Padomā pirms lasīšanas… Markesa ietekme

BeFunky-collage

Tik maz brīvbrīžu, ka katra iegūtā minūte, kuru paspēju veltīt grāmatai, ir nelielu svinību cienīga. Šoreiz izlasīto dalīšu tematiskās daļās.

Pirmajā par 2 grāmatām, kuras nav izvēlētas ar nolūku un kuras abas ir saistītas ar G.G. Markesu…, un kuras nevaru ieteikt visiem.

Ar īpašu man no Ķīnas sagādātu tēju atzīmēju 5. februāri, ķīniešu Jaunā gada iestāšanos, (protams, nē, nesvinu šādus pasākumus, taču grāmata ir ļoti piemērojusies).

thumb_39138_1430x530_0_0_auto

Izdevējs: Dienas Grāmata, no ķīniešu val. tulk. R. Jaks

Mo Jeņa vārdu noteikti būs dzirdējuši tie, kas seko līdzi Nobela prēmijas norietam (atvainojos…, vārds „prestižs” pamazām maina savu nozīmi). 2012. gadā viņš kļuva par tās laureātu literatūrā. Ķīnas vēstures, sociālo un politisko problēmu grūtums poētiskā, mitoloģiskā, ironiskā un atturīgā skatījumā. „Meistar, jo tālāk, jo trakāk”, stāstu krājums, tulkots no ķīniešu valodas, iespējams, tādēļ stāstu izlase ar tādu pašu nosaukumu angļu valodā ir ar citādu saturu… Pamatojumu, kādēļ tā, nezinu. Tulkotājam Raimondam Jakam paldies par piezīmēm grāmatas beigās, tās ir izzinošas un bez tām stāstus lasīt ir pat bezjēdzīgi. Par vienu no ietekmes vulkāniem (ar nozīmi – nedrīkst pārāk pietuvoties, lai nepazaudētu sevi) sava daiļradē Mo Jeņs uzskatījis G. G. Markesu, un, jā, piemēram, stāstā „Lidojums” šī ietekme ir ļoti izteikta. Kopumā stāsti ir domāti lasītājam, kas vēlas lasot konteksta informāciju papildināt pats. Autors, kas piedzīvojis badu, 12 gadu vecumā bijis spiests pamest skolu, strādājis lauku darbus šīs ietekmes bieži interpretējis literatūrā, arī šajā krājumā.

Romantikas šajos stāstos faktiski nav, ir tikai izbijušies sapņi par to, kā varētu dzīvot cilvēks tad, ja viņš nebūtu 20. gadsimta ķīniešu izcelsmes upuris. Ja lasītājs rēķinās ar šo kontekstu, tad būs interesanti, arī tad, kad uzjautrinošais slānis (skaidrs, nemaz tas tāds nav) mīsies ar negrozāmi iesīkstējušām vai politiski konstruētām tradīcijām, noteikumiem un rituāliem brutāli un rutinēti iestaigāto. Galvenie varoņi – visi – ir minētā ķīlnieki.

Piemēram, pirmā stāsta „Meistar, jo tālāk, jo trakāk” galvenā varoņa dzīve un uzskati ir maznozīmīgi iepretim darba gadu kalpojošajam raksturam. Un vienīgā peļņa, negaidīti zaudējot darbu, pirmspensijas vecuma vīram ir meistara tituls. Bezpersonisks, statistisks mērs. Veids, kā meistars nolemj turpmāk pelnīt iztiku, ir negaidīts un lemts maģiskā reālisma (sk. augstāk minēto ietekmi) cienīgam risinājumam. Tādu lasītājs, protams, vismazāk gaida. „Lidojums” stāsta par bezjēdzīgiem laulību dibināšanas likumiem. Izvairīšanās no likteņa jaunajai līgavai beidzas ar … jā, atkal negaidīto, lai gan stāsta nosaukums šoreiz runā pats. „Teļš”, šķiet, ir autobiogrāfisks darbs, ar neizskaistinātu lauku dzīves, bada ietekmes raksturojumu, kolektīvā un personiskā saduri laikā, kad vienīgais priedēklis vārdam „dzīvot”, kas virza dienu pēc dienas, ir „iz”. Dzīvnieka emocijas ir pārākas un izjustākas, savukārt cilvēku dzen bailes. „Caurspīdīgais redīss” ir visskumjākais un skaudrākais stāsts par bērna ciešanām, par klusēšana, kas ciešanu klātbūtni padara vēl redzamāku. Un par dabas līdzsvarojošo spēku sakropļotajām cilvēkattiecībām.

Rakstnieka pseidonīms tiešā tulkojumā nozīmē „nerunā”, taču viņš runā, asi iezīmējot ķīniešu sabiedrības puves un sāpes. Iespējams, to viņš atļaujas tieši literatūrā, jo pats ir atsaucīgs valdošajai varai, izvairoties no politiskām diskusijām.

Ļoti labprāt izlasītu kādu autora romānu, bet man nez kāpēc šķiet, ka izvēle izdot ķīniešu rakstnieka īso stāstu tulkojumus (kas nosaka šo izvēli?) ieguls Latvijas grāmatnīcas plauktā uz ļoti ilgu laiku, potenciālo lasītāju nedroši apieti, salīdzinājumā ar skandināvu detektīvromānu dublikātiem.

39850808-eka-kurniavan-krasota-eto-gore

Grāmata, pirms kuras lasīšanas der vēlreiz atzīties mīlestībā G.G. Markesa „Simts vientulības gadiem”, kā arī būt gatavam seksa un varas izpausmēm kā izsalkuma remdināšanai ikdienas ritmā. Protams, grāmatā. Protams, visai spilgtā maģiskā reālisma paraugā. Protams, vērienīgā un neticami aizraujošā vēstījumā.

Šo grāmatu izvēlējos grāmatnīcā, kurā atlasīju kaudzīti izdevumu krievu valodā. Gan grāmatas nosaukums, gan autora tautība (autors ir indonēzietis) bija impulsi, kas, par laimi, ir ļoti trāpīgi manai lasīšanas gaumei. Atkal 20. gadsimts, šoreiz Indonēzijā, kāds stāsts, kura izejas punkts ir Devi Aju, skaista, ietekmīga un bagāta prostitūta, kuras dzimtas saknes meklējamas indonēziešu un holandiešu sajaukumā, vecāki ir māsa un brālis, un vēl viņu vajā kāds lāsts. Halimunda – rakstnieka radīta fantāzija par Indonēzijas provinci (tās prototips ir autora dzimtene), kurā 52 gadu vecumā Devi Aju pasaulē laiž ceturto meitu. Pēc tam, kad pirmās trīs, cita par citu skaistākas, piedzīvo lāsta ietekmi caur mīlestības ciešanām un skaistuma radīto postu, Devi Aju vēl likteni ceturtajai meitai – tapt par neglītāko dzimušo bērnu, kāds vien redzēts šajā pasaulē. Jo skaistums… – tā ir nelaime. Un tā arī notiek. Visa neglītuma un šausmu izpausmes ir rodamas tikko dzimušajā bērnā. Devi Aju lemj likteni arī sev – viņa mirst, pašai to vēloties, un arī atmostas no jauna, kāpjot pēc daudziem gadiem no kapa un pārbiedējot vietējos iedzīvotājus. Turpinājumā neskaitāmi stāsti, likteņi, ģimenes sāgas atzari, sekss, slepkavības, karš, cilvēcības zaudēšana un, protams, mīlestība. Visu četru meitu likteņi, piecu paaudžu maiņa un cīņa par un pret mantojumu. Ļoti daudz ciešanu, kas īpašā vēstījuma stilistikā nerada drūmu noskaņojumu, grūtu un smagu lasīšanas pieredzi. Tieši otrādi, grāmata ir no tām, kas lasīsies arī nakts stundā. Un kodols. Grāmatas kodols… Tas ir apaļš, apaļš. Skaistums var būt neglīts un tukšs. Ārējs ir iekšējs. Neglītums arī ir skaists. Šausmas var radīt brīvību. Ciešanas – laimi. Neviens nav tik ļauns… Neviens nav tik labs… Un tā varētu turpināt.

Grāmata nav visiem iesakāma. Līdzības, kas šķiet kādam nepieņemami naturālistiski stāstītas (ir jābūt gatavam ne tikai neticamai grūtniecības izkūpēšanai (tiešā nozīmē), bet arī laulībām (un ne tikai…) ar suni u.tml.), man šķita spilgts atspoguļojums tam, cik nejēdzīgi augstu mēs, civilizētie, sabiedrības kanoniem apkrāvušies, joprojām vērtējam ārējo skaistumu ( un tikai), cik vienkārši no cilvēka pārtopam nejēdzīgā, pretīgā veidolā un cik ātri radām ciešanas, kas vairo tās turpmāk. Grāmatā ir ļoti veiksmīgi līdzsvarots kādas ģimenes stāsts un visas tautas, un visas pasaules stāsts. Vēsture un leģendas iepretim šodienas gudrībai un pieredzei. Ļoti spilgti raksturi, izcila autora savdabība, kas it kā turpina iestaigātu literāru taku  (ģimenes sāga, vērienīgs vēstures savijums ar mūsdienām), tajā pašā laikā šim autoram piemīt savs stils un skanējums. Grāmata neaizmirstas, esmu pārliecināta, tā nevienu neatstās vienaldzīgu.

Taču, ja no maģiskā reālisma baidāties, labāk laikam nemaz nesākt to lasīt…

Vēl būs grāmatas, kas iesakāmas visiem, un grāmatas, kuru kategorijai nevaru izdomāt nosaukumu…🙂

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: