Joka avots. Dāvids Grosmans “Bārā ienāk zirgs”

bars.jpg

Jāņa Rozes apgāds. No ivrita tulkojusi Māra Poļakova

„Ebreji smejas, lai neraudātu…” (Šoloms Aleihems.)

Romāns „Bārā ienāk zirgs” nepavisam nav jautrs. Šī pat varētu būt viena no nopietnākajām grāmatām, kuru nācies lasīt. Anekdotes un kalambūri caurvij patiesu dzīvesstāstu, kurā joki ir vien kājām apgriezta realitāte – groteska bēgšana no izkropļotas īstenības. Tā ir grēksūdze, kura neiztiek bez upuriem. Un to neviens nav gaidījis.

To nav gaidījusi anonīmā auditorija, kas apmeklē izrādi nelielā Netanijas klubā. (Pie auditorijas vēl atgriezīšos – ļoti izteiksmīgs tēls savā neizteiksmīgumā.)

To nav gaidījis arī pensionētais tiesnesis Avišajs Lazars, kuru 57 gadīgais komiķis ar pseidonīmu Džī Dovale ir uzaicinājis uz izrādi. Avišajs ir aizmirsis savus skolas gadus un nemaz nav gatavs tikšanās reizei ar pagātnes rēgiem.

-Es gribu, – viņš spēra vaļā, – lai tu uz mani paskaties. Lai tu mani kārtīgi ieraugi. Un pēc tam pasaki.

-Ko tad?

-Ko ieraudzīji.

 

Grāmatā lasītājs var sekot līdzi vienam vakaram necilā mazas Izraēlas pilsētas klubā, kurā uzstājas stand up komiķis un kura izrāde ir negaidīts satricinājums ikvienam, kas to apmeklējis.

Manā rīklē bija sastindzis viņa kliedziens, tāda man bija sajūta..

Atklātība ir biedējoša. Gandrīz vienmēr. Ja to caurvij brutāli joki un nebūt ne gaišs realitātes atspoguļojums, tas ir gana precīzs trāpījums saņēmēja vainas izjūtā. Ir grūti skatīties uz dziļu ievainojumu, kas ir atvēries nesadzijis.

Viņš, protams, apjauš, ka šis vakars slīd viņam ārā no rokām, un tūlīt pat uzsāk kaut ko līdzīgu iekšējam slalomam – tas, kā nobrākšķ mehānisms, ir gandrīz sadzirdams..

Lasītājam, starp citu, ir ļoti viegli identificēties ar Lazara tēlu, arī ar auditoriju, kas pamazām izklīst izrādes laikā. Jo lielāku atklātību aktieris atļaujas paust skatītājam, jo tukšākas kļūst publikas rindas. Taču galvenais viesis ne tikai nespēj savu vietu pamest, viņš ir tas, kurš cīnās kopā. Un es arī pacīnījos – domāju domas, kas nav saistītas ne ar paša rakstnieka personiskajām traģēdijām (jēdziens „tēva lāsts”, kas vienā veidā pausts grāmatā, citādi traģiski ir paša rakstnieka piedzīvots)  un skumji skaudro skatījumu uz ebreju sabiedrību, ne ar Dovali vai Lazaru, ne ar viņu lāču cīniņiem, es domāju savas… un arī sajutos neērti…

Nekad nebiju tā domājusi par grāmatu – vai tā var likt justies lasītājam vainīgam? Es nedomāju personisku vainas pieredzi, bet globālu – vainīgs, jo esi sabiedrība un, iespējams, par maz cīnījies par savu balsi…

Džī Dovale ir daudzslāņains, pretrunīgs tēls, maskējies un maskas nost raujošs vienlaikus. Pusaudžu gadu trauma ir pavērsiena punkts turpmākajai aizslēgtajai dzīvei. Dzīvei, kuru varēja arī nedzīvot… Tas aizrautīgais, radošais un jūtīgais zēns, kurš par spīti tēva skarbajiem, pat brīžam sadistiskajiem audzināšanas paņēmieniem, mātes savdabīgajai pasaules uztverei, bija gatavs dzīvot, harmoniski attīstot augstāk minētās īpašības, straujajā braucienā no nometnes uz mājām gūst pārdzīvojumu, no kura neattopas. Un Dovale pamazām aizmirst labo zēnu.

Tur nu viņš stāv. Viens pret visiem. Sanākušie skatītāji kā anonīmais koris sengrieķu traģēdijā. Ārkārtīgi nozīmīgs fons. Kopumā samērā vienaldzīgs, vienlaikus prasīgs un nežēlīgs pret sarežģīto, samocīto, kaut arī patiesi pārliecinošo aktiera sniegumu. Nav smieklīgi – galvenais arguments skatītāju rindu izšķīšanai. Sabiedrība ir Dovales/ Grinšteina nolemtība. Masas ietekme ir lipīga, un tikai atšķirīgais var izturēt ļoti personisko.

Acīmredzamie pretstati, piemēram, joki un bailes cīnījās arī ar manu pretestību grāmatai; vien pēc tās izlasīšanas, mēģinot izprast uzrakstītā tapšanas motīvus un uzzinot ko vairāk par autora viedokli ebreju sabiedrībā, pamatoju šo disonansi kā sabiedrības šķelšanos – un tas atkal ir ļoti aktuāls mērs mūsdienu pasaulē.

Pretstatu līkne līdzinās kompozīcijas shēmai, un šī lēkājošā sistēma nevar neietekmēt. Kāds novēršas par ātru, kāds cits neiztur ilgstošu spiedienu, taču vēl kāds piedzīvo iekšējus kontrastus, un tas viss pāris stundās – asa pretestība pāraug līdzpārdzīvojumā un atbrīvotībā. Tam, protams, ir terapeitisks efekts, bet jārēķinās ar blakusparādībām.

Ir lasītāji, kas kritizē Bukera prēmijas piešķiršanas motīvus, tomēr, jāatzīst, ka no nesen izlasītā mani iespaidi ir guvuši pārāk spēcīgu ietekmi, lai grāmatas, kas ir godalgotas ar šo balvu, es pilnīgi noteikti ieteiktu lasīt citiem. Arī Hanas Kanas „Veģetārieti” joprojām nevaru aizmirst.

Tulkotāja darbs šīs grāmatas pārnešanā citā valodā ir ļoti sarežģīts, manuprāt. Bībeles frāzes, slengs, militārs un politisks žargons, idiomas un, protams, joki, parodijas, smalka pašironija, vārdu spēles, kas nereti nepakļaujas pārnesumam citā valodā un ko neizprot citas mentalitātes pārstāvji. Man būtu ļoti interesanti uzzināt ko vairāk par šī darba procesu. Paldies Mārai Poļakovai arī par tulkotājas piezīmēm, kuras iesaku izlasīt pirms, nevis pēc romāna izlasīšanas.

Grāmatā ir daudz skarbu joku. Arī par emocionālo inteliģenci. Un tā, manuprāt, ir īpašība, kas ar pilnu jaudu tiek pārbaudīta arī lasīšanas procesā. Jautājums, vai lasītājs tam gatavs, iespējams, ir uzdodams pēc, nevis pirms grāmatas izlasīšanas.

Ne katrs šo grāmatu varēs izturēt līdz galam. Lasītājs arī, iespējams, piecelsies un izies no piesmakušās zāles. Un Grinšteins beidzot būs līdz galam veicis Dovales upurēšanas rituālu (vai otrādi).

Paldies “Jāņa Rozes apgādam” par bagātīgu domu materiālu, Jauno gadu uzsākot.

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: