Kādi mēs, latvieši, esam? Novembra lasāmlaiks

BeFunky Collage.jpg

Protams, novembris veltīts latviešiem. Un patiesi – atbildēt uz virsraksta jautājumu gandrīz arī izdevās.

Izlasīju dažādas, tik dažādas grāmatas – bez jebkādām tendencēm…

Atbilde nr. 1.

zolude.png

Neesam nemaz tik vienkārši. Neesam pārāk atvērti un hjūgiski uz āru. Esam tādi dziļi pacietīgi racēji. Un rokam mēs, protams, savu laimi. Reizēm arī atrodam. Mēdzam vientiesīgi pazaudēt. Pat dvēselei mums ir daudz slāņu – lai siltāk. Cauri tiem iztikt nemaz tik viegli nav pašam, kur nu vēl otram saprast.

Ingas Žoludes “Mierinājumā Ādama kokam” raku cītīgi – brīžam uztaustījusi kādu labirinta eju, murrāju kā kaķis ( pie trakā suņa apraksta 🙂 ) vai atslāņoju pati savus dvēseles sabiezējumus. Tas ir stāstu krājums, kas veidots kā trausla taka starp dzīvo un mirušo, un tiem paradoksālā kārtā var tikt ļoti samainītas lomas. Tuvinieka nāve var atstāt dzīvo pasaulē puscilvēkus. Un, lai atjaunotos, ir vajadzīgs kāds, kas var dzīvot divas dzīves. Tā notiek stāstā par sievieti, kuras vīrs nomirst pēc cīņas ar vēzi un kuras meita vēl divas nedēļas pēc bērēm guļ mātei blakus un izliekas par viņas mirušo Ādamu.

Dzīvnieks ir un nav. Bet cilvēks ir un ir.

Stāsts ar kolorītiem bēru ainu aprakstiem un citām atmiņu drumslām par laiku, kad kāda ģimene vēl bija kopā. Kaut gan šis stāsts bija par vectēvu, un tieši tādēļ, to lasot, mazliet un pa īstam paraudāju…

Stāsts par suņa gandrīz zaudēšanu un to, kā to izjūt bērns…

Vispār es ieteiktu dažu stāstu izlasīt ikvienam, kas vai nu ir pārdzīvojis nāves tuvumu, vai arī tiem, kas nezina, kā lai palīdz otram, kad tas zaudējis daļu savas savienības ar dzīvo.

Vēl ir stāsti – mistērijas (tas par tiem latviešiem, kas tin savu dvēseli visādos slāņos, lai tiem grūtāk tikt cauri), stāsti – joki – un stāsti – pasakas. Tādas mazliet kafkiskas noskaņas, ar kurām es ne pārāk cieši draudzējos, tās man atgādina apziņas plūsmas vingrinājumus, kuru ritms ir katram ļoti savējs, un tādus varu novēlēt lasīt badīgiem studentiem 🙂 (pati tāda biju un zinu, ko nozīmē centīgi gremot visādus autorus un viņu cietās pērles…). Svaru kauss par labu patikšanai pēc izlasītā bija atsauce uz Ozona “Baseinu” (atkal manī iemurrājās kaķis)…

Atbilde nr. 2

izdzivo-piedzivo-lido-072.jpg

Kad nu kāds mūs mēģina pārbaudīt vairāk par reizēm divām trim, varam likt pavisam negaidīti uzkarsēties vēsajai latvieša mentalitātei ar tās pacietīgo sūrumu un darba mīlestību. Un piepeši ļauties vienai avantūrai pēc otras, piedzīvojumu garam, kaislībai un atkailinātībai, kas ir skaista un biedējoša vienlaikus. Nu… tādi neraksturīgi ritmi arī latviešos šad tad iedunas, kāpēc ne…

Tos izlasīju Elvitas Rukas “Izdzīvo. Piedzīvo. Lido”. Dulla grāmata. Kiš miš ar rozīnēm – neparasta dzīves simbolika, kas nemitīgi, arī tad, kad grūti, tukši, pamesti, apliecina celšanos, iešanu un dzīvošanu. Spēku un ritmisku prieku. Kaislību. Uzticēšanos. Vilšanos. Un atkal uzticēšanos. Tāds ciklisks mentāls bankrots, pēc kura pieredzes tā kā vairāk, bet uzkrājumi tik un tā jāsāk pulcēt no jauna, un atkal no jauna. Tādu spītību patiešām var tikai apbrīnot. Autore apraksta piedzīvojumus (nevis taisnu, rūpīgi izplānotu dzīves līniju) – gan tos, kas pirms, gan tos, kas izdzīvoti ceļojumā uz Alapajevas klosteri Austrumkrievijā. Ir gan bērnība, gan jaunība, iemīlēšanās, bērnu laišana pasaulē, neticamais roku rokā ar realitātes ne pārāk vieglo apzinātību, ir dzīves jēgas apjausmas – samērā viedas un sakrātas pieredzē. Un galu galā pats avantūriskais ceļojums ar visai dokumentālu skatījumu un patiesi interesantu vēstījumu par pieredzēto. Ļoti personiski un kaili, jā, – man patīk tādi godīgi latvieši, kas nekautrējas uzticēšanos dzīvei un cilvēkiem iekļaut labo īpašību sarakstā… Priecājos par aizkustinošu un vienkāršu, aizraujošu un dziļas cilvēka, dabas un Dieva mīlestības piesātinātu grāmatu, kuras lasīšana iepretim metaforu rakšanai – kā ūdeni padzerties…

Dievs palika saistīts ar mežu, ar kaut ko vienkāršu, tīru un skarbu, bez spožuma, cakām un greznības. Pat ne Dievs tas bija, vienkārši labais šai dzīvē..

Atbilde nr. 3

arpratija-piedzivojumi-f95.jpg

Ja domājat, ka latvietim ir švaki ar humora izjūtu, izlasiet svaigi iznākušo Vilipōna un Noras Ikstenas sarunu apkopojumu grāmatā “Ārprātija piedzīvojumi”. Tajā ikviena lappuse izraisa smieklus dažādās to izpausmēs – asprātīga un trāpīga valodas plūsma, kurā samērojas talantīgs vēstījums ar sadzīviskiem Aivara Vilipsona labajiem nodomiem, ar kuriem ceļš nereti tiek bruģēts, paši zināt, … gan pērienā, vēl bērnam esot, gan vircā kādās kāzās, gan visādās visai sūrās beigās, pēc kurām atkal atnāk jauns notikums. Un, kamēr kāds pievērsis melanholisku skatu ārēm aiz loga, Ārprātijs naski iet līkumotus celiņus, un piedzīvojumi paši līp kā dadži. Jautri stāsti, kas papildināti ar mākslinieka grafikām un zīmējumiem, kuri padara grāmatu par pabeigtu un baudāmu piedzīvojumu albumu. Ļoti sulīgu un ne bērniem domātu. Lai gan tieši labestīgie atmiņu stāsti no Ārprātija bērnības par netaisnīgi atstumto un aizstāvēto baltmaizes kukulīti un izglābto karpu, un citi parāda piedzīvojuma meklētāja labestīgos pirmavotus, kas, iespējams, izskaidro, kāpēc visai bieži piedzīvotais varēja beigties daudz sliktāk, tomēr noslēdzas vien ar dažu itin viegli ārstējamu vainu, paldies žēlīgam dieviņam! Noteikti iesaku izlasīt ikvienam latvietim tieši novembrī, šajā tumši skumjajā mēnesī, veselīgais smieklu vitamīns garantēts.

Atbilde nr. 4

4178a5a0a97c89b699-49443603.jpg

Atbildes par latvieša raksturu, visticamāk, numurēsies grūti pabeidzamā virknē, jo, kā nereti atklājas, tas, kurš piedzīvojis garu mūžu, patiesībā aiz sevis mēdz atstāt visai izteiksmīgu Post Scriptum.

Nupat iznākusi arī grāmata par slaveno bērnu grāmatu autori Margaritu Stārasti, kuru sarakstījusi viņas meita Lilita Maija Klinkerte “Margarita Stāraste. Post Scriptum”. Sākotnēji tā iecerēta kā biogrāfija un daiļrades apkopojums, tomēr Stārastes personības atklāsmes rakstnieces vēstulēs atklāj neparastu un vēl neatklātu personību, kas dzīves laikā ne vienu vien cīņu izcīnījusi, lai varētu attīrīt mākslas un mīlestības ceļus. Kā noiet vairākus ceļus tā, lai neviens no tiem nebūtu īsāks un mazāk vērts? Turklāt tik garā mūžā? Visticamāk, uz kāda tomēr nākas klupt vai no tā nogriezties…

Jau grāmatas sākumā uzzinām, kādēļ Margarita Barvika kļūst par Stārasti, ne Bordeveiku. Izvēle, kas sākotnēji izdarīta par labu iespējai apliecināt sevi mākslā.

Piederu pie tiem nedaudzajiem māksliniekiem, kas visu mūžu iztikuši tikai ar savu mākslu..

Starp citu, šīs lepnās atziņas grūtums nesams arī mākslinieces meitai. Arī tad, kad

par vienas grāmatas ilustrēšanu padomju laikā varēja iegādāties tādu luksusa preci kā, piemēram, moskviču. Ja rodas jautājums, kur viņa lika savu naudu, tad visticamāk..

Grāmata atklāj daudz tāda, kas “Zīļuka” lasītājus (tos mazos lasītājus, kas grāmatu uz skolu nes kā savu iemīļoto pasaku grāmatu, turklāt tādu, kas nākusi no vecāku grāmatu plaukta un pat izkritusi no vākiem) maz interesētu. Un tie, kas apbrīno M. Stārastes brīnumainās pasaku sērijas, nemaz nenojauš, kas izsāpēts, lai smaidošs pasaku tēls ik vakaru varētu ieaijāt tūkstošiem latviešu bērnu. Izsāpējusi (kaut gan, kā liecina grāmatā ievietotās vēstuļu autentiskuma liecības, – ne līdz galam) ir arī pati biogrāfijas autore.

Kāds ir latvietis? Nu, tāds mazliet kārs uz citu dzīves izpētīšanu un vērtēšanu gan… Šī grāmata pie manis nonāca grāmatnīcas pārdevējas gādīgi iekārtota manā iepirkumu grozā ar vēlējumu obligātai izlasīšanai tuvākajā laikā, jo tur esot daudz kā tāda, par ko pat neesot bijis nojausmas. Lasīt bija patiesi interesanti, jā, tomēr manī krājās arī tāds kā nīgrums uz pārdevēju (un tad, kad nebija šādas grāmatas, bija biogrāfiski izdevumi (par interneta resursiem nerunājot), kuros faktu neprecizitāšu lērums, un kuru tas galu galā ir patiesi interesējis? Tomēr nu – seriāla cienīga sensācija…). Lasot jūs iepazīsiet Margaritu Stārasti viņas cīņā ar godkāri, mīlestību, aicinājumos un noliegumos, ceļojumu kārē un savdabīgajā attieksmē pret ģimenes vērtību sarakstiem, daudz kā šķautņaina un asa, kas sublimējies brīnišķīgos mākslas darbos. Par pašu grāmatu – jāsaka tā, labāk būtu to lasījusi pirms Ārprātija piedzīvojumiem, jo lasīšanas pēcgarša ir savāda, un tās pamatnogulsnēs ir kas līdzīgs sāpēm par grāmatas autores pārdzīvojumiem.

Būtu patiesi priecīga, ja manā grāmatu grozā arvien biežāk iekārtotos apliecinošas, gaišas un neaizmirstamas grāmatas, kuras sarakstījuši latvieši par latviešiem.

Kādi mēs latvieši esam?

… dažādi taču…

Priecīgus svētkus!

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

3 comments

  1. Anonīms

    Paldies, iwetataa! Ļoti labs un interesants vērtējums (Atbilde nr. 4)! Priecīgus svētkus!:)

    Publicējis 1 person

  2. Elvitas Rukas graamatu joprojaam atceros kaa interesantu piedziivojumu 🙂

    Publicējis 1 person

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s

%d bloggers like this: