Starplaiks.

collage-2017-04-09

Tas ir tas laiks starp dzimšanu un nāvi. Mūžs.

3 grāmatas par tā apziņu, baudīšanu un paradoksiem.

Sākšu ar atmiņām. To izmantošana dzīves laikā ir īpaša izdzīvošanas stratēģija. Traumatiskākās, protams, pamaina virzienus un nekur nepazūd, bet ir liela daļa piedzīvotā, ko cilvēkam ir pat nepieciešams aizmirst vai atcerēties samērā sašķobīti vienkārši… izdzīvošanas dēļ. E. O. Kiroviča “Spoguļu grāmata” tiešām ir kā saplīsis spogulis, kura atjaunošanā jāsavieto lauskas, kas tomēr vairs īsti nesaderas, un arī rezultāts ir nedaudz greizs. Atmiņas izspēlē jokus, tas tiesa. Turklāt patiesība, ka katrs mēs dažādus notikumus ieraugām pavisam citādi, ir neapstrīdama. Ejot pa ielu gājēju burzmā, esmu domājusi par to, kā citi redz šo ainu. Kāds simts pavisam atšķirīgu skatu punktu. Un galu galā… kā tad ir patiesībā?

spogulu.jpg

Izdevējs: Zvaigzne ABC, no angļu valodas tulkojusi Silvija Brice

Sākums grāmatai ir patiesi aizraujošs. Ņujorkas literatūras aģents Pīters Kacs saņem pieteikumu kādas grāmatas izdošanai kopā ar manuskriptu “Spoguļu grāmata”. Tā gan ir tikai daļa no visas grāmatas. Kāds Ričards Flinns atceras studiju gadus Prinstonā, pirmās mīlestības jūtas, darbu pie psiholoģijas profesora Džozefa Vīdera. Tomēr laiks ir paskrāpējis miglotās virsmas, un Ričards jau ieraudzījis negludumus dažādās attiecībās, cilvēku vājības, nojautis tuvojamies pavisam neiepriecinošu risinājumu šai saiknei. Un lasītājs var vien nojaust, kas noslepkavojis Džozefu Vīderu… Mīklas minētājam nav viegls uzdevums, turklāt tā elementi ir vilinoši – ir akadēmiskā vide, literatūras pasaules iekarotāja stratēģijas, ir noslēpumaini psiholoģiskie eksperimenti, dažādas prāta apziņas traucējumus provocējošas slimības, atmiņu noslēpumi – ideāls rēbuss, kas pieprasa ģeniālu atrisinājumu. Lasot šķiet, ka smalki noslīpētas detaļas ir sarežģīti (bet… varbūt pavisam vienkārši) savietojamas visu notikumu ķēdē, un tas nu būtu lasītāja uzdevums – autora manipulācija (ar atmiņām to ir ļoti viegli izdarīt) vilina labirintā, kuram nevari vien sagaidīt izeju. Tomēr grāmatas nobeigums man atgādināja tās escape spēles, kurām ir vairāki noslēguma varianti, un viens no tiem ir atstāt dažādus neatrisinātus uzdevumus spēlē, tomēr no tās veiksmīgi izrāpjoties. Beigas bez atrisinājuma izjūtas. It kā ir, bet ne tas, ko gaidīju. Līdzīgas izjūtas atceros, kad lasīju “Patiesību par Harija Kebēra lietu”. Un joprojām ilgojos izlasīt ģeniālu spriedzes grāmatu ar izcilu nobeigumu…

Daži prāta paradoksi

Ričard, vai tu zini, ka mēs, proti, mūsu smadzenes, lielākoties nespēj atšķirt izdomājumus no īstenības. Tāpēc mēs varam raudāt par vienu filmu un smieties par citu, kaut gan zinām, ka varoņus tēlo aktieri un ka sižetu sacerējis scenārists.

Jaunībā mēs izgudrojam sev dažādas nākotnes, vecumdienās mēs izgudrojam dažādas pagātnes citiem. (Citēta Dž. Bārnsa “Beigu izjūta”.)

Katrs labs stāsts ir mazliet absurds.

Ja gribas lēnprātīgu apziņas ritma nomierināšanu, iesaku Maksansa Fermīna “Zen”– brīnišķīgu, poētisku meditāciju, kuras galvenais varonis, kaligrāfijas meistars Kuro, atklāj savas meistarības mākslas noslēpumus, kā arī pauž apceres starp rakstīšanas sesijām. Tas ir vienkāršs un remdējošs stāsts par to, ko nozīmē mērķi, pacietība to sasniegšanā, mērenība un uzticība. Skaista harmonija, kuru var tikai sapņot piedzīvot. Ļoti blīvs un precīzs domu virknējums.

zen

Izdevējs: Zvaigzne ABC, no franču valodas tulkojusi Ilze Fogele

Rokas sakrustotas. Sirds viegla.

Vienīgā mūzika – klusums.

Laiks ir mazsvarīgs. Ar mūžību būtu par maz, lai apgūtu pilnīgu kustību.

Otas vilciens pats nerada – tas tikai atklāj to, kas jau bijis.

Grāmatai atvēlēju saulainu vakaru (mīlu pavasari!), un, raugoties uz milzu egļu mūri, kas kā nepārspējama dabas glezna nemainīgi zaļi mani mierina, es vēlreiz pasakos tiem dzīves pavērsieniem, kas manu dzīvesvietu ir palīdzējuši rast šeit, meža vidū, kur vienīgie kaimiņi ir putni un meža zvēri. Tas patiesi bija skaists pavasara vakars… Pati sev atklāju Fermīnu.

Un noslēgumā – austriešu rakstnieka Roberta Zētālera “Viss mūžs”, grāmata, kas ir īsta optiskā ilūzija, jo tās ārējais apjoms ir tieši apgrieztā proporcionalitātē saturiskajam vēstījumam.

300x0_viss_muzs_vaks.jpg

Izdevējs: Zvaigzne AB, no vācu valodas tulkojusi Silvija Brice

Andreasa Egera, Austrijas Alpu ielejas (ļoti iespaidīgi ir kalnu apraksti, to loma Egera dzīvē ir neaizstājama) iedzīvotāja, kurš savā būtībā nebūt nav tendēts uz pašizziņu un apcerēm, gandrīz 80 gadu ilgušais dzīves gājums ir dažādu toņkārtu un metaforu atklājējs, aptverot visu, kas saistīts ar cilvēka eksistenci. Grāmatā ir sajaukti priekšstati par laiku – nē, tā nav lēkāšana hronoloģiskajā ritmā ( ir pārciesta bērnība, spēka darba gadi, mīlestība, karš, lavīna, vecums – viss likumsakarīgās paralēlēs fiziskajām ciešanām un pārmaiņām ķermenī), šajā mūža virzībā svaru kausu piedāvājumā ir svērts mirkļa ilglaicīgums un gadu pārejamība. Mirklis ir piesātinātāks, skaistāks un vērtībā daudz smagāks.

Cilvēkam var atpirkt stundas, nozagt dienas un nolaupīt visu viņa mūžu. Bet neviens nespēj atņemt cilvēkam nevienu vienīgu mirkli..

Egera viena no dzīves epizodēm stāsta, kā viņš rok un piepilda gruntsgabala akmeņiem savas paša mājas pamatus. Ik akmens ir ritmiska darbība – tas jāceļ un jāievieto grāvī, un process ir ilgs un rutinēts – to darot interesantāku, Egers dod akmeņiem cilvēku un lietu vārdus. Radīts paša rokām un domām. Pēc laika visu darinājumu noposta sniega lavīna, noslaukot gan darbu, gan mīlestību. Bet mūžs turpina pulsēt. Un Egera spēja mirkļus ieraudzīt (salstot kara uzdevumā Kaukāza ziemas naktīs, rakstot vēstuli mirušajai sievai, pat nāvi, to pašu Ragu Hannesa sastapto Salto sievu, vaigu vaigā skatot) ir atbilde uz jautājumu, vai dzīvot ir vērts…

Grāmatas spēks acīmredzot ir kolektīvajos arhetipos. Ķermenis un dvēsele. Mūžs un nāve. Pirmatnējās prasmes un attieksmes. Raupjš maigums. Dabas likumi. Miers un karš. Tik daudz. Viena cilvēka mērojumā, vienā nelielā grāmatā – viss mūžs.

Šī grāmata nenoliedzami ir trijotnes virsotnē. Tā mani ļoti pārsteidza un saviļņoja.

Galu galā laimīgs var kļūt visur..

Viņš bija mīlējis. Un bija iemantojis nojausmu par to, kurp var aizvest mīlestība…

Kurš atver muti, tam aizkrīt ausis..

Nāve piederēja pie dzīves kā pelējums pie maizes..

Beigās viss ir viena alga..

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: