Senas patiesības un nevilši meli

BeFunky Collage

Tieši pēdējā izlasītā grāmata radīja vajadzīgo uzrāvienu ieraksta tapšanai. Tā stāsta par unikālu prātu un unikālām problēmām, un kopīgu pieredzi un atbildību. Šo ķēdi varētu attiecināt uz vairākām pēdējā laikā lasītajām grāmatām.

Pēc kārtas…

Janas Vagneres “Кто не спрятался”

Yana_Vagner__Kto_ne_spryatalsya

ilgstoši nebija pieejama e-versija, tā nu, nespēdama sagaidīt, devos uz Polaris. “Vongezera” abas daļas joprojām stāv pārlasāmo grāmatu plauktā, un jaunā hermētiskā trillera pieteikums anotācijā (kalnos no ārpasaules tiek izolēta kāda viesnīca – māja, kurā apmeties draugu bariņš. Vīri – advokāts, režisors, baņķieris utt. – un viņu sievas laiskā vēlmē triviāli pavadīt kādu atpūtas brīdi zaudē jebkādus komforta priekšnosacījumus, kam treknu jautājuma zīmi vēl pieliek slepkavība. Kurš? Kāpēc? Detektīvžanra klasiskie jautājumi grāmatā, kurā, man par prieku, autore caurvij varoņu iekšējo drāmu, dažādu ārējo apstākļu konteksta skaidrojumu – sieviešu tēli atklāti nevainojami, vīriešu – mazliet ne līdz galam. Un tomēr – tieši drāmas elementi, kas rok dziļumā un dzen lasīšanā tā, ka ne atrauties, ir tie, kas stāstu padara mūsdienīgu un nemaz ne tik paredzamu. Varoņi – neviens ne bez grēka, visi klupuši un cēlušies, un atkal krituši; vainīgā meklējumi iztiek bez visgudra detektīva iesaistes, visas tēlu pašatklāsmes un pretrunīgās cīņas kārto lasītāja priekšā risinājuma kārtis. Tas arī šķita simpātiski – nav kārtējā īpatņa, kurš ir daudz viedāks nekā izskatās, tomēr varoņu lobīšanas kulminācijas tomēr pietrūka. Sākotnēji – asas sadursmes cienīgi (to lasītājs saprot jau no pirmajām grāmatas lappusēm), autores smalki izstrādāti, atšķirīgi, ar ļoti dažādu dzīves motivāciju, noslēgumā visi nokļūst vienā bedrē (viesnīcā), piepeši kļuvuši samērā līdzīgi – nodoti, piekrāpti, ne līdz galam mīlēti, kolektīvas vainas apziņas nomocīti… Kalnu nams, starp citu, ir vēl viens kolosāls grāmatas tēls, kas elpo, gurst un mainās līdzi varoņiem. Ļoti gaidīju izcilu (lai gan nē – šāda žanra darbos vairs faktiski to negaidu…) nobeigumu, kāds bija izdevies “Vongezera” 2. daļā, bet, nu jā, – ne šoreiz. Var jau būt, ka minētie iemesli ir mūžīgs, pārlaicīgs pamats kārtējam noziegumam pasaules vai nelielas kompānijas mērogā. Grāmatai ir viens milzīgs pluss – čakli un skrupulozi izstrādāti psiholoģiskie portreti (turklāt to ir daudz!), reālistiski mīlestības un naida (zināt taču par to vienu soli, kas šos abus šķir) iemesli, kas ir pamatā pārliecinošam un aizraujošam stāstam.  Iesaku, ja vēlaties lasīt kādu labu trilleri ar pamatīgi izstrādātiem otrā plāna stāstiem, labiem konfliktiem un aizraujošu sižetisko ķēdi, kas aizved pie nepacietīgi gaidīta atrisinājuma. Atgriežoties pie ieraksta otrā teikuma – jā, grāmata pilnīgi noteikti ir par to.

Brunhilde Pomsela. Tore D. Hansens “Es biju tikai sekretāre”

300x0_esbijutikaisekretare_978-9934-0-7288-8.jpg

Izdevniecība: Zvaigzne ABC. No vācu val. tulk. S. Brice

Pagājušajā gadā 106 gadu vecumā Minhenē nomira Trešā Reiha Porpagandas ministra sekretāre, minētās grāmatas autore. Viena no pēdējām nacistu mehānisma dzīvajām liecībām. Izstāstījusi savu stāstu Pomsela jau bija vēl pirms gada filmā “Ein Deutshes Leben”, atklājot, ka neko nav zinājusi par nāves nometnēm, kurās tika iznīcināti miljoniem ebreju.

Grāmata kā pasaules vēstures šausminoša liecība ir ļoti neērta un nepatīkama lasāmviela ikvienam, kurš tās līdzautora Hansena līdzībās, kurās padošanās nacistiskajām izdarībām tiek samērota ar šodienas pasaules attieksmi pret politiskajām izmaiņām, līderu izvēli (vai apātisko noraudzīšanos šajā procesā), saredz arī savu vietu vērotāju rindās.

Nebija personību. Tāpēc Hitleram veicās tik viegli. Pārāk daudzi bezdarbnieki – tas taču bija viņa galvenais balsts.. Mūs taču tīši iemidzināja propaganda, un mēs vienkārši nevilšus iekļuvām tajā visā. Protams, tur vajadzēja arī krietnu devu muļķības.. Un tie nedaudzie, kas mēģināja pretoties,  – kuram tas nāca par labu? Tie taču visi gāja bojā.

B. Pomselai jau bija pāri trīsdesmit, kad viņa nonāca Propagandas ministrijā… Gebelsa smalkā stila izjūta, koptās rokas pretrunā 1943. gada šokējošajai uzrunai tautai, kuras lieciniece kā reiz bija viņa sekretāre, kas pret savu gribu bija izkāpusi no pašas rūpētā burbuļa – tam būtu vajadzējis radīt skaidrāku redzējumu uz notiekošo, pat ja rīkojies un dzīvo tāpat kā vairums apkārtējo visos laikmetos. Neizvēlies. Dari, kā liek. Nesaki “negribu”, jo nav tāda vārda…

Kā lasītāja, kas šķir lappuses un iepazīstas ar vēl vienu vēstures alternatīvu, es, protams, nenoticu tam, ka par holokaustu Pomsela uzzināja, tikai atgriežoties mājās. Nevis atmiņu izplēnēšana, bet tīša izdzēšana, šķiet, ir šī viedokļa pamatā. Kā grāmatas satura vērtētāja… patiesi nezinu, ko sacīt. Arī man nereti tiek norādīts, ka vārds “negribu” ir neiederīgs apmēram 12 stundu apjomīgajā diennakts ritmā. Arī es sevi mēdzu mierināt ar domu, ka esmu šajā pasaulē vien smilšu grauds…   Ir neērti to atklāt. Tomēr domāju, ka ne viss Pomselas sacītais ir tas, kam tad nu, pelēkajā masā murdot, atsauktos…

Nē, es neesmu vainīga. Itin ne pie kā. Pie kā gan? Nē, es neuzskatītu sevi par vainīgu. Tad jau jāpārmet visai vācu tautai, ka tā galu galā ir devusi savu artavu, lai šī valdība vispār nāk pie stūres…

Grāmata ir vērtīga ikvienam, kurš grib domāt par jēdziena ‘pašaizsardzība’ dažādajām nozīmēm.

Un vēl. Tikko izlasītā Meta Heiga “Iemesli dzīvot tālāk”.

300x0_iemesli_dzivot_talak_-_vaks-2.jpg

Izdevniecība: Zvaigzne ABC. No angļu val. tulk. K. Tillberga.

Šo grāmatu iesaku izlasīt ikvienam, ne tikai tiem, kas piedzīvojuši depresiju šī vārda patiesajā nozīmē. Es neesmu. Bet grāmata patiesi ļauj saprast, ko tas nozīmē un kā palīdzēt tiem, kas ar šo saslimšanu nekoķetē kā ar nejauši iemestu vārdu darba dienas noslēgumā. Nezinu, vai grāmata palīdzētu tiem, kas slimo ar depresiju. Ja, tāpat kā Metam Heigam, par  vienu no izveseļošanās avotiem kļūst grāmatu lasīšana, tad – iespējams. Grāmata ir ļoti atklāta – tā ir smaga personiskā pieredze, kas sākusies jau agrīnos zēna gados, un ikvienam, kas piedzīvojis trauksmi, izmisumu, bailes un paniku, varētu kļūt par labu pamatu labākai sevis un  līdzcilvēku izpratnei. Vairākkārt pārlasīju lappusi ar izteikumiem, kurus ļaudis mēdz attiecināt uz depresijas slimniekiem (un kurus neteiktu minētajos gadījumos) – tie precīzi atspoguļo cilvēku vājo izpratni par slimību:

Nomierinies! Es zinu, ka tev ir tuberkuloze, bet mēdz būt vēl ļaunāk. Tu taču vēl esi dzīvs.

Alcheimers, tu saki? Vari nestāstīt, man tas ir jau gadiem ilgi..

Tev ir meningīts? Saņemies un tiec tam pāri!

Ļoti interesanti bija lasīt par autora lasīšanas pieredzi un grāmatu ieteikumiem. I. Kalvīno “Neredzamās pilsētas” jau ir manu drīz izlasāmo grāmatu sarakstā. Iztēles rosinājums palīdzot pārvarēt vientulības izjūtu… Kopumā – daudz nelasītu atklājumu, jāķeras tik klāt.

Koncentrēšanās uz slimības iemesliem palīdz katras dienas cīņā ar to. Par rakstnieku Mets Heigs kļuva, dziedinot sevi. Rakstīšana, lasīšana, sarunas, ceļošana, joga, meditācija un skriešana – ieradumi, kas arī var palīdzēt visiem.

Mēs visi esam vienlīdz nozīmīgi. Un jūtamies labāk kā cilvēces daļiņas, nevis atsevišķas vienības.

Grāmatā minētajos pašpalīdzības ieteikumos (nepatīk man šis vārdu virknējums, jo ierasts, ka tās ir frāzes, kas mētājas uz papīra – bez jēgas un pielietojamības) atklāju sev noderīgo. Kaut ko jau, protams, intuitīvi vai citādi gūtu biju izmantojusi jau sen.  Par piemēru varu minēt vienu izdziedināšanās metodi, kas nekādi nav saistīta ar depresiju un kuru reti izmantoju – reizēs, kad sākas piepešas galvas sāpes. Šo metodi man reiz iemācīja mans vīrs, un to mēdzu lietot arī nesaistītu ar minētajām sāpēm. Ir jākoncentrējas uz tām, jākāpj sāpēs iekšā tā, ka sāp vēl vairāk, jāpieņem sāpes, un tad tās sāk atkāpties. Tas patiešām strādā!

Aizmirsti par drošību. Dzīvo tur, kur baidies dzīvot.

Kopumā šī ir viena no pēdējā laika vērtīgākajām izlasītajām grāmatām, un nez vai to būtu sākusi lasīt, ja vien nezinātu, kas ir Mets Heigs. Būtu lieliski, ja to izlasītu un kaut ko no tās savas dzīves kvalitātes uzlabošanai paņemtu ikviens, kas prot lasīt, zina, kas ir dzīves grūtības un apzinās, ka ne visai labi pazīst cilvēkus un citādas grūtības.

Atsaucoties uz pirmītējo domu par sevi kā smilšu graudiņu,

..mēs jūtamies tik niecīgi un necili, ja mūsu prātā notiek nozīmīgas pārmaiņas, bet pasaule vienaldzīgi soļo tālāk. Un tomēr tas mūs atbrīvo. Vajag pieņemt savu niecību pasaules kontekstā.

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

4 comments

  1. Abas Zvaigznes grāmatas ir arī manā vēlmju listē 🙂

    Publicējis 1 person

  2. Tiešām iesaku, īpaši pēdējo. 🙂

    Publicējis 1 person

  3. Tad jau jāraksta apgādam 🙂

    Like

  4. Atpakaļ ziņojums: Vai smags var būt viegls? Un vieglais – smags? Maijs | Kā grāmata

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: