Ziema. Decembris.

BeFunky-collage.jpg

Ziemā laiku apstādināt ir vieglāk. Varbūt tāpēc, ka satraukums un steiga pirms svētkiem ļauj labāk izjust brīdi, kad beidzot maratons ir noslēdzies. Snieg. Putenis uz ceļa maršrutā no Kurzemes uz Vidzemi līdzi Ziemassvētkiem pavelk dienu garāku. Vērpetes. Krāsns uguns. Silta grīda. Gandrīz izrotāta egle. Sejas atspīdums cūciņas vēderā. Sveču kastītes. Salda kanēļa smarža.

Un grāmata. Jā, beidzot, arī tā.

Lai arī šķiet, ka dažādības amplitūda ziemas dienā ir šaurāka nekā karstā, auglīgā gadalaikā, tā tomēr ļauj izjust emocijas, sākot no stindzinoša aukstuma līdz sildošu aitas vilnas čību omulībai.

Decembrī izlasītais subjektīvā izkārtojumā ziemai atbilstošās kategorijās.

Stindzinoša grāmata. Tila Lindemana „Messer”

messer-russie-2018.jpg

Nē, nē, uz Lucavsalu nedošos un arī grupas fane neesmu. Grāmatu iegādājos intuitīvi, tā iepakota glūnēja tieši uz mani un pirms pirkuma tika paņemta rokās reizes trīs. Aizgāju no veikala ar Lindemanu un Umberto Eko – pirkums, kura latviskais tulkojums, visticamāk, nekad pie manis nenonāks. Un trāpīju uz visiem 100. Eko šobrīd vēl lasīšanas procesā, bet jau varu atzīt par lielisku! Lindemans tika lasīts izteiksmīgā cīņā ar Ziemassvētku garu, kurš, ērti iesēdies mūsu ģimenes auto, vizinājās līdzi virzienā uz veikaliem pēc sazin kā… Lindemans ieteica nesteigties. Un pareizi ieteica.

Ilustrācijas grāmatā ir baisi stindzinošas, bet tik ļoti asi izstumjošas no visiem Ziemassvētku hygge slāņiem – sekojiet ieteikumiem, iegādājieties, ļaujieties pilnīgam stulbumam un trakumam, un bezjēdzībai… ho, ho, ho… Grāmatas noformējuma detaļas gan, jāatzīst, šur tur bija patiesi nepatīkamas, tikpat trakas kā Ziemassvētku gars :). Asiņu pilieni katrā lappusē simboliskā sasaistē ar nosaukumu. Nazis veic savu funkciju nepārprotami un trāpīgi. Turklāt asiņainie nospiedumi īsti, nevis mākslinieka izzīmēti…

Lai kāds neiedomājas, ka lasītājam ir jābūt ārprātīgam, lai šādu grāmatu izvēlētos. Kaut gan, visticamāk, Ziemassvētku dāvanai to neizvēlētos…

Dzeja… patiešām lieliska. Krājums ir bilingvāls. Vācu valoda pamatā, pretī – tulkojums.  Dubultais apvākojums. Uz noņemamā – pats autors gluži kā no „Rammstein” koncerta afišas, zem tā – puisēns, arī pats Lindemans, apmēram piecu gadu vecumā.  Jau provokācija, kuru netrūkst visa krājuma ietvaros. Kamēr lasīju, mašīnā sēdošais Ziemassvētku gars pamazām kļuva arvien klusāks un rāmāks. Visai mierīgi pabraucām veikalam garām. 🙂

 Un tātad – kam domāts krājums? Pirmkārt, grupas faniem – tas ir nevainojami noformēts, izaicinošs dzejas krājums atbilstošam noskaņojumam. Sekojoši – ikvienam, kam patīk literatūra, kurā pausts pretnostatījums meliem un neizteiksmīgumam. Ar vārdiem veikti dūrieni, domājams, ietekmēs arī visvienaldzīgāko lasītāju. Piebildīšu, ka dzejā nav nekā riebumu raisoša, ko, visticamāk, sagaida tie, kam Lindemana personība un radītais rada nepatiku. Tas ir skumjš domu plūdums pa vientulības upi, kas nes un nes, liriski izrēķinoties ar ikvienu sāpju iemeslu. Sajūsminājos par valodu, salīdzinājumiem, trāpīgām metaforām, kas ļauj saskatīt baiļu, sapņu, alku un cīņas uzbūvi. Ļoti smalki būvētas dzejas rindas blakus izaicinošām ilustrācijām – un rezultātā tapusi atkailināta, jūtīga grāmata, kura, lai arī tajā netrūkst pašiznīcinošā, var kādam noderēt cīņas motivācijai. Grāmata mani pārsteidza un ļoti iespaidoja.

Tiem, kas nosaluši, – ziemas kažociņš. Tikko iegādāts Marijas Parras „Vafeļu siržu” turpinājums, zinu, noteikti sasildīs lasītāju. No nesen izlasītajām sildoša grāmata arī bija tā, kas domātas bērniem.

Brīnišķīgi noformēta, skaista, neparasta un galu galā neaizmirstama grāmata (ir stāsti, kurus ļoti skaidri atceros no savas bērnības) – Radjarda Kiplinga „Blēņu stāsti”, kuru izdevusi „Zvaigzne ABC” 2017. gadā un kuru dažādos laika posmos tulkojušas V. Belševica un D. Grūbe.

300x0_blenu_stasti.kiplings_mazvaks

 

Roberta Ingpena ilustrācijas vien ir ko vērts. Ilustrators grāmatas pēcvārdā stāsta, ka Kiplings, neskatoties uz māksliniecisko spēju ierobežotību, radījis pats savas sirreālistiskas un melnbaltas ilustrācijas, kuras papildinājis ar gariem skaidrojumiem. R. Ingpens savu māksliniecisko papildinājumu grāmatā apvienojis ar īsu, vienkāršu komentāru par atspoguļoto. Lai arī mākslinieks apbrīno Kiplinga spēju radīt unikālus zīmējumus ar detalizētiem to skaidrojumiem, viņš pats vairāk runā ar zīmējumu. Un tiešām ļoti dzīvi un daiļrunīgi. Manuprāt, tieši ilustrācijas ir tās, kas padara izlasīto līdzīgu stāstam, ne pasakai.  Lai arī izdomājums un fantāzija grāmatā ir vadošajās pozīcijās, tēli ir reālistiski un notikumu apraksta vieglums ļauj daudz kam noticēt…   Grāmatas liels pluss ir autora labsirdīgā humora izjūta, viegla, gaiša pamācība, kas nelīdzinās nomācošai morālei, un gudra asprātība, kuru nereti bērni var gūt tikai grāmatās. Šī varētu būt viena no grāmatām, kas liecina par lasītāja raksturu. Stāsti ir ļoti dažādi, ar dažādu temperamentu, viedumu un joku devu. Pajautājiet lasītājam, kurš ir viņa mīļākais stāsts grāmatā, un jūs daudz uzzināsiet! Viens no maniem mīļākajiem stāstiem –  „Kaķis, kas staigāja, kur pašam patīk” …:) Žēl, ka šajā krājumā neietilpa „Riki – tiki – tavi” – mana visu laiku mīļākā Kiplinga pasaka (vai stāsts?).

„Mans prieks un acuraugs..” – uzruna, kas tiek veltīta lasītājam, ir silta un lasīšanu mudinoša. Vienkārši, mazliet naivi, ļoti skaisti stāsti, kas var uzmundrināt un nomierināt vienlaikus. Viss pasaulē ir kārtībā, un visam ir savi cēloņi un sekas.

Ziemas sniega pika. Iana Makjuana grāmatas, iztulkotas latviešu valodā, esmu izlasījusi visas. Autors man ir ļoti mīļš, katra grāmata – citāda un var izvērsties par diezgan neprognozējamu lasāmpieredzi.

Nupat izlasīju autora divas grāmatu krievu valodā, un tā bija viena no pēdējā laika labākajām izvēlēm, kas palīdzēja nomierināties traki straujajā decembra skrējienā, ļāva ātri vien novirzīt domas un pat dabūt ar kārtīgu piku pa galvu kādas nobeigumā. Kas var būt labāks, lai tiktu galā ar „Good Morning! Let the stress begin…”.  Lasīju grāmatas mazajos brīvbrīžos sadrumstalotā salikumā, kas, par laimi, nemazināja prieku.

Jāsaka, Makjuans ir nobeigumu meistars. Grāmatas izcils nobeigums ir pērle. Punkts vai jebkura cita pieturzīme, skaidra, izteikta, spilgta.

Vēl autors smalki atklāj dažādu profesiju iezīmes, par kurām lasītājs, iespējams, uzzina pirmo reizi.

Ien_Makyuen__Slastena.jpg

Grāmatā nevainojami atklāta vide septiņdesmito gadu aukstā kara laikā Anglijā, kad saspringti un pietiekami vērienīgi tiek attīstīta spiegu darbība. Galvenā varone, godīgi sakot, visas grāmatas laikā man nebūt ne simpātiska, ir viena no angļu specdienesta darbiniecēm, kuras galvenais uzdevums, ņemot vērā jaunās sievietes aizraušanos ar lasīšanu, ir gūt ietekmi par kādu daudzsološu jauno rakstnieku. Ietekmējošie centieni ātri pāraug mīlestībā, kam neizbēgami jāiet izaicinājumu ceļš.  Nobeigums – grāmatas lieliskākā daļa.

Šī, manuprāt, nav rakstnieka labākā grāmata, bet tajā ir viens no pēdējā laika lasīto grāmatu labākajiem nobeigumiem, tādēļ iesaku to šīs grāmatas daļas dēļ vien. Varbūt kāds pārmet grāmatai samērā garlaicīgu notikumu risinājum; atzīšos, man bija interesanti visu lasīšanas laiku. Bija interesanti Tomasa Heilija stāsti („grāmata grāmatā” paņēmiens man vienmēr ir paticis), ar nepacietību gaidīju, kā atrisināsies abu mīlestības stāsts, kas jau sākotnēji tika būvēts uz melu pamata.

Otra autora grāmata,

Ien_Makyuen__Zakon_o_detyah.jpg

lai arī ne tik pārsteidzoša savā risinājumā, varētu būt sniega pika tēmas pieteikumā. Ādamam ir 17 gadi un 9 mēneši, kas ir izšķirošs skaitlis romāna strīdus situācijas risinājumā. Viņam ir nepieciešama asins pārliešana, kas nedrīkst tikt novilcināta. Vecāku, Jehovas liecinieku, pārliecība to neļauj darīt, un šo lēmumu pieņem arī Ādams, pakļaujot sevi slimības nāvējošajam iznākumam. Ticība nosaka lēmuma vienvirziena izvēli. Tiesneses Fionas uzdevums ir šo lēmumu apstrīdēt vai akceptēt. Turpmākie notikumi, lai arī ārēji, pamatoti un objektīvi, ļoti niansēti atspoguļo Fionas iekšējās cīņas, kurās būtisku lomu spēlē Ādams. Šī ir sarežģīta un interesanta grāmata par pienākumu un dzīves galveno kaislību – vēlmi to dzīvot.

Grāmata, tāpat kā daudzas citas, ir ekranizēta, un Fionas lomu atveido brīnišķīgā Emma Tomsone.

Ceru, ka Makjuanu vēl tulkos un izdos arī latviešu valodā…

Varensievišķīga leduspuķe. Tāda sazarota, izstīgojusies pa visu logu, un tikai siltums var likt tai pazust.

Zane Zuste, Diāna Zande „Tarakāni manā galvā. Stāsti par sievietēm” (Izdevējs: Zvaigzne ABC)

300x0_tarakanimanagalva_978-9934-0-7954-2.jpg

Godīgi sakot, pat neatceros, kā grāmata pie manis nonāca. Varbūt viens no grāmatu šopaholisma tarakāniem, lai gan man šķiet, ka ne es par šo lasāmvielu naudu izdevu… Varbūt kāds ne pārāk smalki gribēja norādīt uz manām dīvainībām…? 🙂 Varbūt es pārāk daudz par to domāju? :))

Nu… man tiešām ne pārāk patīk grāmatas, kas līdzinās žurnāliem, tiem glancētajiem, kas cikliskā regularitātē publicē vienu un to pašu… Arī grāmata par tarakāniem kopumā stāsta par dažādām atkarībām, ar kurām cīnās sievietes (arī vīrieši, protams), par iemesliem un sekām, un to visu viedi komentē Diāna Zande. Ja ir interese uzzināt, kāpēc ir tik grūti veidot normālu komunikāciju ģimenē, kāpēc tik ļoti svarīgas ir citu domas, ko darīt ar tarakānu „Es neesmu laba mamma” vai ar idiotiem visapkārt utt., varu ieteikt. Bet iesaku tikai tiem, kas atbildes uz šiem jautājumiem tā nopietni nav meklējuši. Pārējiem, kas labi zina savus tarakānus un ar tiem ir pacīnījušies, iesaku grāmatu pašķirstīt pirms iegādāšanās…

Grāmata ir kvalitatīvā iesējumā, cietām lapām; godīgi sakot, pirmo reizi laikam padomāju par to, ka grāmatas ārējā kvalitāte ir pārāk laba…

Putenis. Arvis Viguls “Grāmata” (Izdevējs: Orbita) 

5b8652bee9a4d998688700.jpg

Un tagad iedomājieties ainu, kad ziemas aukstumā jūs atrodaties ārā pilnīgi nepiemērotā apģērbā, bet jums ir vienalga… Tik skaisti krīt pārslas, tik suģestējoša ir apkārtne… vai arī tik aizraujošs ir ārā pavadītais laiks, ka nekas nespēj ietekmēt iekšējo prieku. Grāmata, kurā gada …laikam nav nozīmes.

Dzejas grāmatas ir mana mīlestība ar otro elpu, jo tās lasu arvien vairāk un priecājos par gandrīz katru izlasīto krājumu. „Grāmata” nav izņēmums. Tajā apkopoti dzejoļi, kas jau ir publicēti ( un ne tikai latviešu valodā). Tātad krājums, kurā uzkrāts ļoti daudz, kas būtisks cilvēkam attiecībās ar sevi un cilvēku. Krājums intīms un personisks man kļuva 14. lappusē. Lasot „Frizētavā”, es arī atcerējos savu vēlmi pēc mauriņa un pulsa garuma matiem. Ir skaidrs, no kurienes tās rētas un kas jādara, lai par tām atriebtos. Jānogriež mati. Lai kļūtu brīvs, vienaldzīgs un niecīgs kā visi citi. Turpmākais krājuma lasījums rit manā vismīļākajā virzienā – dziļumā. Lakoniskais vāks ir kā viltīga norāde uz „neskati vīru pēc…”, lai gan manā pieredzē tieši vienkāršie grāmatu ievākojumi slēpj sevī visdziļākās domas.  Cauri daudzslāņainai ikdienībai brien cilvēks – ikviens, kurš sapņo par skaistumu, attiecību vieglumu, kļūdu labojumu iespējamību; un pretī brien cits – tas, kurš skaistumu pienaglos krustā, tas, kura palagi netiks izgludināti gludi, tas, kuram rētas ir vienīgā kamuflāža. Satiekoties nereti var izrādīties, ka viņi ir viens otra īstā seja… Tā es domāju līdzi dzejniekam, lasot „Grāmatu”.

..Kad es redzu pēdas, ko uz zemes

atstājuši cilvēki, dzīvnieki un putni,

es nedomāju par to, kurp un no kurienes tās ved,

es domāju par lietu,

kas tās noskalos..

Būtisks krājuma motīvs ir atmiņa.

Brīdī, kad vēlies to nogriezt kā kroni no galvas vai salabot kā zobu, atbrīvojoties no neciešamām sāpēm, vai iespraukties kaut kur starp laika svētās trīsvienības šaurajām svītriņām tur, pulkstenī, tā apstādinot iespējamību atmiņām nesaudzīgi postīt nepielūdzami uz priekšu vien ejošās laika vienības, acis ieplešas lappusē, kur sākas komentāri, kam seko piezīmes. Pagājība un alūzijas virpuļo tagadnei pāri un veic ierastu gājienu uz priekšu. Viss ir savijies putenī. Un laikam nav nozīmes. Ir tikai cilvēks.

..”Viņš mira janvārī, kad gads ir tikko iesākts..” Josifa Brodska elēģijas „T.S. Eliota nāves sakarā” sākumrinda Amandas Aizpurietes atdzejojumā. Tāpat kā Eliots, Brodskis miris janvārī.

Es nevaru par šo dzejoļu krājumu pateikt visu. Tas ir ņemams līdzi un lipināms klāt dienasgrāmatai. Tas ir šķirams un lasāms dienas miglas briļļu noņemšanai. Varbūt paraudāšanai. Vai atvieglotam smaidam. Vai izbrīnam. Vai dienas gudrībai. Vai nosūtāms pa pastu kādam īpašam cilvēkam. Tā, lūk, ir vieda un pārlaicīga grāmata, pēc kuras izlasīšanas ir viena doma – kaut tādu būtu vairāk!

Novēlu visiem patiesi izjust laika apstādināšanas brīdi…

 

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

3 comments

  1. Šo lasot, uzreiz safanojos un iedomājos, ka “Nazis” ir kaut kāds romāns, kaut kas jauns. Uzreiz gāju lūrēt vācu amazonē, bet, izrādās, tā jau pasen iznākusi. Nu nekas, pēc Tava apraksta liekas, ka derētu izlasīt 🙂

    Like

  2. Krievu tulkojums ir iznācis tikko. Vācu – pirms padsmit. Laba grāmata. Tāda…neaizmirstama 🙂

    Publicējis 1 person

  3. Nu jā, mācētu krieviski, lasīt tā 🙂

    Publicējis 1 person

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: