Labs iesākums

Untitled collage.jpg

Cilvēkus vienmēr var pielāgot kategorijām. Tas nekas, ka pašu izdomātām, strīdīgām un aizspriedumainām. Prātam patīk salīdzinājumi un statistika. Gadumijas laikā kādas izlasītas grāmatas noslēguma piedāvājums grupējumam varētu būt šāds: ir cilvēki, kas aiz sevis kaut ko atstāj, un ir tādi, pēc kuriem nepaliek nekā. Nav grūti iedomāties, kurā no dotajiem dalījumiem ikviens gribētu ieraudzīt sevi. Un Jaunā gada apņemšanās arī ir jaunas motivācijas iedvesmotas. Jautājums – cik ilgi? – lai paliek katra paša atbildēts 🙂 .

 Iespējams, tieši tādēļ – ar domu, ka derētu kādu svaigu ideju dzīves kvalitātes uzlabošanai paņemt līdzi jaunajā gadā – izvēlējos grāmatu, kas pārstāv žanru, kuru biežāk izvēlos vērot un klausīties (piemēram, Ted talks u.c.), nevis lasīt. Pirmkārt, Olīvijas Foksas Kabānes “Harismas mīts” (Zvaigzne ABC, no anļu valodas tulkojis V. Kasims)

harisma

lauž mītu par to, ka pašpalīdzības grāmatas galvenokārt sastāv no blīva, jēdzieniem piesātināta teksta, kas visai reti ir patiesa motivācija reālajā dzīvē ko mainīt. Neteikšu, ka grāmata apgāž un salauž priekšstatu kopainu un ka tagad, to izlasījusi, esmu spārnota un harismātiski pilnveidota, taču nē 🙂 . Godīgi sakot, nekad neesmu domājusi par harismas pilnveidošanas iespējām (un nemaz nebrīnos, ka ir cilvēki, kas uzskata, ka tā ir īpašība, ar kuru piedzimst…), īpaši izmantojot noteiktus vingrinājumus un paņēmienus, un tomēr ir sanācis tā, ka tādu visai lielu daudzumu ideju esmu ierakstījusi savā jaunajā šī gada ideju kladē, pati grāmata ir pilna līmlapiņām, un tā noteikti nav iekārtojama atpakaļ grāmatu plauktā aizmiršanai uz kādu laiku. Tā ir interesanta, saturīga un noderīga grāmata tiem, kas domā, ka personības izaugsmē nav taisnas, sasniedzamas virsotnes, tā, pateicoties jauniem pārdzīvojumiem, guvumiem un zināšanām, var zaroties uz visām pusēm bez laika un vecuma ierobežojuma. Grāmatai ir praktiska ievirze, tajā neieraudzīju nekā bezjēdzīga (daudz literatūras šajā žanrā diemžēl tāda ir), atklāju daudz nezināma vai tāda, ko īsti nebiju atpazinusi un vārdos nosaukusi. Arī es cīnos ar kaunu (un zinu, ka ir vingrinājumi, kurus no grāmatas piedāvājuma diez vai pratīšu dzīvē izmantot), zinu, ka man piemīt t.s. viltvārža sindroms, ļoti vāja spēja kāpt ārā no komforta zonas, grūti izbaudīt komplimentus (patika grāmatas frāzējums – izbaudiet to, ja varat..) tomēr, izrādās, esmu intuitīvi izmantojusi dažas piedāvātās metodes sarežģītās dzīves situācijās (piemēram, lai atbrīvotos no negatīviem šķēršļiem, labi palīdz attālinātais skatījums). Un vēl mans atklājums (vai, iespējams, citos vārdos nosaukti priekšstati) – ne tikai harisma, arī pateicība un līdzjūtība ir prakstiski vingrināmas izjūtas.

Galvenais grāmatas pluss ir tajā apkopotā materiāla pavisam vienkāršā izmantojamība, kas ļauj patiešām noticēt, ka ir iespējams kāpt kaut pakāpienu augstāk par iedomāto sevi. Informācija patīkami strukturēta: nedaudz teorijas (bez ūdens), harisma praksē, un katras nodaļas beigās –  bāzes atziņas apkopojumam. Harisma praksē vilina izmēģināt, piemēram, vingrinājumus ar balss modulēšanu un paužu izmantošanu u.c. –  ik dienu izmantojami paņēmieni, kuri droši vien ar laiku pielīp ierastai uzvedībai.

Un, jā, harsima nav apbrīnojams maģisks triks vai dabas dota dāvana, bet gan sistemātiski izkopjams uzvedības stils, kura nemaz ne teorētiskie pamati ir klātesamība, spēks un sirsnība. Nemaz tik bieži nav nācies šos jēdzienus tvert vienuviet…

Turpinot priekšstatu laušanas tēmu, Sebastjana Barija grāmata

3419808

atklāj to, cik ļoti aizspriedumi var sagūstīt cilvēku likteņus. Tā stāsta par psihiatriskās klīnikas pacienti Rozannu, kas sasniegusi lielu vecumu, turklāt lielāko daļu mūža pavadot pašā klīnikā, kura nu ir paredzēta nojaukšanai, tādēļ kādam no ārstējošajiem ārstiem tiek dots uzdevumus izvērtēt, kurus pacientus būtu iespējams izrakstīt.  Ārsts, kurš jau ilgus gadus uzrauga Rozannu, ir apņēmies izpētīt sievietes dzīves noslēpumus un iemeslus, kādēļ viņa nonākusi piespiedu uzraudzībā. Grāmatu nolēmu izlasīt pirms filmas noskatīšanās, sižetiskais pieteikums šķita gana intriģējošs. Pacientes un ārsta dienasgrāmatas ļauj lasītājam iepazīt neparasto stāstu senas pagātnes un tagadnes liecībās. Starp citu, tieši pacientes izpētītais nelaimīgais dzīvesstāsts ir veids, kā dziedinās pats ārsts, kura iekšējās cīņas ir šķietami niecīgas, tomēr iznīcinošas. Mazas meitenes bērnības pārdzīvojumi pāraug traģiskā mīlestības stāstā. Īss laimes mirklis un mokoši gadu desmiti. Kāda māte, kas nosaka dēla likteni. Kāda sabiedrība, kas padzen no sava vidus pārāk skaistu sievieti. Kāds mācītājs, kas cīnās ar saviem dēmoniem. Kara fons, reliģiozais fundamentālisms pagājušā gadsimta 40 – to gadu Īrijā un sabiedrības krasi aprobežotais sievietes vērtējums ir pamati šķēršļiem, kuriem Rozanna viena pati rāpjas pāri. Šis skumjais stāsts ir pilns absurda un sāpju, kas, manuprāt, nevienam nebūtu dzīvē jāpieredz. Iekšējais karš ir vēl postošāks, jo mīlestības un naida, varas un vājuma cīņā uzvarētājs tik un tā nenorimst. Lai arī sižets interesants, grāmatas vēstījums man šķita tāds kā neizkrāsots līdz galam, nespēju līdz galam līdzi izjust, negatīvie tēli šķita neticami (tā arī nesapratu, kas ir mācītājs Gonts – reliģiozs fanātiķis vai naida pārņemts, hm…, ne pārāk gudrs cilvēks…). Turklāt filmā viņu atveido jauns un skaists aktieris – man bija grūti pieņemt šo režisora izvēli, tā ka beigu beigās vīlos gan grāmatā, gan filmā…Filma gan atšķiras no izlasāmā stāsta – ekranizācija, interpretācija, ar lielisku aktierspēli. Par finālu … neizteikšos…

Grāmatā ir lieliska atziņa, to es patiesi paņēmu sev pēc izlasīšanas – tas, ko piedzīvo Rozanna, ir caurumcauri šausmīgi no maza bērna kājas līdz ļoti, ļoti lielam vecumam, mazais laimes brīdis nav nekāda medus karote, ko atmiņās saldi pačāpstināt, tomēr tas, ko sieviete atzīst, pat esot daudzus gadu desmitus ieslodzītai vietā, kur viņai nekad nav bijis jāatrodas, esot vecumā, kuram līdzi augusi un cīnījusies vesela valsts, ir vienīgais spēks šajā ārprātā izdzīvot – tavas dzīves radītājs un autors vienmēr esi tu pats…

Dmitrija Gluhovska “Teksts”

d4Dh6Oy3KpjPOYLuzSZQ.jpeg

grāmata, kas iesāka manu janvāri, un, godīgi sakot, ļoti iespaidoja, tā ka varu uzskatīt, ka mans lasāmgads ir labi iesācies.

“Teksts” ir reālistisks romāns, tajā nav ne mistikas, ne fantāzijas, tas ir drūms, cinisks un raupjš darbs, kurš piedevām ir tik aizraujošs, ka jānēsā visur līdzi un jālasa vēl naktī….

Ļoti dzīvi personāži, nepatīkama patiesība, maģiskā varbūt tik daudz kā …7. 7 gadus galvenais varonis Iļja pavada cietumā par noziegumu, kurš tāds nav it nemaz… Un 7 dienas viņš izdzīvo cita cilvēka dzīvi, izmantojot viņa telefonu. Viss. Ja sižetu šķetina vairāk, tad bez maitekļiem neiztikt.

Par ko liek domāt grāmata? Par to, ka gada sākums varētu būt labs laiks, lai iztīrītu atmiņu savā tālrunī un dzēstu visu, kas nav ņemams līdzi (visu). Par tekstu arī – kuru un kāpēc ir vieglāk paust – to, kurš atklājams, acīs skatoties, vai to, kurā runātājs ir paslēpies aiz datora vai telefona ekrāna? Par biedējošu iespēju izmantot masku – izdzīvot cita dzīvi, turklāt autors to izdara ļoti reālistiski; tā nav nekāda pasaka par princi un ubaga zēnu, bet gan atgādinājums, ka maskas tomēr vienmēr nokrīt. Mēs katru dienu varam paslēpties aiz citu tekstiem, publicēt svešus izteikumus, dalīties ar svešiem video, fotogrāfijām un simboliem, kas neatbilst īstenībai, tā pamazām lemjot sevi pašu iznīkšanai. Sen nebiju tik ļoti iedzīvojusies grāmatas galvenā varoņa pārdzīvojumos, Iļja šaubas, sirdsapziņa, apjukums un ilgas ir visai trauslas dzīves ceļazīmes, īpaši tad, ja pat īsti vairs nezini, kā tas ir – būt pašam. Par to, ka mūsdienu pasaule ir pilna manipulāciju, kuru nebija vēl pirms gadiem 10, un, ja nu nāktos negaidīti nonākt nākotnē pēc tāda paša cikla, cilvēka rīcība varētu būt ne tikai neveikla, bet arī neapzināti liktenīga. Un galu galā – fakts – teksts, kas izskan bez balss, ir ļoti plaši izmantojama iespēja… Grāmatā nav atbilžu, nav labo, slikto varoņu (ir un nav), ir daudzslāņaina vide, laiks, darbības, nebanālas atsauces uz kafkiskām pārvērtībām, nozieguma un soda grūti izkalkulējamo sazobi,  ļoti atklāts, skaudrs nobeigums – laikmetīga ideja par cilvēku, kura dvēsele visai vienkārši deldējas ciparu, gadžetu un tekstu izplatījumā, kļūstot atkarīgam no sveša un neatgriezeniski zaudējot personisko. Ļoti iesaku.

 

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s

%d bloggers like this: