Vai smags var būt viegls? Un vieglais – smags? Maijs

BeFunky-collage.jpg

Šo jautājumu attiecinot uz dažādu grāmatu atšķirīgo saturu, visai vienkārši var saņemt apstiprinošu atbildi, arī pretnostatītam jautājumam par vieglā smago nozīmi var teikt grūti apstrīdamu “jā!” Maija, brīnišķīgā 2018. gada Latvijas maija grāmatu krāvumiņš ir sanācis tieši tāds – viegli smags, un otrādi.

Atcerēšos šo lasīšanas mēnesi arī izvēlēto grāmatu dēļ. Bija 2 lieli pārsteigumi. Tad 2 grāmatas, kuras žanra cienītāji, visticamāk, atzinīgi novērtētu, bet kuras es izlasīju vien tādēļ, ka biju iesākusi, un dzīves ritms pieprasīja kaut ko, kas domājas pats, un visas autora ieceres izklājas kā filma, lasītājam grāmatu apēdot kā vēlreiz sildītu ēdienu. Nekāda vaina, tikai laika drusku žēl gan…

Par visu pēc kārtas – kulminācijā grāmatas, kuras no sirds iesaku…

Maijs iesākās ar gūzmu darba, tādēļ vakariem, Janas Vagneres iesildīta, atkal izvēlējos detektīvžanru, kuram neatlaidīgi meklēju, atrodu un neatrodu lasāmvielu manā gaumē. 🙂

Tātad parametri: Stefans Anhems (ražīgs autors“Izsvītrotie”

original_29b67d66fdcc43d94d1fbcb3ba3a3968.jpg

Apgāds “Mansards”, no zviedru val. tulk. I. Lešinska

– apjoms liels, saturs – asiņains. Grāmata – viegli lasāms kriminālromāns (smagais = viegls) Jā, aizraujošs, jā, detalizēti tēlu apraksti utt. u.tjpr. Detektīvs Fabians Risks, izrādās, ir grāmatu sērijas varonis, viss tipiski. Slīpētas, filigrāni izplānotas slepkavības – tādas, kas atbilst plakanai grāmatai vai varbūt rutinēti izstrādātam filmas scenārijam (ko arī tīri labi autors pieprot…). Cilvēka vienkāršā man šajā grāmatā ļoti pietrūka. Izlasītais neatstāja nekādus nosēdumus, un tas man šķiet tik skumji mūsdienu grāmatu piedāvājumā – tēmas taču nebūt ne triviālas, grāmata ir par atriebību, par patiesi šausmīgo, bet pēcsajūta kā pēc ātrumā aprītas sviestmaizes ar visām sekām… Es vienkārši neesmu šīs grāmatas auditorija, jā…

Paldies apgādam “Kontinets” par piedāvājumu izlasīt Sebastiana Ficeka “Es -slepkava”,

es-slepkava.jpg

No vācu val. tulk. D. Kārkliņa

ķēros klāt vēl vienam apjomīgam un raiti lasāmam trillerim. Sebastians Ficeks ir ļoti populārs Vācijā, konkrētā grāmata ir piedzīvojusi arī ekranizāciju. Tautai patīk. Teikšu, žanra ietvaros patiesi neslikti. Nedaudz mistikas, saturiskā atspere savilkta, katrā ziņā ideja par reinkarnāciju ir gana oriģināla. Grāmatai ir laba morāle – nekā pārcilvēciska, starp citu, vien autora balss 21. gadsimtā – cīņai ar liekulību ir nozīme, ģimenes nosargāšanai – arī, dzīvei šeit un tagad (nevis pagātnes apraudāšanai) – protams… Par ideju risinājumu – nav tur nekādas mistikas… Varu gan grāmatu ieteikt žanra cienītājiem, kaut man tomēr šķiet, ka labākās grāmatas, kas ietilptu šajā klasifikācijā, latviešu valodā vēl nemaz nav iztulkotas…

Pamazām pārejam pie apjomā nemaz ne tik smagas, tomēr saturiski daudz slāņainākas literatūras. Dokumentāli darbi gan parasti ir daudz vienkāršāki savā vēstījumā, tomēr igauņu rakstnieces Mārjas Kangro “Stikla bērns”

x9789984236872_146.jpg.pagespeed.ic.IYdO1YghuI.jpg

Jāņa Rozes apgāds, no igauņu val. tulk. M. Grīnberga

ilgi kožas lasītājā. Stāsts patiess, tā pamatā pašas autores piedzīvotās sāpes par ilgi gaidīta bērniņa īso un traģisko šurpnākšanu un promiešanu vienlaikus. Šo grāmatu ļoti personiski varētu tvert ikviena sieviete, kas zina, ko nozīmē ilgi (tiešām ilgi) gaidīt grūtniecības testa divas sārtās līnijas, ļauties medicīniskajai palīdzībai šajā problēmā un galu galā ar šausmām pārdzīvot to, ko ikviena normāla māte sauc par brīnumu – bērniņa nākšanu pasaulē. Tas ir baigs stāsts, pilns asaru, nepiepildītu cerību un patiesi mokošu gaidu. Pati autore – personība ar saistošu dzīves ritmu – rakstniece, tulkotāja, ceļotāja, sabiedriska un mīlēta sieviete –, viņai, pavisam negribot, jāļaujas fatālajai apziņai par to, ka kaut kas ir lemts un viegli pieaudzējams un kaut kas – kā nogriezts un nelemts, spītij šajā saspēlē ir niecīga loma. Es stāstu arī tvēru personiski…

Grāmata izskan kā sāpju anatomija. Detaļās sasmalcināta pieredze, kas sasauksies ar lasītāju un, domāju, ļaus labāk izprast sāpju ļoti dažādos iemeslus un līmeņus.

..bērns izskatījās kā paparde, skaists, mazs skeletiņš..

..dziļos sūdos katram jāpeld pašam..

..cik atšķirīga ir pasaule sāpēs un bez sāpēm: šaura pasaule un plaša pasaule.

“Mēs ciešam no slimības ar sevi” (Marks Strands.)

sculpture2_645_469_55.jpg

Grāmatā pieminēts šis piemineklis, kura oriģināls uzstādīts 2011. gadā Slovākijā. Tajā atspoguļota Martina Hudāčeka, jauna mākslinieka, ideja, kas atklāj sāpes, ko  pauž sieviete nedzimušajam bērnam. Tagad šādi pieminekļi atrodami daudzviet pasaulē, no oriģināla tie atšķiras ar skulptūras materiāla izvēli.

Pavisam nejauši pie manis atnāca cita grāmata. Vienreizīga! Un lai mani apskauž tie, kas to jau ir izlasījuši (lai gan… nu es arī 🙂 )! Grāmata tās mazā apjoma dēļ tika paķerta līdzi kādā braucienā un tā arī aizmirsta gulēja vasaras somā, kas, krāsas aktualitātei pateicoties, tika izvilināta no skapja. Un te nu tā ir –

Luiss Sepulveda “Sirmgalvis, kas lasīja mīlas romānus”

sepulveda-sirmgalvis.jpg

Jāņa Rozes apgāds, no spāņu val. tulk. E. Raups

Šo grāmatu nekad neizvēlētos lasīt mans vīrs – pirmkārt, tā ir daudz par plānu, otrkārt, – ‘kas tas par nosaukumu?’ 🙂 Un tomēr tā ir grāmata, kuru es dāvinātu tieši viņam. Tajā ir tāds spēks (vieglais =jauda!), kas ir īsts brīnums nelielajā apjomā. Kādam tā sasauksies ar Hemingveja sirmgalvi, ir, jā, līdzība, taču šīs grāmatas amizantums un aizkustinošais vēstījums man šķita ģeniāls slīpējums tik gudram stāstam. Galvenajā varonī – iemīlējos no sirds. Par ko ir grāmata? Par visu. Par cilvēka sasaisti ar dabu, par to, cik svarīgi ir just un atsaukties pasaulei, par harmoniju, par cilvēku muļķību un postu, ko tā nodara, un par gudrības kluso, nesalaužamo spēku. Lasiet, ja to vēl neesat izdarījuši, šī grāmata nevar atstāt vienaldzīgu .

Un visbeidzot… mans šī mēneša atklājums, kas atkal lika domāt par to, kādēļ šādas grāmatas tomēr nenonāk līdz latviskajam tulkojumam…

Spāņu rakstnieks Alberto Vaskess Figeroa (Alberto Vázquez-Figueroa) ir pazīstams pasaules lasītājiem, un e-grāmatu lasītājam ir pieejams visai plašs klāsts.

“Tuareg”

41LGHewTsfL._SX321_BO1,204,203,200_.jpg

 

– stāsts par unikālas pasaules tautas pārstāvi, kurš visu savu apzināto mūžu nēsājis sejas aizsegu un augstā cieņā turējis tautas likumus. Piemēram, ja tavas mājas viesis tiek apdraudēts vai pazemots, tam seko likumsakarīgs sods. Vienalga, ko tas prasītu. Kaut tuksnesi pāriet, kaut veikt masu slepkavības, kaut pakļaut apdraudējumam savu ģimeni. Gods – tā ir visaugstākā vērtība. Vārds, solījums – tikpat. Tuaregs ir tuksneša valdnieks, kurš gluži kā Sepulvedas aprakstītais ocelots, spēj manevrēt ar neiespējamo un pat izdzīvot bez ūdens, un izturēt neizturamo. Taču tad, kad nonāk pilsētvidē, kur ir spiests riebumā atklāt seju, pirmo reizi sajust aukstumu un sagaršot jūras sāļumu, viņš sastopas ar biedējošu, jo nezināmu spēku. Lasītājs nevar tikt sagatavots šai grāmatai. Tā ir piedzīvojumiem bagāta – sausums, tuksnesis, izdzīvošanas ainas ir klātesošas un neaizmirstamas. Tā stāsta par vērtībām – protams, arī tādām, kuras lasītājs nevar izprast, piemēram, kā atriebība par pāridarījumu svešiniekam var tikt nostatīta augstāk par ģimeni un mīlestību? Un tomēr lasot nav iespējams nenovērtēt galvenā varoņa drosmi, gudrību un ticību saviem spēkiem. Tāpat – nav iespējams nedomāt par izvēļu un vispār dzīves jēgu. Jo karš provocē karu. Atriebība – atriebību. Un cīņā mirušajam pretī nostatīts mirušais. Pāri paliekošais pilnīgi noteikti nav miers. Nožēlojamības apziņa.

Vēlreiz… lasītājs nav gatavs tam, ko lasīs, ja šo autoru iepazīst pirmoreiz. Grāmatas fināls – satriecošs. Un tas ir koncentrēts pēdējā teikumā. Visu cieņu!

Izlasīju arī Hanas Kanas “Veģetārieti” – iespaids spēcīgs, bet to atstāšu kādam no nākamajiem ierakstiem.

 

 

 

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

2 comments

  1. Es tuvākās dienās tikšu pie “Stikla bērna”, tad arī jāaiziet uz grāmatas prezentāciju maija izskaņā un jāsāk lasīt 🙂

    Like

  2. Šī grāmata ir baisi sāpīga… nezinu, vai domāta plašam lasītāju lokam (ar to es domāju, ka nemaz tik daudzi šādu grāmatu lasīšanai neizvēlētos, varbūt kļūdos…). Tomēr arī tiem, kas ar attiecīgo tēmu saistīti nav, būtu vērts iemācīties toleranci un izpratni.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: