Dāvana. Plūdos norautie jumti. Valoda janvārī.

collage-2017-02-04

Tas ir neierasts un pat man negaidīts laiks, kad noskatos filmu “Arrival”, un šī negaidītība ir mani samulsinājusi (piebildīšu, ka filma ir lieliska, lieliska!). Valoda  ir dāvana vai ierocis? Vai tad, ja jums būtu iespēja ieraudzīt savu dzīvi no sākuma līdz beigām, jūs tajā ko mainītu? Iespējams, vairāk runātu, teiktu, ko jūtat?  Vai valoda ir māksla vai vismaz instruments tās radīšanai? Bez valodas es varu māt un žestikulēt, un sazināties, bet baudīt tās izmantojumu un urbināt simboliskas dzīles – tomēr īsti ne.

Janvāra apmulsuma kontekstā divi brīnišķīgi baudījumi par valodu kā stihiju un valodu bez vārdiem.

Iesākumā – par bezvārdisko, kas ir tik daudznozīmīga un neizzināta, tai pašā laikā ārkārtīgi nozīmīgs līdzeklis attiecību veidošanā. Janīnas Kursītes “Zīmju valoda: latviešu žesti” ir ļoti aizraujošs pētījums, kurā ķermeņa un mīmikas izpausmes tulkotas mentalitātes sasaistē.

1-2

Šo grāmatu lasot, ir iespējams ne tikai izzināt latvieša raksturu neverbālajā komunikācijā un gūt ļoti daudz vērtīgas informācijas, bet patiesi brīnīties, izsmieties un baudīt gluži zemapzinīgā līmenī šo plašo sazarojumu – lasītājs, latvietis, domāju, daudzkārt piekrītoši mās ar galvu, smaidīs, iespējams, pat atkārtos žestus, kas pieminēti. Lasot uzzināsiet par vissmalkākajām niansēm mūsu tautas kinēsikā – ikkatra pirksta izmantojumu, publiskās un intīmās zonas robežām, galvas zīmju skaidrojumu utt., turklāt šis materiāls sasaistīts ar latviešu vēsturi, kultūru, politiku, literatūru, folkloru, frazeoloģiju. Janīna Kursīte – grāmatas autore – , kas minētās laiktelpas vidi labi pārzina ne tikai teorētiskā līmenī, ir patiesi vērtīgs resurss, un šī grāmata – iesakāma kā simboliska kultūrzīme ikviena latvieša grāmatplauktā. Turklāt tieši šodien, kad kļūstam arvien kosmopolītiskāki un sasaite ar neapzinātajām mantotajām saknēm kļūst aizvien neskaidrāka. Viena no aizraujošākām pēdējā laikā lasītajām uzziņu grāmatām.

Par etniskajām atšķirībām

Itāļiem patīk fiziski aizskart cilvēkus.Kad pirmoreiz no Austrālijas apmeklēju Eiropu, tā bija Roma. Sapazinos ar vienu itāli. Viņš piedāvājās parādīt Romu. Staigājām pa ielām, sarunājāmies, tad pēkšņi tas itālis paņēma mani aiz elkoņa. Lēcu sāniski,gandrīz kādus piecus metrus, tik negaidīti tas bija. ( Viesturs Pauls Karnups, Rīga, 2016)

Mentalitāšu atšķirības

Turki ir pārsteigti, ka sasveicinoties latvieši skatās acīs. Turkiem tā nav pieņemts. Iespējams, ka turkos šī tradīcija turpinās pat simts gadus pēc Osmāņu impērijas sabrukuma. Savulaik par ieskatīšanos sultāna acīs varēja zaudēt galvu.. Skatīties acīs nozīmē mest izaicinājumu, apdraudēt vadoņa statusu.. (Laima Kota, Stambula, 2016)

Latvieši runājot skatās tieši acīs, ko somi bieži nedara. (Juka Rīslaki, Jūrmala, 2016)

Latviešiem ir stabils, ilgstoši tradīcijā pieņemts uzskats, kas tas, kas neskatās sarunu biedram acīs, nav labs cilvēks un no tāda jāvairās, savukārt tas, kas skatās acīs, ir visnotaļ pozitīvs cilvēks.

Tā, lūk!

Vidējā pirksta žests. Vidējais pirksts, saukts arī par garo Mādžu, garo Mārci, .. atsevišķos gadījumos (iesaistīts) visvairāk nākotnes zīlēšanā, arī lai izzinātu kādas pazudušas mantas vietu vai zagļa vārdu, izmantoja tieši vidējā pirksta vai abu roku vidējo pirkstu iespējas.

Par  valodu kā verbālu izmantojumu, kas sagāž robežas, – otra grāmata jeb grāmatžurnāls “Satori, nr.1. Plūdi”.

1-3

Mērķtiecīgi iegādāts un lasot sazīmēts, un daudzkārt pārlasīts, un pārčamdīts vēlreiz krājums, kas pārsteidza un lika palauzīties līdzi tam ūdenim, kurā tiku iemesta. Valodu, sasaistītu ar emocionalitāti un talantīgu tās izjūtu, šoreiz iespējams baudīt gluži kā stihiju – ūdeni -, kas ir vismainīgākā savā būtībā, savā bēgumā un paisumā. Plūdi gan mēdz būt postoši, nevēlama ūdens masa, kaut arī dabiskajā vidē plūdi ir ļoti nozīmīgi un pat vēlami – lai ļautu riņķot barības vielām. Grāmata valodai ir dabiska vide. Un šajā krājumā plūsma ir kā laušanās pāri dambjiem – ir dzeja, dokumentāla proza, fotogrāfijas, stāsti, poētiska dienasgrāmata, intervija – vienvārdsakot, ļaujies lasītāj, un domas pludini līdzi.

Valoda līdzīgi plūdiem ir lielāks spēks par katru no mums (K. Vērdiņš)

un tajā ir jāmācās peldēt.

Pelde līdz ar Annas Auziņas apziņas straumēm, kas provocē grūdienus zem apziņas. Īpaši interesanti šādā plūsmā sekot līdzi labojumiem un svītrojumiem, jo tie ir vairāk vai mazāk kontrolēti un apzinātais ar neapzināto strīdas, kādam uzvarot.

Ķērpja mežģīnes, tirkīza kreppapīrs, miesas lifts… tad tu plūdīsi…tad tu stāvēsi…tad tu lidosi…tad tu dosi…

Piestāšana kādā krastā brīnišķīgā intervijā ar Kristu Auznieku par mūziku un tās valodu.

Kad es runāju par kādu Bēthovena darbu, es tajā pašā laikā to radu..

Kāda nozīme mūzikā ir klusumam?

Mākai klausīties skaņu plūdos, kuri neapturami gāžas mums pāri ik brīdi..

Komponisti raksta nevis mūziku, bet gan programmu tās radīšanai.

Arī šī saruna kļuva man par tās radīšanu.

Plūsma ar valodu, kas neglabājas logfailos, kas skan pati, kas ikvienai vibrācijai piešķir jēgu. Pat šausminošām vīzijām par Vidusjūrā bojāgājušo bēgļu ietekmi uz Maltas iedzīvotāju ikdienu. Šoreiz robeža, kurā plūst valoda, iegūst atskaites formu, tādēļ bēgļi top par objektiem, apkārtējo saimniecību mēslojumu, koferenču tematiku, līķu tūristu masu psihozi. Vai parodijai par latviešu vaimanu filozofiju (nē, nu vienkārši – prozu). Vai mīlas dziesmai, kas veltīta vieglajai automašīnai.

To create is to resist. To resist is to create.

Peldot tālāk un bez jebkāda piepūles noārdot jebkādas robežas, jau šķiet pavisam likumsakarīgi atgriezties pirmsākumā, zinot ūdens apļveida plūsmas tendences, un krājums noslēdzas ar lielisku Ingas Gailes stāstu “Cilvēks vārdā upe”.

Krāčaina upe, es sitos pret akmeņiem, laivas dibens salūst, es zaudēju apziņu, atdalos no ķermeņa, un, pacēlusies gaisos, redzu, kā laivu ar saplosīto ķermeni tajā uz rokām nes..

Tā cilvēks nāk pasaulē pēc ūdens noplūšanas gar kāju.

Jautājums, vai valodas (vārdiskās, ķermeniskās) līdzekļu izmantojums mākslas vai prasmīgas saskarsmes izmantošanā var radīt ko jaunu, nebijušu un pārsteidzošu, šķiet, atbildi neprasa. Domāšanas valodiska izpausme ir liela dāvana mums, cilvēkiem. Gan atsaucoties uz sākumā minēto filmu, šī dāvana ir saudzējama, lai galu galā mēs būtu pelnījuši to izmantot un baudīt, nevis lietot kā muļķīgu, neveiklu ieroci.

1-4

Satori, nr.1. Plūdi. Ilustrācija: Elīna Brasliņa

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: