Apaļš. Tuvs. Un svešs.

BeFunky-collage.jpg

Pārdomas, kas neiederas sveiciena kartītē Latvijas dzimšanas dienā, un tomēr tās radušās 2018. gada novembrī…

Atsvešinātība esot mūsdienu cilvēka nolemtība. Dzīves pieredze, kuras laikā cilvēks attālinās ne tikai no apkārtējās pasaules, bet arī pats no sevis, precīzāk sakot, šie procesi neiztiek viens bez otra. Šī doma man saistās arī ar ilglaicīgajiem, spožajiem un ne tik… centieniem skaisti sagaidīt Latvijas 100 (pat nezinu, kāpēc jutos tīri vai atvieglota 19. novembrī, tas noteikti nebija tikai brīvdienas dēļ….). Tuvošanās un attālināšanās, dalīšanās grupās, ideju radīšana, balvu piešķiršana un saņemšana, talantu demonstrēšana, resursu izmantošana gudri un izšķērdīgi… , varētu turpināt. Jautājums par gala rezultātu atklāts – vai izjūtas ir tuvākas un siltākas vai attālinātākas un atturīgas…? Vai 100 līdzinās salūtam, kas zib un zūd, vai kokam, kas stādīts, kopts, augošs? Vai skaitļa apmērs ir korekts?

Lasīju un skatījos novembrim par godu, meklējot arī dažu atbildi.

Jana Egle „Svešie jeb Miļeņkij ti moj”

Svesie.jpg

„Miļenkij ti moj”, starp citu, bija viens no iemesliem, kādēļ grāmatu sāku lasīt. Dziesma man  ir īpaša. Ļoti daudz dziedāta. Un tās pieteikums pilnībā izsaka grāmatas saturu. Grāmata sastāv no astoņiem stāstiem, katrs nosaukts galvenā tēla vārdā. Un stāsti ir par latviešiem vai Latvijā mītošajiem – tiem, kas cieši saistīti un sarauti uz pusēm, un atkal saistīti. Katrs no varoņiem ir cietējs, rakstnieces rūpīgi izstrādāts tā, lai stāstam īsti derētu, un tas lasīšanas procesā traucēja, jo kopumā, lai arī pirmais stāsts vēl neatklāja turpmāko tēlu sasaisti un arī pēdējais ķēdi ar klikšķi nenoslēdz, tēlu rīcība, iemesli, sekas bija ļoti paredzami. Krāsu gamma ar Aļkas košajām drānām priekšplānā – pelēcīgā fonā  it kā nepareizi iekārtota, nevainojami, atbilstoši izciestajai emociju gammai izkrāsota. Un, jā, manuprāt, par daudz šabloniska bija arī šī metafora.

Stāsti lika domāt par piederību – gan to, kas pilsoniskā (kas tad Latvijā ir normāla dzīve, nemainīgā ritumā un kas šajā valstī ir piekaujams un izstumjams (un kādēļ?)?), gan to, kas liek cilvēkam spītīgi iecirsties pretim citiem. Esam gatavi neveidot vai raut pušu saikni personisku, vēsturisku traumu dēļ, savu ciešanu dēļ, un ikdienas brokastu deva ir viena liela tase sāpju, dusmu, aizvainotības. Tā skumji… Par mīlestību grāmatā stāstīts kā par grūti noturamu, neiespējamu, ko tādu, pēc kā pazemojoši jālūdzas. Kāpēc gan? Varbūt tā ir drosme, nevis pazemojums. Mīlestībai, manuprāt, vispār nav piemērojami īpašības vārdi. Tā vai nu ir, vai arī tās nav. Grāmatā visi ir ceļā uz laimi bez gulbīšiem un visādiem burvju ieročiem. Dažādi cilvēki, dažāda pieredze, kaut gan mērķī saskatāms kas ļoti tuvs un līdzīgs.

Mēs, latvieši, bieži esam svešie. Varbūt tādēļ, ka slinkie vai kautrīgie, vai bailīgie, vai aizvainotie, vai grūtības uz pleciem nesošie, vai pat citas piederības alkstošie… Es īsti nezinu atbildi, jo pati reizēm griežos svešu ceļu ļoti dažādu iemeslu dēļ.

Grāmata noskaņojumu radīja visai drūmu, tai pašā laikā lasīšanas process – raits un aizraujošs. Normāls, latvisks noskaņojums…

Andras Manfeldes „Kurš no mums lidos?”

lidos.jpg

sāku lasīt ar lielām gaidām. Gaidīju Tūves Jansones latvisko versiju un siltu grāmatu, veltījumu Karostas bērniem, kas pietiekami lielā mērā esmu arī pati, jo ļoti labi atceros bērnības spēles, kustīgo tiltu, neparastās būves un atmosfēru, kuru nerast citur Liepājā. Pirmās gaidas tika pieviltas, otrās – attaisnojās un pat transformējās neparasta noskaņojuma simboliskā nozīmē.

..aiz durvīm ved durvis, aiz durvīm durvis, aiz durvīm vēl vienas durvis..

manuprāt, nevainojams grāmatas reducējums vienas nodaļas virsrakstā. Trīs Karostas bērni dodas meklējumos – ir pazudusi Katedrāle – pati skaistākā ēka, bez kuras nav iedomājama vietējā ainava, bērnība, sapņi un realitāte. Un, lai to atrastu, ir jādodas ceļojumā, kas, protams, bērniem domātas grāmatas ietvaros ir īsts virpulis cauri fantāziju pasaulei. Ir neparasti tēli, kā Dusmu dāma, Tukšrosības kundze, Zvērlelles, Vienaldzības medūza, Betona Cilvēks… – daudz ko izsaka, protams, paši vārdi, tomēr, jāsaka, šajā neparastībā (kas tāda nemaz nav) pazaudēju bērnu grāmatām tik ļoti raksturīgo mīļumu, kas arī ir galvenais iemesls, kādēļ tās joprojām lasu. Tieši otrādi, lasot bija tā kā pavēsi, asociācijas ar asu un nemitīgu vēju, ar dusmām un bailēm, un uzvaru pār tām. Liepājai raksturīgi. 🙂 Grāmatā ir kaut kas no „Mazā prinča”, kaut kas no Skalbes “Ziemeļmeitas”, ir diezgan krasi pretnostatīta pieaugušo un bērnu pasaules izpratne, pat īpaši necenšoties tās satuvināt. Mazliet filozofijas, daudz fantāzijas, ļoti precīzi atainots Karostas realitātes noskaņojums, un vēl – patiešām lieliskas autores ilustrācijas.

Paula Bankovska „Kur pazuda saimnieks?”

9789934533860_19

arī ir autora ilustrācijas, akvareļi, kas pludina Latvijas vēstures stāstu. Bankovskis ir izcils, manuprāt. Gudrs meistars, kura slīpējumi ir viņa slepenie paņēmieni, lasītājs lasa un plūst rakstītajam un gleznotajam akvarelim līdzi. Jau ievads ar Friča Bārdas „Maza cilvēka vakara lūgšanu” un Heidegera līdzību par cilvēku un dzīvnieku ir nešaubīgs trāpījums lasītāja interesei.

Stāsti par mūsu vēsturi, kas skaudra un grūta. Stāsta dzīvnieki par cilvēkiem. Un tie ir ļoti precīzi redzējumi. Dzīvniekam nenoliedzami ir vairākas priekšrocības pasaulē, kurā mīt arī saimnieks. Dzīvnieka izdzīvošanas instinkts, fiziskās prasmes un maņas ļauj gana veikli noturēties un izturēt arī tad, ja deg saimniecība, saimnieki aizbrauc un atgriežas (vai neatgriežas), kad jūt gaisā asiņu balss sveicienu. Dzīvnieks nav viltīgs, savtīgs, viņš nemanipulē un neiekaro. Un reizēm ir daudz gudrāks par cilvēku.

Visi stāsti ir brīnišķīgi uzrakstīti. Katrs ir negaidīts savā sniegumā, dzīvnieka izvēlē, šķiet, lolots un lobīts ilgu laiku. Atslēgas, kas piesaka stāsta vēsturisko pamatu, slēdz arī lasītāju. Vaļā un ciet.

Šeit ir stāsts par Krievijas impērijas ietekmi Latvijā (un arī paša stāsta noskaņā, deminutīvajā attieksmē un kādas slavenas pasakas karikatūriskajā sniegumā), par Raini un Aspaziju, kuru dzīve skatīta, protams, kaķa acīm.  Stāsts par 30-tajiem kā sunīša Bonzas izšuvums kārtējā neveiklajā sadzīves situācijā, kam blakus paštaisni izrīkojas Ulmaņa apvērsums. Par dziedošu mājas putnu, kura dziesmai lemts apklust līdz ar tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kas apjukuši dodas uz Sibīriju. Ir arī samērā vienaldzīgais kaķis, kam vēsturiskās maiņas asociējas ar izmaiņām ēdiena bļodā. Un, ja tās ir uz labu, tad vēsturiskais fons top vēl jo neinteresantāks. Vēl vienas pasakas variācija, kurā dzīvās radības zivtiņas Zeltītes galvenais uzdevums ir, protams, īstenot saimnieka trīs vēlēšanās, kas, atkal patapinot no senlatviska (un cittautiska) sižeta, ir apdomīgi neapdomīgas, un ļoti liktenīgs ir to izpildījums Otrā pasaules kara laikā. Padomju laika kopīpašumā nonāk kāds čigāna mīlēts vienīgais zirgs. Cita padomju laika aina iezīmējas Žaņa sarunās ar cūkām, kuru dzīve kā jau kolhozā rit kopskaņu jūklī (a la fermā…), un grūti nomanīt brīdi, kurā cūka top cilvēciska un cilvēks…par cūku. Gandrīz cilvēks, gandrīz kaķene Rudīte greizsirdīgā cīņsparā par saimnieka uzmanību. Kāda muša spindzošā apspiestībā un dziņā pēc gaismas un brīvības, gluži kā kāds no vecajiem, kas pilnu mūžu dzīvojis nemitīgā, brīžam nesaprotamā un apdullušā cīņā un kā bumerangu piedzīvo līdzīgu aiziešanu. Krājums noslēdzas ar apokaliptisku ainu par pasauli, kurā joprojām valda instinkti un izmisīgas ilgas pēc saimnieka,  bet kurā nav gandrīz neviena, kas varētu par tādu tapt. Un tas veido apli – atgriešanos sākumpunktā, mītā par cilvēku, kas sastop un pieradina savu pirmo suni, un varbūt attopas, veidojot jau citādu vēsturi.

Dzīvnieki par saimniekiem stāsta ļoti līdzīgā valodā. Varbūt tādēļ, ka viņi ir tuvāki nekā cilvēki, un barjeras ir ne pašu sabūvētas.

Bet naktīs, kad debesīs apaļš mēness, es tumsā saklausu tālas balsis. Tikai cilvēkiem šķiet, ka mēs rejam, mēs kaucam. Tā mūsu senču asiņu balss, un šādās naktīs to dzirdam – mūs kopā saucam.

Jau minēju, ka ilustrāciju izpildījuma tehnika ir izvēlēta ļoti atbilstoši stāstu saplūšanai citam ar citu. Lai gan vēsturiskie notikumi nav paredzami un to gaita ir saraustīta, visbiežāk –  ciniska un traģiska, dzīves ritma plūdums ir pārlaicīgs un pārcilvēcisks, un pārdzīvniecisks.

Patiesi ieteicama grāmata ikvienam, kas, šķiet vairs nesaredz savu vietu, savu šodienu un vēsturi – lasītais skatījumā „dzīvnieks pret cilvēku” patiesībā ir ļoti „par cilvēku” un par viņa pretrunīgo cīņu pašam pret sevi, un tikai. Šo grāmatu ieliktu obligāti ieteicamajā sarakstā skolu jauniešiem, tajā ir ko analizēt gan no teksta, gan kultūras, gan vēstures viedokļa.

Grāmatā ir arī stāsts „Pērlīte” – pērļu vistiņas paļāvības pilns, mulss stāstījums par mīļu saimnieka meitu Libi, par abu silto draudzību un negaidīto šķiršanos. Par nojausmām, par bailēm un cerībām. Vēsturiskā atslēga šim stāstam ir 1941. gada nogale, kad Rīgas ebrejus piespieda apmesties nožogotā teritorijā, vēlāk aizvedot uz Rumbulas mežu un nogalinot.

Stāstu izlasīju pēc filmas „Tēvs Nakts” (rež. Dāvis Sīmanis)

138698__5bd711778a078.jpg.jpg

noskatīšanās un tikai tad ļāvos emocijām, kas filmas laikā aizturējās pašas. Žaņa Lipkes šaubas, bailes, varonību, kas auga un īstenojās pati, vien iesējot pavisam mazu cilvēcības sēklu, kura citā cilvēkā, visticamāk, nemaz neizdīgtu, izcili atveido Artūrs Skrastiņš. Man šķiet, ļoti trāpīgs vēstures attēlošanas veids ir iekšējas cīņas spogulis, kuru šodienas cilvēks, pat ja tas ir talantīgs režisors vai aktieris, var tikai minēt. Skrastiņa seja kā zeme… Kā spogulis, kurā skatītājs redz sevi jautājam, kā rīkotos viņš, vienkāršais zemes iedzīvotājs, atrodoties starp apstākļiem un izvēli. Ja kāds filmā saredz par daudz tuvplānu, iespējams, tās skatīšanās laikā ir tīri vai nomocījies bijis – tik daudz iekšienes uz āru…Un laika saplūšana… Baisie vēstures notikumi un šodienas neretais absurds, kurā arī cīnītāju pietrūkst. Jēdzieni tie paši, izpratne, visticamāk, cita. Drosme. Veiksme? Kas tās bija toreiz un šodien?

Filmā vēl izceļu upes tēlu, Lipkes sievu, mazo puiku un operatora darbu.

Novembrī šķita, ka nepaspēju. Nepaspēju izsekot saukļiem par apaļo jubileju (kas joprojām manās domās tāda nav…), nepaspēju laikā izteikt sajūsmu, pareizi piespraust lentīti. Gribēju apstāties un ieraudzīt jēgu. Dažu reizi izdevās, un paldies par to arī izlasītajam un redzētajam. Par laimi, simtam seko turpinājums, un tam es ticu vairāk.

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

4 comments

  1. Biju uz Bankovska grāmatas prezentāciju. Toreiz bija iespēja izsolē iegādāties grāmatā saliktos akvareļus. Tos gan bija iegādājies viens īsts fans, tāpēc klātesošiem tika mazākas dāvanas, proti, bija dažādi jautājumi par vēstures tēmu un varēja laimēt izprintētu versiju zīmējumiem. Es arī pie viena tiku 🙂 Grāmatu gan vēl neesmu izlasījis.

    Publicējis 1 person

  2. Varu tikai apbrīnot ne tikai spēju talantīgi rakstīt, bet arī veidot ilustrācijas. Lieliskas! Arī Manfelde mani pārsteidza šajā ziņā. Stāstiņš par prezentāciju jauks! 🙂 Kāda bija sākumcena, atceries?

    Like

  3. Nezinu, kāda bija sākumcena, bet visu uzreiz savāca viens īpašnieks, par katru samaksājot 100 eiro 🙂

    “Bankovskis ir ne tikai stāstu, bet arī krājuma ilustrāciju autors, un tieši viņam radās ideja, ka grāmatas atvēršanas svētki jāpārvērš par labdarības akciju, izsolot grāmatas 13 ilustrāciju oriģinālus – A3 izmēra akvareļus (297×420 mm) –, bet iegūto naudu ziedojot dzīvnieku labestības namam “Dzīvnieku draugs”.”

    Like

  4. Tikko apskatīju, tomēr bija sākumcena. Tā bija 5 eiro 🙂

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: