Atcerēties nedrīkst aizmirst. Jevgeņijs Vodolazkins “Aviators”.

lejupielāde (1)

Šobrīd lasīšana līdzinās drupaču lasīšanai – atkal sācies trauksmains dienas ritms, kas liek grāmatām atvēlēto laiku samērā metodiski izmantot – lasu paralēli, lasu, ēst gatavojot, vai rindā … Un dažādas grāmatas, kas baudāmiem paņēmieniem stāsta par laiku, telpu, atmiņām un cilvēkatkarībām.

Un tātad augusta beigas un septembra pirmā puse – pamazām par izlasīto.

Pirmā.

Jevgeņija Vodolazkina “Aviators” (no krievu valodas tulkojusi Māra Poļakova) – lidojums laikā, turklāt gluži tiešs, zinātniski fantastisks (neņemos gan šādu žanru piedēvēt grāmatai) un, protams, metaforisks. Galvenais varonis Inokentijs Platonovs, šo neparasto “lidojumu” veicis, vēl neapzinās, kādu ietekmi uz tiesībām turpināt dzīvot pēc cita laikmeta likumiem atstās apjukums laikabiedru un vēsturisko liecību meklējumos.

Ja kāds grib pats uzzināt, kāpēc “aviators” un kas notiek ar Inokentiju šajā romānā, tālāk nelasiet, ir kas maiteklīgs… Iesaku šo grāmatu lasīt bez anotācijas iepazīšanas un ekspektācijām (piemēram, pēc “Laurus”…). Grāmatas pamatā ir oriģināla ideja, ir ļoti interesanta kompozīcija, labs humors, savdabīgi, mainīgi tēli un valoda – domāju, tā varētu būt labs ievads dziļākai vēstures pētīšanai un sava viedokļa veidošanai. Turklāt atbildes uz jautājumiem par “miesu un garu” arī izlasītajā, iespējams, atradīsiet. Piebildīšu, ka, neskatoties uz viegli prognozējamiem sižeta līniju atrisinājumiem, grāmatas fināls ir patiesi lielisks.

20.gadsimta sākuma Pēterburga satiekas ar postpadomju Krieviju. Zinātniska eksperimenta rezultātā 20 – to gadu vidū Solovkos ( gan jāatzīst, zinot šīs koncentrācijas nometnes ārkārtīgi drūmo vēsturi, grāmatas vēstījums šķiet tāds kā… virspusējs)….Platonovs tiek sasaldēts, un tas ir tikai sākums gaisa cilpām, turbulencei un gluži pamatotām bailēm no katastrofas. Neiespējamais ir noticis, un 1999. gadā eksperiments turpina savu gaitu, Platonovam tiekot atsaldētam (kāpēc tikai Platonovu atsaldē, kaut eksperimentā tika iesaistīti daudzi, un kāpēc tieši gadsimtu mijā – šis rēbuss jārisina lasītājam pašam…), un viss, kas atstājams vēsturei, ietriecas tagadnē, sajaucot pēdas un nākotnes pareģojumus. Tā varētu būt veiksme un neticama uzvara pār hronoloģijas neizbēgamību, ja vien šī trakā lidojuma veicējs nebūtu cilvēks, kurš, mēģinot mīlēt, veikt pareizas dzīves izvēles pat kara pozīcijās, rakstot vēsturē savas unikālās dzīves lappuses, piepeši nonācis gandrīz vienīgā aculiecinieka (un tādēļ ļoti subjektīvā) statusā. Un nu ir jāizvēlas starp patiesību un meliem, kā arī jāpārvar migla starp abiem. Grāmatā ir vēl divi ļoti būtiski tēli – tas ir Geigers – ārsts, kas uzrauga Inokentija veselības stāvokli, – un Nastja, viņa mīļotā, kuras raduraksti arī ir liktenīgi. Visi grāmatas varoņi ir mainīgās lomās, un nereti fons iezīmējas spilgtāk par priekšplānu. Starp citu, viena fona aina manī joprojām raisa nelabumu un šķiet kā izkritusi no grāmatas konteksta – tas ir ļoti detalizētais slimnīcas vides un Platonova vēsturiskās mīlas Anastasijas (kas nu jau ir veca sieviete, kura netīrībā un “sūdos” aizvada savas pēdējās dzīves dienas) apkopšanas apraksts. Droši vien mērķtiecīgi tapis, tomēr rezultātā neko vairāk par nelabumu nerada. Likās, romānā ir padaudz lieku epizožu, kas situācijā, kad pamata saturs šķiet atklāts nepilnīgi, ir nedaudz mulsinoši… Dienasgrāmatas vai piezīmju veikšanas īpatnība gan ir fiksēt domas bez atlases, turklāt, visticamāk, pats Inokentijs, atcerējies, ka “Deus conservat omnia”, saprata, ka, atbildes atrodot, viss liekais būtu jāaprok. Pat tas, kas apsūdz un soda, un neļauj dzīvot.

Par atmiņām kā tēlu.

 Jāsaka tā: patika valodas ritma izmaiņas, mainoties galvenā varoņa apziņai – no apjukuša slimnīcas pacienta līdz precētam vīram laikmetiski vēl neiepazītā vidē, arī vēstījuma valoda adaptējas (kaut gan līdz galam nenoticēju tik labām pielāgošanās prasmēm, gandrīz gadsimta bedrei pārlidojot), valodiskās īpatnības mainās līdzi atmiņu pārlēcieniem;

nepatika atmiņu nepārliecinošais vēstījums (izņemot bērnības mozaīku Sīveros), pat nezinu, kas pie vainas, tomēr daudzas ainas man bija jāizdomā līdz galam pašai. Man ļoti patīk ienirt grāmatā tā, ka grūti no tās tikt ārā, ar “Aviatoru” tā nebija… Ja jau ir tik ļoti mainījušās garšas un smaržas, tad ar meistarīgi savītas valodas palīdzību, ai, kā iespējams laikmetu atšķirības sajust… man šoreiz neizdevās.

Samērā pretrunīgs kopējais iespaids – grāmatas saturs balansē starp ietekmēm (nu, kaut no anotācijā minētā Eko (“Ķēniņienes Loanas mistiskā liesma” un Jambo pamošanās ar sadauzītām atmiņām…)) un pretenzijām uz absolūtu atteikšanos no tām; ideja ir oriģināla, ir ļoti interesanti pamati, bet attīstība – tāda kā līdz galam neizdomāta.

Un nobeigumā kā labu pieteikumu grāmatai iesaku izlasīt romānā fragmentāri citēto Aleksandra Bloka dzejoli “Aviators”. 

P.S. Par Sanajevu apkopotos iespaidus atklāšu pēc tam, kad paskatīšos, kā latviski iztulkotas vecmāmiņas lamas – rītdienas grāmatu veikala apmeklējuma mērķis. 🙂

 

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: