Iebira bērzs un dzejoļi.

Ja gadalaiki būtu jāsalīdzina ar žanriem, tad rudenī es redzu visus drāmas savijumus, ziemā – romānus, vasarai piestāv īsā proza, bet pavasaris…pavasaris ir mana dzeja. Vakars, kad vīrs sauc smaržot ievas, rīti, kad mežs mostas kopā ar lakstīgalām un melns suns pazūd miglā, un dienas, kurās katra sekunde ierāmējas citādā dabas ainavā. Mans vis…vis…gadalaiks. Un, lai arī Dzejas dienas ir septembrī, rakos cauri daudzveidīgajam latviešu dzejas piedāvājumam dienā, kad pa logu manā virtuvē ir iebiris bērzs.

Īstas pērles.

Pirmā, kas mani pārsteidza, –  Ronalda Brieža “Zāles pret nemirstību”.

Ļoti neparasts teiksmainā, austrumnieciskā, pavisam senā saistījums ar šodienas stāstītāja laikmetīgo skatījumu. Viņš ir gana ekstraverts (nemitīgi iesaistās, vēro, savij un jauc), mazliet apjucis, viņš pārņem un piesavinās, raugās padilušajā, klausās atskaņās. Viņš sajūsminās, nereti neprot pielāgot, jo ir vājš simbolu tulkotājs.

 Indijas, Ķīnas, Japānas, pat Ziemeļkorejas un citas kultūras ar savu noslēgtību, detaļu smalkumu un nianšu neatsveramo nozīmi atklājas pilnīgi citā šodienas nojēgā. Mazliet skumjš man šķita šis skatījums uz leģendu krāšņumu un austrumniecisko žilbumu. Redzēt apsūbējušu Budu, sakuras ziedus, kas birst pār mīļotās seju pēc karatista spēriena pa koka stumbru, rozā ( ne vairs sārtus) karogus, pārsēšanos no lotosa pozas  biroja krēslā, sumo cīkstoņu skumjo valsi (!) – … iejukt šajā mikslī varētu būt pavisam nevēlami kādam, kurš, tēlojot plaša redzējuma speciālistu, citē haikas, kas nemaz tādas nav…

..Dainu skapim iesprūst laikā

Atvilktne ar latvju haikām..

Jāsaka, šodienas pasaulē patiešām notiek neiespējamais: saduras pretēji priekšstati, (sarežģīti ir saprasties kultūrai, kurā valda iesakņojusies ticība dzīves ilūzijai, kas aicina cilvēku pakļauties laika plūdumam, pretī  uzskatam, ka cilvēks kā individualitāte spēj mainīt un radīt). Man pašai šķiet, ka šodienas informatīvais blīvums kaut kad realizēsies kā Lielais sprādziens. Ļoti pietrūkst kaut kā monolīta, autentiska, personiska… Vai arī tas ir apputējis un sens.

Atmetot  kakofonisko, krājumam ir rūpīgi izkrāsota kompozīcija (tiešām katrs nākamais dzejolis paver arvien jaunu krāsu spektru caur simboliem, jēdzieniem, tēliem, pieturzīmju neesamību, aliterācijām utt.), dzejoļi ir kā skaisti zīmējumi, ainas, kas atstāja nospiedumus. Šo krājumu izlasot, jebkurš lasītājs ir lemts sajaukumam laikā, priekšstatos un pats sevī.

Kad Gangas krastos gongi dārd

Pland skrandās saplosītā guns

Pa dumbriem blandās leopards..

Verd bronzas diski gaudo suns

***

MERRY CHRISTMAS!

Svētku rītā

Tūristus tropisko salu piekrastē

Pārsteigusi ziema

Pār pilsētu liecas sasalis vilnis

Otrs krājums, kas bija mans lielais atklājums, ir Jāņa Tomaša “Melnie darba cimdi”.

Bez simboliem, interpretācijām, tulkojumiem. Vienkārši un zibenīgi. Tīri. Neslēpjoties. Nevijot intrigas. Godīgi. Katrs dzejolis. Par cilvēku it kā vienkāršo, kura dzīvē peripetiju netrūkst, ir arī alkas un nelūgtais viedums, dažādu jūtu nerimstošā kustība (tam visam par godu skaistas metaforas (ļoti, ļoti!)). Jāsaka, ka reti kurš krājums aizrauj pilnībā – nu tā, ka patīk visi dzejoļi. “Melnos darba cimdus” pārlasīju divreiz (un vēl)… Brīnišķīga grāmata, kurā es ieplestu muti klausos kaimiņu vīrā (un puikā), kas katru dienu klusējot ir gājis man garām, bet nu apstājies un pastāsta pavisam nedaudz par to, ka matemātika un darbmācība, un jebkas, kas ir ar prātu izskaitļojams, viņam nepadodas, ka visskaistākais cilvēka dzīvē ir ļaušanās sajūtām, kas ļauj ne tikai radīt, mīlēt, bet arī pagatavot garšīgu maltīti. Viņš ir bez barjerām, metodiski noskatījies latviešu filmu mega paku, un gan jau piedzīvojis arī piektdienas vakaru Dziesmu svētkus, un radījis ļoti atklātu dzejoļu krājumu, kurā nav baiļu… Šajā krājumā ikviens vārds ir brīvs un nesamocīts.  Un tieši tāds kļūst arī lasītājs.

Pat neatļaušos neko citēt, citādi visu pārrakstīšu… Vienkārši… jaukā pavasara vakarā atrodiet neuzkrītošu sēdvietu kādā pagalmā un izlasiet!

Un trešais – atšķirīgs jau ar to, ka dzejniece – sieviete. Annas Auziņas “Annas pūra govs”.

Ļoti patīkams grāmatas noformējums. Kad lasīju, neviens pat nenojauta, ka tā ir ļoti piesātināta dzejas grāmata, šķita, visvienkāršākā piezīmju burtnīca, kura krāsojas zemes un debesu krāsā. Un, vāku noņemot, ir saules krāsas laukumiņš… Krājums kā mirkļu atblāzmas, deja vu. Atpazīstams, dziļi aizkustinošs, nākotnē ieskatīts, pagātnē izskrāpēts. Atziņa – ikvienam savs mantojums nesams. Un šim nesumam nelīdzēs citu padomi. Var izpludināt kļūdas ar vīnu. Var mēģināt konceptuāli sakārtot laiku, telpu un sevi. Var ļauties apziņas un zemapziņas kaujai plānotājā. Var aizzibēt viļņos..kā spīdīga zivs, var ļaut sev būt visur, nebūt nekas. Un meklēt identitāti.

Pati esmu dzīves punktā, kad apraudos gan “Annas pūra govī”, gan “Mūsu meitās”…Dziļi atpazīstu arī savas bailes un neziņu, kā tikt ārā no smalkas kleitas, krūštura stīpas un milzīgas vēlmes patikt..

Un, lai arī mantojumi ir dažādi,

mūsos katrā ir tāda peļķīte ar tērcīti pievienota pie jūras.

Skaista, slāņaina un sievišķīga grāmata (kā zināms, pagātne, tagadne un nākotne arī ir piesaistītas šai dzimtei…:) ).

Pavasara smaržas ir atbrīvojošas, vilina dabā un atdzīvina domas. Dzeja kā pieturzīmes – pieturām un sajūtām.