Laikmeta tapšana, īstais brīdis un klusums. Februāris.

Untitled collage.jpg

Ķīpsalas burziņu šogad apeju apzināti, mēģinot iespēju robežās kontrolēt jaunpienācēju un izlasīto grāmatu proporciju. 🙂 Kaut gan jaunieguvumu tik un tā netrūkst…

Patijas Smitas “Just Kids”

41oXT7KHouL.jpg

ir autobiogrāfisks laikmeta vēstnesis.  Amerikas 60-tie – laiks, kad jaunie un dumpīgie iemāca pasauli mainīt vai pavisam nojaukt robežas, domāt un izskatīties citādi, kopt māksliniecisko gaumi. Grāmatā laikmetu var patiesi izjust, turklāt dažādā emociju gradācijā – no apbrīna līdz nožēlai. Klaidoņi, kuri kā nenopulēti dārgumi klīst pa visdažādākajām Ņujorkas vietām, nejauši sastop cits citu un sāk radīt. Tā, ka radīšanas kults aug un audzē ap sevi neticamas spējas, talantus – galu galā īstu mākslas vēsturi. Jaunie mākslinieki pat vēl neapzinās, ka, lūk, viņa – Patija – kļūs par slavenu mūziķi, mākslinieci un dzejnieci, bet Roberts Mapltorps – par izcilu fotogrāfu – erotisku jūtu provokatoru un neatkārtojamu portretistu.

patty_5.jpg

Abi kļūs par laikmeta ikonām. Grāmatā lasītājs var sekot līdzi šai tapšanai, baudīt un brīnīties par notikumiem, vidi, cilvēkiem, daudzpusīgu un talantīgu ikdienu, skaudru sadzīvi, brīvību mīlestībā. Visām šīm izpausmēm ir ēnas puses – narkotiku lietošana (Roberts eksperimentē mākslas vārdā…), spilgta emocionalitāte, kas raksturīga jūtīgajiem un kas nereti provocē nomāktību, nemitīgas sadzīviskas grūtības, pusbada stāvoklis, kurš ne tikai netraucē, pat saasina vēlmi radīt mākslu. Grāmata  – saruna – zemā, suģestējošā balsī Patija stāsta par cietumnieka brokastīm brīvībā, redzēto muzejos (kurp Patija un Roberts dodas pa vienam, jo abiem ieejas maksa ir par dārgu, taču redzētais tiek dedzīgi pārstāstīts), par piedzīvoto “Hotel Chelsea”, kurā ir mitušas leģendas un kur piedzīvotais šķiet optimistiska fantāzija bez noteikumiem un kauna, un kur vismazākajā viesnīcas numuriņā top Roberta polaroīda fotogrāfijas. Patija pauž bezierunu mīlestību, pat šķiroties Roberts ir un paliks viņas dvēseles radinieks. Iepazīstas ar Dženisu Džoplinu un Alenu Ginsbergu, kurš sākotnēji saredz Patijā kalsnu, viņam simpātisku jaunekli, bet vēlāk kļūst par jaunās dzejnieces iedvesmotāju un skolotāju. Starp citu, Patijas androgēnā āriene nereti lika apkārtējiem saredzēt to, kā nebija, – narkomāni, bohēmisti utt. –, patiesībā viņa ļoti atturīgi vērtēja visu, kas saistījās ar iepriekš minēto, bet bija visstiprākais balsts Robertam, kad tas cīnījās ar savām atkarībām, un ļoti mīlēja ikvienu talanta izpausmi, neskatoties uz cilvēciskajām vājībām un īpatnībām. Ne velti. Pavisam jauna, laidusi pasaulē pirmdzimto un atdevusi to audzināšanā kādā inteliģentā ģimenē, aizrāvusies ar Artūra Rembo personību un dzeju, viņa tiecas prom no pelēkas dzīves uz lielpilsētu, kurā viņu neviens negaidīja, bet, kā izrādījās, gaidīja visa pasaule.

Iesaku šo grāmatu ikvienam, īpaši tiem, kas interesējas par mūziku un mākslu. Ja vien esat domājuši par izlaušanos, par brīvību, sevis atrašanu un par pretošanos aprobežotībai, grāmatu noteikti izlasiet!

Kamēr mežģīnēm naski seko debesis pelnos, tikmēr es ceru uz šādas grāmatas tulkojuma izdevumu ar Roberta Mapltorpa fotogrāfijām.

patty_7.jpg

Divi jaunieguvumi, par kuriem sākotnējie iespaidi atšķīrās no pēcsajūtām.

Ivetas Ratinīkas “Tikko & tikai” (Izdevējs: Zvaigzne ABC)

300x0_tikko_un_tikai_vaks

gaidīju. Ieklausos drosmīgos spriedumos. Daudziem piekrītu. Cerēju grāmatā sajust apstāšanās, vēlreiz pārlasīšanas brīžus, šur tur pamanījos šo pārdzīvojumu izjust, tomēr ar krietnu mazuma piegaršu …Varbūt dzejoļu krājumam vajag īsto brīdi, pašironijas izjušanas talantu, varbūt. Dzeju lasīt man ļoti patīk, un, kaut arī es to daru retāk nekā gribētos, pēdējā laikā lasītais ir sagādājis patiesu prieku, tādēļ nedomāju, ka esmu pavisam neprasmīgs lasītājs… Tajā pašā laikā labprāt pretendēju uz vienkārša lasītāja krēslu, jo, dzeju lasot, parasti sagaidu tādu esenci, kas trāpa tā, ka jāparaud, ka jāsmaida, emocionāli jāuzjundās…, dzejas analīze dzejoli padara par tabulu, un tas man ļoti nepatīk. Iespējams, kaut ko līdz galam šoreiz nesapratu. Man traucēja vārdi, kas šķita meklēti un kopti, nevis dzimuši dzejolim, un, pretēji, bija vārdi, kurus es domās mainīju pati . Un zināmā mērā traucēja  interpunkcija, jo slīpsvītras lauza vārdus un tekstu, pret cezūrām šur tur klupu, vēlreizlasīšanā zuda dzejoļa veselums. Es saprotu, ka šāda veida klunkurēšana pa dzejoli var liecināt par diviem dzejlasītāja stāvokļiem, no kuriem es izvēlos to, kuru sauc par neīsto brīdi. Dzejas grāmatiņai ir ļoti skaists noformējums, dzejas izvietojums lapā un  mākslinieka Rolanda Krutova savijums – maigs un tumši gaišs. Lasīšu grāmatu vēlreiz. Vēlāk. Pēc 8.marta.

Savukārt Ērlinga Kages “Klusums trokšņa laikmetā”

700-GKjQV6

Izdevējs: Latvijas mediji; no norvēģu val. tulkojusi Linda Kusiņa.

bija dāvana, iepakota plēvē. Grāmatai ir dubultais apvākojums. Zem baltā vāka ar sarkanā krāsā izceltajiem slavinājumiem ir cietais vāks ar kustīgas pilsētas ainu (gaidu to brīdi, kad beidzot no grāmatu vākiem pazudīs “bestsellers” vai tā latviskais kropļojums – šīs grāmatas sakarā tas ir pat ciniski vai, iespējams, ar nolūku – ironiski). No grāmatas neko īpašu negaidīju, starp citu tieši reklāmsaukļu dēļ, bet tā izrādījās patiešām vērtīga.

Klusums ir ideja. Izjūta. Priekšstats. Klusums arī ir saruna. Personīgs pārdzīvojums – atrast klusumu sevī, kad apkārt nebeidzas troksnis.

Šajā izvēlēm pārsātinātajā laikmetā cilvēkam liekas, ka viņš itin ātri un viegli var izvēlēties starp troksni un klusumu, piemēram, nospiežot vienu pogu. Aizverot durvis. Vai aizspiežot ausis. Bet nekā…Klusums iestājas tikai tad, kad cilvēks to rada. Kāds jautās, kāda gan jēga meklējama šajā īslaicīgajā stāvoklī. Ikviens iekšējs pārdzīvojums vienmēr ir daudz spēcīgāka bauda par ārējiem kairinājumiem. Tas bagātina.

Pati grūti paciešu tarkšķi. Nemīlu vērot, kā aizrit dārgais laiks, klājoties sabiedrības kārtainajā attiecību spēlē, kurā ir tik daudz zaudējumu un kurā nereti uzvar, nu, tā tukšā… ar tālo skaņu. Tādēļ plānoju dienas ritmu. Un, lai arī ļoti, ļoti agra, tā rīta stunda ir klusa un tikai manēja. Katru dienu. Mans luksuss.

Grāmatā skatīti dažādi trokšņu un klusuma veidi, arī garlaicība kā dzīves privilēģija, atspoguļoti dažādi fakti un eksperimenti. Kā jums šķiet, kādi rezultāti bija mēģinājumam, kurā tika pārbaudīta cilvēka spēja uzturēties klusumā bez neviena ārēja kairinājuma 6 -15 minūtes? Secinājums – mēs esam tuvu tam, lai kļūtu pilnīgi un galīgi traki. Ļoti interesanti bija lasīt par t.s. dopamīna cilpu, par aplikācijām, kas rada vientulību, par bailēm kaut ko palaist garām utt. Grāmatas apjoms ir neliels, tajā ir atrodamas 33 atbildes uz jautājumu “kur un kā atrast klusumu?”, taču tajā ir daudz informācijas, interesantu atsauču un vērtīgu atzinumu. Vienīgais šīs grāmatas trūkums ir ne pārāk rūpīgi rediģētais tulkojums…

Šo grāmatu iesaku visiem, kas dzīvo pilsētvidē, kas ik dienu pavada lielākā vai mazākā burzmā un akustiskā piesārņojumā.

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s

%d bloggers like this: