Iesākumā bija… Dž. M. Kutzē “Jēzus bērnība”.

jezus-berniba-e7d

No angļu valodas tulkojusi Ieva Elsberga. SIA “Lasītava”

Nekādas čīkstēšanas par vasaras anti rekordiem… 🙂  Šodien spīd saule. Man viss patīk, baudu rītus un vakarus un dienās joprojām ceru uz elastīgākiem laika cikliem, tik ātri tie paskrien. Grāmatu daudz, bet pierakstītām domām ar grūtībām atrodu brīvbrīdi. Atrasto izmantoju ātri, ātri.

 Ir vairākas grāmatas, kas mani pārsteigušas. Par kādu domas ātri sakārtojas pēc izlasīšanas, par citu – izjūtas pretrunīgas un nepilnīgas. Ar to arī sākšu. Titulēts un pasaulē milzu atzinību guvušais Dž. M. Kutzē (savulaik “Negods” un “Lēnīgais” man ļoti, ļoti patika…) iztulkots latviešu valodā atkal. “Jēzus bērnību” iegādājos nedomājot. Un ķēros klāt. Un lasīju. Un mulsu. Un jutos kā apkrāmēta ar visādām domām un slāņiem. Jāsaka, neatceros grāmatu, kuru lasīt bija tik vienkārši un sarežģīti vienlaikus. Vēstījuma forma ļoti lakoniska, trāpīga, pat bezpersoniska, bet ir skaidrs, ka šis rēbuss būs vēl jāšķetina, un tas nemaz nav viegls lasītāja darbs. Bet, izlasot grāmatas nosaukumu, lasītājs taču žanriski gatavojas, vai ne? Grāmatā nav autora pozīcijas, nav laika, telpa un varoņi izdomāti, metaforu daudz. Tomēr rēbuss savu kulmināciju sasniedz nemaz ne kompozicionāli paredzamā grāmatas vietā – aizverot pēdējo vāku, ir daudz neatbildēta. Nu, piemēram, kāds tieši ir grāmatas nosaukuma tulkojums? Kāda simboliska nozīme ir personvārdiem un vietvārdiem vai jebkuram grāmatā minētam īpašvārdam? Kāda nozīme ir birokrātijai, kas neatstājas no grāmatas varoņiem.  U.c. Un man pat šķiet, ka grāmatā šo atbilžu nav.. Vai arī autora nolūks varētu būt izurbt lasītājā kādu caurumu, kas jāpielej pilns ar patstāvīgiem atradumiem, lai nomierinātos. Tas var šķist apgrūtinoši. Un interesanti. Tāpēc pretrunīgi.

Man ļoti patīk tāda mākslas metode kā izdomāta laika un telpas savietojamība ar realitāti. Tā rada interesantas asociācijas, dažādus optiskus māņus un citas ilūzijas. Piemēram, fon Trīra “Dogvilla” ir šajā ziņā mani ļoti iespaidojusi, arī Makārtija “Ceļš” (starp citu, arī šajā grāmatā ceļu starp veco un jauno pasauli mēro vīrs un zēns). “Jēzus bērnība” ir kā milzu izaicinājums, šķiet, ļoti spilgts piemērs tieši 21. gadsimta literatūrai, jo, domāju, nevienā citā laikā šādu eksperimentālu ateismu (mans iespaids), grāmatā publicētu, neļautu izdot. Skumja ir izpratne par to, kā veidojas attiecības starp vīrieti un sievieti un cik nerets ir pragmatisms un aprēķins šajā savienībā. Cik daudz stulbuma ir izglītības sistēmā…Grāmatā tiek jaukti kanoni un perfektās robežas ceļā uz jauno pasauli.

Simons, vīrs vidējos gados, un viņa aprūpē nonākušais zēns Dāvids (protams, personvārdi liek lasītājam atzīmēt atsauces Bībeles stāstos, tomēr pašu Bībeli piesauktu nesastapsiet), kā arī puisēna māte (kas ir un nav tāda vienlaikus) Inese ir izcelti tēli izdomātajā Noviljas vidē, kur vīrs un zēns ir bēgļi, kas meklē piederību un vietu, bet Inese – savdabīgs nevainības un tīrības simbols (jā, tieši tā, vārda nozīme simbolizē minētos jēdzienus, bet tēla izpausmei arī ir minama daba….). Stāsts ir vienkāršs – satikušies cilvēki un suns kļūst par savienību. Ģimeni…Nav nekādu nosacījumu, iemeslu un cēloņu. Tomēr jebkura vienkāršība, kurā iesaistās cilvēks, top slāņaina. Pilna tēlu. Autors liek lasītājam atcerēties “Donu Kihotu”, Gēti. Spāniski runājošā vide asociējas ar savrupību un svešatni, gaļas nelietošana uzturā un pieticīgie sadzīves nosacījumi, sekss bez mīlestības utt., u.tjpr. Ikviens grāmatas elements ir skaidrojams. Tiem var sekot intuitīvi, vietām šķiet, ka labāk simbolus nemaz nešifrēt. Un šādu kodu ir daudz. Viltīgi un prātu kutinoši autora aicinājumi. Aicinājums, kuram sekoju es, varētu būt atbilde uz jautājumu, kādēļ cilvēks ir mirstīgs. Iespējams, tā ir nespēja samierināties…

Grāmatās mēdzu locīt stūrus. Daru to spontāni, ielokot lappuses, kurās būtu jāieliek grāmatzīmes. “Jēzus bērnība” ir pilna pielocītiem stūriem, kas varētu liecināt par to, ka lasītais ir paticis. Tomēr, lokot tos atpakaļ, secinu, ka iezīmētajās vietās ir tie neskaitāmi daudzie jautājumi, kurus uzdevu. Ir teikumi, kuru turpinājumi ir rodami grāmatas sākuma daļā (jālasa vēlreiz)… Un nekādi nespēju formulēt kādu vērtējošu attieksmi par grāmatu. Tā ar mani notiek laikam pirmo reizi… Grāmata – mīts, kas piemērojas ikvienam laikam, telpai un saplūst ar pārlaicīgo. Turklāt izlasītais skaidri demonstrē to, kā provokācija kustina domāšanu. Grāmatas nosaukums – vajājošs. Vispār šajā darbā daudz tādu vārdisku lipekļu, kas seko un maisās, un neatlaiž…

Un nu klausies uzmanīgi. Es tev pateikšu kaut ko par valodu – kaut ko nopietnu, kaut ko tādu, ko gribu, lai tu ielāgotu. Visi ierodas šajā valstī, būdami svešinieki. Tu te ieradies kā svešinieks. Inese un viņas brāļi reiz bija svešinieki. Mēs te ieradāmies no dažādām vietām un dažādām pagātnēm, meklējot jaunu dzīvi. Bet tagad mēs sēžam vienā laivā. Tāpēc mums ir jāsadzīvo citam ar citu. Viens no veidiem, kā mēs varam sadzīvot, ir runāt vienā valodā..

Šī grāmata ir viena liela ilūzija. Pilnīgi noteikti pēc tās izlasīšanas būs jālasa vēl (vai nu šķirot atzīmētās lappuses, vai meklējot atbildes citur uzdrukātos vārdos), ja vien ir saistoši jēgas meklējumi. Reizēm gan vārds ir tikai vārds, un rakšanas mēģinājumi var to pārrakstīt no jauna. Tādēļ izvēlē starp rakt un nerakt es paliku kaut kur pa vidu, bet grāmatas turpinājumu tomēr izlasīšu… Tajā acīmredzot jautājumu ir vēl vairāk, ņemot vērā to, ka Dāvids nu ir sasniedzis skolas vecumu…

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

One comment

  1. Atpakaļ ziņojums: Latvijas blogāres apskats #81 (03.07.-09.07.). – BALTAIS RUNCIS

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: