Vientulība un burzma. 2 grāmatas

BeFunky-collage

Rudens vienmēr ir bijis pielāgošanās izaicinājums. Šogad tas ir neparasti silts un izjūtas ir citādas – lēns kāpiens, ūdens temperatūru pārbaudot. Kaut gan gadalaiku pārvērtības ir brīnumainas, īpaši tad, ja tiešām var ļauties desmit piecpadsmit minūtēm dienām, kad apstāties un skatīties, neko nerunājot, nekur nesteidzoties. Guvu diezgan nopietnu sportošanas traumu un biju spiesta iet lēnām, ļaujoties sāpēm. Meža ceļā uz mājām manīju beigtu peli, man garām pasteidzās (tieši tik lēnām es gāju) divas vaboles – viena – liela un zaļa, otra – sīka, spīdošiem sāniem. Biju viena ar šīm sīkbūtnēm, kas trauc izdzīvot un kaut kur pa ceļam tā arī paliek – saspiestas, sabrauktas… Mans rudens šogad ir par sīko burzmu lielajā pasaules vientulībā, un otrādi. Un tādas arī grāmatas.

Jāsaka uzreiz, ka par grāmatām, kas joprojām kutina prātu, sirdi un visas iespējamās maņas, ir visgrūtāk stāstīt, jo nonākt pie tās vienas skaidrās domas, kurai ļaut iekabināties viedoklī, ir sarežģīti, tai pa visu jaucas emocijas un iespaidi.

Septembra sākuma grāmatas ir lielas. Sākšu ar to, kuru esmu lasījusi vislēnāk, laidusi cauri gandrīz visai vasarai, atstājusi, pametusi, atkal sākusi.

Olīvijas Lengas “The Lonely City”

s-l640.jpg

iesākumā ir fotogrāfija, kurā atspoguļoti lielpilsētas debesskrāpju neskaitāmie logi – katram savs nolūks, aiz katra sava jēga un cilvēks (-i) un, jā, protams, pa vidu šai bezpersoniskajai daudzgalvainībai ir krietni jāpasvīst, lai gūtu vairāk nekā zaudētu. Atzīšos, grāmatu sāku lasīt ne tādēļ, lai risinātu kādu globālu jautājumu vai īpaši mocītos ar urbanizācijas nospiedumiem manā dzīvē. Es ļoti mīlu vienatni. Un to esmu mīlējusi vienmēr. Jūtos laimīga vietā, kur mani nepazīst un kur ir tik daudz mirkļu, ko tvert un par kuriem no sirds sajūsmināties, tajā pašā laikā visu sakrāto paturot sev un varbūt kādam tuvam līdzbiedram vai kamerai. Un tieši pretēji – nepavisam nemīlu publiskus kopā sanākšanas brīžus, kuros ir jāveic noteikti rituāli vai jānīkst stundu pēc stundas notikumā, kam neprotu piešķirt jēgu. Man nepatīk klausīties pļāpīgos stāstos, simtreiz atkārtotās frāzēs, es jūtos nogurusi no šādas manā dzīvē iekārtotas socializācijas. Tādēļ grāmatā par vienatni burzmā meklēju kādu apliecinājumu un, iespējams, kāda ilgi atkārtota jautājuma izdzēšanu. Tomēr šīs grāmatas lasīšana izrādījās īsts darbs, jo nemitīgi šķirstīju dažādu informāciju internetā, tik ierosinoši bija starta šāviņi. Biogrāfiju fakti, fotogrāfijas, vēl vairāk informācijas, un kopumā – pati grāmata izrādījās īsta lielpilsēta. Edvards Hopera mākslas pasauli arī atklāju no jauna, un gleznās atradu to, ko meklēju.

EH2136-1000x1000

E. Hopers. Nighthawks. Un interpretācijas…

Endija Vorhola personība un radītā blakusdimensija ir interesējusi vienmēr. Henrija Dārdžera citādā pasaule ir mulsinoša, dzīves un pēcdzīves stāsts – saprāta un pārprāta cīņa pašam vien izprotamā personiskajā attiecību modelī ar ārpasauli. Stāsts par Deividu Voinaroviču, poļu izcelsmes avangarda mākslinieku, kurš Ņujorkā dažādos pašizpausmes meklējumos piedzīvo īstus visus deviņus lokus un mirst no AIDS, nodzīvojis vien 42 gadus, man padevās visgrūtāk. Bija smagi lasīt par cīņu ar sabiedrību, par tiešām īstu, nerimstošu cīņu vēlmē būt asi godīgam, neprognozējamam (kādēļ droši vien bīstamam) un pretrunīgam – raugoties uz šādu opozīciju no sabiedrības viedokļa, ir skaidrs, kurš ir zaudētājs; Voinaroviča dzīvesstāsts arī ir bez jebkādu priekšrocību piedāvājuma, tomēr, ja uz šo cīņu skatās no vientuļa cīnītāja skatu punktu, uzvaras jēga pilnīgi noteikti ir pavisam cita.

Gaidīju pavisam citādu grāmatu – ja nebūtu paralēli pētījusi mākslinieku izpausmes interneta dzīlēs, diez vai būtu guvusi gandarījumu pēc izlasīšanas. Jo grāmatā aprakstītā vientulība ir tumša, smaga, nesaprasta, tik ļoti nesaprasta (vientuļie gan īpaši pēc sapratnes nealkst…), AIDS tēma – šausmīga, prostitūcija, degradācija, brutalitāte, arī perversijas… Klausa Nomi akcentētā marionetes ideja – ļoti skumja… Vienlīdzības zīmi starp autsaideru un vienatni es tomēr nelikšu… Gribētos citu grāmatas virsrakstu, tomēr jāatzīst, ka arī vientulībai, tāpat kā mīlestībai, laimei, naidam, ir daudz iemeslu un izpausmju – no romantiskas un melanholiskas rudens smaržas līdz bezcerībai un traģēdijai…

Es nez vai būtu jelkad guvusi tieši to informāciju un tieši tādā mani bagātinošā devā, ja ne Olīvijas Lengas grāmata. Par laimi, Edvards Hopers – īsts gaismas stars grāmatā – un visai negaidītais nobeigums ir tie, kas grāmatu un manu darbu paralēli lasīšanai sakārto visai krāsainā pieredzē. Un manu mīlestību pret vienu nemazina…

Lai jūs nemulsina un nenobiedē Žorža Pereka “Dzīve lietošanas pamācība” apjoms –

tSorOkamDhex_400x600_2mRPEZPf

Apgāds “Mansards”. Tulkotāji – īsti varoņi…

tā ir patiesi dinamiska grāmata, sastāvoša no pārsteidzošiem dzīvesstāstiem un elementiem, kas sasaistīti veido kādu nebeidzamu dzīvi. Stāsts vedina stāstu – ķēde ir nepārraujama, un grāmata tieši tādēļ – tik apjomīga, un nevienā lappusē tā nav slīdēšana liekvārdībā, detaļas ir smalkas – īsta leļļu māja no sērkociņiem. Smalka dzīves enciklopēdija. Grāmata ir ļoti atšķirīgs guvums manā lasīšanas pieredzē. Žoržs Pereks arī ir mākslinieks, eksperimentētājs (atsaucoties uz Olīvijas Lengas apkopojumu), kurš acīmredzot nebaidījās riskēt un tikt nesaprasts. Palindroms, sastāvošs no 1247 vārdiem – lūdzu, grāmata bez patskaņa – pārsteidzoša valodas spēle, kas ļāvusies pat tulkotāju darbam.

3d44665636c579ad2d97a774e4200d34.jpg

Žoržs Pereks. Ideja par puzli.

“Dzīve lietošanas pamācība” lasītājs ir apsēdies pie balta audekla un sāk līdzi autoram vilkt līniju pēc līnijas. Būvēt daudzstāvu namu. Konstrukcijas ir sarežģītas, telpas un iedzīvotājus – grūti saskaitīt, priekšmetu – tūkstošiem. Ēna, gaisma, logi, durvis, sadzīves smalkumi, laika zobs un jaunieguvumi– tās ir kā katra mājas iedzīvotāja rakstura iezīmes. Romāna forma un saturs ir saskaņoti harmonijā, kas liek aizrautīgi un ātri lasīt nodaļas, kuras veltītas gan kādam no iedzīvotājiem, gan konkrētai ēkas lokācijai. Parīzes nams, metodiski pa stāvam, dzīvoklim un telpai aprakstīts, sasaista stāstu pie stāsta un veido grāmatas ievadā minēto puzli – gabalā pie gabaliņa kopā salīp kas šķietami nesavietojams, veidojot dzīvi, tieši tik krāsainu un dažādu, kādu nu katra mūžā lemts piedzīvot. Autors ir noņēmis fasādes sienu un ielaidis namā lasītāju. Jebkam, kas šķiet banāls un ievērības necienīgs, Pereks piešķir slāņus un jēgu, šeit nav neviena triviāla varoņa. Bagāts opermīlis, akrobāts, argentīniešu lidotājs, virēja un arheologs, ķīmiķis un virēja utt.– par viņiem arī stāsti. Tēli, to rīcību motīvi, seku ietekme – tā arī ir autora spēle ar lasītāju. Stāstu savijuma mezgls ir Bārtlbūts, kura dzīves mērķis var kādam šķist traks un bezjēdzīgs – desmit gadus apgūt akvareļmākslu, divdesmit – apceļot pasauli un reizi divās nedēļās uzgleznot akvareli (kopā 500 vienāda formāta marīnu), divdesmit pēc tam – hronoloģiskā secībā izkārtot akvareļu puzles. Un tad…

nogādātas uz to pašu vietu, kur – pirms divdesmit gadiem – tās tika uzgleznotas un iemērktas balinošā šķīdumā, no kuras tiks izvilkta tikai vatmaņa lapa, balta un nevainīga.

Tādējādi no šīs operācijas, kas piecdesmit gadu garumā būs pilnīgi mobilizējusi tās autoru, nepaliks nekādu pēdu.

Stāsti ir atšķirīgi un savienoti ne tikai šķietami neīstenojamas idejas puzlē, Pereks spēlējas ar sižetu, ar kompozīciju (to var lasīt dažādos veidos, piemēram, nevis lappušu secībā, bet atbilstoši stāstu izkārtojumam pa stāviem un dzīvokļiem), ar valodu (citējot un imitējot gan Kafkas, gan Borhesa, gan Džoisa, gan Tomasa Manna, gan Verna un Stendāla, un vēl… stilu). Autors sadrupina jau minēto ēku…

Kurš gan, stāvot kāda Parīzes nama priekšā, nav iedomājies, ka tas ir neiznīcināms..

Grāmata, kurā atdzīvojas ne tikai labirintā izkārtotie stāsti, bet arī lietas. Antropomorfas detaļas. Lietas šeit nekalpo cilvēkiem, tās nosaka likteņus. Un to ir tik daudz… Cenšoties izsekot dažādu elementu uzskaitījumam, lasītājs, brīdinu, var nonākt transam līdzīgā stāvoklī, no kura atbrīvoties var palīdzēt kāds satriecošs, liktenīgs pavērsiens, kura iznākumā lietas turpina dzīvot arī tad, kad cilvēka vairs nav…

Kāpnes viņam katrā stāvā glabāja pa atmiņai, emocijai..: kāds žests, smarža, troksnis, gaismas ņirba, jauna sieviete, kas dzied operu ārijas, spēlēdama sev klavieru pavadījumu, neveikla rakstāmmašīnas klaboņa, noturīga krezola smarža, nejaušs izsauciens, kliedziens, balsu murdoņa, zīda un kažokādu čaukstoņa, žēls ņaudiens aiz durvīm, dauzīšana pa sienām, uz čerkstošiem fonogrāfiem nebeidzami nodrillēti tango vai septītajā stāvā pa labi Gaspāra Vinklera finierzāģa neatlaidīgā dūkoņa, uz kuru trīs stāvus zemāk, ceturtajā pa kreisi, joprojām atbild tikai neciešams klusums..

Es esmu šo grāmatu izlasījusi, tomēr esmu pilnīgi pārliecināta, ka tomēr neesmu. Žorža Pereka pārsteigumi un noslēpumi aizlīmētās aploksnēs, kaut kur zem kādas gultas paslēptās, tā arī ir palikuši neskaidroti. Šī grāmata pat varētu būt tā, kuru vienīgo izvēlētos lasīšanai kādā nošķirtības situācijā. To var lasīt dažādos veidos, atklāt no jauna, zīmēt līdzi namu, atcerēties iepriekš lasīto, sasaistīt kopā, un tik un tā… līdz galam neizlasīt. Varētu pietikt viena lasītāja mūžam, lai sakrātu pieredzi labirintu šifrēšanai.

Pārsteidzoša grāmata, kas domāta tieši tik plašam lasītāju lokam, cik tajā uzskaitīto likteņu stāsti – lasi un pēti vai arī vienkārši – lasi, aizraujies un baudi, un nemani, kā paskrien laiks.

Grāmata – spēle. Galda spēle “Dzīve”, kurā galdam pretī – Žoržs Pereks. Es ļāvos autora uzvarai pār mani ar lielāko prieku.

Ja pirmā grāmata varētu uzjundīt rudens skumjas kādam, kurš šoruden veiksmīgi tās vēl (vai vispār) nepiedzīvo, tad jālasa otra – paradoksālā dzīves kārtība un viss, kas nosaukts jēdzienos, zaudē savu jēgu un atdzimst kā balts vatmans no jauna.Autumn-Leaf2--Arvin61r58.png

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: