Sapnis par Belovežas gāršu. Diana Ackerman “The Zookeeper’s Wife”

51qkbRJ3cdL._SX331_BO1,204,203,200_

Kā man garšo grāmata + filma kombinācija! Un tieši šādā secībā. Tad es varu visu  iztēlē vizualizēto salīdzināt, pārāk nesabēdāties, ja filmā redzētais nepatīk, jo galu galā esmu izlasījusi grāmatu un līdz ar to baudu dažādas priekšrocības. 🙂 Ja nu gadās labi stāsti šajā komplektā, tad patiešām priecājos kā bērns. Tā gribas ar kādu dalīties! Arī skumjos un satricinošos vēstījumos, kurus autoriem ir izdevies izjusti izstāstīt.

Uz filmas “The Zookeeper’s Wife” noskatīšanos nepaguvu kinoteātrī…, bet labs nāk ar gaidīšanu 🙂

Tādēļ ķēros pie grāmatas. Patiesi labas – vērtīgi fakti, epizodes, kuras lasot, valdīt asaras ir grūti, mīlestība pret dzīvniekiem, kas daudz izstāsta par cilvēkiem, neticama un apbrīnojama bezbailība. Grāmatas nosaukums un pieteikums, protams, raisīja asociācijas. Ieraudzīju aktrisi, kas atveido Antoniju Žabinsku (starp citu, viena no man vismīļākajām aktrisēm)

111

Jessica Chastain

un gaidīju sievišķīgus akcentus, raksturojot ļoti smago laika posmu Trešā reiha laikā, kas skāra Poliju, tajā mītošos ebrejus un arī poļus. Arī dzīvnieku tēma ir neparasts skatījums uz kara laikā piedzīvoto.

Iesākumā fakti: Jans un Antonija Žabinski ir Varšavas Zooloģiskā dārza vadītāji. Pāris, kas mīl viens otru, dabu un dzīvniekus. 1939. gadā Polijai pāri veļas kara vilnis, kas cietsirdīgi un mērķtiecīgi noslauka namus un cilvēkus, un šajā nežēlastībā cieš arī Zoodārza iemītnieki. Tomēr tajā nebeidz kūsāt dzīvība, Jans pierunā Varšavas jaunos vadoņus, kas pārvērtuši pilsētu par Vāciju ar apkalpojošo poļu personālu un iznīcībai pakļauto geto rajonu, Zoodārzā izveidot cūku fermu. Ir vēl daudz citu nejaušību, liktenīgu pavērsienu, kas tomēr ļauj pukstēt neparastajai vietai, kur kādreiz laimīgi mitinājās dažādi eksotiski dzīvnieki, bet nu dažādās kamuflāžas segtajās vietās slēpjas nāvei nolemtie. Filmas anotācijā minēts, ka Jans un Antonija sniedz patvērumu svešiniekiem, pakļaujot sevi un savus bērnus lielām briesmām. Gribētos šī teikuma jēgu mainīt: karš, nacistu neiedomājamā cietsirdība un apsēstība pakļāva lielām briesmām visus, bet, pateicoties Cilvēkiem (tiem ar lielo burtu), liktenim, nejaušībām, drosmei, intuīcijai…, daļai tomēr izdevās izdzīvot.

Kāpēc grāmata ir par Antoniju? Šajā pa pusei dokumentālajā, pa pusei mākslinieciskajā (grāmatā apkopotas ļoti daudzas liecības, dienasgrāmatu ieraksti, fragmenti no intervijām – tas viss autora interpretējumā) stāstā caurviju tēma ir dabas devums. Kā tas savijas ar cilvēcību. Kā dabas likumības sasaistāmas ar cilvēka dzīves stratēģijām. Kas notiek, kad karš izārda civilizāciju, humānisma šūpuļus, mākslu, kultūru, intelektuālo devumu? Kas nosaka iespēju izdzīvot? Vienalga – cilvēkam vai dzīvniekam. Instinktīva izjūta. Un Antonijai tā ir manīgāka. Jans daudz laika velta pagrīdes uzdevumiem, ir viltīgs plānotājs, atklāj vislabākās aizsardzības un uzbrukuma metodes (izrādās, vislabākā cilvēku slēptuve ir citi cilvēki), tikmēr Antonija ļauj ik uz soļa sastaptajai bīstamībai iet cauri savam prātam, sirdij, instinktīvām reakcijām. Tā viņa ar ar muzicēšanas palīdzību atraisa kādā vācu zaldātā gluži negaidītas izpausmes, bet citā, kurš mājā iebrūk dullām acīm laupīšanas nolūkos, gatavs nolīdzināt jebkuru šķērsli, viņa atgādina par māti, sievu un māsu. Un vīra nežēlība apklust.

Un visbeidzot… par emocionālo. Grāmata ir pilna. Pilnumpilna. Tajā ir daudz skaista: lavandas krāsas vakari, eksotiski dzīvnieki, kaķis, kurš ir gudrāks par cilvēku, dzīvnieku spēja apvaldīt dziņas, kamēr cilvēks tām ļauj vaļu un nezina mēru, Žabinsku pulkā dotās iesaukas (cilvēkiem tiek doti dzīvnieku vārdi, un otrādi), kara laikā dzimusī meita. Daudz beigu izjūtu, kas atklāj cilvēkos dažādas patiesības: bērni, kurus mugursomās pārnēsāja uz drošākām slēptuvēm, sabarotus ar miega zālēm, tā nešļava bija nekustīga un nemanāma, pagrīdes gūstekņi; tur tika pavadīti pat gadi bez saules gaismas, savukārt pašiem slēpējiem tas nozīmēja mazāk ēdiena un atklāšanas gadījumā drošu nāvi. Ļoti aizkustināja stāsts par Janušu Korčaku, iesauktu par panu Dakteri, izglītotu ārstu un skolotāju, kurš par savas dzīves misiju uzskatīja bērnu audzināšanu. Kopā ar viņiem Janušs iestudēja R. Tagores lugu “Pasts”, kas stāsta par klaustrofobijas māktu zēnu, kurš sapņo par plašumiem un debesīm, līdz tiek dziedināts. Pēc Korčaka domām, šis iestudējums bērniem ļāva samierināties ar gaidāmo nāvi. Un deportācijas dienā, 1942. gada 6. augustā, viņš kāpa vagonā kopā ar bērniem, no kuriem neviens neraudāja, jo ar viņiem bija skolotājs. Tā viņi visi kopā devās uz nāves nometni. Ir vēl daudz citu epizožu (ļoti daudz…), kas ir tiešs trāpījums lasītājā. Jutos satricināta un joprojām, atklājot jaunus faktus par šausminošajiem vēstures notikumiem, nespēju tiem līdz galam noticēt… Kaut patiesībā man nav nekādu ilūziju par varenajiem, kas groza šodienas pasaules notikumus. Tomēr ir ticība cilvēcības devai, kas, ja vienam negausībā aprīta un aizmirsta, citam plūst pāri malām, ļaujot to saukt par Cilvēku.

Grāmatas iesākuma skaitlis ir 1935. gads, kas stāsta skaistu sapni par cilvēku un savvaļas dzīvnieku draudzību. Skaitļu vēl ir daudz: tiek uzskaitītas dienas devas kalorijas, bojāgājušie, Varšavas geto sacelšanās gads, datumi, iesaistītie, izdzīvojušie (starp citu, Zoodārzā slēpušos skaits ir aptuveni 300 liels). Un ietiecas šie skaitļi mūsdienās, 2005. gadā, vēstot par jau izaugušajiem bērniem un Belovežas gāršu, kurā faunu un floru nekad nav skārusi cilvēka roka…

Un man vēl ir filma…:)

P.S.  Atgriežoties pie pirmā teikuma. Skat, nejauši uzdūros šim rakstam! 🙂

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: