Rudens un kategorijas

BeFunky-collage

Tik mainīgā drēgnumā un vējā tā vien vilina pašam radīt omulīgo. Krāsās, krēmīgos, karstos dzērienos, ugunī, grāmatās. Un atjaunot garšīgu recepšu un grāmatu sarakstu krājumus. Grāmatu vēlmes esmu apkopojusi vismaz gadam… Taču, pielāgojoties šī gada straujajiem rudens pārlēcieniem no siltā aukstajā, izlasītais īsti nekādam sarakstam nepakļaujas. Ja nu vienīgi Gaļinas Juzefovičas grāmata, kas pati ir saraksts.

“О чем говорят бестселлеры. Как все устроено в книжном мире”

big

 der turēt labi redzamā vietā un ieskatīties jebkurā gadalaikā. Jāsaka gan, sadure ar krievu literatūru mīlošu lasītāju šeit pieminēta bieži, tomēr, kā minēts nosaukumā, daudz stāstīts par grāmatu popularitātes mītiem un patiesību. To lasot, atcerējos par  grāmatu, kas var dziedinātun vēl joprojām gaidu iztulkotu un pieejamu arī latviešu valodā lasošajam. Grāmatas par grāmatām ir lipīgas. Tās pielipina lasāmkaiti – gribas izlasīt visu, par ko tik aizraujoši stāsta autors, saraksts pēc saraksta top un reizēm tā arī paliek neatšķirts no jauna. Ja autors ir filologs, gudrs, nerimtīgi lasošs, lieliski orientējas pasaules literatūrā, pat tad, ja viedokļi nesakrīt, saruna ar lasītāju grāmatā jau solās būt baudāma. Un šī grāmata tāda ir.

Ieteicamo grāmatu saraksti daudziem lasošajiem patīk. Apkopojumi, kas rada noskaņojumu, vairo iegādāto grāmatu skaitu, popularizē… Arī Juzefoviča iesaka, un grāmatas, kuras izlasīt vēlos, atzīmēju. Bet autore ne tikai iesaka, arī šifrē, atklāj kritērijus, kas nosaka grāmatas izvēli. Tas var būt izdevējs (jā, piekrītu, tam ir noteicoša loma pat mūsu, latviešu, mazajā grāmatu tirgū; ir izdevniecība, kuras grāmatu piedāvājumam eju garām, un ir tāda, kuras piedāvājumā ielūkošos vienmēr), arī tulkotājs (ļoti vēršu uzmanību S. Brices, M. Grīnbergas, D. Meieres u.c. tulkojumiem), redaktors savukārt ir grāmatas kvalitātes apliecinājums. Autore vērtē arī grāmatu pārdošanas apjomu iemeslus. 19. gs. beigās Ž. Verna “80 dienās apkārt zemeslodei” sasniedza šķietami tam laikam neiespējamo – vairāk nekā 100’000 grāmatu tirāžu, bet 1936. gadā ASV teritorijā vien M. Mičelas “Vējiem līdzi” jau miljons eksemplāru. Un grāmatu par Hariju Porteru pārdošanas līkne līdzinās raķetes lidojumam – 1. grāmata ar 500’000 eksemplāru tirāžu, bet 7-tā jau tika tirgota 11 miljonu eksemplāros pirmajā pārdošanas dienā, vēlāk sasniedzot auditorijas skaitu, kas tuvinās miljardam. Grāmatas izvēlas kā interesantu, terapeitisku, izzinošu, empātiju veicinošu (utt., u.tjpr.) laika pavadīšanas veidu, un to izvēle nav nejauša.

Ļoti interesanta bija nodaļa par bestselleru kā sociālu eksperimentu (kur cita starpā apspriesta arī 2016. gadā visvairāk apspriestā grāmata visā pasaulē (H. Janagiharas “A Little Life”).

Lasošas sabiedrības atsaukšanās uz t.s. “personības trendiem” – ciešanas ir interesantākas par to neesamību – šis patiesi varētu būt minētās grāmatas moto.

Tam seko nodaļa par grāmatu kā manipulāciju, kas ir viltīgs emocionālais slazds, kā arī par grāmatas masu psihoterapeitisko efektu (piemēram, latviešu grāmatu sērija “Mēs. Latvija. XX gadsimts”, manuprāt, ir sasniegusi gluži neticamo – protams, to nevar salīdzināt ar grāmatu pārdošanas tirāžu lielajās pasaules valstīts, tomēr tika sasniegta vien no augstākajām latviešu literatūras popularitātes virsotnēm, lasītājam gūstot arī jau minēto ietekmi – tās vēsta par vēsturi, liek līdzpārdzīvot, caurausties pašam.

Par prēmijām literatūrā (Nobela, Bukera, protams), Tolkīnu, Lindgrēni, žanru maiņu, detektīvu struktūru (tieši tās dēļ šo žanru reti izvēlos), lasītāju mīlētu grāmatas varoni, par to, kā lasa mūsdienu bērni (piespiest mūsdienu bērnu lasīt līdzinās ugunskura iekuršanai lietus laikā.. – tādu ar sabiedrību apspriestu domu min Juzefoviča, jautājošajam uzdodot pretjautājumu: “Vai jūs pats lasāt?”…)  – daudz ideju, vērtīgu domu. Iesaku grāmatu visiem lasītājiem. Un ļoti vēlētos kādu saturīgu, plašai auditorijai domātu grāmatu par grāmatām, izdotu latviešu valodā… (nevis specifisku zinātnisku rakstu apkopojumu vai īpatnā valodā pabiezu monotonu plūdumu, vai ārkārtīgi “pērļainu” (ar to es domāju kaut ko līdzīgu aforismiem) īpaši mākslinieciskā iesējumā iepakotu grāmatu, kuru pat pašķirstīt pirms iegādes nav iespējams, jo tā ir vēl nesaprotami, dabai nedraudzīgi iepakota).

Bjankas Bellovas “Ezers”

csm_Ezers_vaks_c026670b23.jpg

Izdevējs: Pētergailis, no čehu val. tulk. H. Lapiņa

arī ir piemērota kādai no kategorijām – grāmata ir ieguvusi Eiropas Savienības Literatūras balvu 2017, kā arī Čehijas Nacionālo jaunatnes literatūras balvu. Taču, lai piedēvētu žanrisku piederību, man šķiet, ir jāspēj sajust Nami izsalkums, tukšums un pavisam vieglie pieskārieni sapnim. Nav kategoriju un struktūras, ir smalka sasaiste ar lasītāju, kas grāmatu saprot.

Veltīts cilvēkiem ceļā

Grāmatas galvenais varonis Nami ir zēns, kura skaudrajam pieaugšanas stāstam lasītājs var peldēt līdzi, bet ar niršanu ir kā ir…, ezers žūst. Bet līdz šai ligai tas ņēmis daudzu dzīvības: gan to, kas patvaļīgi metušies dzelmē, gan to, kurus ziedojuši Ezera Garam. Un izrādās, arī žūstot tas turpina alkt. Tāda, lūk, metafora…

..daļu sevis atstājis cilvēkos, kurus mīlējis, un nu pašam vairs nav atlicis nekas..

Domāju, ka grāmata patiesi varētu patikt visiem, kam nācies dzīves gadus (vismaz šādu laika mērogu) pavadīt ietiepīgos meklējumos, vai tiem, kas tos atceras. Nami meklē savu māti. Patiesībā sižetu nemaz nedrīkst atklāt, jo tas apļveida ritējumā skarbi atklāj arvien jaunus pavedienus, līdz aizslēdzas. Šādi apļi savijas ik dienu un ir saistīti ar cilvēku,  kas draudzējas un naidojas ar dabu. Tā strīdas, glāsta, vilina un nogalina pretī. Un, lai arī grāmata ir par vietu kaut kur pasaules galā, par ezeru, kura nav, es sacītu tā ir par jebko, ko daba dāvājusi mums skaistu un ko skarbi iznīcinām paši, brutāli izrokot arī savu iznīcību.

Pēdējā laika viena no raupjajām lasīšanas pieredzēm tiešā trāpījumā. Ļoti iesaku.

Skaudrai realitātei pretī nebeidzama fantāzija, kas rotaļājas ar lasītāja iztēli.

Italo Kalvīno “Neredzamās pilsētas”

Kalvino_wp

Izdevējs: Neputns, no itāļu valodas tulk. D. Meiere, ilustr. E.Brasliņa

 var sākt lasīt no jebkuras vietas. Šķiet, sižetiskas kustības grāmatā nav. Ikviena izdomāta pilsētvide ar izdomātu (ir daži izņēmumi) nosaukumu, atmiņām, zīmēm, vēlmēm un redzējumu ir atpazīstama tikai valodas spēlē, jēdzienos un rotaļā ar realitāti. Jo kāpēc gan lai izdomātais nebūtu īsts? Un kāpēc gan lai teksts, kas ir pilnīga fantāzija, būtu mazāk nozīmīgs par realitātes atspoguļojumu? Ja vien tas spēj raisīt emocijas, uzjundīt atmiņas un atpazīt savus sapņus, tad…, atsaucoties uz iepriekšminēto, nevienai cilvēka veidotai kategorijai vai piesaistei žanram nav nozīmes.

Grāmata sākas ar vēstījumu par hana Hubilaja un Marko Polo neparasto sadarbību. Marko Polo apraksta pilsētas, ceļojums caur kurām savijas fantāzijā par tām. Abu tēlu dialogi periodiski iejaucas neparastajā pārvietošanās stāstā. Tie ir jautājumi un atbildes, kas rada jautājumus. 9 nodaļas, 55 pilsētas, katrai savs vārds un vēl caurviju nodaļu un pilsētu saspēle. Dialogi, prozaisks vēstījums, poētiska virzība. Šķietami sarežģīta struktūra, kuru pilnībā izlīdzina fantāzijas plūsma. Tā patiešām ir, mans grāmatas eksemplārs atkal pilns ielocītu stūru, viens citējums pēc otra, un apstāties ir grūti. Marko Polo tēls sasaucas ar lasītāja realitātes pieredzi un zināšanām, taču fantāzija ir kā cīņa ar visu tajā pretrunīgo. Laiks, vēlmes, nāve – mūžīgas un atkārtotas tēmas, kas atkārtojas arī pilsētu aprakstos.

Vai kādreiz esat domājuši par savu pilsētu? Un, ja tādu esat atraduši, tad kāpēc tā ir kļuvusi par tik ļoti savēju ? Tā pielāgojas vai ceļotājs tajā kļūst līdzīgs pilsētai? Izdoma vai īstenība? Ja pilsēta ir faktiska, tad izjūtas tomēr ir katram savas, un tajās realitāte – atkal katram sava…Tādu tīklu savij lasītāja prātā Kalvīno, un tas ir smalks un ķer sapņus. Neredzamais kļūst ļoti labi redzams.

Brīnišķīgs tulkojums un ilustrācijas. 

..šīs pilsētas īpatnība ir tā, ka, ierodoties šeit kādā septembra vakarā, kad dienas saraujas īsākas un reizē iedegas visas daudzkrāsu lampas pie ēdienu veikaliņu durvīm, un no kādas terases sievietes balss sauc: ūū!, ceļinieku pārņem skaudība pret tiem, kuri tagad domā, ka līdzīgu vakaru jau ir piedzīvojuši un toreiz bijuši laimīgi..

..Ikviena pilsēta savu formu iemanto no tuksneša, kuram pretojas..

..Katru jaunu pilsētu sasniedzis, ceļinieks tur atrod daļu savas pagātnes, ko domājās zaudējis..

Par kategorijām un t.s. rudens grāmatām, kas rada omulību, – …lasiet grāmatas, kas jūs dara laimīgus un nelaimīgus (līdzpārdzīvojot vai arī tādēļ, ka grāmata ir jāver ciet…) vienlaicīgi. Tādā līdzsvarā jebkura pelēcība ir nespējīga iejaukties.

 

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

3 comments

  1. Pateicoties Tavam aprakstam, gribas Ezeru lasīt. Listē jau bija, bet tādā tālākā 🙂

    Publicējis 1 person

  2. 🙂 “Ezers” ir mans šī gada pārsteigums. No grāmatas nepavisam negaidīju to, ko tā iedeva un atstāja. Noteikti izlasi!

    Like

  3. Sarunāts. Noteikti izlasīšu 😉

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: