no sirds priecājos.

Īsie iespaidi par grāmatām, kas ļauj aizrauties, iznirt no dziļiem ūdeņiem. Gan uzreiz piebildīšu, ka šīs arī nav nekādas tradicionālas vasaras grāmatas, un neviena no tām nestāsta par karstiem ceļojumiem, mīlestības negaidīto atnākšanu u.tml.

Izvēle patiesi nebija apzināta, bet izlasīju 2 grāmatas, kas stāsta par problemātiskām attiecībām ģimenēs ar bērniem. Tās nav sadzīves drāmas, bet īsti, traģiski un dažviet gluži neticami stāsti.

2016. gadā Francijā iznāk rakstnieces Leīlas Slimani otrais romāns Chanson douce”, kas balstīts uz patiesiem notikumiem un iegūst Gonkūra prēmiju. Tirāžas apjomi aug, grāmata tiek tulkota un izdota dažādās pasaules valstīs. 2019. gadā tiek paziņots, ka taps arī ekranizācija (jā, grāmatas stāsts tam nevainojami atbilst). Grāmata ir tulkota arī latviešu valodā (no franču val. tulk. Agnese Kasparova, izdevējs: Omnia mea), nosaukums nav pārfrāzēts – „Klusa dziesma”.

9789934834394_266

Ja esat kādreiz interesējušies par traģisku notikumu izraisīšanas motīviem, tad šī būs īstā lasāmviela – jau ievadā ir lasāms stindzinošs kādas ģimenes drāmas iznākums. Meklējot nevainojamu aukli ģimenē, kurā aug divi mazi bērni, Mirjama un viņas vīrs piemēro apzinātas stratēģijas, izvēlas rūpīgi, savu lēmumu ilgi pārdomā. Un tad viņu ģimenē ienāk Luīze – tiešām nevainojama, rūpīga, pieklājīga un bērnus mīloša sieviete, kas prot ne tikai tikt galā ar aukles pienākumiem, bet arī palīdz sarīkot ģimenes svinības, kuras tiek slavētas vēl ilgi. Idille brūk pret atkarībām. Vecāki un bērni kļūst atkarīgi no aukles lēmumiem un domām, Luīzi vajā pagātnes rēgi. Grāmata stāsta arī par dažādām diskriminācijas problēmām un kopumā skar plašu sabiedrības pretrunīgo procesu loku. Izlasītais liek šaubīties un rūpīgāk apdomāt savas izvēles – ne visam līdzi jāsteidzas (darbā aizņemtie vecāki, kam nepietiek laika diviem maziem bērniņiem), ne viss nevainojamais tāds ir arī jāsaredz (cik daudz tarakānu ir šķietami adekvātu cilvēku prātos, bail pat iedomāties…).  Sociāli psiholoģiska drāma. Iesaku.

Otra grāmata par līdzīgu tēmu ļoti sasaucas ar jau iepriekš lasīto “Wee need to talk about Kevin”.

Zoje Stage „Baby Teeth”

41DDOH9MtlL._SX327_BO1,204,203,200_.jpg

Abās grāmatās ir niansēti sievietes – mātes pārdzīvojumu apraksti. Neiedomājam bērnu attieksme, kas robežojas ar nopietniem garīgiem traucējumiem. Profesionāli un attiecībās ar partneri piepildītas sievietes laiž pasaulē bērnu, lai ģimenes laime būtu vēl pilnīgāka… Un tā brūk pret smagu, velnišķīgu cīņu ar pašas bērnu. Gan jāsaka, ne vienā, ne otrā grāmatā nesaredzu, kāds varētu būt izlasītā morālais rezultāts. Bērns ir tāds pats liktenis kā vecāki vai citi ģimenes locekļi. Pamest, atteikties, ko vēl…? Bet… lasīt bija ļoti interesanti. Grāmatas kompozīcija: vienu stāsta daļu vēsta Sjuzeta (māte), to turpina Hanna (meita, kura nupat uzsāk skolas gaitas), atkal Sjuzeta… Un lasītājam ir iespēja saredzēt situācijas divus, nē, trīs redzējumus – tēvs un Sjuzetas vīrs šajā romānā ir ļoti nozīmīgs tēls, jo tieši viņa mīlestības algu gaida gan sieva, gan meita. Neparasti apspēlēts t.s. Elektras komplekss (tas pats Edipa, tikai ar meitām saistītais), velnišķīga Hannas uzvedība, kuru mēģina kā izaicinājumu pieņemt un izaicināt Sjuzeta, kas savukārt nekad nav saņēmusi adekvātu mātes mīlestību, līdz ar to grūti to sniegt pašai. Jāsaka, ka zem šausmu trillera (un netrūkst šajā grāmatā atbilstošu elementu) virskārtas sakrājies viens varens psihoterapijas seanss. Žanra cienītājiem iesaku.

Un sekojoši arvien gardāks lasījums.

Elizabetes Strautas darbus vēl ļoti ceru ieraudzīt iztulkotus latviešu valodā. Brīnišķīga rakstniece, kas ļauj ikvienam lasītājam tapt kaut kripatiņu viedākam, empātiskākam, dzīves redzīgākam. Grāmata par Olīviju Kiteridžu

41sCpZkArtL._SX320_BO1,204,203,200_

ir smeldzīga, skaista, ļoti reālistiska un cilvēka dabu tās nebeidzamajā spektrā atklājoša. Pati grāmatas galvenā varone ir kā dažādu citu tēlu dzīves līnija. Un izdzīvo savu dzīves rudeni, kas atklāj daudz cerību, atmiņu un nebeidzamas ciešanas. Es zinu, ka šis vārdu salikums varētu kādam šķist pārspīlēts un lasītgribu nebūt neveicinošs, bet tas tomēr ir ļoti īsts, tāds pats kā koka lapa. Ciešanas ir un būs viena no būtiskākajām dzīves krāsām, tāpat kā mīlestība.  Grāmata sastāv no daudzu tēlu dažādajiem dzīves stāstiem, kuros tieši un mazāk tieši iesaistīta arī Olīvija, to nokrāsa ir melanholiska, taču cilvēka alkainā tiekšanās pēc prieka, saderības, skaistuma padara pelēko cerīgu un neaizmirstamu. Emocionāli skaudrākie – stāsti par Olīvijas ģimeni. Olīvijas tēls ir sazarots, grūti to ar kādu salīdzināt, lasītājs jūt gan dusmas, gan žēlumu, gan patiesu atklāsmi par to, cik mīlestības daba var būt dažāda un cik ļoti mēs, cilvēki, muļķīgi vēlamies redzēt to vienkāršot un pielīdzināt tikai savai izpratnei. Šīs grāmatas nospiedumi ir paliekoši, un, ja salīdzina ar abām iepriekš minētām (kurām arī ir liela vieta lasītāja sirdī, jo tās ir interesantas, to stāsti ir dinamiski un ļauj nobirdināt no sevis šādu tādu nevajadzīgu domu nost), šī ir vērtīga grāmata, kuru gribas paturēt grāmatu plauktā, kuru iesaku izlasīt ikvienam, kas ir jau aptvēris savu mirstīgo dabu, kas ir domājis par vientulību, par to, kā tagadējie lēmumi ietekmē turpmāko dzīvi. Patiesību sakot, laikā, kad domāšana un apcere ir kļuvuši kā smagsvari – ar neiedomāju spēku paceļami jēdzieni – , tieši šādas grāmatas būtu jācenšas lasīt un saprast.

Tad vēsturiskais fons. Viens tepat, Latvijā, otrs – Igaunijā, bet abi par līdzīgu laika posmu, par ārkārtīgi grūtām un reizēm neizbēgamām izvēlēm, par spēku, izturību un to smagumu, kas šķietami ir cilvēkam nepanesams.

Ineses Dreimanes „Vēstuli ar pielikumu”

300x0_vestulearpielikumu_978-9934-0-8074-6.jpg

Izdevējs: Zvaigzne ABC

lasīju laikā, kad tā, tikko izdota, saņēma daudz pozitīvu atsauksmju no lasītājiem. Šāds buma laiks mani parasti ietekmē ne visai pozitīvi, tādēļ grāmatas krietnu daļu lasīju visai atsvešināti. Ar prātu aptvēru gan galvenās varones pārdzīvojumus, cerību uz skaistu, piepildītu nākotni sabrukumu, sekoju līdzi notikumiem, nodevībai, ciešām saiknēm, cilvēku, kas neizturēja, degradācijai, neiedomājamai represīvas struktūras taktikai (kuru arī veidoja cilvēki…), bet ar sirdi grāmatā lasīto  diemžēl man bija grūti izjust līdz pat noslēguma daļai, kuru gan saredzēju jau pavisam citādi. Rīga, 30. gadu nogale, kas neļauj vēl sajust to masu iznīcināšanas vilni, kas sekos un piespiedīs izdzīvojušos tapt par pavisam citādiem cilvēkiem. 1940. gads. Viena nakts. Un viss, kas seko pēc tam… Jaunas sievietes nesalaužamā drosme, kas mijas ar izmisumu (starp citu, grāmatas detalizētais vēstījums ir ļoti veiksmīgs rakstniecības elements, manuprāt, jo trāpīgi atklāj trauksmi), meklējot savu mīļoto, kas kādu vakaru tiek aizvests nezināmā ceļā. Viss.

Tas bija mūsu pasaules gals un Latvijas beigas..

Es domāju līdzi… kā būtu, ja… es tiešām tā darīju, jo lasīto sajust bija grūti. Un kā gan es to varētu, ja neesmu ne vēstures pētniece, ne kā citādi bijusi saistīta ar šo laiku, ja man jēdziens „čeka” pēdējā laikā saistās ar ko nonivelētu sasodītajā mediju miskastē (es atvainojos, runāju par konkrētu mediju lauku, ne par medijiem vispār). Varbūt mani mulsināja anonimitāte, kaut gan arī tā ir nevainojama alegorija – tādi nu šie cilvēki, cerību spārnotie, izglītotie, personības, bija kļuvuši – anonīmi, izslēdzami, aizmirstami.

Kur skaties, tur tukšums palicis..

Bija tik grūti (lai gan lasījās grāmata ļoti viegli), ka nobeiguma daļa, kuras pieturzīmes savās izjūtās gaidīju citas, mani negaidīti atvēra un pārsteidza. Raudāju un izjutu to, ko nejutu visu grāmatas lasīšanas laiku. Iespējams, beidzot ieraudzīju galvenās varones vaibstus, muti, acis… Tādi kā muļķības, nezināšanas, mazpieredzes un citi bloki krita cits pēc cita nost, atstājot to, kas paliek pāri tad, kad cilvēks ir viens un patiess. Tas ir brīdis, ko dzīves laikā tā arī var nepiedzīvot.

Kad mēs visvairāk domājam par sevi? (Nu…ne jau visu laiku, vai ne?)

Un kad par tiem, ko mīlam? (Nu… ne jau visu laiku…)

Varu atzīties, ka uz vienu no jautājumiem atbildētu – gandrīz nepārtraukti. Tas bez lieka patosa. Un es arī būtu metusi vēstuļu „sniegā” apliecinājumu otram par to, ka viņu mīlu…

Grāmata, protams, iesakāma. Manā lasīšanas pieredzē tā ir viena no tām grāmatām, kas vēlreiz apliecina to, ka ne jau notikumi ir veidojuši to vēsturi, kuru zinām kā sāpīgu, smagu un nenovērtējamu  nodevu mūsu brīvībai. Tie ir cilvēki, turklāt abās pusēs likteņatkarīgi nonākuši, un viņu lēmumi nereti ir bijuši balstīti tikai cilvēkam raksturīgā vājībā vai spēkā (iespējams, pašā pēdējā un izmisīgākajā), mīlestībā un sirdsapziņā vai tās pilnīgā neatpazīšanā vairs… Šādas grāmatas, manuprāt, būtu vismaz fragmentāri jālasa vēstures stundās. Jo gada skaitļi aizmirstas vai sajūk pēc tam, kad eksāmens nokārtots, bet emocijas, kas sasaucas ar uztvērēja sirdi – paliek.

Daudz emocionālāk tvēru Sofi Oksanenas „Attīrīšanos” (latviskajā izdevumā nav auss un zelta auskara akcenta, ko simboliski vēlējusies pati autore)

Oksanena_vaks-190x300

Izdevējs: Jumava, no somu val. tulk. M. Grīnberga

kuru tā arī nebija nācies izlasīt, un, ja tā ir noticis arī ar jums, tad ļoti, ļoti iesaku pie grāmatas tikt un to lasīt pavērtu muti, kā tas notika ar mani. Grāmata ir ne tikai mans atklājums, tas ir arī satricinājums visās nozīmēs. Tie bija lasīšanas vakari un pat naktij zagtās stundas. Tas bija neticami asi, negaidīti un nežēlīgi. Grāmata – šedevrs, manuprāt.  Valodas dēļ. Emociju dēļ. Sižeta dēļ. Iespaids, kas spēj pamainīt pasaules redzējuma robežas. Autore bur. Ainu pēc ainas. Visas lappuses citējamas. Nu, piemēram, kāds portrets:

..Izkaltušajā mutē spīdēja viņos laikos zagtais zelts. Grumbas bija iesūkušas vaigus galvaskausā..

Ieraudzījāt? Lūk, divos teikumos vesels pusgadsimts cilvēkā ieraugāms.

Somu rakstniece Sofi Oksanena ir latviešu lasītājam labi pazīstama, es pati ar autori gan pazīšanos esmu tikai uzsākusi. Publiciste, feminisma ideju paudēja (starp citu, arī minētās grāmatas galvenie raksturi ir sievietes – īsta medusmaize tiem lasītājiem, kas meklē grāmatas ar smalki izzīmētiem sieviešu raksturiem).  Romānam „Attīrīšanās” ir piešķirtas dažādas vietēja un starptautiska mēroga prēmijas un balvas, 2012. gadā pēc tā motīviem radīta ekranizācija ( ļoti iesaku arī to noskatīties), kuru somi nominēja „Oskaram” kā pretendenti uz labākās ārzemju filmas godu. 2013. gadā Sofi Oksanena kļuva par pirmo somu rakstnieci, kas tikusi apbalvota ar t.s. „Mazo Nobela prēmiju” jeb Svenska Akademiens nordiska pris.

Grāmatā atspoguļoti 20. gadsimta izdzīvošanas un salūšanas (precīzāk būtu – sakropļošanas) stāsti padomju Igaunijā laikā no 1939. līdz 1992. gadam, kad minētais epitets no valsts beidzot tika nokratīts nost, bet pagātnes izvēles ļoti daudziem nāca līdzi, un dzīve turpināja ritēt savu neveiklo gaitu. Vēstījums nav hronoloģisks, bet laika sasaiste ir dziļi simboliska un līdzībās pamatota. Grāmatas viens no vadmotīviem ir apsēstība, sākot ar dziļi personisku un klusi auklētu piesaisti māsas vīram, kas nebeidzami vij mezglus Alīdes raksturā, beidzot ar padomju laika priekšstatiem, kas veicina vardarbības rutīnu: ne dienas bez tās uzliesmojumiem, nešķirojot – vīrietis, sieviete, bērns… Propaganda, kas lauž apziņu, garu un ķermeni un liek cilvēkam izdarīt izvēles, kas šķitušas ne vien nepieņemamas, bet neiedomājamas – tad jau labāk mirt… Taču, izrādās, dzīvotgriba neatkarīgi no apstākļiem ir spēcīgāka par sirdsapziņu. Zāra, kas, ciešot absurdu cietsirdību un jau minēto vardarbību cilvēktirdzniecības ķēdē pavisam citā gada skaitlī,  izmisumā meklē ģimenes saknes turpat, Igaunijā, kur mīt Alīde; jaunā sieviete ir cita laikmeta bērns, bet tieši viņa ir ģimenes pagātnes rēgu viskoncentrētākais atspoguļojums.  Protams,  saprotot minēto gada skaitļu amplitūdu vēsturiskajā kontekstā, arī šajā romānā ir par Sibīriju, bet izdzīvošana tur ir skarta netieši, būtiskāku akcentu iezīmējot saistībā ar iemesliem, kādēļ cilvēki tur nokļuva…
Atkailināta grāmata, kuru lasot stingst jebkāda labā: ļaunā sakārtotība – tik daudz bezjēdzības, kauna, izkropļotu likteņu, dzīves krāsu zaudējuma… Šī ir viena no nežēlīgākajām grāmatām, kādu esmu lasījusi, tā ir neticami talantīgi sarakstīta (pati autore ir teikusi, ka rakstot tā, it kā sacerētu mūziku), ļoti meistarīgi tulkota latviešu valodā. Tas ir ārkārtīgi smags vēstījums, kas cieš klusu un kliedz vienlaicīgi, to ir neiespējami atlikt vēlākai lasīšanai. Tieši šādas grāmatas ļauj saredzēt vērtīgo.

Nav ierakstā vietas jūlija mīļākajai grāmatai, turklāt mēnesis vēl nav galā, tā ka par „Skaidrumu” vēl atbalsošos pavisam drīz.

Kontekstā noskatījos divas vācu filmas. Abas brīnišķīgas.

„Das Leben der Anderen”

„Ballon”

Pirmo skatījos atkārtoti un atkārtoti arī aizkustinājos… Tas pats nebrīves stāsts, tikai citā valstī, citā laikā.

Par nebrīvi un ne tik reālistisku ( vai tomēr?) vidi domājot, cerīgi turpināju skatīties „Kalpones stāstu”, bet vairs nespēju… pirmās sezonas atklājumi izplēnējuši, tuvplāni, kas sākumā šķita ļoti simboliski, ir apnikuši, redzu vairs tikai samocītu, sadomātu stāstu – atlikšu un varbūt pēc kāda laika…

Nevienas vasarīgas grāmatas, piedodiet… Un nav tā, ka es tikai ciešu un raudu 🙂 , es arī daudz smejos un baudu, taču grāmatās nereti meklēju kādu pretrunīgu akcentu. To acīmredzot sauc par izvēli, un man ir patiess prieks par tās rutinēto esamību…

 

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: