Bērni un ne bērni

BeFunky-project

Šis būs ļoti personisks veltījums 16. jūnijam. Es klausos vienu un to pašu dziesmu bērnu izpildījumā un raudu, un smaidu…Ir pabeigtības un tukšuma vienlaicība. Saprotu, ka tā ir vienreizīgā cilvēkīpašību kvintesence, cilvēks savā izaugšanas straujībā parādās kā zem lupas pretstatā ikdienas nespējai to ieraudzīt. Tādēļ šoreiz grāmatu par bērniem un vairs ne bērniem apkopojums.

Grāmata, kas ir domāta mazam, nereti izrādās ideāla lasāmviela lielam. Uzreiz piebildīšu, ka visu zemāk aprakstīto izlasīju tieši maija/ jūnija sadurē.

Heli Lūksonenas “Piec ait kalns”

images.jpg

Liels un mazs

izlasīju, Ineses Zanderes Facebook ieraksta iekārdināta. Mazo strautiņu valodas saspēle ar to ierastu vārdu virknējumu, kurā nav īpaši izceltas urdzības, ir brīnišķīga, Tā liek gan smieties, gan pievērst uzmanību citām krāsām, kuras pasaules mērogā izceļ tieši valoda. Latviešu vai somu dialekts? Būtībā tam nav lielas nozīmes, īpaši, ja somu dzejnieces sniegumu nevainojami atdzejo Guntars Godiņš. Iedomājos šo grāmatu lasītu mazākā vai lielākā bērnu pulkā – ainiņas ir draiskas, ikdienišķas, galvenokārt saistītas ar lielas cilvēkmīlestības radītu skatījumu uz dabu un cilvēku ar visām viņa vājībām. Atceros bērnībā lasīto V. Luksa dzejolīti par slinko Jānīti, tā ironisko un gluži saprotamo vēstījumu, arī šajā grāmatā ir dzejolītis par slinkumu. Un, ja par slinko Jānīti visi draudzīgi pasmejas, tad H. Lāksonena piedāvā ģeniālu risinājumu bezgalīgajai cīņai ar šo visiem labi pazīstamo īpašību.

Vispirms mier,/ ta atvelc elp,/ pec tam atputes un neaizmirst atlaistes!/ Slinkum i jāarste ar slinkum!

Vissāpīgāko var līdzsvarot. Dzejolītī, kur mimmic jeb vecmāmiņa pārdzīvo par papic jeb vectētiņa nāvi, pats mazākais sniedz vislielāko mierinājumu.

Bet papic i aizgājs./ Papic debesmeža las mellens un/ viņam sirdi i viet tik venam mimmišam./ Mimmic atplouk smaida ka zemen.

Dzejolītis par laimi ir ģeniāls. To gandrīz vajadzētu piespraust pie ledusskapja durvīm. Grāmatu iesaku visiem, lai atcerētos, kā spēj sildīt patiesums, vienkāršība, iztēle (arī burtiskā nozīmē – piec ait kalns ir iztēlē uzburts sildītājs tiem, kam mūždien salst).

Britas Tekentrupas “Laika noskaņas”

lejupielāde

Jāņa Rozes apgāds. No vācu val. tulk. I. Karlsberga

šobrīd Jāņa Rozes grāmatnīcā iegādājama par lielisku cenu. Noteikti iesaku visiem tiem, kas mīl dabas pārvērtības, teksta savijumu ar mākslas interpretāciju. Grāmatā ietverti vācu mākslinieces vizualizētie gadalaiku iespaidi un gadalaiku pārvērtību visai populārzinātnisks skaidrojums, kas patiesībā mani pat iepriecināja, jo tēlainības dulbultdeva, iespējams, radītu pārsātinātu iespaidu. Grāmatā stāstīts, kas ir ledus mākoņi (kurus tautā mēdz dēvēt par spalvu mākoņiem) un kā tie veidojas, kāds salīdzinājumā ar dienas gaismu ir mēness radītais starojums, kas ir aumaļu lietus utt. Šīs grāmatas lasīšana kopā ar bērnu vai vienatnē varētu līdzināties dabas iedvesmotai meditācijai – ik lappuse ir solītis arvien citādās gadalaiku pārvērtībās ar teksta un brīnišķīgu ilustrāciju palīdzību (autore ietekmējusies no pasaulslavenajiem: Ticiāna, Tērnera, Monē…).  Grāmatu baudot, vēlreiz nopriecājos par Latvijas unikālo četru ciklu devumu.

Divas grāmatas, kuru galvenie vēstītāji ir bērni.

Andželas Naneti “Mans vectēvs bija ķiršu koks”

9789984236841_138.jpg

Jāņa Rozes apgāds. No itāļu val. tulk. D. Meiere

ir brīnišķīga grāmata. Bērna skatījums bez liekas sentimentalitātes, zemteksta un izsmalcinātiem slāņiem. Tā ir skumji priecīga grāmata par paaudžu attiecībām, par bērnu vienkāršību, turpmākās pieaugšanas noteiktajām programmām un jau minētajiem slāņiem, kas, ai, cik daudz šajā dzīvē sarežģī un, protams, kā piesaka pats grāmatas nosaukums, ar par kādu vectētiņu, kas grāmatas galvenā varoņa dzīvi padara tik jēgas pilnu, cik vien noturīga vērtību skala var izturēt. Es domāju, ka vecvecāku loma ģimenēs nereti ir par maz novērtēta – tā ir ārkārtīgi svarīga, jo tai ir dota kāda sākotnēja varena dāvana – saikne, kas savieto jau ilgi dzīvojošo un tikko sākušo pasauli iepazīt uz pavisam īpaša viena ceļa, kuru izstaigāt var tikai viņi divatā. Citi te ir lieki. Protams, grāmata lasītājam liks domāt pašam par sevi, atcerēties pagātni, novērtēt esošo, mazliet (varbūt arī vairāk) paraudāt un pasmaidīt. Par vecajiem ļaudīm, viņu aiziešanu, vientulības sāpēm, dīvainībām (kas tādas liekas vien paštaisnajiem). Grāmatā atklāta pasaule, kurā skaudība, augstprātība, snobisms, dusmas, visas pieaugušo pasaules negācijas ir viena maza mēslu čupiņa pretī milzu mīlestībai (ļoti vienkāršai un dodošai), dāsnumam, drosmei, dzīvespriekam un dzīves patiesai novērtēšanai – tas gan ir vesels Everests, kurā var uzkāpt, rāpjoties ķiršu kokā.

Nikolo Ammaniti “Es nebaidos”

156231.jpg

Jāņa Rozes apgāds. No itāļu val. tulk. D. Meiere

– šīs grāmatas varonis ir nedaudz vecāks par Tonīno. Deviņgadīgais Mikēle arī ir drosmīgs un glabā kādu noslēpumu, kā pamatā ir noziegums, kurā iesaistīti vistuvākie. Visiem zināms, ka bērnībai parasti seko pusaudzība un tai sekojošā likumsakarīgā pieaugšana. Mikēles dzīves hronoloģiskā gaita sairst kādā karstā vasarā, kad zēnam nākas izcīnīt viņam pilnīgi nesaprotamu, svešu cīņu ar tiem ieročiem, kas nu paša sirdī glabājas. Viņa izvēles ir bērna izvēles, bet cīņa – tā patiesi nav bērnu spēle. Lai neatklātu grāmatas saturā par daudz (jo tas ir spraigs, nobeigums ir satriecošs), varu vien aizņemties nedaudz no anotācijas – Mikēle nejauši atklāj kādu slēptuvi, kurā tiek turēts sagūstīts zēns. Un viņš nolemj palīdzēt… Šī grāmata vēlreiz atklās to, cik bērnu pasaule ir labāka, pilnīgāka un tīrāka par pieaugušo un cik svarīgi un gandrīz neiespējami ir to nesamaitāt… Patiesi laba un vērtīga – iesaku pie noteikti izlasāmajām.

Un visbeidzot – pavisam nesen iznākusi grāmata. Paldies izdevniecībai “Jāņa Rozes apgāds” par iespēju to izlasīt.

Mālina Pēšsone Džolito “Plūstošās smiltis”

9789984236896_153.jpg

Jāņa Rozes apgāds. No zviedru val. tulkojusi J. Pētersone

Par vecumposmu, kas vienmēr man ir šķitis gana sarežģīts, trauksmains, pat bīstams izvēļu veikšanas ziņā. Majai ir astoņpadsmit, un viņa tiek tiesāta par slepkavību. Meitene ir līdzdalībniece masu apšaudē, kas notikusi turīgas zviedru pilsētas skolā. Grāmatas vēstījuma pamatā ir Majas atklāsmes un “es” pozīcija, smalks tiesas procesa norises apraksts (autore pati ir juriste), iemeslu un seku sadure, nozieguma un soda vēl viena interpretācija literatūrā. Laika hronoloģija – atpakaļejoša – slepkavība ir notikusi, Maja atceras, kopā savietojas notikums, iemesls, notikums, līdz aina kļūst pilnīga.  Ļoti nozīmīga man kā lasītājai bija personiskās attieksmes maiņa pret Maju. Sākotnēji es vilku īlenu pēc īlena no rakstnieces radītā tēla īpašību piedāvājuma. Meitene, kas nevēlas tikt ievietota mazā kastītē, kas tā vien nespēj un tad atkal spēj izrauties no apkārt nemitīgi uzglūnošās liekulības. Par daudz tipisks un prognozējams bija šis iezīmju kopums… Tad Majas kļuva žēl, īsti nevaru pat atcerēties to brīdi, kad tas notika. Ne attiecību ar Sebastianu dēļ, varbūt vecāku…, varbūt Amandas dēļ…, iespējams, daudz dzīvāku Maju padarīja viņas arvien šķībākās un gluži nepareizās izvēles, kuras šķita vienīgās iespējamās, lai piena zobiem plēstos dzīvei cauri. Lūk, un grāmatas otrajā pusē neviļus jutu līdzi, un vairs neviena īlena nemanīju, pat ja tie tur bija. Majas daudzās sejas padarīja grāmatu biezāku. Tāpēc varu sacīt, ka tā man patika. Kādēļ man, pirmās kopālīdznāvei mīlestības maksimālismu sen pārdzīvojušai (paldies Dievam!), varētu šķist interesanta šī grāmata? Jo tā ir par iesprostotu un neprognozējamu varu, kas ir kā viens sērkociņš kastītē. Viens impulss, izvēle, pavērsiens var mainīt ļoti daudz, var mainīt neatgriezeniski un liktenīgi. Jaunākam esot, izvēles parasti tiek izsvērtas neapdomīgāk, bez pieredzes, visbiežāk, bez atbalsta, īpaši tad, ja ierasts to (vairs) nemeklēt. Vai jūs paši atceraties, cik daudz slāņu ir uzaudzēts pusaudžu gados (arī minētajos 18)? Tie aug nemanot, un kādas dienas beigās no nestā smaguma var sekot klupiens pašam negaidītā virzienā. Žēl, ka tā. Žēl bērnu, pusaudžu, jauno un trako. Īpaši, ja izvēlēm seko mūžīga vainas apziņa un nejauši upuri. Ja jūs lasot nenoticat Majas un Sebastiana attiecībām, tad, iespējams, esat aizmirsuši to, cik vienkārši ir padsmitgadniekam tapt atkarīgam. Tas arī ir viens sērkociņa šķīliens, nemaz nevajag daudz, tikai izsapņotu tēlu un iluzoru brīvības apziņu. Ja meklējam vainīgos…, tad jāskatās droši vien pieaugušo virzienā. Vecāki bērniem vienmēr ir ļoti svarīgi. Pat izbļaustīti ārā no istabas (un jo īpaši tad),  dzīvesgudri un ar labu atmiņu… (nu, kā tas vectētiņš, kas kāpa ķiršu kokā…). Es arī sevi atceros. Tās viskošākās bikses, īsi apcirptie mati, zābaki vasaras karstumā, ar kuriem tā visgudri gribas pāriet pāri ikvienai parastībai… Un tālākais ceļš… tas ir atkarīgs no ceļā sastaptajiem…

Grāmata par jaunas meitenes pašiznīcības ceļu, kurā ir daudz ievainojamību, kas varētu tikt mīlošu vai ieinteresētu pieaugušo laikus saredzētas. Akli pieaugušie, un, re, jaunajā, izrādās, var būt tik daudz vienaldzības, neiejūtības, pagrimuma. Un nevienam par to tā īsti nav daļas…Vienaldzība ir viens no bīstamākajiem cilvēces ieročiem, un šī grāmata varētu ļaut kādam apdomāt savas attiecības ar bērniem un sabiedrību kopumā.

Sanāca gari, bet man vienmēr bērniem un pašai par bērniem tik daudz ko teikt… 😊

 

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: