Mīti un nemīti. 2 grāmatas.

collage-2017-07-25

Dzīve ir kustība. Ir pavērsieni, kas šķiet pilnīgi neiederīgi vai nesaistīti ar pašu, tomēr bez brīdinājuma iekārtojas laika līnijā uz palikšanu. Un viss…, atliek tikai atskatīties un pieņemt to, ka ne viss ir atkarīgs no kādas aktīvas rīcības vai sirsnīgas apņemšanās. Lai kā arī mīlētu vasaru, šogad tās raksturs ir piemērojies laikapstākļiem… Taču netrūkst arī priecīgu brīžu. Lūk, ir, piemēram, noticis tā, ka man grāmatas iesaka izlasīt meita. Un nu vasaras plānos ir jāiekļauj S.M. Kidas “Bišu slepenā dzīve”. (Mammu, šī grāmata tev ir obligāti jāizlasa, un vēl tu man apsolīji, ka izlasīsi “Geišas atmiņas”…). Nezinu, varbūt jāmēģina apgūt kāds ātrlasīšanas kurss… Visu nepaspēju 🙂

Nepāriet arī mana aizraušanās ar Donnu Tartu ( šobrīd visus brīvbrīžus sajūsminos par “The Secret Story”, ceru, ka nevilšos), vēl esmu paspējusi izlasīt pāris grāmatas, kas noteikti būtu iesakāmas ļoti dažādiem vecumiem un dažādu žanru mīļotājiem. Vēl Atvuda (mmm….). Visu mierīgi apkopošu un kaut kad izbaudīto mēģināšu paust ierakstā.

Somu izcelsmes rakstnieces Marijas Turtšaninovas “Marēsi – sarkanā klostera hronikas”.

Maresi vaks-600x600

Izdevniecība “Pētergailis”, no zviedru valodas tulkojusi Mudīte Treimane

Grāmata, kas ir piedēvējama fantāzijas literatūrai, tomēr ļoti reālistiski sasaucas ar vēsturisko un piedzīvojumu žanru. Sižets svaigs un intriģējošs. Kādā no ārpasaules izolētā salā atrodas klosteris meitenēm, kas dažādu iemeslu dēļ ir nonākušas idilliskā un drošā vidē…Jaī ir jaunpienācēja, viņa ierodas ar tumšu un baisu pagātnes noslēpumu, kas kļūst par vajātāju ne tikai pašai, bet arī Marēsi, grāmatas galvenajai varonei, kuras misija ir pasargāt un saglabāt. Meiteņu, sieviešu loma šajā darbā ir noteicoša, tā sakņojas visu māšu un dievību mītiskajā izpratnē. Reducējot –  feministiska proza jauniešiem (-tēm?)…

Daudzslāņains stāsts par iekšējas tumsas un brīvības alku cīņu. Kā jau minēju, būtiska loma šajā darbā ir sievišķajai dabai, tās spēkam un unikālajiem resursiem. Neparasta fantāzija, kas, par laimi (man), nav piesātināta ar žanram raksturīgajiem detalizētiem skaidrojumiem. Atmosfēra tumša, bet apliecinoša, izceļot sievišķo spēju tikt pāri vardarbībai un sāpēm. Izlasītais liek ticēt, ka uzvarēt bīstamo nav nekāds burvju triks.

Jocīgi…, meklējot grāmatas vāka noformējuma variantus citu valodu tulkojumos, nonācu kādā ungāru lapā, kurā grāmata ieteikta 7-14 gadu veciem bērniem (bez maitekļiem, bet noziegums, kuru pastrādā Jaī tuvinieki, ir tiešām baiss…) un nostatīta blakus Roalda Dāla grāmatām. Un tas droši vien tādēļ, ka Marēsi ir 13. Šo grāmatu noteikti neieteiktu šim vecumam, tajā paustās idejas var ieraudzīt arī pavisam sakropļoti…

Šis pirmais triloģijas stāsts, kas guvis plašu atzinību dažādās pasaules valstīs un tulkots 15 valodās.

Otra grāmata tiek domās nēsāta jau kādu mēnesi. Ļoti patika, ļoti iesaku. Gan arī tajā netrūkst vardarbības (tēma baiga, īpaši, ja tā skar bērnus, pusaudžus…).

Ruth Ozeki “A Tale for the Time Being”.

tb-cover-993x1500.jpg

Grāmatu sāku lasīt un acumirklī iekļuvu noskaņā, no kuras izrāpos tikai pašā noslēgumā, un pati brīnījos par savu neattapību. Darba kompozīcija sastāv no divām vēstījuma formām. Viena ir rakstniece Ruta, kuras rokās nejauši nonāk kādas japāņu meitenes dienasgrāmata. To atnesis cunami vilnis, kas savu iznīcības ceļu uzsācis Japānā, bet spējis ko pārlaicīgu pārskalot okeānam pāri līdz Kanādai. Ruta kopā ar vīru Oliveru nokļūst lasītā varā, pēta un izmeklē meitenes dzīvesstāstu. Un, tikai aizverot grāmatu un pārskatot vēlreiz tās vāku (tā kavējos pie grāmatām, kas man ir patiesi patikušas), es sapratu, kas ir Ruta un kas ir Olivers. Tāds provocējošs slānis, kas man nesaprotamā veidā pašai atklājās darba noslēgumā. Tā tik tiešām ir izcila saikne starp rakstnieku un lasītāju. Viss, par ko vēsta smagais Nao, japāņu skolnieces, kas ilgu laiku kopā ar ģimeni dzīvojusi Amerikā, bet pusaudžu gados pārceļas uz Japānu, dzīvesstāsts,  ir pašas rakstnieces izdzīvots. Un ne tikai rakstnieces meistarībā. Par to liecina gan Rutas Ozeki japāniskā izcelsme, gan budisma skola un tajā gūtā sasaiste ar gluži laicīgām nodarbēm, kā adīšana, grāmatu rakstīšana. 🙂 Rakstnieces personība ir iepazīstama caur vairākiem grāmatas tēliem, arī viedo Nao vecvecmāmiņu. Šeit sastapsieties ar ļoti meistarīgu patiesības un izdomas savijumu. Jo Ruta un Olivers dzīvo taustāmu, reālu dzīvi, bet Nao – grāmatas laiktelpā.  Vārdos pausta dzīve, arī izdomāta, ir realitātes cienīgs analogs. Vai ne? Bet kas notiek ar reālu dzīvi, kas netiek izstāstīta? Noslēguma atziņas, kas savijas ar kvantu fizikas teorijām, liks prātam apjukt. Pilnīgi noteikti. Un tas man lasītajā patika visvairāk. Grāmata ir ļoti slāņaina, turklāt kārtas šķiet krasi atšķirīgas un nesasaistāmas. Ir ārkārtīgi postošs viss Nao piedzīvotais skolā, kā arī ārpus tās, ir ļoti nomācošs stāsts par tēva suicidālajām tieksmēm un mātes atsvešinātību. Patiesībā šī grāmata demonstrē pavisam citādus japāņus, viņu kultūru un sociālās attiecības. (Atceros arī Amēlijas Notombas grāmatas, kurās lasītājs var tīri labi iepazīt japāņu attiecību veidošanas modeļus un to krasās atšķirības, salīdzinot ar mums.) Un ir arī dziļais slānis, kas visiem spēkiem cenšas turēt dzīvus pārējos,  – tas ir 104 gadus nodzīvojušās Jasutaki Dziko, mūķenes, anarhistes un feministes vienā personā, dzīves gājums un ikviens vēstījums par laiku. Vai pašas Nao apcerē, vai Prusta ietekmē, vai kvantu fizikas skaidrojumā. Patiesībā Laiks šajā grāmatā ir tēls. Ļoti nozīmīgs un sataustāms. Un nemirstīgs. Un nepakļāvīgs kategorijām “īstenība” vai “fantāzija”.

Pieķēros grāmatas varoņiem, tie visi man šķita simpātiski (izņemot Nao vecākus, bet tā vairāk ir neizpratne par tautas tradīcijām, kurās, starp citu, iekļaujas arī pašnāvību kults) un bija skumji no viņiem šķirties. Jāsaka, tas nemaz nav vienkārši, jo vēl tagad, apmēram mēnesi pēc grāmatas izlasīšanas, es domāju par dzenu, cietsirdību, dabu un kvantu fiziku. Par gudrību, par nejaušībām, kuru nav. Spilgti prātā palikuši piesātinātie dzīvesstāsti, kuru grāmatā ir daudz, bet neviena sižeta līnija nešķiet lieka, personāži (un  ne tikai galvenie), dialogi, mistika, filozofija. Uh.. daudz visa kā…

Starp citu, pagājušajā gadā izdots tulkojums lietuviešu valodā.

No sirds iesaku visiem, kam patīk ļoti personiski stāsti.

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

2 comments

  1. “Marēsi” man ļoti patika, izlasīju ar lielu baudu. Iespējams, tā ir viena no tām pusaudžu grāmatām, kurā savu domu slāni atrod arī pieaugušie.
    Ozeki lasu šobrīd (ļoti lēnām), bet arī ļoti patīk. Ļoti daudz kas salikts kopā, bet tas paveikts tik meistarīgi, ka nav rosola sajūtas, drīzāk sajūta, ka esi iekļauts kādā straumē, kas mērķtiecīgi plūst un autors tevi ved.

    Publicējis 1 person

  2. Cik precīzi par straumi pateici! Man šķiet, tieši tāds arī ir autores nolūks. Jutos tieši tāpat. Tiešām kolosāla grāmata, gan iztulkos to arī latviešu valodā. Autores man tādu āķi lūpā iemetušas, Tartu gribu vēl un Ozeki arī. 🙂

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: